žul̂ts, -s. žults, -a Glück, žul̂te ² Ruj., (mit ul̃ ) Dond., (Plur.?) žultis Manz., die Galle: rūgtāki nekâ vērmedes un žultis Manz. Post. III, 120. dzirdināšu tuos ar žulta ūdeni (mit Galle) Glück Jerem. 23, 15. ar žultu ūdeni (mit einem bitteren Trunk) 8, 14. vīna ķe̦kaŗi ir žultu ķe̦kaŗi, tiem ir rūgtas uogas V. Mos. 32, 32. rūgts kâ žults Br. sak. v. 1550. viņam apskrējās (sacēlās) A. XXI, 782) žults MWM. v. J. 1896, S. 483. (fig.) žults, ienaids un me̦li JR. V, 55. Manzel bietet Post. III, 118 auch einen dat. pl. žulšām. Vgl. zul̂kts und žul̂kts.

Avots: ME IV, 831

žul̂ts, -s: auch Mahlup.

Avots: EH II, 822