Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'žē̦labas' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'žē̦labas' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļa skaidrojumā (9)
darīt
darît, -u, -īju (li. darýti),
1) tun, machen (die verschiedensten Arten des Machens, wie
darināt, bezeichnend und mit diesem oft promiscue gebraucht): darīt alu [li. ãlu, darýti], pūru, vaiņagu, [ve̦zumu], pastalas, vīzes. daru vīzes, vilnainītes BW. 7703. de̦sas, sviestu darīt. daru cimdus, daru zeķes (stricke). In der Bedeutung"stricken"oft ohne Obj.: daru, daru, rakstu, rakstu BW. 7167. nuo celmiņa bungas daru. darāt (öffnet) durvis, ver,at luogus BW. 20396, 3; 4613, 1. tautu dē̦ls dzirnas dara 13757. es daru jaunas kamaniņas 13820. sīki putni ligzdu dara 4478. aitiņai stalli daru 15349. sienu darīt, sich mit der Heuarbeit beschäftigen; [labību darīt ve̦zumā, Getreide aufladen (auf einen Wagen)];
2) machen, verrichten, hervorbringen:
kuo tu te dari? ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt, da ist nichts zu machen, zu ändern. kas puisīti vīru dara? BW. 6177. dari pilnus ve̦zumiņus. sniegi snieg sniegamuo, ceļu dara darāmuo. Sprw.: duomāts, darīts od. kâ duomāts, tâ darīts. sacīts (runāts), darīts od. kâ runāts, tâ darīts. kas darīts, padarīts od. kuo tad darīsi padarītām lietām. kas darīja? pats darīja. kuo pats negribi sev darām, tuo nedari citam. kas darāms, tas darāms od. kas jādara, tas jādara, vai raudi, vai dziedi. dari, kuo darīdams, apduomā galu, Nur darīt, nicht darināt, wird gebraucht, wenn auch von mehrmaliger Tätigkeit die Rede ist,
a) bei abstraktem Obj.: darīt bē̦das, sirdsē̦stus, brīnumus, vare̦nus darbus, varas darbus, lielas lietas, ē̦rmus, blēņas, galu, guodu, kaunu, labu, ļaunu, pārestību, prieku, žē̦labas, žē̦lumu; - zināmu darīt, bekannt machen;
b) bei Adverbien, die die Art und Weise der Handlung bezeichnen: grūti, pāri darīt, schwer fallen, unrecht tun,
labi d., wohl tun, žē̦l d., leid tun: es tīšām liels neaugu, nedaru grūti kumeļam. nedari pāri luopiņiem: pirmie dieva sūdzē̦tāji. migla, migla, liela rasa, tā man labi nedarīja. brālis man žē̦l darīja. pakaļ (od. pakaļā) darīt, nachahmen: tâ˙pat dara pakaļā diže̦nie tē̦va dē̦li. Refl. -tiês,
1) sich machen, entstehen:
[vasara darās U., es wird Sommer]. kas darās nedarāms? (Rätsel). [daries visām tautām... zināmu Glück Judith 9, 14]. par vientiesi darījuos es sevi JR. V, 102;
2) in seinem Interesse od. zu seinem Schaden etw. tun:
es būtu vai galu darījies aiz lielām sirdssāpēm;
3) mit einer Arbeit beschäftigt sein, sich zu schaffen machen, arbeiten, wirken:
še burvis darījies LP. VI, 14. vakarā saimniecei vienmē̦r daudz kuo darīties A. XVI, 366. nu es darīšuos viens pats LP. VI, 275. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties BW. 19412. ar tiem man nav ne˙kā kuo darīties, mit ihnen habe ich nichts zu schaffen Sil.;
4) verfahren, sich aufführen:
vai tad man nebūs brīv ar paša mantu darīties kâ gribu. cik netikli viņš darījies ar pirmuo sievu. daries un vedies kâ pienākas;
5) albern, liebeln, charmieren:
viņa bija darījusies un āvījusies ar puķēm A. XII, 888. tas neļāvās vis gar sevi darīties MWM. X, 326. kur Pēteri redzējām... ar ubadzi daruoties BW. 20754;
6) seine Notdurft verrichten:
bē̦rns darās, das Kind bemacht sich Ruj. n. U. darîtājs, jem., der etw. tut, macht; arbeitet, strickt: darbs darītāju māca. būs man darba, cimdu darītāja. (tautas meita) māmiņai grūtu dienu darītāja. [Wohl nicht zu dar̂bs, sondern (nach Leskien Abl. 361 und Brugmann Grdr. II 2, 3, 267) als Kausativ (urspr. "fügen" ) zu derêt; vgl. z. B. linus darinât, Flachs in Ordnung bringen; s. auch Zubatý Sborn. fil. II, 104.]
Kļūdu labojums:
4613,1 = 14613,1
4478 = 4479,3
Avots: ME I, 440, 441
1) tun, machen (die verschiedensten Arten des Machens, wie
darināt, bezeichnend und mit diesem oft promiscue gebraucht): darīt alu [li. ãlu, darýti], pūru, vaiņagu, [ve̦zumu], pastalas, vīzes. daru vīzes, vilnainītes BW. 7703. de̦sas, sviestu darīt. daru cimdus, daru zeķes (stricke). In der Bedeutung"stricken"oft ohne Obj.: daru, daru, rakstu, rakstu BW. 7167. nuo celmiņa bungas daru. darāt (öffnet) durvis, ver,at luogus BW. 20396, 3; 4613, 1. tautu dē̦ls dzirnas dara 13757. es daru jaunas kamaniņas 13820. sīki putni ligzdu dara 4478. aitiņai stalli daru 15349. sienu darīt, sich mit der Heuarbeit beschäftigen; [labību darīt ve̦zumā, Getreide aufladen (auf einen Wagen)];
2) machen, verrichten, hervorbringen:
kuo tu te dari? ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt, da ist nichts zu machen, zu ändern. kas puisīti vīru dara? BW. 6177. dari pilnus ve̦zumiņus. sniegi snieg sniegamuo, ceļu dara darāmuo. Sprw.: duomāts, darīts od. kâ duomāts, tâ darīts. sacīts (runāts), darīts od. kâ runāts, tâ darīts. kas darīts, padarīts od. kuo tad darīsi padarītām lietām. kas darīja? pats darīja. kuo pats negribi sev darām, tuo nedari citam. kas darāms, tas darāms od. kas jādara, tas jādara, vai raudi, vai dziedi. dari, kuo darīdams, apduomā galu, Nur darīt, nicht darināt, wird gebraucht, wenn auch von mehrmaliger Tätigkeit die Rede ist,
a) bei abstraktem Obj.: darīt bē̦das, sirdsē̦stus, brīnumus, vare̦nus darbus, varas darbus, lielas lietas, ē̦rmus, blēņas, galu, guodu, kaunu, labu, ļaunu, pārestību, prieku, žē̦labas, žē̦lumu; - zināmu darīt, bekannt machen;
b) bei Adverbien, die die Art und Weise der Handlung bezeichnen: grūti, pāri darīt, schwer fallen, unrecht tun,
labi d., wohl tun, žē̦l d., leid tun: es tīšām liels neaugu, nedaru grūti kumeļam. nedari pāri luopiņiem: pirmie dieva sūdzē̦tāji. migla, migla, liela rasa, tā man labi nedarīja. brālis man žē̦l darīja. pakaļ (od. pakaļā) darīt, nachahmen: tâ˙pat dara pakaļā diže̦nie tē̦va dē̦li. Refl. -tiês,
1) sich machen, entstehen:
[vasara darās U., es wird Sommer]. kas darās nedarāms? (Rätsel). [daries visām tautām... zināmu Glück Judith 9, 14]. par vientiesi darījuos es sevi JR. V, 102;
2) in seinem Interesse od. zu seinem Schaden etw. tun:
es būtu vai galu darījies aiz lielām sirdssāpēm;
3) mit einer Arbeit beschäftigt sein, sich zu schaffen machen, arbeiten, wirken:
še burvis darījies LP. VI, 14. vakarā saimniecei vienmē̦r daudz kuo darīties A. XVI, 366. nu es darīšuos viens pats LP. VI, 275. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties BW. 19412. ar tiem man nav ne˙kā kuo darīties, mit ihnen habe ich nichts zu schaffen Sil.;
4) verfahren, sich aufführen:
vai tad man nebūs brīv ar paša mantu darīties kâ gribu. cik netikli viņš darījies ar pirmuo sievu. daries un vedies kâ pienākas;
5) albern, liebeln, charmieren:
viņa bija darījusies un āvījusies ar puķēm A. XII, 888. tas neļāvās vis gar sevi darīties MWM. X, 326. kur Pēteri redzējām... ar ubadzi daruoties BW. 20754;
6) seine Notdurft verrichten:
bē̦rns darās, das Kind bemacht sich Ruj. n. U. darîtājs, jem., der etw. tut, macht; arbeitet, strickt: darbs darītāju māca. būs man darba, cimdu darītāja. (tautas meita) māmiņai grūtu dienu darītāja. [Wohl nicht zu dar̂bs, sondern (nach Leskien Abl. 361 und Brugmann Grdr. II 2, 3, 267) als Kausativ (urspr. "fügen" ) zu derêt; vgl. z. B. linus darinât, Flachs in Ordnung bringen; s. auch Zubatý Sborn. fil. II, 104.]
Kļūdu labojums:
4613,1 = 14613,1
4478 = 4479,3
Avots: ME I, 440, 441
graizīgs
graîzîgs [C., Arrasch, Jürg., graĩzîgs Dunika], schneidend, beissend: nuo viņa graizīgās irōnijas Vēr. II, 102. graizīgas žē̦labas pārņēma mani A. XVI, 718. kāds visai graizīgs izteiciens A. XIII, 132.
Avots: ME I, 636
Avots: ME I, 636
ieņemt
ìeņemt, tr.,
1) einnehmen:
zâles. dēliņš arī pruot ieņemt nuo sūra Blaum. ieņemt mutē (eig. und fig.), in den Mund nehmen: viņš brandvīna ne mutē neieņe̦m. viņa vārdu nee̦smu ne mutē ieņēmis. valuodās, auch mēlēs ieņemt, bösen Leumund machen. ļaudis mani ieņē̦muši nevainīgu valuodās BW. 8611;
2) einnehmen, besetzen, erobern:
vietu, pilsē̦tu. ienaidnieki ieņē̦muši mūsu zemi;
3) einnehmen, einlösen:
naudu;
4) aufnehmen wohin:
ieņemt kādu klēpī, laivā, ratuos. klibuo ieņē̦muši vidū LP. V, 189. rītu brauks lieli kungi, ieņems tevi karītē;
5) in sich aufnehmen, einschliessen, fassen, über sich kommen, sich bewältigen lassen, sich angewöhnen:
sviķis liesmu ieņēmis kvē̦luo LP. V, 183. kad tiklas sievietes kādu patiesi savā sirdī ieņēmušas Lautb. ne˙kad viņš neieņēma sirdī skaudību Aps. viņš ieņe̦m tādu žē̦lumu, tādas žē̦labas, tādas duomas, dusmas savā prātā. [ieņe̦mta lieta U., eine Angewöhnung.] bē̦rns ieņēmis niķus, lielu sirdi. viņš tuo vārdu tâ ir ieņēmis, er hat sich das Wort angewöhnt U.;
6) in sein Haus nehmen, heiraten:
jauns ieņēmu jaunu sievu AP.;
7) anfangen zu nehmen, wo noch nichts genommen ist:
sviestu, die Butter anstechen, anfangen zu nehmen von der Butter eines bis dahin unberuhrten Vorrates;
8) empfangen
(bibl.): Kristus svē̦ta gara ieņe̦mts. Refl. - tiês,
1) für sich etwas einnehmen,
(galvā) sich in den Kopf setzen: viņš bij ieņēmies galvā...;
2) erlernen, sich aneignen:
burtus Anniņa ieņe̦mas ātri. neveiklas ātrāki ieņēmās amatā A. XI, 53. ieņemties latviešu valuodā, auch latviešu valuodu. Stenders ieņēmās mācībās Kundz. cits nuo cita ieņe̦mas der eine lernt dem andern ab. skuoluotāji ieņē̦mušies citādās duomās Kronw.;
3) (mit abh. Infin.) sich etwas angewöhnen:
viņš ieņēmies bļaut;
4) zunehmen:
teļš vēl nav ieņēmies Kav.
Avots: ME II, 48, 49
1) einnehmen:
zâles. dēliņš arī pruot ieņemt nuo sūra Blaum. ieņemt mutē (eig. und fig.), in den Mund nehmen: viņš brandvīna ne mutē neieņe̦m. viņa vārdu nee̦smu ne mutē ieņēmis. valuodās, auch mēlēs ieņemt, bösen Leumund machen. ļaudis mani ieņē̦muši nevainīgu valuodās BW. 8611;
2) einnehmen, besetzen, erobern:
vietu, pilsē̦tu. ienaidnieki ieņē̦muši mūsu zemi;
3) einnehmen, einlösen:
naudu;
4) aufnehmen wohin:
ieņemt kādu klēpī, laivā, ratuos. klibuo ieņē̦muši vidū LP. V, 189. rītu brauks lieli kungi, ieņems tevi karītē;
5) in sich aufnehmen, einschliessen, fassen, über sich kommen, sich bewältigen lassen, sich angewöhnen:
sviķis liesmu ieņēmis kvē̦luo LP. V, 183. kad tiklas sievietes kādu patiesi savā sirdī ieņēmušas Lautb. ne˙kad viņš neieņēma sirdī skaudību Aps. viņš ieņe̦m tādu žē̦lumu, tādas žē̦labas, tādas duomas, dusmas savā prātā. [ieņe̦mta lieta U., eine Angewöhnung.] bē̦rns ieņēmis niķus, lielu sirdi. viņš tuo vārdu tâ ir ieņēmis, er hat sich das Wort angewöhnt U.;
6) in sein Haus nehmen, heiraten:
jauns ieņēmu jaunu sievu AP.;
7) anfangen zu nehmen, wo noch nichts genommen ist:
sviestu, die Butter anstechen, anfangen zu nehmen von der Butter eines bis dahin unberuhrten Vorrates;
8) empfangen
(bibl.): Kristus svē̦ta gara ieņe̦mts. Refl. - tiês,
1) für sich etwas einnehmen,
(galvā) sich in den Kopf setzen: viņš bij ieņēmies galvā...;
2) erlernen, sich aneignen:
burtus Anniņa ieņe̦mas ātri. neveiklas ātrāki ieņēmās amatā A. XI, 53. ieņemties latviešu valuodā, auch latviešu valuodu. Stenders ieņēmās mācībās Kundz. cits nuo cita ieņe̦mas der eine lernt dem andern ab. skuoluotāji ieņē̦mušies citādās duomās Kronw.;
3) (mit abh. Infin.) sich etwas angewöhnen:
viņš ieņēmies bļaut;
4) zunehmen:
teļš vēl nav ieņēmies Kav.
Avots: ME II, 48, 49
sažņaugt
sažņaûgt, tr., zusammendrücken, -pressen, zusammenziehen Wid.; einschnüren, verengern: zirneklim sažņaugts vidus JK. V, 14. vāki sažņaudza ērgļa ķe̦tnu JR. III, 36. (fig.) Džonam sažņaudza sirdi tādas kâ žē̦labas Krišs Laksts 49. Refl. -tiês, sich zusammendrücken, -pressen, sich zusammenziehen: pārs ruoku sažņaudzās MWM. VIII, 161, sirds žē̦labās sažņaudzas Vēr. II, 439.
Avots: ME III, 800
Avots: ME III, 800
vaids
vaĩds Bauske, der Seufzer. - Plur. vaĩdi Tr.,
1) Wehklage, Jammer, Not U., (mit aĩ ) Bauske, (mit ài 2 ) Bers., Mahlup, Sessw.: nuoskumšana un vaidi uzgāja Glück Weish. Sal. 11, 13. vaidi un žē̦labas A. v. J. 1899, S. 91; vàidi 2 Kl., Gestöhne;
2) die Zeit des Jammers, der Not
Spr.;
3) Verdruss, Streit
L.;
4) der Krieg
(li. vaĩdas "Zank, Streit") Zaļmuiža, Zbior XVIII, 367, (mit ài 2 ) Dweeten, Zvirgzdine, "kaŗi" (mit ài 2 ) Warkl. n. FBR. XI,122, Borchow, Kapiņi: kâ gāja uz vaidiem dē̦ls, tâ ir pazuda Zvirgzdine. ķēniņš atbrauc nuo vaidiem Pas. V, 429 (Infl.). pats bijis četri gadi uz vaidu (im Krieg) Austriņš M. Z. 95. var izcelties jauni ašņaini vaidi L. W. 1921, No 45, 33. vaida laiki Manz. Post. II, 342, vaĩdu laiki, Kriegszeiten, die Zeit, wo der Jammer des Krieges sich bemerkbar macht Siuxt. In der Bed. 4 (und 3?) nebst slav. vojь "Krieger" zur Wurzel von vajât (s. dies).
Avots: ME IV, 434
1) Wehklage, Jammer, Not U., (mit aĩ ) Bauske, (mit ài 2 ) Bers., Mahlup, Sessw.: nuoskumšana un vaidi uzgāja Glück Weish. Sal. 11, 13. vaidi un žē̦labas A. v. J. 1899, S. 91; vàidi 2 Kl., Gestöhne;
2) die Zeit des Jammers, der Not
Spr.;
3) Verdruss, Streit
L.;
4) der Krieg
(li. vaĩdas "Zank, Streit") Zaļmuiža, Zbior XVIII, 367, (mit ài 2 ) Dweeten, Zvirgzdine, "kaŗi" (mit ài 2 ) Warkl. n. FBR. XI,122, Borchow, Kapiņi: kâ gāja uz vaidiem dē̦ls, tâ ir pazuda Zvirgzdine. ķēniņš atbrauc nuo vaidiem Pas. V, 429 (Infl.). pats bijis četri gadi uz vaidu (im Krieg) Austriņš M. Z. 95. var izcelties jauni ašņaini vaidi L. W. 1921, No 45, 33. vaida laiki Manz. Post. II, 342, vaĩdu laiki, Kriegszeiten, die Zeit, wo der Jammer des Krieges sich bemerkbar macht Siuxt. In der Bed. 4 (und 3?) nebst slav. vojь "Krieger" zur Wurzel von vajât (s. dies).
Avots: ME IV, 434
visvair
visvair visvairs, visvairums, Adv., besonders Wid.: še izsakās visvairs mīlestība, ilguošanās, žē̦labas RKr. IX, 107. kuo nu tādā apdegšņā var laba iesēt, visvair linus Alksnis-Zundulis. dvēsetes dzīves drusciņas, visvairums mīļu cilvēku piemiņai... uzlasītas Baltpurv. r. I, 1.
Avots: ME IV, 627
Avots: ME IV, 627
žēlabas
žẽ̦labas, auch žē̦labi, Klagen, Wehmut, Bedauern, Reue U. (unbek. in Dond., Dunika, Schnehpeln, Stenden): mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost RKr. VI, 462. tautām lielas žē̦labinas BW. 6377. es savai māmiņai žē̦labiņas padarīju 8006. ja neduosi tuo meitiņu, es nuomiršu žē̦labās 13250, 32. iešu pate pakaļā gredzeniņa žē̦labās 6266. sirdē̦stiem, žē̦labiem salauzīju zuobentiņu 13747 (aus Kastran). ķēniņš ieņēma tādas žē̦labas prātā LP. VI, 947. žē̦labās nevarējuse ne nuomazgāt miruoni V, 62. Aus der Vorstufe von r. жáлоба "Klage".
Avots: ME IV, 805
Avots: ME IV, 805