Paplašinātā meklēšana

ņur̂ka,

1) b): ein Kater
(mit ur̂ ² ) AP.; ‡ d) "cilvē̦ks, kuŗu var spaidīt vai taustīt." Heidenfeld: tīrā ņ.: kas grib, tas tausta vai knaiba, cik grib; ‡

3) Schimpfname für ein altes Weib
(mit ur̂ ² ) Frauenb.; ‡

4) ņur̂ku ² ("?") duot NB., untertauchen
Hasenp.

Avots: EH II, 116

ņur̂ka,

1) comm.,

a) der Knautschende, Quälende
Naud.;

b) der Brummbär, Sauertopf:
tu tik tāds ņurka vien esi Dond.;

c) ein Kind, das die Mutter lange säugt
Etn. I, 122;

2) auch als plur. t. ņurkas,

a) die Schnauze, die (krumme) Nase, Fresse:
dabūsi pa ņurkām Rol., [Stelp.];

b) eine Flachsbrechmaschine:
ņurkas - linu mašīna ar trim ruļliem, kuŗus griež viens vai divi cilvē̦ki Etn. II, 81.

Avots: ME II, 906

I šņurka: "kas šņurkājas, sņaukājas" Auermünde (mit "ur̃"), Wirginalen (mit "ur̂ ² "); "cilvē̦ks, kas lāga neē̦d" (mit "ur̃") Walk.

Avots: EH II, 654

I šņurka, comm., einer, der schluchzt Ramelshof; "kas šņurkājas" (mit ur̃ ) Wolmarshof.

Avots: ME IV, 98

*II šņurka od. *šņurks "?" : tautu dē̦ls savu šņurku kustināja BW. 14531.

Avots: ME IV, 98

III šņur̂ka ² : ein kleines Kind od. Ferkel (mit ur) Salgaln, Schwitten.

Avots: EH II, 654

III šņur̂ka ² Bershof, ein physisch heruntergekommenes Lebewesen.

Avots: ME IV, 98

IV šņur̂ka ² Ruj., ein kurzer Strick, eine Schnur.

Avots: ME IV, 98

šnur̂kas Mar., (mit ur̂ ² ) Ahs., Wahnen, (mit ùr ² ) Festen, die Nase Plm.; das Maul, die Fresse Wid.: puisis kaudamies dabūja aseņaiņas šņurkas Ahs. n. RKr. XVII, 57. nebāz šņurkas tik tivi: izdauzīšu! Mar. n. RKr. XV, 140. duošu pa šnurkām Plm. n. RKr. XVII, 82, Fest., Sessw., Stelp. māte staiga šņurkas nuolaiduse (Var.: nāsis raustīdama) BW. 23290, 1. Vgl. ņurkas 2a.

Avots: ME IV, 98

I šņur̂kas: auch (mit ur; die Fresse) A.-Schwanb., wo auch der sing. šņurka (die Nase) vorkommt.

Avots: EH II, 654

‡ II šņurkas "?": Spruoģis sūruojās, ka nuo caurvēja dabūjis šņurkas (Schnupfen?) Veldre Dzīve pie jūŗas 18.

Avots: EH II, 654

nùošņur̂kt,

[1) (prs. nuošņurkstu) =nùoskumt Lis.];

2) verkümmern, nass werden:
kâ nuošņurka meža irbes, pa krūmiem luožņādamas, tâ nuodila ļaudīm mēles, nuo manim runājuot. Gew. das Part. nuošņurcis, durchnässt, durchgefroren, niedergeschlagen, verdriesslich Ahs. n. RKr. XVlI, 43, Etn. II, 177: viņa bija pa˙visam nuošņurkusi Saul. viņš aizbrauca gluži nuošņurcis A. XX, 207. Vgl. nuoņurkt.

Avots: ME II, 870

ņur̂cît [Lis., Wolm., Kr.] (li. niùrkyti "knüllena), ņurku od. ņurcu, ņurcĩju, tr., knüllen, quetschen, quälen: viņa sāka ruokās ņurcīt priekšautu Stari II, 446, [Mesoten]. viņš būtu kādu ķēris, tuo saspiedis, ņurcījis Apsk. mazi bē̦rni ņurka kaķus Etn. II, 81, Lös. Refl. -tiês, sich quetschen, sich abbalgen: bē̦rni, vienā gultā kuopā gulē̦dami, ņurkās Druw. Subst. ņurcĩjums, das Gequetschte, das Gequetschthaben, Gequetschtsein; ņurcîšana, das Quetschen, Quälen; ņurcîtãjs, der (die) Quetschende. [Vgl. aazu Fick KZ. XLIII, 150.]

Avots: ME II, 905