Paplašinātā meklēšana

‡ àizšļũcinâtiês, (aus eigenem Antrieb) hin-, weggleiten, -rutschen: a. pa le̦du līdz kādai vietai.

Avots: EH I, 56

[nùošļũcinât,

1) hinabgleiten machen:
n. ragavas nuo kalna C., Widdrisch;

2) gleitend od. glitschend g]ätten:
n. ceļu glumu Arrasch;

3) glitschend abtragen, verbrauchen:
n. zābakus Jürg.]

Avots: ME II, 869

pašļũcinât, ‡

2) "pakārpīt" M. 482.

Avots: EH XIII, 179

[pašļũcinât, eine Weile gleiten machen: p. bē̦rnu pa le̦du. Refl. -tiês, eine Weile zu seinem Vergnügen glitschen: p. pa le̦du C.]

Avots: ME III, 115

sašļũcinât, gleiten machen (ingressiv): s. ragutiņas Widdrisch. sašļûdelêt, eine gewisse Zeit hindurch Schlittschuhe laufen. Refl. -tiês, zur Genüge Schlittschuhe laufen: labi sašļūdelēties Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 758

šļūcin, zur Verstärkung von šļùkt: šļūcin šļūcu... linu kuodeliņu BW. 7907 var

Avots: ME IV, 77

šļũcinât, Refl. -tiês: auch Orellen; bē̦rni šļũcinājas pa grīdu, pa le̦du Seyershof. šļūcinās pa le̦du Aps. Raksti I ² , 162.

Avots: EH II, 647

šļũcinât Iw., Tr., fakt. zu šļùkt, = slūcinât,

1) gleiten machen, auf dem Eise herumziehn
U., (längs der Erde) schleppen: es tevi izvedīšu uz skliduo le̦dutiņu, šurpu turpu šļūcināšu BW. 14609, 1 (ähnllch: 23621, 4 var.; Iw. n. FBR. VI, 58). pa trešuo (taku) darbenieki žagariņus šļūcināja 20233, 1. kājas pa le̦du šļũcināt (gleiten machen) Widdrisch, Wolmarshof. šļùcināt ² kuokus nuo kalna lejā Warkl. laivu šļūcināt ² pa kuokiem nuo krasta ūdenī Salis;

2) scharren.
Refl. -tiês Lin. (mit ũ), rutschen V., mit einem Schlltten vom Berge fahren U.; šļũcināties (gleiten, slidināties) pa le̦du kājām Ruj., Salls, Widdrisch, Wolmarshof.

Avots: ME IV, 77

šļūciniski BW. 23621, 7 var., Adv., šļūceniski.

Avots: ME IV, 77

uzšļũcinât, (hin)aufgleiten machen: smaguos priekšme̦tus vieglāk uzšļūcināt pa līdze̦nu jeb slīpu nekâ pa nelīdze̦nu un stāvu slūpi Antrop. II, 18.

Avots: ME IV, 389

šļuocinâtiês U., = šļūcinâtiês, mit einem Schlitten vom Berge fahren.

Avots: ME IV, 80

slūcinât: "šlūcinât" ME. III, 942 zu verbessern in "šļūcinât".

Avots: EH II, 529

šļucinât U.,

1) = šļūcinât, fakt. zu šļukt, gleiten machen, lassen; (längs der Erde) schleppen: biksītes (acc. pl.) šļucināja (liessen hinuntergleiten) BW. 34778, 1. pa trešuo (taku) žagariņus šļucināja (Var.: šļūcināja) BW. 20233, 1 var. ar skujiņu šļucināju (Var.: vilcināju) brālītim līgaviņu; nedrīkstēju zirgā celt 22046;

2) nachmelken, zum zweiten Mal melken
(meist mit nùo-) Bershof: kad guovi beidz slaukt, tad tikmē̦r šļucina, kamē̦r vairs nenāk piens Ahs. n. RKr. XVII, 56.

Avots: ME IV, 73

slūpe,

1) slūpe Grob., eine einer grossen Schaufel ähnliche, von Pferden gezogene Vorrichtung zum Führen von Erde
(slũpe Nikrazen), Ebnen von Hümpeln oder Anführen von Heu zur Scheune Tadaiken: ar slūpi atdze̦n nuo grāvmalām izraktuo zemi Grob.;

2) plur. slũpes Wandsen, zwei durch Querhölzer mit einander verbundene, mit den Wurzeln ausgegrabene Pfähle zum Führen von Steinen, wobei die hakenartigen Wurzelenden auf die Vorderachse gelegt werden;

3) *slūpe od. *slūpis "?": smaguos priekšme̦tus vieglāk uzšļūcināt pa līdze̦nu jeb slīpu nekâ pa nelīdze̦nu un stāvu slūpi Antrop. II, 18.

Avots: ME III, 943