Paplašinātā meklēšana

I šļaka,

1): šļiku šļakām iet PV. "(skr)iet pa dubļiem, ka dubļi šķīst un šļakst uz visām pusēm; slapjām kājām ejuot atstāt netīras pē̦das; beim Giessen nach allen Seiten spritzen (intr.)."
In der Bed. 2 nach Sehwers Unters. aus d. Schlack "nasser Schneefall, Schneeregen".

Avots: EH II, 643

I šļaka,

1) = slaka, šļakata: viļņu šļakas Stari II, 732. putas un ūdeņa šļakās JR. VII, 65. saltas šļakas līst gar vaigiem MWM. XI, 223;

2) auch šlaka, Schlackenwetter
U.

Avots: ME IV, 61

II šļaka,

1): auch AP., Frauenb., N.-Peb., Oknist;

2): auch AP., N.-Peb., Oknist;

3): auch Oknist.

Avots: EH II, 643

II šļaka U., šlaka U.,

1) der Schlag, die Apoplexie
U., (mit šl-) Lasd., (mit šļ-) Serbigal;

2) der Pendel
U., (mit šļ-) Dunika, Serbigal, (mit šl-) Lasd.;

3) der Schlag (die Abteilung) des geteilten Waldes
U., (mit šļ-) Dunika, Stürzenhof, (mit šl-) Lasd.;

4) die Art das Geschiecht
(mit šļ-) Serbigal;

5) die Farbe im Kartenspiel
(mit šļ-) Dunika;

6) das Wenden des Segels
Lems. und Salis n. U., (mit šl-) Lasd. Aus dem Deutschen.

Avots: ME IV, 61

‡ šļakači Lubn., Warkl., = šļakatas 1: velējuot vai situot pa ūdeni, kâ arī ieme̦tuot tur akmeni, ruodas š.

Avots: EH II, 643

šļakans,

1) = šļagans (zum k vgl. ļe̦kans), nicht straff Saikava, Warkl.; schwer (mit šl-) Schwanb.: šļakans vē̦de̦rs Warkl. šļakans valgs Saikava. šlakans maiss Schwanb.;

2) šļakans, s. šļakāns 1.

Avots: ME IV, 61

šļakata,

1): auch AP., Meiran, Meselau, N.-Peb.; ‡

2) ein geringes Quantum einer Flüssigkeit
AP.: kaņepes grūžuot dalej pa šļakatai ūdeņa.

Avots: EH II, 643

šļakata Bers., Bershof, C., Ermes, Fest., Golg., Lennew., Lub., Lubn., Mar., Nötk., Siuxt, Smilt., Schwanb., šlakata, šļakate Saikava, der Tropfen, der Spritzer, der Strahl (einer Flüssigkeit): ūdens šļakatas, kas atsitas Bers. u. a. ūdens šļakatas nuošļakatājās pa gaisu Kleinb. st. 10 (ähnlich MWM. v. J. 1896, S. 919). nuo visas šalts mani ķēra tik neliela šļakata Fest. baltas putas pār galvu man šlakatas šļāc Sudr. E. (meiča) krita... baseinā, un šļakatas uzmirdzēja gaisā Veselis Tīrumu ļaudis, kamē̦r līķis mājās, nedrīkst velēties, juo šļakatas krītuot līķim ģīmī BW. III, 3, 862. zapts nuogāja (izlija nuo trauka) šļakatēm Saikava.

Avots: ME IV, 61

šļakatât(iês), šļakatuôt, spritzen (intr.): ūdens gurkšēja zem plānajām plankām un šļakatājās pār malu Kleinb. st. 14. viļņi šļakatuo zem... viesuļa MWM. IX, 390.

Avots: ME IV, 61

šļakatât(iês), šļakatuôt, spritzen (intr.): ūdens gurkšēja zem plānajām plankām un šļakatājās pār malu Kleinb. st. 14. viļņi šļakatuo zem... viesuļa MWM. IX, 390.

Avots: ME IV, 61

‡ šļakatêt Wessen, = šļakatât.

Avots: EH II, 643

šļakats, = šļakata (?): kâ dūmi šļakats kūp! Ibsena Brands 31.

Avots: ME IV, 61

‡ atšļakstêt, schallend herspritzen (intr.) C., Jürg. u. a.: šļakatas (dubļi) atšļakstēja līdz ceļa malai.

Avots: EH I, 174

nùošļakât, nùošļakatât, tr.,

1) bespritzen, besprengen:
drēbes;

2) ab-, wegspritzen:
ūdeni. Refl. -tiês, abspritzen, spritzen (intr.): ūdens nuošļakatājas pa gaisu Kleinb. ne˙viena pile nenuošļakājās zemē BW. I, 177.

Avots: ME II, 867

šlaka, s. šļaka.

Avots: ME IV, 58

šļakāns,

1) ein grosses, feistes und schweres Lebewesen
C., Druw., Lubn., N. - Peb., Saikava, (šlakāns) AP., Bers.; etwas Schweres überhaupt (šļakans) Bilsteinshof n. Etn. II, 50, Druw.; "liels un lempīgs" Sessw.: viņam ir izaudzis puika kâ šļakāns Druw. zaķis kâ šļakāns N. - Peb. kuoks ilgi ūdenī gulē̦dams ir palicis smags kâ šļakans Bilsteinshof n. Etn. Il, 50. ābuoli izauguši lieli kâ šļakāni Druw. burkāni, bietes, griežņi, tupiņi lieli kâ šļakāni ebenda; šļakans U., ein fetter, stämmiger Junge;

2) jem. mit langen Beinen
Warkl. Vgl. šļokāns.

Avots: ME IV, 61

šlakata Arrasch, Schwanb., s. šļakata.

Avots: ME IV, 58

šlakuôt Lasd., die Segel wendend fahren. Vgl. šļaka II 6.

Avots: ME IV, 59

I šļaks Mar.,

1) =šļaka II 1;

2) = šļaka II 2.

Avots: ME IV, 62

šļakstaga, = šļakata: viļņi sašķīst šļakstagās Fest. mēs gājām šļakstināties un viens uotru ar šļakstagām pataisījām cauri slapjus Lub.

Avots: ME IV, 62

šļakste RKr. XVII, 90, = šļakata Spr., Adl., Golg., Druw., Lubn., Sessw., Saikava; eine Pfütze Schwanb., Warkl.: lejuot mani trāpīja krietna šļakste ūdens Druw. n. RKr. XVII, 81. nuoslauki... dubļu šļaksti nuo sejas! A. XX, 545. pudeļu dibe̦nuos vēl ir palikusi kāda šļakste A. v. J. 1899, S. 35.

Avots: ME IV, 62

šļakstinât Golg., plätschern Dr., spritzen, ins Wasser schlagen, dass es aufspritzt Drosth., Fest., Lub., (šļakstinêt) Warkl.; klatschen: ar ruoku šļakstināt ūdeni Dr. viņš šļakstina meitai ūdeni acīs A. XX, 861. vilnīši vienmuļīgi vienādi šļakstināja Janš. Bandavā II, 84. zirgi šļakstina dubļus uz ratiem A. XX, 168. mēli šļakstinādams pie aukšlejām Kleinb. st. 33. šļakstinājis zuobus Etn. II, 86; LP. VII, 892, hat mit den Zähnen geknirscht. Refl. -tiês Bers., KL, einander bespritzen Fest.; energisch spritzen, plätschern: šļakstinuoties viens uotram sit virsū šļakatas Fest. ar mani laikam gribēsi šļakstināties Vīt. 80. kučieris tīrīja vāģus šļakstinādamies ar ūdeni A. v. J. 1899, S. 433. viņš pērās un šļakstinājās A. XX, 14.

Avots: ME IV, 62

šļastaga, = šļakata, šļakstaga: viļņi pret klintīm atsizdamies sašķīst šļastagās Fest, Juris drāž... ūdenī..., un šļastagas Pēterīšam taisni acīs Vīt. 79.

Avots: ME IV, 64

šļe̦kata,

1): pa dubļiem jājuot šļe̦katas (= šļakatas) le̦c acīs Grünh. viļņi pret akmeņiem šķīst šļe̦katās PV.

Avots: EH II, 645

šļe̦kata,

1) Plur. šļe̦katas, der Speichel:
tu jau me̦luo, ka vai šlē̦katas le̦c (du lügst so eifrig, dass der Speichel aus dem Munde spritzt) Alksnis - Zundulis. sāka vīri lamāties un ķēzīties, ka šļe̦katas gāja vienam, uotram acīs JK.;

2) comm., ein Schwätzer
Alksnis - Zundulis. Vgl. šļakata.

Avots: ME IV, 70

šļiku: š. šļakām iet (oben unter šļaka I 1).

Avots: EH II, 645

sprē̦gains

1): uošlapiņas bij tādi sprẽ̦ge̦ni kartiņi, - ar sasprāgušu mizu Seyershof;

3) "?": (Līze) nebija vairs tik sprē̦gaini (= sprē̦gani 3?) valuodīga Ciema spīg. 187. lejup gāzās straume, pret akmeņiem spre̦gainas (sprühende?)
šļakatas sizdama Sārts Str. 213.

Avots: EH II, 558

‡ uzburzguļuôt, brodelnd emporspritzen: viļņi, ... tvaikuoni šūpuodami, pa laikam uzburzguļuoja putu un šļakatu fontānu gar priekšgalu un sāniem Anšl. Eglītis Līg. medn. 331.

Avots: EH II, 719

uzmir̂dzêt, aufleuchten, aufflimmern, auffunkeln: pie debesīm uzmirdzēja zvaigzne. šļakatas uzmirdzēja gaisā Veselis Tīruma ļaudis. piepeši apziņā... kas uzmirdzēja Upītis Sieviete 218.

Avots: ME IV, 360

uzsist,

1) einen Schlag versetzen:
Kalvis nu uzsit šim ar veseri pa galvu Pas. IV, 180 f.; (energisch und wiederholt?) schlagen: situ knipi uzsizdama uz knēveŗa de̦guniņu BW. 15206 (ähnlich 21808 var., wo dafür auch: situ knipi uz knipīša uz tautieša de̦guniņa);

2) aufschlagen (aufheften):
u. jumtu, ein Schindeldach herstellen. arklus tesiet, griezes (II

1) uzsist ("?") Lāčpl. 129. u. (bauen)
laivu Bielenstein Holzb. 607. uzsitamais, Umschlag Mag. IV, 2, 145;

3) aufschlagen (üffnen):
u. le̦du. u. grāmatu U. (ein Germanismus?);

4) aufschlagend finden:
sit par mūri, uzsit sudrabu RKr. VII, m. 793;

5) aufstreuen:
u. (uzbērt un iejaukt) miltus putrai, kuo vāra;

6) uzsist trumpas, ein Kartenspiel beginnen;

7) anschlagen (einen Ton):
izjauc sākumā uzsistuo skaidruo... akordu Vēr. II, 729. sirds sāka jau uzsist... citadus tuoņus Veselis Tīr. ļaudis;

8) im Aussehen, in der Farbe ähneln:
meita uzsit vairāk pēc mātes. šī drēbe uzsit (jeb izsit) vairāk pēc sarkanas... krāsas Druw. n. RKr. XVII, 85. Refl. -tiês,

1) aufschlagen
(intr., = emporschnellen): mutulis... uzsitās augšup MWM. IX, 592. viļņu šļakatas uzsitās līdz ceļam;

2) "пристать, прилипнуть" Spr.; unvermutet sich bilden (= entstehen) an, auf:
man uzsities budzis Jürg.;

3) sich emporarbeiten, mit Mühe und Kraftaufwand in eine höhere Stellung gelangen:
uzsitīšuos par vīru A. XII, 524. nuo vienkārša skrīverīša uzsities par simtu tūkstuošnieku A. v. J. 1897, S. 850;

4) man uzsitās ar āmuru uz pirksta, es passierte mir, dass ich (oder ein anderer) unversehens mir mit dem Hammer auf den Finger schlug.
Subst. uzsišana, das Aufschlagen; das definitive zu Tode Schlagen: Matīss ar savu lieluo kūju pie lāču mātes klāt"pie uzsišanas" A. XX, 144. uzsitẽjs, der Aufschlagende; wer in der Schmiede mit dem grossen Hammer aufs Eisen schlägt: kalējam ir uzsitējs.

Avots: ME IV, 377