ģeĩba, ģeìba PS.,

1) der Schwindel:
viņš ģeibās ne˙kā nesapruot A. XIII, 86;

2) [ģeĩba C.], ein ungeschickter, schwächlicher Mensch:
viņš tāds ģeiba vien ir.; ibid.;

3) n. U.: eine Närrin.
Zu ģeibt.

Avots: ME I, 695

ģeĩba, ‡

4) Plur. ģeĩbas Dunika, Krankheiten, Unglücksfälle:
kādu ģeibu tik viņam nav!

Avots: EH I, 425