pìemist, an einem Orte, bei jemand wohnen, sich aufhalten U.: rijā ve̦lni piemituši LP. VI, 1, 453. šai pilī labprāt mēdzis piemist Ruomas ķeizars Konv. 1601. Subst. piemitẽjs, der Einwohner, Bewohner: tev būs savu brāli uzņemt kâ svešinieku un piemitēju Glück III Mos. 25, 35.

Avots: ME III, 273

pìemist: zȩ̄nam ȩsuot diluonis, kas tam laikam jau agrāki piemitis Janš. Dzimtene V, 201. Subst. pìemitējs: ein Beiwohner Lng. (unter miteklis): nuolicies pie Pluiņu saimnieka par piemitēju Janš. Līgava II, 520 (ähnlich Mežv. ļ. II, 462).

Avots: EH II, 262