Paplašinātā meklēšana

ķeĩzars: ķ. galda kaŗa vīra BW. 1897 var.

Avots: EH I, 693

ķeĩzars, der Kaiser ; ["der Schornsteinfeger" Libau] ; ķeĩzar(i)ene, die Kaiserin.

Avots: ME II, 360

aûgsts (li. áugštas "hoch", apr. acc. s. auckstimiskan "Obrigkeit", lat. augustus "erhaben" ), Adv. aûgsti, auch aûgstu,

1) hoch, hochgestellt, vornehm:
istaba deviņas pē̦das augsta. dievs augstu, ķeizars tāļu, so sagt ein der Willikur preigegebener Mensch. varde duod gailim labu rītu:"labrīt, augsti dziedātājs!"gailis atbild:"labrīt, labrīt, augstu lē̦kātāja!" Etn. IV, 13. vai dieviņ, aûgstu saule, die Sonne ist (noch) hoch am Himmel Ar. 183. augsti de̦gunu nest, augsti nesties (vom Stolzen, Prahlenden). augstais, ein beliebtes Beiwort Gottes, mit Vorliebe in postpositiver Stellung: dievs od. dieviņ augstais LP. II, 86; IV, 42; oft augstais allein gebr. für Gott R. sk. I, 94. augsti ļaudis, vornehme, hochgestellte Menschen BW. 598, 7; augsta kārta, hohe Abstammung, hoher Stand. augsta laime tam! Hoch soll er leben! augsts guods, mērķis Aus. I, 2, 92; augstas duomas, gudrības Aus. I, 25, 31. sēsties pie galda augstajā galā BW. III, 1, 76;

2) (zur Verstärkung des Verbalbegriffs) in hohem Masse, sehr:
es vakar augsti dzēru BW. 19558. augsti cienīt, guodāt, hochschätzen; augsti mācīts, hochgelehrt; augsti teikt, preisen. Verstärkt: augsti, augstin, augstu, augstum augsts, sehr hoch. [Zu aûgt "wachsen".]

Avots: ME I, 217, 218

pìemist, an einem Orte, bei jemand wohnen, sich aufhalten U.: rijā ve̦lni piemituši LP. VI, 1, 453. šai pilī labprāt mēdzis piemist Ruomas ķeizars Konv. 1601. Subst. piemitẽjs, der Einwohner, Bewohner: tev būs savu brāli uzņemt kâ svešinieku un piemitēju Glück III Mos. 25, 35.

Avots: ME III, 273

pluinît Postenden, pluĩnît Karls., plùinît Kaugershof, Jürg., N.-Peb., pluînît ² Līn., Pl., Dond., pluînît Gr.-Buschhof, plùinît ² Lis., Selsau, Golg., -u, -ĩju, tr., wiederholt zupfen; raufen, stossen, Rippenstösse geben U., weich schütteln, stark rütteln Janš.: Pēteriene tâ nuoskaitusēs, ka ir gatava skuķi pat pluinīt Jauns. dzinās vilkam pakaļ un tikmē̦r pluinīja tuo . . . JK. V, 19. ķeizars nemitējās krievus pluinīt Druva 1, 368. Refl. -tiês, sich raufen: pluinās kâ gaiļi Alksnis-Zundulis. Reimwort zu puinît.

Avots: ME III, 354, 355

sapùst, tr.,

1) zusammenblasen:
vējiņ, nesapūt visu gružu e̦ze̦rā! Cnp. 21. sapūst putekļus vienā vietā. vējš sapūtis lapas kaudzē;

2) auseinanderblasen:
liepu lapu tiltu taisu...; vējš sapūta lapu tiltu (Var.: nuopūta, aizpūta liepu lapu) BW. 14154, 4 var.;

3) = izpūst, voll-, durchblasen: braucuot man vējš sapūta galvu, ausis Ahs. n. RKr. XVII, 50;

4) blasend, girrend etwas bewirken, erreichen, erlangen:
vējš sapūš lietu. (strads ar baluodi) sapūtuši, sadūkuši lielu vēju, aukstu laiku BW. 2542;

5) zaubernd tüchtig behauchen
Wid.: es sapūtīšu un apvārduošu un tad tūliņ uzlikšu (sc.: saiti uz slimuo ruoku) Janš. Precību viesulis 25. Refl. -tiês, sich aufblasen, böse, ärgerlich werden: ķeizars staigājis tāds sapūties LP. VI, 1023. tâda kâ sabuozusies un sapūtusies Jaunie mērn, laiki IV, 33.

Avots: ME II, 710

šņipiņa "Schnörkel, Kritzelei": ķeizars mācējis . . . šņipiņas . . . izlasīt LP. V1, 374.

Avots: ME IV, 95

teļapakausis (aus teļš . pakausis), der Dummkopf: zē̦ns iereibis teicis-ķeizars e̦suot teļapakausis Janš. Bandavā I, 108.

Avots: ME IV, 161