Paplašinātā meklēšana

ļaka,

1): pine̦klam vienā galā bija mazgls, uotrā - ļ. Frauenb.; "7741" ME. II, 530 zu verbessern in "7741, 2":

Avots: EH I, 768

ļaka,

1) (auch ļe̦ka, [ļaks Wessen]), die Öse, Schlinge, Schleife
Kand.: ļakām šūti kamzuolīši BW. 7741. turē̦tāji rauj ļaku cieti Etn. III 189. ieāķē āķi ļakā Kand.;

2) ein Hut- od. Kopfband
(von L. als tahmisch bezeichnet). ļaku ļakām,

a) mit Bändern besetzt, die da flattern
L.;

b) wenn was schlaff ist und sich schlenkert
St.;

3) ein Misthaufe
Spr. [Von U. für die Bed. 1 u. 2 auch ein laka angeführt; zur Bed. 3 vgl. ļe̦ka I;

Avots: ME II, 530

ļakačas, das Gerede: caur tuo viņš varēja kļūt valuodās un ļakačās A. XVII1, 246. S. ļakatas, ļe̦katas.

Avots: ME II, 530

ļakaîns, mit Schlingen, Schleifen versehen: jau jūtu kaut kuo ļakainu uz krūtīm veļamies Stari II, 933.

Avots: ME II, 530

‡ ļakans (mit -ān- zu lesen?) "?": kai ļakani arājeņi Tdz. 406I2.

Avots: EH I, 768

‡ ļakars (mit ļa- aus ļe̦- ?) Warkl. "izlaidīgs cilvē̦ks".

Avots: EH I, 768

ļakatas, das Gerede, Weibergeklatsch Etn. IV, 129 [aus Druw.], Tirs. [Mit hochle. a aus e̦?]

Avots: ME II, 530

ļakatâtiês, -ãjuôs, schimpfen, schelten: sieva stipri ļakatājās Wid.

Avots: ME II, 530

ļakauši, Lungenflechte (lobaria pulmonaria) RKr. II, 73.

Avots: ME II, 530

[ļakausis, s. lakausis.]

Avots: ME II, 530

‡ mãrļaka, ein Unkraut im Flachs Grob.

Avots: EH I, 792

‡ muļakas Seyershof, Zusammengemischtes; in eine Speise eingerührter Schmutz: kaķis pa˙priekšu apē̦d labākuo ēdienu, un es lai ē̦du kaķa m.?

Avots: EH I, 831

I pļaka Schwanb., ein Klumpen einer breiartigen Masse: mālu, sniega pļaka. izspļaut pļaku. Mit hochle. a aus e, (vgl. pļe̦ka)?

Avots: ME III, 365

II pļaka, das Geklatsch, die üble Nachrede Freiziņ; vgl. pļe̦kas.

Avots: ME III, 365

I šļaka,

1): šļiku šļakām iet PV. "(skr)iet pa dubļiem, ka dubļi šķīst un šļakst uz visām pusēm; slapjām kājām ejuot atstāt netīras pē̦das; beim Giessen nach allen Seiten spritzen (intr.)."
In der Bed. 2 nach Sehwers Unters. aus d. Schlack "nasser Schneefall, Schneeregen".

Avots: EH II, 643

I šļaka,

1) = slaka, šļakata: viļņu šļakas Stari II, 732. putas un ūdeņa šļakās JR. VII, 65. saltas šļakas līst gar vaigiem MWM. XI, 223;

2) auch šlaka, Schlackenwetter
U.

Avots: ME IV, 61

II šļaka,

1): auch AP., Frauenb., N.-Peb., Oknist;

2): auch AP., N.-Peb., Oknist;

3): auch Oknist.

Avots: EH II, 643

II šļaka U., šlaka U.,

1) der Schlag, die Apoplexie
U., (mit šl-) Lasd., (mit šļ-) Serbigal;

2) der Pendel
U., (mit šļ-) Dunika, Serbigal, (mit šl-) Lasd.;

3) der Schlag (die Abteilung) des geteilten Waldes
U., (mit šļ-) Dunika, Stürzenhof, (mit šl-) Lasd.;

4) die Art das Geschiecht
(mit šļ-) Serbigal;

5) die Farbe im Kartenspiel
(mit šļ-) Dunika;

6) das Wenden des Segels
Lems. und Salis n. U., (mit šl-) Lasd. Aus dem Deutschen.

Avots: ME IV, 61

‡ šļakači Lubn., Warkl., = šļakatas 1: velējuot vai situot pa ūdeni, kâ arī ieme̦tuot tur akmeni, ruodas š.

Avots: EH II, 643

šļakans,

1) = šļagans (zum k vgl. ļe̦kans), nicht straff Saikava, Warkl.; schwer (mit šl-) Schwanb.: šļakans vē̦de̦rs Warkl. šļakans valgs Saikava. šlakans maiss Schwanb.;

2) šļakans, s. šļakāns 1.

Avots: ME IV, 61

šļakata,

1): auch AP., Meiran, Meselau, N.-Peb.; ‡

2) ein geringes Quantum einer Flüssigkeit
AP.: kaņepes grūžuot dalej pa šļakatai ūdeņa.

Avots: EH II, 643

šļakata Bers., Bershof, C., Ermes, Fest., Golg., Lennew., Lub., Lubn., Mar., Nötk., Siuxt, Smilt., Schwanb., šlakata, šļakate Saikava, der Tropfen, der Spritzer, der Strahl (einer Flüssigkeit): ūdens šļakatas, kas atsitas Bers. u. a. ūdens šļakatas nuošļakatājās pa gaisu Kleinb. st. 10 (ähnlich MWM. v. J. 1896, S. 919). nuo visas šalts mani ķēra tik neliela šļakata Fest. baltas putas pār galvu man šlakatas šļāc Sudr. E. (meiča) krita... baseinā, un šļakatas uzmirdzēja gaisā Veselis Tīrumu ļaudis, kamē̦r līķis mājās, nedrīkst velēties, juo šļakatas krītuot līķim ģīmī BW. III, 3, 862. zapts nuogāja (izlija nuo trauka) šļakatēm Saikava.

Avots: ME IV, 61

šļakatât(iês), šļakatuôt, spritzen (intr.): ūdens gurkšēja zem plānajām plankām un šļakatājās pār malu Kleinb. st. 14. viļņi šļakatuo zem... viesuļa MWM. IX, 390.

Avots: ME IV, 61

šļakatât(iês), šļakatuôt, spritzen (intr.): ūdens gurkšēja zem plānajām plankām un šļakatājās pār malu Kleinb. st. 14. viļņi šļakatuo zem... viesuļa MWM. IX, 390.

Avots: ME IV, 61

‡ šļakatêt Wessen, = šļakatât.

Avots: EH II, 643

šļakats, = šļakata (?): kâ dūmi šļakats kūp! Ibsena Brands 31.

Avots: ME IV, 61

‡ vāļaka, = viļaka 1: re̦dzamas vietas, kur sēdējuši, bet zâle bez vāļakām: gulēt tie nebij likušies A. Upītis Laikm. griežos I, 120.

Avots: EH II, 762

viļaka,

1) viļāka U., C., Nötk., Ronneb., Smilt., viļaks U., Karls., viļâklis Nötk., viļaklis Nerft, viļakls Lubn., viļāknis Golg., Grawendahl, Meselau, Nötk., Peb., Plm., Ramkau, Sessw., Stomersee, viļākns, viļakns, Plur. viļakņi Meiran, viļākņi Bers., Erlaa, viļakņi Peb. n. U., der Platz im Getreide, wo ein Pferd (od. ein anderes Tier) sich gewälzt hat;
viļaka Ronneb., viļāknis Gr.-Buschh. "labības sakritums veldē": ja zirgs viļājies, tad paliek viļāknis Grawendahl. zirgi uz tīruma izviļājuši vairāk viļākņus Plm. n. RKr. XVII, 86. zirga viļaklis Lubn. tāds kâ zirga viļāknis, von besonders gutem od. schlechtem Getreide gesagt Sessw. iešu miežus iz viļāšu deviņiem viļākņiem VL. aus Meselau. mazs gabaliņš linu - kâ labs zirga viļāknis Ramkau. cūku vilākņi Kaudz. Izjurieši 241. plē̦sums viss vienuos viļaknuos B. Vēstn. miežus izviļāšu deviņiem vilākniem VL. aus Lös. bij re̦dzams kaņepēs liels viļaknis (eine verwühlte Stelle, wo ein Mensch geschlafen hat) Kaudz. M. 146. rudzu stiebri bijuši ... save̦lti viļakā Janš. Mežv. ļ. I, 233. zâle žuogmales ežā nuovārtīta viļakā Līgava I, 409. liniem viļaka ("?") virsū; luopiņi, lūk, saguldināti uz badu Plūd. Rakstn. I, 109. viņa sakasuse... krietnu viļaku ("?") MWM. VIII, 332;

2) viļāknis, ein Mensch, der sich im Gras od. im Bett gewälzt hat und eine unordentliche, verwühlte Stelle zurücklässt
Grawendahl; vilākņi, Ferkel, die sich im Schmutz wälzen Ramdam;

3) viļakņi, Klötze, womit man den Flachs in der Weiche be schwert
Meiran;

4) viļâkņi "siena grīztes" Golg., Sessw. Zu viļât I.

Avots: ME IV, 597

‡ zemļaka Ascheraden, Sermus, zèmļàuka ² Kaltenbr., eine Erdhütte. Wohl eine Umbildung von r. земляника "Erdhütte".

Avots: EH II, 805

žļaka, ein kleines Quantum Kot Frauenb.

Avots: ME IV, 815

atraût li. atráuti], (atŗaut St., U.), tr.,

1) wegreissen, entreissen, entziehen:
mājiņa stāvēja nuostāk nuo sādžas, it kā būtu atrauta nuo māju rindas Vēr. II, 152. atrauj viņu ve̦lns od. deviņi ve̦lni, hol ihn der Teufel BW. 7002. kad tev tavu tiesu atrauj, tad ņemi pats pa jē̦ram LP. VII, 865. atraut savu ruoku nuo... RSk. II, 92.; gājējam algu. kumuosu nuo savas mutes e̦smu atrāvuse Blaum., sich am Munde absparen. raganas atraujuot guovīm pienu Etn. IV, 71;

2) zurückreissen, zurückziehen, zurücknehmen:
zirgam galvu atraut, den Kopf des Pferdes zurückreissen und ihn so anbinden Ar.; ziemeļakaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kundz. kungi atrauj savu apsuolījumu BW. VII, 1025;

3) herziehen, herbringen:
kas tevi šurp atrāvis?

4) auf-, losreissen:
durvis LP. VI, 575, svārkus. Refl. -tiês,

1) sich losreissen, trennen, sich entziehen, sich losmachen:
kundze nuo viņa atrāvusies Vēr. I, 1191. vīri var dažkārt nuo saimnieka darbiem atrauties Etn. III, 75;

2) sich zurückziehen, zurück-, fernbleilen, ablassen, aufgeben:
guovs atrāvusies nuo saites. ej māsiņa, atraujies, zieh dich zurück BW. 14890. atraunies, nelietīt, weiche, du Taugenichts BW. 12698. un tu neatrāvies nuo manis? Rain. zirgs bij kādu gabaliņu atrāvies, war zurückgeblieben Kaudz. M. minē̦tā dienā nekādā ziņā neatraujies, bleibe nicht fern. atrautiês nuo ierašas, eine Gewohnheit aufgeben LP. VII, 317. neatrauties nuo savām duomām, sich in seinem Gedankengange nicht stören lassen Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
BW. VII, 1025 = LP. VII, 1025
teikums '' guovs atrāvusies nuo saites'' jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. - Der Satz '' guovs atrāvusies nuo saites'' ist unter 1) zu versetzen

Avots: ME I, 185

‡ atšļakstêt, schallend herspritzen (intr.) C., Jürg. u. a.: šļakatas (dubļi) atšļakstēja līdz ceļa malai.

Avots: EH I, 174

‡ ļaciskis samest saiti Frauenb. "?". Zu ļaka 1.

Avots: EH I, 768

‡ ļacīte Frauenb., Deminutiv zu ļaka 1.

Avots: EH I, 768

lakausis,

1) [ļakausis N. - Peb.], ein Tier mit herabhängenden Ohren Tirs., Druw.;

[2) lakauši N. - Peb., eine Art Pflanzen
(auch: cūkauši). - Vgl. ļekausis, ļe̦kausis.]

Avots: ME II, 415

[ļaks Wessen "eine Schllnge od. Schleife zum Verbinden eines Fuders"; vgl. ļaka I.]

Avots: ME II, 530

II ļe̦ka, die Schleife, Schlinge, Ose Naud., Smilt. (vgl. ļaka): nuove̦lk zābakus un pakar aiz viņu ļe̦kām pie naglas Deglavs Riga I, 8.

Avots: ME II, 534

‡ mârņaka ² Grob., = ‡ mãrļaka.

Avots: EH I, 793

nùošļakât, nùošļakatât, tr.,

1) bespritzen, besprengen:
drēbes;

2) ab-, wegspritzen:
ūdeni. Refl. -tiês, abspritzen, spritzen (intr.): ūdens nuošļakatājas pa gaisu Kleinb. ne˙viena pile nenuošļakājās zemē BW. I, 177.

Avots: ME II, 867

šlaka, s. šļaka.

Avots: ME IV, 58

šļakāns,

1) ein grosses, feistes und schweres Lebewesen
C., Druw., Lubn., N. - Peb., Saikava, (šlakāns) AP., Bers.; etwas Schweres überhaupt (šļakans) Bilsteinshof n. Etn. II, 50, Druw.; "liels un lempīgs" Sessw.: viņam ir izaudzis puika kâ šļakāns Druw. zaķis kâ šļakāns N. - Peb. kuoks ilgi ūdenī gulē̦dams ir palicis smags kâ šļakans Bilsteinshof n. Etn. Il, 50. ābuoli izauguši lieli kâ šļakāni Druw. burkāni, bietes, griežņi, tupiņi lieli kâ šļakāni ebenda; šļakans U., ein fetter, stämmiger Junge;

2) jem. mit langen Beinen
Warkl. Vgl. šļokāns.

Avots: ME IV, 61

šlakata Arrasch, Schwanb., s. šļakata.

Avots: ME IV, 58

šlakuôt Lasd., die Segel wendend fahren. Vgl. šļaka II 6.

Avots: ME IV, 59

I šļaks Mar.,

1) =šļaka II 1;

2) = šļaka II 2.

Avots: ME IV, 62

šļakstaga, = šļakata: viļņi sašķīst šļakstagās Fest. mēs gājām šļakstināties un viens uotru ar šļakstagām pataisījām cauri slapjus Lub.

Avots: ME IV, 62

šļakste RKr. XVII, 90, = šļakata Spr., Adl., Golg., Druw., Lubn., Sessw., Saikava; eine Pfütze Schwanb., Warkl.: lejuot mani trāpīja krietna šļakste ūdens Druw. n. RKr. XVII, 81. nuoslauki... dubļu šļaksti nuo sejas! A. XX, 545. pudeļu dibe̦nuos vēl ir palikusi kāda šļakste A. v. J. 1899, S. 35.

Avots: ME IV, 62

šļakstinât Golg., plätschern Dr., spritzen, ins Wasser schlagen, dass es aufspritzt Drosth., Fest., Lub., (šļakstinêt) Warkl.; klatschen: ar ruoku šļakstināt ūdeni Dr. viņš šļakstina meitai ūdeni acīs A. XX, 861. vilnīši vienmuļīgi vienādi šļakstināja Janš. Bandavā II, 84. zirgi šļakstina dubļus uz ratiem A. XX, 168. mēli šļakstinādams pie aukšlejām Kleinb. st. 33. šļakstinājis zuobus Etn. II, 86; LP. VII, 892, hat mit den Zähnen geknirscht. Refl. -tiês Bers., KL, einander bespritzen Fest.; energisch spritzen, plätschern: šļakstinuoties viens uotram sit virsū šļakatas Fest. ar mani laikam gribēsi šļakstināties Vīt. 80. kučieris tīrīja vāģus šļakstinādamies ar ūdeni A. v. J. 1899, S. 433. viņš pērās un šļakstinājās A. XX, 14.

Avots: ME IV, 62

šļastaga, = šļakata, šļakstaga: viļņi pret klintīm atsizdamies sašķīst šļastagās Fest, Juris drāž... ūdenī..., un šļastagas Pēterīšam taisni acīs Vīt. 79.

Avots: ME IV, 64

šļe̦kata,

1): pa dubļiem jājuot šļe̦katas (= šļakatas) le̦c acīs Grünh. viļņi pret akmeņiem šķīst šļe̦katās PV.

Avots: EH II, 645

šļe̦kata,

1) Plur. šļe̦katas, der Speichel:
tu jau me̦luo, ka vai šlē̦katas le̦c (du lügst so eifrig, dass der Speichel aus dem Munde spritzt) Alksnis - Zundulis. sāka vīri lamāties un ķēzīties, ka šļe̦katas gāja vienam, uotram acīs JK.;

2) comm., ein Schwätzer
Alksnis - Zundulis. Vgl. šļakata.

Avots: ME IV, 70

šļiku: š. šļakām iet (oben unter šļaka I 1).

Avots: EH II, 645

sprē̦gains

1): uošlapiņas bij tādi sprẽ̦ge̦ni kartiņi, - ar sasprāgušu mizu Seyershof;

3) "?": (Līze) nebija vairs tik sprē̦gaini (= sprē̦gani 3?) valuodīga Ciema spīg. 187. lejup gāzās straume, pret akmeņiem spre̦gainas (sprühende?)
šļakatas sizdama Sārts Str. 213.

Avots: EH II, 558

strūklaka,* strūkļaka* MWM. XI, 250, strūklu aka U., der Springbrunnen: nāsis šļāc ūdeni gaisā kâ strūklaka Jaun. Dr. v. J. 1901, S. 360.

Avots: ME IV, 1098

‡ uzburzguļuôt, brodelnd emporspritzen: viļņi, ... tvaikuoni šūpuodami, pa laikam uzburzguļuoja putu un šļakatu fontānu gar priekšgalu un sāniem Anšl. Eglītis Līg. medn. 331.

Avots: EH II, 719

uzmir̂dzêt, aufleuchten, aufflimmern, auffunkeln: pie debesīm uzmirdzēja zvaigzne. šļakatas uzmirdzēja gaisā Veselis Tīruma ļaudis. piepeši apziņā... kas uzmirdzēja Upītis Sieviete 218.

Avots: ME IV, 360

uzsist,

1) einen Schlag versetzen:
Kalvis nu uzsit šim ar veseri pa galvu Pas. IV, 180 f.; (energisch und wiederholt?) schlagen: situ knipi uzsizdama uz knēveŗa de̦guniņu BW. 15206 (ähnlich 21808 var., wo dafür auch: situ knipi uz knipīša uz tautieša de̦guniņa);

2) aufschlagen (aufheften):
u. jumtu, ein Schindeldach herstellen. arklus tesiet, griezes (II

1) uzsist ("?") Lāčpl. 129. u. (bauen)
laivu Bielenstein Holzb. 607. uzsitamais, Umschlag Mag. IV, 2, 145;

3) aufschlagen (üffnen):
u. le̦du. u. grāmatu U. (ein Germanismus?);

4) aufschlagend finden:
sit par mūri, uzsit sudrabu RKr. VII, m. 793;

5) aufstreuen:
u. (uzbērt un iejaukt) miltus putrai, kuo vāra;

6) uzsist trumpas, ein Kartenspiel beginnen;

7) anschlagen (einen Ton):
izjauc sākumā uzsistuo skaidruo... akordu Vēr. II, 729. sirds sāka jau uzsist... citadus tuoņus Veselis Tīr. ļaudis;

8) im Aussehen, in der Farbe ähneln:
meita uzsit vairāk pēc mātes. šī drēbe uzsit (jeb izsit) vairāk pēc sarkanas... krāsas Druw. n. RKr. XVII, 85. Refl. -tiês,

1) aufschlagen
(intr., = emporschnellen): mutulis... uzsitās augšup MWM. IX, 592. viļņu šļakatas uzsitās līdz ceļam;

2) "пристать, прилипнуть" Spr.; unvermutet sich bilden (= entstehen) an, auf:
man uzsities budzis Jürg.;

3) sich emporarbeiten, mit Mühe und Kraftaufwand in eine höhere Stellung gelangen:
uzsitīšuos par vīru A. XII, 524. nuo vienkārša skrīverīša uzsities par simtu tūkstuošnieku A. v. J. 1897, S. 850;

4) man uzsitās ar āmuru uz pirksta, es passierte mir, dass ich (oder ein anderer) unversehens mir mit dem Hammer auf den Finger schlug.
Subst. uzsišana, das Aufschlagen; das definitive zu Tode Schlagen: Matīss ar savu lieluo kūju pie lāču mātes klāt"pie uzsišanas" A. XX, 144. uzsitẽjs, der Aufschlagende; wer in der Schmiede mit dem grossen Hammer aufs Eisen schlägt: kalējam ir uzsitējs.

Avots: ME IV, 377

velˆt (li. vélti "walken") C., PS., Wolm. u. a., vel˜t Orellen n. FBR. Xl, 37, Salisb., A. - Ottenhof, veļu, vēlu,

1) velˆt Ruj., wälzen:
Gauja... veļ... smiltis Aus. II, 2. strauts... veļ vilnīšus Rainis Gö"tes dzeja 40. - veļams bluķis, die Feldrolle Bielenstein Holzb. 493. - veļamais, die Walze U.;

2) walken
V. - veļamais, die Walkmaschine Bergm. n. U.; die Walkmühle St.;

3) schlagen
Bielenstein Holzb. 321; veļamais, ein Stock zum Schlagen U., Salis, Refl. -tiês,

1) sich wälzen:
Sprw. veļas kâ uola RKr. VI, 560, teļam veļas acis ārā LP. VI, 10. ābuoļi svabadi vēlās nuost A. XX, 652. strauta ūdentiņš tāļāk veļas Jaunības dzeja 49. kâ cēlies, tâ vēlies tūliņ uz klēti Blaum. Pie skala ug. 263;

2) sich walken, sich wälzend an Dicke zunehmen
Spr.: velies, mana vadmaliņa, krimildiņas biezumiņu! BW. 7498;

3) "sich gut bei Luder halten"
L., gedeihen: cāļi labi veļas Kand. Subst. velšana,

1) das Wälzen;

2) das Walken:
sievas nuodarbuojas ar vadmalas velšanu Etn. III, 71;

3) das Schlagen;
velšanâs, das Sichwälzen; vē̦lums, das einmalige, vollendete Wälzen, Walken; vēlẽjs, wer wälzt; wer walkt: vadmalas vēlējs Frauenb. Nebst velêt, valstît, apaļš, vàļât, uolât I, uolît I 1, uols, vilnis "Welle", viļaka u. a. zu apr. walis "Orscheit", li. valandà "Weile", r. валъ "Walze; Woge", ai. válati "dreht sich", arm. gelum "drehe", gil "runder Wurfstein", gr. εἰλέω "wälze", alb. vaľε "Wallen; Woge", lat. volvere "wälzen", air. fillim "biege", an. valr "rund", ae. walwian "wälzen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 298 ff., Trautmann Wrtb. 349, Būga KSn. I, 175, Fick Wrtb. I ⁴ , 132, Boisacq Dict. 223 ff., Hübschmann Arm. Gramm. 433 und 435, Persson Beitr. 538 ff., Solmsen Unters. z. gr. Laut- u. Versl. 228 ff., Geramb WuS. XII, 41 ff.

Avots: ME IV, 533

‡ viļacāns, jemand aus Viļaka (?): dzīvāja mežā viens v.; jis bija liels zaglis Pas. IX, 538 (aus Domopol).

Avots: EH II, 785

viļaknis, viļāklis, viļāknis, s. viļaka.

Avots: ME IV, 597

viļāknis (unter viļaka 1): tev miežus izviļāšu deviņiem viļākņiem Tdz. 53584.

Avots: EH II, 785

viļâtne Lub., = viļaka 1: daudzreiz . . . apsē̦tā tīrumā zirgi iztaisa viļātni uz viļātnes, un viļātnē ne˙kas labs neuzaug Vīt.

Avots: ME IV, 597

viļe̦kls,

1) = viļaka 1: gabals sūnas, zirga viļe̦kla lielumā Jauns. Baltā gr. I, 234;

2) auch
viļe̦klis (sic!), "savē̦lums; ādas virs kārtas mazgājuoties nuobe̦rztās un save̦ltās daļiņas" Stenden: vajag tâ mazgāties, ka viļe̦kļi (viļe̦kli) iet nuost Stenden. veļu utis veļuoties kâ viļe̦kļi ebenda.

Avots: ME IV, 597

viļūknis, = viļaka 4 (?): ar katru suoli stumjamais lēšķis pieauga, un . . . beigās . . . šļūca ve̦se̦la siena guba ar apaļiem viļūkņiem apakšā Birznieks-Upītis.

Avots: ME IV, 598