Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'šķīris' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'šķīris' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (4)
šķīris
šķīris
šķīris (li. skyris "Unterschied"),
1) "starpa priekš šautuves, kas minuot izceļas" Dond. (mit î 2 ), "pie aušanas dziju šķīris, kur šautuvi šauj cauri" Nigr.: šautuvei vajaguot jau trīs reiz skrējušai šķīrim cauri Janš. Bandavā II, 190. nītēs ve̦d iekšā šķēriņu, lai būtu minuot šķīris Dond.;
2) šķīris Wid., (mit ĩ) Nigr., Wandsen, šķîrs 2 (?) Dond. n. RKr. XVII, 55, der Scheitel:
taisnā šķīrī pāršķirtiem matiem Janš. Bandavā I, 71. tev šķīrs (für šķīris?) nav taisns Dond. n. RKr. XVII, 55.
Avots: ME IV, 49
1) "starpa priekš šautuves, kas minuot izceļas" Dond. (mit î 2 ), "pie aušanas dziju šķīris, kur šautuvi šauj cauri" Nigr.: šautuvei vajaguot jau trīs reiz skrējušai šķīrim cauri Janš. Bandavā II, 190. nītēs ve̦d iekšā šķēriņu, lai būtu minuot šķīris Dond.;
2) šķīris Wid., (mit ĩ) Nigr., Wandsen, šķîrs 2 (?) Dond. n. RKr. XVII, 55, der Scheitel:
taisnā šķīrī pāršķirtiem matiem Janš. Bandavā I, 71. tev šķīrs (für šķīris?) nav taisns Dond. n. RKr. XVII, 55.
Avots: ME IV, 49
visšķīris
visšķīris, einer, der alles zum Guten lenkt L. (L. hat aber visšķiris! Nach U. ein Wort, das einmal als Beiname Gottes gebraucht sein mag, im gewöhnl. Leben aber schwerlich existiert).
Avots: ME IV, 626
Avots: ME IV, 626
Šķirkļa skaidrojumā (10)
pleknēt
I pleknêt, -u, -ẽju,
1) ohne Arbeit weilen Ascheraden, (ohne Not sich langweilend) auf einer Stelle verharren
Nerft: aizdedzinājis lampu, atšķīris grāmatu - un nu tur pļekn kâ vecene Saul. III, 150. atstāšu ar visām ragavām, tad tu vari pleknēt Duomas I, 929. kuo tad tu vēl plekni kâ vista? MW.;
2) "pieplakt gaiduot vai paslēpjuoties" Lös. n. Etn. IV, 165, sich platt auf die Erde legen Wid. - In der Bed. 2 wohl zu plece I.
Avots: ME III, 334
1) ohne Arbeit weilen Ascheraden, (ohne Not sich langweilend) auf einer Stelle verharren
Nerft: aizdedzinājis lampu, atšķīris grāmatu - un nu tur pļekn kâ vecene Saul. III, 150. atstāšu ar visām ragavām, tad tu vari pleknēt Duomas I, 929. kuo tad tu vēl plekni kâ vista? MW.;
2) "pieplakt gaiduot vai paslēpjuoties" Lös. n. Etn. IV, 165, sich platt auf die Erde legen Wid. - In der Bed. 2 wohl zu plece I.
Avots: ME III, 334
sašķirt
sašķirt,
1) (Lieder im Gesangbuch an verschiedenen Stellen) aufschlagen:
tē̦vs e̦suot dziesmas jau sašķīris Janš. Bandavā II, 2I7;
2) zerteilen:
s. luopus divi pulkuos Jürg. - Refl. -tiês, die durch sašķir̃t 1 hergestellte Lage verlieren: man grāmata sašķīrās.
Avots: ME III, 756
1) (Lieder im Gesangbuch an verschiedenen Stellen) aufschlagen:
tē̦vs e̦suot dziesmas jau sašķīris Janš. Bandavā II, 2I7;
2) zerteilen:
s. luopus divi pulkuos Jürg. - Refl. -tiês, die durch sašķir̃t 1 hergestellte Lage verlieren: man grāmata sašķīrās.
Avots: ME III, 756
šķietelis
šķīre
šķīrenis
šķīriens
šķiris
šķirs
šķirt
šķir̃t (li. skìrti "scheiden"), šķiŗu, šķĩru,
1) scheiden, trennen, sondern
U., teilen: sarīdīju savus suņus, lai iet māte suņus šķirt BW. 15545, 9. es būt[u] sirdi pušu šķīris,... pussirsniņas tev ieduotu, pusi pats paturē̦tu 11121. brāļi šķīra tē̦va muižu 3762, 1. bē̦rnu nuo krūtīm šķirt, ein Kind entwöhnen U. vakar vista cāļus šķīra, šuodien mani māmuliņa BW. 2036; "atstāt audzēšanai jaunus luopus" Frauenb.: tā ir Mares laimē šķirta un audzē̦ta, un tuo viņa tur pat savu guovi Janš. Bandavā II, 14. tur (stallī) tu šķirsi guovis, vēršus BW. 25573. visu˙pirms šķīra luopus, guovis un aitas BW. III, 1, S. 29;
2) scheiteln
Brasche: šķiŗama adata St.;
3) ceļu šķirt, Platz machen:
šķiŗat ceļu, rūmējiet! dravenieka meitu veda BW. 18473, 6;
4) "aufhören machen":
šķirsim ļaužu valuodiņas Biel. 1006;
5) fördern, zu Ende bringen
U.; zuteilen: lai dievs jūsu ceļu šķiŗ, Gott lasse eure Reise gelingen U. šķir, dievs, celiņu, duod labu laimi! BW. 13520. dieviņš pats laimi škiŗ Biel. 1756. tā lieta netika galā, līdz kamē̦r tiesa tuo šķīra, bis das Gericht sie zu Ende brachte U. es tecēju laidarī sērdienei tiesu šķirt (Var.: duot, spriest) BW. 5019. Refl. -tiês,
1) sich entzweiteilen; sich trennen, scheiden
U., Abschied nehmen: šķiries pušu, tu zemīte, lai es lienu apakšā! BW. 8881, 2. kaut zemīte šķīrusēs zem manām kājiņām! 8530. šķiŗaties, lēpju lapas, lai iet zuosis e̦ze̦rā! Biel. 812. šķiŗaties, vapa vārti! Br. 413. pat˙laban tirgus šķīrās laukā Kaudz. M. 30;
2) gelingen
U., vonstatten gehn; zu Ende kommen U.; sich entscheiden: darbi viņai brīnum ātri un veikli šķīrušies Pas. IV, 271 (aus Ruj.). nešķiŗas man darbiņi, ne celiņa staigāšana BW. 6902. visu dienu talka pļāva, darbs ne˙kurpu nešķīrās 28509. tam šķīrās, tam vedās visādā darbiņā 10814. šķīrās man, veicās man... dziesmītē, valuodā 949. šķiŗas dziesmas, valuodiņa 1871 (Band I, S. 809). šķiries, mana valuodiņa, ar tautām runājuot! 7532. latviešu valuodā tam daudz labāki šķīrās nekâ vāciski Kundz. Kronw. 155. ceļš tevim šķiŗas pats Rainis Gals un sākums 46. līdz re̦dzē̦tu viņu likteni šķiŗamies Kaudz. M. 60. - Subst. šķir̃šana, das Scheiden, Trennen, Sondern, Teilen; der Abschied: kungs dara vieglu mūsu šķiršanu Gesangb. 392, 2; šķir̃šanâs, das Sichscheiden; der Abschied;. šķĩrums,
1) das einmalige, vollendete Trennen, Scheiden, Sondern, Teilen;
2) ein enger, (zum Durchgehen) unbesät gelassener Streifen im Saatfeld
Bauske: nācām... šurp pa rudzu šķīrumu Jaun. mežk. 146; šķĩrẽjs, wer scheidet, trennt, teilt; ein Schiedsmann, Schiedsrichter, der die Sache zu Ende bringt U.: vai tad šī kāda savedēja, šķīrēja R. Sk. II, 134. nav tiesu šķīrējiņa BW. 5019. uzņemties viņu starpā šķīrēju tiesneša luomu A. v. J. 1899. S. 155. Nebst skara zu r. ckopá "Haut", ai. apa-skara-ḥ "Exkremente", alb. har̄ "jäte aus", air. scaraim "ich trenne", scor "Gehege für abgespannte Zugtiere", ahd. sceran "scheren", scar(a) "Pflugschar", an. skor "Einschnitt" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 573 ff., Stokes Wrtb. 309 f., Zupitza Germ. Gutt. 154 f., Berneker Wrtb. 1, 126 und 147, Fick Wrtb. III 4 , 453 f., Boisacq Dict. 427 f.
Avots: ME IV, 45, 46
1) scheiden, trennen, sondern
U., teilen: sarīdīju savus suņus, lai iet māte suņus šķirt BW. 15545, 9. es būt[u] sirdi pušu šķīris,... pussirsniņas tev ieduotu, pusi pats paturē̦tu 11121. brāļi šķīra tē̦va muižu 3762, 1. bē̦rnu nuo krūtīm šķirt, ein Kind entwöhnen U. vakar vista cāļus šķīra, šuodien mani māmuliņa BW. 2036; "atstāt audzēšanai jaunus luopus" Frauenb.: tā ir Mares laimē šķirta un audzē̦ta, un tuo viņa tur pat savu guovi Janš. Bandavā II, 14. tur (stallī) tu šķirsi guovis, vēršus BW. 25573. visu˙pirms šķīra luopus, guovis un aitas BW. III, 1, S. 29;
2) scheiteln
Brasche: šķiŗama adata St.;
3) ceļu šķirt, Platz machen:
šķiŗat ceļu, rūmējiet! dravenieka meitu veda BW. 18473, 6;
4) "aufhören machen":
šķirsim ļaužu valuodiņas Biel. 1006;
5) fördern, zu Ende bringen
U.; zuteilen: lai dievs jūsu ceļu šķiŗ, Gott lasse eure Reise gelingen U. šķir, dievs, celiņu, duod labu laimi! BW. 13520. dieviņš pats laimi škiŗ Biel. 1756. tā lieta netika galā, līdz kamē̦r tiesa tuo šķīra, bis das Gericht sie zu Ende brachte U. es tecēju laidarī sērdienei tiesu šķirt (Var.: duot, spriest) BW. 5019. Refl. -tiês,
1) sich entzweiteilen; sich trennen, scheiden
U., Abschied nehmen: šķiries pušu, tu zemīte, lai es lienu apakšā! BW. 8881, 2. kaut zemīte šķīrusēs zem manām kājiņām! 8530. šķiŗaties, lēpju lapas, lai iet zuosis e̦ze̦rā! Biel. 812. šķiŗaties, vapa vārti! Br. 413. pat˙laban tirgus šķīrās laukā Kaudz. M. 30;
2) gelingen
U., vonstatten gehn; zu Ende kommen U.; sich entscheiden: darbi viņai brīnum ātri un veikli šķīrušies Pas. IV, 271 (aus Ruj.). nešķiŗas man darbiņi, ne celiņa staigāšana BW. 6902. visu dienu talka pļāva, darbs ne˙kurpu nešķīrās 28509. tam šķīrās, tam vedās visādā darbiņā 10814. šķīrās man, veicās man... dziesmītē, valuodā 949. šķiŗas dziesmas, valuodiņa 1871 (Band I, S. 809). šķiries, mana valuodiņa, ar tautām runājuot! 7532. latviešu valuodā tam daudz labāki šķīrās nekâ vāciski Kundz. Kronw. 155. ceļš tevim šķiŗas pats Rainis Gals un sākums 46. līdz re̦dzē̦tu viņu likteni šķiŗamies Kaudz. M. 60. - Subst. šķir̃šana, das Scheiden, Trennen, Sondern, Teilen; der Abschied: kungs dara vieglu mūsu šķiršanu Gesangb. 392, 2; šķir̃šanâs, das Sichscheiden; der Abschied;. šķĩrums,
1) das einmalige, vollendete Trennen, Scheiden, Sondern, Teilen;
2) ein enger, (zum Durchgehen) unbesät gelassener Streifen im Saatfeld
Bauske: nācām... šurp pa rudzu šķīrumu Jaun. mežk. 146; šķĩrẽjs, wer scheidet, trennt, teilt; ein Schiedsmann, Schiedsrichter, der die Sache zu Ende bringt U.: vai tad šī kāda savedēja, šķīrēja R. Sk. II, 134. nav tiesu šķīrējiņa BW. 5019. uzņemties viņu starpā šķīrēju tiesneša luomu A. v. J. 1899. S. 155. Nebst skara zu r. ckopá "Haut", ai. apa-skara-ḥ "Exkremente", alb. har̄ "jäte aus", air. scaraim "ich trenne", scor "Gehege für abgespannte Zugtiere", ahd. sceran "scheren", scar(a) "Pflugschar", an. skor "Einschnitt" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 573 ff., Stokes Wrtb. 309 f., Zupitza Germ. Gutt. 154 f., Berneker Wrtb. 1, 126 und 147, Fick Wrtb. III 4 , 453 f., Boisacq Dict. 427 f.
Avots: ME IV, 45, 46
uzveltīt
uzvèltît: visām uzveltījis (= dzejuodams piešķīris) "brūnus matus" Latvju Mēnešr. 1942, S. 1053.
Avots: EH II, 738
Avots: EH II, 738