apģeibt
apģeibt, ohnmächtig werden: tai dienā apģeibs skaistās jumpravas Amos. 8, 13. [Part. apģeibis "in Ohnmacht gefallen" Manzel Post. III, 140].
Avots: ME I, 89
Avots: ME I, 89
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'ģeibt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'ģeibt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (6)
atģeibt
atģeibt
atģèibt,
1) wieder zur Besinnung kommen
Spr.: viņš nou vakarējā dzē̦ruma vēl nav labi atģeibis C.;
2) wieder zum Wohlstand kommen:
viņš atģeibs Druw. A. XIV, 73.
Avots: ME I, 161
1) wieder zur Besinnung kommen
Spr.: viņš nou vakarējā dzē̦ruma vēl nav labi atģeibis C.;
2) wieder zum Wohlstand kommen:
viņš atģeibs Druw. A. XIV, 73.
Avots: ME I, 161
ģeibt
ģèibt, -bstu, -bu, intr., umkommen, sterben: viņš drīz ģeibs Walk, AP., Adsel, Bers. A. XIII, 86. beidzamuo reizi aiztiksi mani jeb nu˙dien, tu kādreiz ģeibsi LP. V, 9, Liev. -Behrsen [Entweder aus li. ģeĩbti "издыхать, падать от слабости", oder, wenn echt le. dissimilatorisch aus * gveibt = li. gveĩbti "обмирать".]
Avots: ME I, 695
Avots: ME I, 695
izģeibt
izģeibt,
1) zu Grunde gehen, sterben:
ģeiba, ģeiba, kamē̦r izģeiba Mitau n. A. XIV, 73;
2) sein Leben fristen, sich erhalten:
jē̦rs izģeîba 2 līdz pavasaram, das (schwache) Lamm erhielt sich bis zum Frühjahr N. - Autz n. U.
Avots: ME I, 743
1) zu Grunde gehen, sterben:
ģeiba, ģeiba, kamē̦r izģeiba Mitau n. A. XIV, 73;
2) sein Leben fristen, sich erhalten:
jē̦rs izģeîba 2 līdz pavasaram, das (schwache) Lamm erhielt sich bis zum Frühjahr N. - Autz n. U.
Avots: ME I, 743
saģeibt
Šķirkļa skaidrojumā (3)
ģeiba
ģeĩba, ģeìba PS.,
1) der Schwindel:
viņš ģeibās ne˙kā nesapruot A. XIII, 86;
2) [ģeĩba C.], ein ungeschickter, schwächlicher Mensch:
viņš tāds ģeiba vien ir.; ibid.;
3) n. U.: eine Närrin.
Zu ģeibt.
Avots: ME I, 695
1) der Schwindel:
viņš ģeibās ne˙kā nesapruot A. XIII, 86;
2) [ģeĩba C.], ein ungeschickter, schwächlicher Mensch:
viņš tāds ģeiba vien ir.; ibid.;
3) n. U.: eine Närrin.
Zu ģeibt.
Avots: ME I, 695
ģībt
ģìbt [C., N. -Peb., Trik., Arrasch, Ruj., PS.], ģĩbt [Bl., Līn.], Kand., -bstu, -bu,
1) in Ohnmacht fallen, ohnmächtig, schwindelig werden:
skuķēm ne vajadzēs ģībt, ne bļaut MWM. VII, 704;
2) verzehrende Sehnsucht, Verlangen haben:
tas ģībst pēc viņas Lautb.;
3) sich plagen, quälen, murren wegen eines vermeintlichen Mangels:
kuo nu tu ģībsti; tev visa diezgan Lasd., Sissegal. [Wenn echtle., wohl dissimilatorisch aus * gvībt; vgl. ģeibt.]
Avots: ME I, 700
1) in Ohnmacht fallen, ohnmächtig, schwindelig werden:
skuķēm ne vajadzēs ģībt, ne bļaut MWM. VII, 704;
2) verzehrende Sehnsucht, Verlangen haben:
tas ģībst pēc viņas Lautb.;
3) sich plagen, quälen, murren wegen eines vermeintlichen Mangels:
kuo nu tu ģībsti; tev visa diezgan Lasd., Sissegal. [Wenn echtle., wohl dissimilatorisch aus * gvībt; vgl. ģeibt.]
Avots: ME I, 700
ģiebs
ģiebs, ein bleicher, schwächlicher Mensch Naud., Lasd., Bers.; "vājš, nuobālis Grosdohn n. Etn. I, 106: nuo šī ģieba man nebūs maizes devēja, tas jau tāds nāves palieks Laud. In Laud. und Bers. ģiebiņš, fem. ģiebīte, ein schwächliches Geschöpf überhaupt: mans puika tīrs ģiebiņš, maz ē̦d un maz dzeŗ. nav jau sivē̦ni lāga - tādi kâ ģiebiņi - Vgl. ģeibt
Avots: ME I, 701
Avots: ME I, 701