kañčuka, kañčuks, kančaka, kañčuklis, die dicke, lederne Kosakenpeitsche: kļūs mugura uode̦rē̦ta deviņām kančakām (Var.: kančukām) BW. 19248. labāk tevi blusas kuoda, ne brāliņu kančukliņš 13697, 3 var. gul manā pūriņā stīgām šūta kančuciņa (Var.: kančukliņa, kančukiņa) 23332. [Nebst kančiùkas (woraus kañčius als vermeintliche Grundform entnommen) und kantsukas] aus r. канчукъ.

Avots: ME II, 154

kañčuka: Dem˙in. acc. s. kančučiņu BW. 27031, 5. Li. kañčius kann auch auf poln. kańcz beruhen, s. Skardžius Arch. Phil. III, 50.

Avots: EH I, 583