Paplašinātā meklēšana

‡ àizšļùkt,

1) die Füsse schleppend hin-, weggehen:
viņas aizšļūca mums garām Janš. Dzimtene III, 193;

2) mühsam, auf schneearmem Weg oder durch Kot hin-, wegfahren
Dunika, Kal., (mit ũ ) Rutzau: a. ar ragūm pa dubļiem uz mežu. Refl. -tiês, = ‡ àizsļùkt 2.

Avots: EH I, 56

‡ apšļùkt C., herumgleiten um: a. ap māju.

Avots: EH I, 120

atšļùkt,

1) intr., herbeischlurfen
[Ronneb.]: lē̦nām atšļūc me̦lna nakts Latv.;

2) tr., herbeischleppen (schlurfenden Tritts):
es būt tādu... ar lubiņu atšļūkusi BW. 21225, 7.

Kļūdu labojums:
herbeischleppen (schlurfenden Tritts) = längs der Erde ziehend herbeischleppen

Avots: ME I, 202

ìešļūkt, intr., die Füsse schleifend hereinkommen, hineingehen Kand.: viņa iešļūca dziļāk.

Avots: ME II, 77

izšļùkt, hinausglitschen: viņš izšļūca ar saviem zābakiem līdz pat dīķa galam.

Avots: ME I, 813

nùošļùkt, ‡

4) n. nevīžīgu suoli, langsam und schwerfällig hingehen (?):
viņām nuo muguras Babans nuošļūca savu platuo, nevīžīguo suoli Ciema spīg. 266.

Avots: EH II, 97

nùošļùkt,

1) tr., abschleifen, abtragen:
viņš pasialas pawisam nuošļūcis Kand.;

2) abspinnen:
nuovērpu, nuošļūcu sev kuodeliņu BW. 704;

3) intr., hinab-, herabrutschen, hinab-, herabgleiten: nuošļūca taisni lejā A. XX, 560.

Avots: ME II, 869

pãršļùkt: (absichtlich) p. uz vē̦de̦ra pāri kalnam Oknist.

Avots: EH XIII, 213

‡ pā`ršļùkt, in einem Schlitten heimführen: uz ... ragūm ... pāršļūca tuos mājās Janš. Bandavā II, 75.

Avots: EH XIII, 213

pãršļùkt, intr., hinübergleiten, hinüberrutschen: par malu māŗkai Līb.

Avots: ME III, 181

pašļùkt (unter pašļūkât): auch (mit û ² ) Dunika, Rutzau; ja viņam bija krietnāks zirgs, viņš ziemu varēja p. peļņā Jauns. J. un v. 253.

Avots: EH XIII, 179

pìešļūkt,

1) intr., heran-, hinzugleiten, -schlurren:
svina kurpēs piešļūca . . . smagums B. Vēstn.;

2) tr., mit einem Schlitten (etwas) anführen:
plikā ziemā tik re̦ti kāds dabūja piešļūkt ² malku ar ragūm, citi pieveda ar ratiem Ahs. n. RKr. XVII, 45.

Avots: ME III, 301

sašļūkt,

1) ) tr., fertigspinnen, abspinnen:
savērpu, sašļūcu (Var.: nuošļūcu) sev pakuliņas BW. 704 var.;

2) die Füsse am Boden schleppend zusammenkommen:
meitas sašļùca (ar kuoka kurpēm) nuo kūts istabā Wolmarshof.

Avots: ME III, 758

šļùkt,

1): auch (mit ū) Alswig, (mit ù) Nötk.; š. (mit ù ² ) ar ragaviņām nuo kalna Sonnaxt. šļùc (spöttisch, geh weg!)!
Nötk. es jau duomāju, ka tu ... tūliņ šļūksi (= iesi) viņam pakaļ Janš. Dzimtene V, 241.

Avots: EH II, 647

šļùkt C., PS., šļùkt ² Kl., Kr., Nerft, Preili, Prl., šļûkt ² Dond., Dunika, Kurs., Līn., AP., Selg., Stenden, Wandsen, Widdrisch, šļūcu,

1) intr., gleiten, rutschen
(mit ù ² ) Bers., Kalz., Lennew.: skuolē̦ni uz le̦dus šļūc Wessen. sīkiem suolīšiem viņš šļūca nuo viena istabas kakta uz uotru A. XXI, 702. šļūc, šļūc, nuoplēsīsi pastalas! Kurs. šļūkt nuo zirga uz leju Libek Pūķis 36. šļūkt nuo panta zemē Dunika. ļūļa sēd... kumeļā... šļūc zemē, šļūc... istabā! BW. 14447, 1. Daugava šļūca vize̦dama Latv.;

2) tr., fakt. zu šļukt, gleiten machen
U., Bielenstein Holzb. 375: sāka... staigāt greizās kamašas pa grīdu šļūkdams A. XX, 807;

3) spinnen
AP., Nigr., Bl. (mit û ² ), U., (im VL. gewöhnlich in Verbindung mit vḕrpt): šļūcu, vērpu ē̦rkulīti Biel. 1005. šļūcu,... vērpu... linu kuodeliņu BW. 7907 var, vērpiet..., šļūciet, meitas, piecas spuoles vakarā! VL. aus Memelshof. es tev šļūkšu, es tev vērpšu BW. 13015, 2. māsa auž, māte šļūc, ve̦cā māte šķeterē 7491. Refl. -tiês, = šļūkt 1: lē̦nām... šļūcās uz priekšu... kamaniņas Latv. rati šļūcās pa dubļiem Poruk. viņš šļūcās pa baļķiem Līguotnis Stāsti II, 17. - Subst. šļūkšana,

1) das Gleiten;

2) das Gleitenmachen:
tuo viņa pazina nuo kāju šļūkšanas Upītis St. 29;

3) das Spinnen;
šļūcẽjs,

1) wer gleitet;

2) wer gleiten macht;

3) wer spinnt:
šļūcējiņa, vērpējiņa mana brāļa līgaviņa BW. 21974, 3. Urspr. wohl prs. *šļucu, prt. šļùcu. Zu šļaukt I.

Avots: ME IV, 79

šļūktava,* die Schleife (Schlittenbahn) Dr.

Avots: ME IV, 79

uzšļùkt, (hin)aufgleiten, -rutschen: uzšļūkt slidinuoties kam virsū. uzšļūkt ar ragavām kalnā. ne˙viens nevarējis pa tuo (= bē̦rzu) uzšļūkt (niemand konnte auf die Birke hinaufklettern) Jauns.

Avots: ME IV, 389

lupinât (li. lùpinti "schälen),

1) schälen
[Dunika], klauben: kartupeļus, vēžus. meitām šļūkt, meitām vērpt, puišiem liepas lupināt! BW. 22633, 1;

2) klauben, nagen, kauen:
būs vardēm sausas reņģes par vasaru lupināt BW. 13067. lielus puišus vārnas knāba, mazus skudras lupināja 9810. es tuos kaulus lupināju 31085, 2. nesējiņa aizkrāsnē circenīšus lupināja 1431;

3) zausen, zupfen, rupfen, plündern:
visas vārnas, žagatiņas manu jumtu lupina BW. 3l284. diezgan tas krāpis, lupinājis mūs Dünsb.;

[4) "mazināt" Wessen]. Zu lupt.

Avots: ME II, 515

[II paslepêt (?) "eine Weile (mit Holzpantoffeln od. alten Stiefeln) gleiten (šļūkt)": ar šiem zābakiem jau var drusku paslepēt Plm.; vgl. paslēpēt.]

Avots: ME III, 102

[pašļūkât (freq.), pašļùkt C., Wolm., Salis, Lis., Golg., eine Weile glitschen, (mit einem Schlitten) fahren: ar ragavām jau var labi pašļūkt. pašļūkāt ar tupelēm.]

Avots: ME III, 115

pìešļũkât,

1) = piešļūkt 1: zē̦ns lielajuos zābakuos piešļūkāja pie durīm C.;

2) = nuosliedēt: p. pļavu Bauske.

Avots: ME III, 301

I šļaukt Wessen, gleiten machen, lassen Wid.; = šļukt Für. I; die Füsse schleppend gehn (mit àu ² ) Mar.: kuo tu šļauc! redzi, kāda grīda paliek! Mar. n. RKr. XV, 139; hinunter glitschen, rutschen Ramkau; glitschen (mit àu) C., A. - Schwanb. Refl. -tiês, gleiten (mit àu) C.: laîva šļaucās ar malu gar gļuotām D. Goŗkijs 44; fallen Warkh. Subst. šļaukšanâs Spr., = šļauka I 2. Nebst šļaukât III, šļukt und šļūkt etwa (s. Wood AJPh. XXIV, 48 und 54) zu li. slúkau "schleiche", mengl. slouh "abgestreifte Schiangenhaut" und (vgl. Walde Vrgl. Wrtb. II, 711) d. dial. schlauch "schlau"?

Avots: ME IV, 67

šļūce,

1) das Zuggarn, Schleppnetz
Wid.;

2) Plur. šļūces, Schllttschuhe
V.;

3) = šļuoka 1 Warkl. (mit ù ² );

4) = šļūpe Meiran (mit ù ² ). Zu šļūkt.

Avots: ME IV, 77

šļùciski ² Fest., Stelp., Adv., = šļūceniski: viņš sāka šļūkt šļūciski uz priekšu Fest. nuo ve̦zuma nenuolēca, bet nuolaidās šļūciski ebenda.

Avots: ME IV, 77

šļũkât Bl., C., Jürg., Nigr., Wolmarshof, šļùkât ² Bers., Gr. - Buschhof, Golg., Kr., Kl., Lubn., Ogershof, Pilda, Selsau, Saikava, -ãju, intr., tr., glitschen U., gleiten, rutschen: puika pa le̦du sāka šļūkāt Saikava. ap meteni šļūkōt gāju BW. 32209 var, nemierā viņš šad un tad šlūkāja pa krē̦slu Valdis Stabur. b. 151. eju... pa rasu šļūkādams Jaunības dzeja 80. saimnieks pie ilksīm turē̦damies šļūkāja zirgam apkārt Upītis Nemiers 100; šļūkāt kājas N. - Peb., Purap., Smilten, beim Gehen die Beine schleppen, nachziehn; (Gras) niedertreten (mit ù ² ) Hirschenhof, Warkl. Zu šļūkt.

Avots: ME IV, 78

šlûkt ² Dond., = šļūkt: kad ierauga guovganiņu, šlūc ar cūku palejā BW. 29356 var.

Avots: ME IV, 60