Paplašinātā meklēšana

‡ àizčakarêt,

1) stochernd, wühlend, schürend entfernen, forttreiben:
a. ar kruķi uogles krāsnī uz dibe̦nu Lems. a. vēžus uz uotru malu Trik. aizčakarējis īle̦nu aiz skapja;

2) stochernd, wühlend, schürend zustopfen, verstopfen:
a. caurumu Stenden. ar kārti pa dīķi čakarē̦dams aizčakarējis pumpi C.;

3) anfangen zu stochern:
a. luopam vīveles Bauske;

4) fassen, ergreifen:
ar kruķi aizčakarē (krāsnī) kāpuostu puodu un izvelc laukā! Memelshof. ar kārti aizčakarē ābuolu un nuorauj ebenda;

5) stecken bleiben:
puisis nezin kur aizčakarējis.

Avots: EH I, 15

‡ apčakarêt, von allen Seiten durchstöchern, durchwühlen, -schüren: a. e̦ze̦ru (beim Krebsen), uotra kabatas, ugunskuru.

Avots: EH I, 76

I čaka! Interj. (mit ne) zur Bezeichnung der Stille: bija klusu un mierīgi, ne čaka, ne graba A. XVIII, 239; vgl. čaku.

Avots: ME I, 401

II čaka U., ein Knüttel mit Knorren od. Wurzelende als Griff. [Vielleicht bedeutete čaka urspr. einen Morgenstern (im Sinne einer Waffe); in diesem Fall wäre es wohl eine Umbildung von čakans (vgl. čech. čakan "Morgenstern").]

Avots: ME I, 401

‡ čakalis Sonnaxt, = šakalis I: palasīt gar ce̦lmiem skaidas un čakaļus Janš. Dzimtene III ² , 129.

Avots: EH I, 282

čakans, Epith. des Schwertes im VL.: zuobentiņ, čakaniņ, iesim abi tautiņās BW. 15998. [Wohl identisch mit] čakans L., ein hölzerner Hammer. [Aus p. czakan "Keilhaue" (zur Bed. vgl. sloven. čakàn "Hammer" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 134.)]

Avots: ME I, 401

čakarêt, -ēju, tr., stochern, wühlen, schüren: tie varēja gaļas bļuodu līdz dibināt čakarēt BW. 19358. Refl. -tiês, mit dem Stochern, Wühlen beschäftigt sein: kuo tu te čakarējies? vecīte bija pie ugunskura ar savu pipīti čakarējusies Lautb.

Avots: ME I, 401

‡ čakaris,

1) wer wühlt, stochert (und sich dabei hin und wieder etwas aneignet
C.) Bē̦rzgale, Fest., Golg.;

2) ein unartiges Kind
Lubn.

Avots: EH I, 282, 283

‡ čakarne̦ns Seyershof, uneben ("grumbuļains").

Avots: EH I, 283

‡ čakarnica, eine, die wühlt, stochert: č. tautu meita čakarēt čakarēja BW. piel. ² 25195, 2.

Avots: EH I, 283

‡ čakarnieks, der Baggerer (?): "čakarnieki", me̦klē̦dami Daugavas dibe̦nā nuogrimušuos kuokus, ... uzķēra kādu līķi Jaun. Ziņas v. 27 August 1928.

Avots: EH I, 283

‡ čakarnis Dobl., Gold., Salisb., Seyershof, čakarns, čakarns Wainsel n. FBR. XIV, 86, Salis, = čakãrns: sila čakarnam BW. 9809, 1 var. līduma čakarņam 9805, 4 var.

Avots: EH I, 283

I čakars (unter čakãrns),

1): BW. 9809, 1 var.; ‡

4) "?": ŗūk kâ ezis čakarā Juris Brasa 423.

Avots: EH I, 283

‡ čakatis Mar., = čakats.

Avots: EH I, 283

čakats, ein Hackeisen zum Behacken des Kohles Oppek. n. U., [Mar.].

Avots: ME I, 401

‡ čakaũzis Orellen, ein Ort, wo Unrat angesammelt wird, eine Müllgrube: čakauzī viss kas tiek same̦sts; kad nav vai[r] vajadzīgs, tad ieme̦t čakauzī.

Avots: EH I, 283

‡ čakažiņa, geringschätzige Bezeichnung für eine Frau: citiem sievas skaistas, baltas, man bij tāda č. BW. 27264, 5 var.

Avots: EH I, 283

izčakarêt ‡

5) (stochernd) herausstehlen
Warkl.: i. visas zivis nuo tīkla. ‡ Refl. -tiês, zur Genüge stochern (wühlen): izčakarējuos kādu stundu Jürg. u. a.

Avots: EH I, 438

izčakarêt, tr.,

1) ausstochern:
zuobus. izčakarē labi krastus, lai iet vēži un zivis dukurī Kand.;

2) auseinanderwühlen, gründlich schüren:
uogles, krāsni;

3) stechend zerstören:
putnu ligzdas Kand.;

4) einen ungünstigen Tausch machen, leichtsinnig verschleudern:
saimnieks savu jaunuo zirgu izčakarējis.

Avots: ME I, 722

‡ nuočakarêt Strasden "sadurstīt" (zerstechen): ar žagariem dikti nuočakarē ruokas.

Avots: EH II, 36

pačakarêt(iês), wühten, etwas stochern: pačakarēt pīpi, krāsni. pāčākarē krastu, lai vēži nāk ārā! Kand.

Avots: ME III, 13

pačakarêt(iês), wühten, etwas stochern: pačakarēt pīpi, krāsni. pāčākarē krastu, lai vēži nāk ārā! Kand.

Avots: ME III, 13

pančaka U., [Ronneb.], eine Pfütze.

Avots: ME III, 76

‡ paņ̃čaka AP., eine Pfütze.

Avots: EH XIII, 161

pãrčakarêt, tr., noch einmal wühlen, schüren, stochern, stochernd untersuchen: krāsni.

Avots: ME III, 152

sačakarêt,

1): kad zuobus sačakarē ar adatām, tad tie sāp Orellen;

2): lange und energisch suchend zusammensuchen
Orellen.

Avots: EH II, 400

sačakarêt,

1) sačokarêt Dond., tr., durchstochern ; zusammenschüren ; durchwühlen: kad ausis, zuobus sačakarē ar matadatu, tad sāk sāpēt Ahs. n. RKr. XVII, 49. sačakarē malku krāsnī, lai de̦g! ebenda. sačakarēt krāsni. viss sačakarē̦ts, samaisīts Naud.;

2) aufsuchen, zusammensuchen, ausfindig machen:
viņš miestiņā bija sačakarējis un nuopircis sev . . . skapi Seibolt.

Avots: ME III, 604

uzčakarêt,

1): stochernd etwas auffinden
Orellen. ‡ Refl. -tiês,

1) = uzrausties Zögenhof: u. siena pantā;

2) sich auffüttern
Siuxt: nu jau viņš uzčakarējies (ē̦zdams kļuvis brangāks).

Avots: EH II, 720

uzčakarêt,

1) stochernd, wühlend an die Oberfläche geraten lassen, das Unterste zuoberst kehren:
uzčakarēt zemi, uogles, slīkuoni ūdenī, asinis zuobuos;

2) (in kurzer Zeit) aufmästen:
luopu Siuxt.

Avots: ME IV, 322

varčaka,

1) comm., einer, der Garn verwickelt
U.;

2) "die Schlange"
Ronneb.

Avots: ME IV, 475

II čaga, ein Knüttel mit knorrigem Griff Mag. XX, 3, 223; [vgl. čaka dass.].

Avots: ME I, 400

čakãrns, [čakāns Smilt., čakāns Burtn.], čakãrnis, auch čakānis, čakans Mar. n. RKr. XV, 110, čakars, Demin. -ītis, -iņš BW. 9808,

1) ein Wurzelende, Wurzel Stück, umgestürzte Baumwurzel mit allem, was daran hängt:
saulīt(e) kūla mēnestiņu ar sudraba čakarniņu. In Ahs. nennt man čakariņš einen abgeschälten Weidenzweig, welcher zum Rühren von Mehlbrei benutzt wird [vgl. čakarêt];

2) ein alter, griesgrämiger Mensch:
čakārni, činkuri, šķiriet ceļu BW. 1513;

3) čakãns, ein grosser Krebs
Smilt. [čakārnis ist vielleicht durch Kontamination von čakans (s. dies und čaka) und sakārnis entstanden.]

Kļūdu labojums:
čakārni = čakārņi

Avots: ME I, 401

čaksnis, ein Baumstamm mit Wurzeln Ahs., die in der Erde zurückgebliebenen Überreste von abgehauenem, abgemähtem od. abgebrochenem Gestrüpp: bērniņ, neej pa čakšņiem; sadurstīsi kājas Kand. [Vgl. čaka 2.]

Avots: ME I, 401

čaku! Interjektion, = čaka 1: par mums ne čaku, ne grabu MWM. VI, 906.

Avots: ME I, 402

‡ čoke̦rt (vgl. čukurêt II und čukarêt) Dond., = čakarêt, durstīt; (etwas) machen, ohne es recht zu verstehen. Vgl. auch čokrit "?" Ugalen n. FBR. VII, 16, III p. prs. čok(e̦)re, "sagumza" Rojen n. FBR. XIII, 69 und ‡ àizčokarêt.

Avots: EH I, 293

čukarêt "?": kad ve̦ca bāba gruozās pa kaktiem, tai uzsauc: kuo tu tur čukarē Kronw. n. U. [Vielleicht = čakarêt, wühlen.]

Avots: ME I, 418

grabans "?": čakaniņ, grabaniņ! iesim abi panākšņuos! es ieš[u] ēsti..., tu galdiņu grabināt BW. 15998,5 var.

Avots: ME I, 634

‡ ìekul˜činât Ahs., = ‡ iekulˆcinât ² : pienā ar čakariņu iekulčina miltus.

Avots: EH I, 523

kañčuka, kañčuks, kančaka, kañčuklis, die dicke, lederne Kosakenpeitsche: kļūs mugura uode̦rē̦ta deviņām kančakām (Var.: kančukām) BW. 19248. labāk tevi blusas kuoda, ne brāliņu kančukliņš 13697, 3 var. gul manā pūriņā stīgām šūta kančuciņa (Var.: kančukliņa, kančukiņa) 23332. [Nebst kančiùkas (woraus kañčius als vermeintliche Grundform entnommen) und kantsukas] aus r. канчукъ.

Avots: ME II, 154

pačaganêt,

[1) "pačakarêt": p. krāsni, salmus Sessw., Selsau, Lis., Lös., A.-Peb.;

2) = pačužinât 2: p. gultas maisu Vīt.;

3) "beschleunigen"
Bers.]. Refl. -tiês, [sich beeilen Festen]: vinš bija pačaganējies, pieņēmis pat tumsu un pabeidzis apart... rugaines Vēr.II, 327.

Avots: ME III, 13

I rīšmete, comm.,

1) ein rüder Mensch
Neuenb. n. U., Mag. XIII, 2. 62;

2) rĩšmete Nigr., ein Pferdearzt (der die Kehle des Pferdes reinigt
Gr.-Sessau): vai nav kāds rīšmete, kas izčakarē! sagt man zu jemand, der sich nicht leicht vom Speichel im Halse befreien kann Alksnis-Zundlis. jāatsauc rīšmete, lai apskatās, kas zirgam nuoticis: ne˙maz neē̦d Naud.; rīšmete Nigr. "jem., der Pferden die Zähne feilt";

3) ein Fresser
Seew. n. U.;

4) rĩšmete, jem., der nicht ruhig auf der Stelle bleiben kann;
"kas dažādi blēņuojas" Schibbenhof.

Avots: ME III, 540

sačokarêt, s. sačakarêt.

Avots: ME II, 605

‡ sačuknît Orellen, = sačakarêt 1: zuobs, sačuknīts, sāp.

Avots: EH XVI, 401

‡ savarčakât Allend. n. U. (unter varčaka), (Garn) verwickeln.

Avots: EH XVI, 463

tecinât, (li. tẽkinti "schleifen"),

1) fakt. zu tecêt, (eine Flüssigkeit) fliessen, laufen machen, lassen, träufeln, vergiessen
L., U., Spr.; zapfen U., Spr., durch einen Spund ablaufen lassen Bielenstein Holzb. 297: gailītis ieņēma ūdeni knābī un tad tecināja tuo dibe̦nā Baltpurviņš Agrā rītā 11. gāja tauku tecināt BW. 12825. sviedrus tecināt Seifert Chrest. II, 186. tacini (wohl mit hochle. a aus e̦) ūdeni nuo piena spaņģīša Mar. n. RKr. XVII, 119. kādēļ tecināt viņu zemē? Stari II, 421. tautas miežu alu kâ sīrupu tecināja BW. 10590, 2. (alutiņš) caur čakarni tecināts RKr. VIII, 47. pižulīti tecināja te̦kulīša radziņā VL. aus Hasenpot. nama tē̦vs darina un tecina putuo[juo]šu miestiņu A. XXI, 529. tecināt vīnu Konv. ² 513. brandvīnu tecināt U., Dr., MWM. VI, 29, Branntwein brennen. dzērienu arī e̦sam tecinājuši Janš. Mežv. ļ. I, 279. me̦du tecināt U., Honig läutern. mežus tecina (destilā) JR. III, 48;

2) (auf dem drehbaren Schleifstein) schleifen
L., Spr., Ronneb. n. RKr. XVI, 45, AP.: tecināt izkaptis Aps. Bag. radi 8. tur tecina zuobe̦nus Skalbe Kâ es 36;

3) reifen lassen
U.;

4) (in kleinem Trabe) laufen machen, lassen:
atjāšuot tecinādami katrs vienu zirgu . . . līdza Janš. Mežv. ļ. II, 136. kumeliņu tecināt Biel. 1249. tad es tavas slinkas māsas apkārt namu tecināšu BW. 10857. kājām tautas tecināja bagātuo brāļu māsu 18459. par zuobinu tecinātu, apkārt sevi tecinātu 13724. viena augu māmiņai, nav par rīksti tecināta 10091 var.;

5) den Faden (namentl. beim [feinen] Spinnen U.) durch die Finger laufen lassen; spinnen: man pietrūka zaļa zīda, kuo ap tevi tecināt BW. 18447. viena vērpa zīžu diegu, uotra ze̦lta tecināja 13250, 14. viena vērpa, uotra auda, trešā zīdu tecināja 13250, 48. smalki linus (smalku linu 28342) tecināt 7079. nedevi . . . sīkstu linu tecināt 16010, 1. par tuo nakts me̦lnumiņu desmit spuoles tecināju 7013;

6) valuodu, dziesmu tecināt, ohne Unterlass sprechen, singen:
kâ bitīte me̦dutiņu, tecināja valuodiņu BW. 21842. ar mutīti skaistu dziesmu tecināt tecina VL. n. Alksnis-Zundulis;

7) spalvu tecināt, schreiben:
jaunais Stenders čakli tecinājis savu spalvu latviešu labā Latvju tauta XI, 1, 67 (ähnlich: R. Schulz Seifert Chrest. II, 193);

8) grāmatu tecināt, ein Gesangbuch in eine besondere Bewegung setzen, woraus gewahrsagt wird (ein abergläubischer Brauch)
U.;

9) "?": tas varēja kunga dusmas atpakaļ tecināt (besänftigen?)
BW. 7674;

10) freqn. zu tecêt 4, in kleinem Trab laufen
(vgl. li. tekinėti "mehrfach ein wenig umherlaufen"): mans kumeliņš tecina visiem gaŗām Festen, N.Bartau. kūtrs mans kumeliņš, nevar rīkšu tecināt (nevar . . . tecinât könnte auch bedeuten: man kann es nicht zum Laufen bringen) BW. 1349. Refl. -tiês, triefen: (fig.) nuo viņa lūpām tecinājās vārdi Liev. Brez. un Hav. 225. - Subst. tecinâšana,

1) das Fliessenlassen, Träufeln, Zapfen;

2) das Schleifen;

3) das Laufenmachen;
tecinãjums,

1) das einmalige Träufeln, Fliessenlassen, Zapfen; das Resultat des Träufelns, Zapfens:
ve̦lns iztecināja deviņi tecinājumi alus Pas. II, 115;

2) das einmalige, vollendete Schleifen;

3) das einmalige, beendete Laufenlassen;
tecinâtãjs,

1) wer fliessen lässt, träufelt, zapft, destilliert:
darvas tecinātājs LP. VII, 956;

2) der Schleifer;

3) wer laufen macht.

Avots: ME IV, 153, 154