Paplašinātā meklēšana

àizķèzît, tr., beschmutzen, besudeln: acis, durvis, ceļu.

Avots: ME I, 35

apķèzît, ‡

3) verleumden, mit Worten heruntermachen
(mit ẽ ) Dunika: a. meitu.

Avots: EH I, 96

apķèzît, tr.,

1) beschmutzen, verunreinigen:
kājas, ģīmi, durvis;

2) verderben, verunstalten:
šis apķēzījis visus kuociņus LP. VI, 789.

Avots: ME I, 98

ieķēzīt: "iemaitāt" Wessen: ābuols ir tārpa ieķēzīts.

Avots: EH I, 525

ieķēzīt L. "verwünschen"; ieķēzīt darbu "eine schon verwünschtes Stück Arbeit verhundeln".]

Avots: ME II, 35

izķèzît, ‡ Refl, -tiês,

1) sich ausleeren (seine Notdurft verrichten)
Jürg.;

2) verderben (intr.), auf den Lauf gehen: tik lielu kuoku grē̦ks ar cirvi cirst: nevar tik ātri nuocirst, un kuoks ar izķēzās Saikava.

Avots: EH I, 461

izķèzît,

1) verschmieren, besudeln:
ģīmi, papīru;

2) verschmaddern, vergeuden, vertun:
tik daudz sviesta; naudu JK. II, 134;

3) aus -, durchschimpfen, aus -, beschmähen:
parādīja tuos me̦lkuļus e̦sam, kas viņu izķēzījuši Jud. X, 14. nelietis meitu izķēzīja uz beidzamuo puostu Purap.

Avots: ME I, 759

ķèzît,

1): "buojāt" (prs. ķèzu ² ) Prl. n. FBR. VI, 108;

2): auch Sonnaxt; "izsmiet" (prs. ķèzīju ² ) Prl. n. FBR. VI, 108;

3): auch Sonnaxt; ‡

4) "einen widrigen, quackenden Laut machen"
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Laut"): varde tâ ķēzī, der Frosch quarrt so wunderlich ebenda (unter "Frosch").

Avots: EH I, 701

ķèzît, [ķẽsît (?) Bl.], -u od. -ĩju, -ĩju,

1) beschmutzen, besudeln, verhunzen:
suņi ķēza ce̦purītes BW. 12236. ķēzīt darbu, verbudeln [Wessen], U.;

2) schmähen, heruntermachen
[Alt - Ottenhof, Wolm.]: ciema kuņas sanākušas, ķēzī manu augumiņu BW. 21147, 2. viņš tuo ķēzīja par mauku, er schimpfte sie eine Hure;

3) vertun, vergeuden:
citādi ne˙viens neķēzītu šāvienus A. XX, 294. Refl. -tiês,

1) sich beschmutzen, seine Notdurft verrichten:
ķēve vienmē̦r ķēzījusies LP. VI, 392. [bē̦rns nevar ķēzīties U., das Kind ist verstopft];

2) schmähen, schimpfen
[Ronneb.]: māsa juo˙pruojām ķēzījās A. XVI, 361;

[3) eine Arbeit verhunzen
Borchow, Welonen, Dricē̦ni].

Avots: ME II, 377

ķēzĩts U., = ķēvpupi. [Als ķē (v) zīds (zu zîst "saugen") aufzufassen?]

Avots: ME II, 377

nùoķèzît,

2): n. (mit ẽ; verleumden
) guodīgu meitu Dunika; ‡

3) "nuomaitāt" Auleja: n. bērzeņus.

Avots: EH II, 59

nùoķēzît, nùoķezît, nùoķe̦zât Līv., tr.,

1) besudeln, beschmutzen:
sveši ļaudis mūs[u] māsiņu kâ ķēzīt nuoķēzītas dubļiem Apsk. [nuoķezītas drēbes Dunika;

2) verhunzen, beschimpfen
(Wolm.), verleumden U.] Refl. - tiês, sich besulden, beschmutzen: vecene nuoķēzījusies LP. VII, 1071.

Avots: ME II, 806

paķèzît, tr., ein wenig beschmutzen, verpfuschen: skruoderis drusku paķēzījis mēteli Druva II, 29.

Avots: ME III, 53

pìeķēzît, verunreinigen: bija pieķēzījis matus ar dubļiem LP. VII, 704. izē̦d putru un pieķēzī bļuodiņu LP. VI, 1, 58. suns pieķēzījis istabu Ahs.

Avots: ME III, 264

saķèzît, Refl. -tiês: gaļa saķēzījās (samaitājās) Kaltenbr. kur guovs saķêzâs ² (= izkārnās) Siuxt.

Avots: EH II, 422

saķèzît, tr., beschmutzen, verhunzen, ruinieren U.: vilks, nevarē̦dams zābakus uzvilkt, saskaistas: tik daudz ādu, tik daudz luopu saķēzījis, un tuomē̦r ne˙kas gudrs nee̦suot izjucis LP. VI, 263. daudz drēbes būs saķēzīts MWM. VI, 200. daži sāk tâ runāt, ka saķēzī valuodu Plūd. Rakstn. I, 199. cilvē̦ki, sabūvējuši pilsē̦tas, sakēzī tikai zemi D. Goŗkijs 13. Refl. -tiês, sich beschmutzen, besudeln, verhunzen.

Avots: ME III, 663

uzķèzît, auf etw. schmutzen, sudeln (perfektiv): suns uzķēzījis uz grīdas.

Avots: ME IV, 350

I izlañgât, tr., durchschimpfen: tik tu tuo zini, kâ uotru izlangāt un izķēzīt Naud., Bers., [Nigr.].

Avots: ME I, 762

‡ ķāpêt, -ēju Stenden,

1) schmieren:
ķ. sviestu uz maizi;

2) kneten,
ķē̦pât: mē̦slus ar ruokām. Refl. -tiês Stenden,

1) "ziesties, ķēzīties": ķ. ar māliem;

2) in einer feuchten Masse wühlen:
ķ. pa putru.

Avots: EH I, 692

ķẽrinât, = ķēzīt 1.

Avots: ME II, 375

ķēzis: dieses Wort dürfte ME. II, 377 zu streichen sein, denn ķēzīti BW. 24697 ist wahrscheinlich kein acc. s., sondern ein Infinitiv.

Avots: EH I, 701

ķēzis, der Schmutzfink, etw. Schmutziges: sveši ļaudis mūs[u] māsiņu kâ ķēzīti nuoķēzīja BW. 24697.

Avots: ME II, 377

klabas, etwas Klapperndes, so von einer alten Flachsbreche, einer alten Mühle: mīstīsim linus ar tām pašām ve̦cajām klabām. tajās klabās nav vē̦rts labību saķēzīt Lub. saturi savas klabas, halte deinen Mund Lös. n. Etn. IV, 66. klabas vien iet kâ ataņk, man hört schon das Trampeln (Geräusch) der Kommenden Infl. n. U. Ungew. der Sing: pazīstu kvekšķu klabu RA.

Avots: ME II, 206

ļe̦ñka,

1) ein Tragband
Kokn. n. U., ein Strick, mit dem die Bote stromaufwärts gezogen werden; in dieser Bed. aus r. лямка "Trag- od. Ziehriemen";

2) ein schlaffer Mensch:
vai tāds ļe̦nka manu mājas guodu drīkst apķēzīt! Alm.;

3) [ļe̦ņ̃ka MSil.], eine Schlinge:
valga galu sasiet ļe̦nkā Treiden;

[4) ļe̦nka "ein noch am Kleide hangender Fetzen"
Morizberg; "kaut˙kas gaŗš, ļe̦gans, sapluosīts" Nitau].

Avots: ME II, 536

nùošļidzinât, ‡

2) "nuoķēzīt 1": (kaŗuotes) me̦lnas kâ kuņas kājas nuošļidzinātas Etn. II, 81 (aus Gold.).

Avots: EH II, 97

pìeluõpuôt Ar. "pieķēzīt".

Avots: ME III, 270

I saķē̦rnât: "saķēzīt, nelabi (kuo) padarīt" (mit ẽ̦r) Gramsden; es viņam ... labību saķē̦rnāju (= ar krusu sakapāju) Pas. XIII, 205.

Avots: EH II, 422

sakleķêt,

1) zusammenstopfen
Bauske: ve̦cas meitas patiltê sakleķē̦tas BW. 20957, 4;

2) schlecht und oberflächlich (mit Lehm) vermauern
Lennew., AP., Kokn., Stenden; 3) = sa-ķēzît (von Farben): burtnīcā daži burti gluži sakleķē̦ti (= vēl nenuožuvuši izķēzīti) Stenden;

4) schnell und liederlich (eine Arbeit) vollziehen
Dunika, N.-Peb., Gr.-Buschhof;

5) "sich mit einer Kotmasse bedecken":
ritenis sakleķējis Saussen;

6) "(eine weiche Masse) zusammendrücken"
Festen.

Avots: ME III, 649

‡ II sapujât Kalz. n. Fil. mat. 29 "sasmērēt, saķēzīt (in der Kindersprache)". Vgl. sapuijât.

Avots: EH II, 439

šļe̦kata,

1) Plur. šļe̦katas, der Speichel:
tu jau me̦luo, ka vai šlē̦katas le̦c (du lügst so eifrig, dass der Speichel aus dem Munde spritzt) Alksnis - Zundulis. sāka vīri lamāties un ķēzīties, ka šļe̦katas gāja vienam, uotram acīs JK.;

2) comm., ein Schwätzer
Alksnis - Zundulis. Vgl. šļakata.

Avots: ME IV, 70