šķirpta: eine geplatzte Stelle in einem Gefäss (mit ir̂ ) Warkl. n. FBR. XI, 122; zāģis ar šķirptām, te dziļām, te se̦klām Sudr. E. Velnu dzinējs (1941) 6.
šķẽrpele Bauske, šķẽrpele2 Dond., šķērpele W. - Livl. n. U., škẽrpelis Salis, = šķēpele:kur malku skalda, tur atle̦c šķērpeles Dond. n. RKr. XVII, 55. šķelt šķērpelēs Celm. kausa šķērpele LP. VII, 85. lai uzmeklējuot nuo krusta tādu šķērpeli 54. situ tautu galdu, līdz atlēca šķērpelīte BW. 26294 var. Nebst šķērpis, škērpēt, skārpīt und (wenn mit ide. p) šķirpta zu gr. σχορπίος"Skorpion", ahd. (wenn mit b aus ide. p) scirbi"Scherbe",scarbön"zerschneiden", ae. (wenn mit f aus ide. p) sceorfan"schürfen",scyrft"das Schneiden" u. a., s. Fick Wrtb. III 4 , 456 f., Zupitza Germ. Gutt. 155, Reichelt KZ. XLVI, 337, Persson Beitr. 861, Walde Vrgl. Wttb. II, 581 f., Būga KSn. I, 290.