Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'šiept' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'šiept' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (6)

atšiept

atšìept 2 (unter atšiebt),

1) auch Oknist: a. zuobus, iet muti atšiepis Nautrē̦ni. Refl. -tiês,

1) ("die Zähne fletschen"):
staigā at˙šiepies Oknist. atšiepies, ka lūpas kai paslēpines nuokārušās Nautrē̦ni;

2) kraftlos (besiegt) zusammensinken
Dubena: duošu, ka tūliņ atšiepsies!

Avots: EH I, 173

izšiept

‡ izšiept, die Lippen zum Lächeln hervorstrecken (verachtl.) Nautrēni: muti izšiepis kai teļš; auslachen Oberl. n. U. (unter šiebt), Gr.-Buschh., Wessen, ("mit iê ") Līvāni. Refl. -tiês "?": izšiepies kai ķīlis (II?) Nautrēni.

Avots: EH I, 485

piešiept

‡ pìešìept 2 Gr.-Buschh., verhöhnen (?).

Avots: EH II, 275

šiept

šìept 2 : auslachen Oknist; fletschen Auleja (š. zuobus): tās mutes šiepj Rainis Dz. un d. I 2 , 421. Refl. -tiês,

1): nejaukas mutes šiepjas Rainis Dz. un d. I 2 , 464; verächtlich lächeln
Auleja; ‡

2) sich öffnen, Lücken (Ritzen) bekommen
Auleja: ve̦cās kurpes jau šiepjas. klēveņš taids ve̦cs; net pakši jau šiepjas.

Avots: EH II, 627

šiept

šìept 2 Gr. - Buschh., Warkh., šiepju, šiepu "auslachen, die Zähne zelgen" Memelshof, fletschen Dubena: šiep nu zuobus! nu nevari kuost Rainis Uguns un nakts 85. Refl. -tiês, die Zähne fletschen: jūs, špe̦tnās raganas, kuo šiepjaties? MWM. VIII, 810. Auf. li. šiẽptis "die Zähne fletschen" beruhend; vgl. das echt le. at-siept.

Avots: ME IV, 20

Šķirkļa skaidrojumā (2)

atšiebt

atšiebt, atšiept 2 Son., Nerft, tr.,

1) hervorstrecken, hängen lassen
(apakšlūpu): ta ta nu ir lūpu atšiebis Lind., Mag. XIII, 3, 65; Etn. II, 97. atšiebis lūpu kā ve̦cs zirgs Barb.;

2) die Zähne fletschen,
auch refl.: atsašiepis BW. 20123. viņš nekaunīgi atšiepās Jauns. Balt. gr. I, 191. [acašiept Nerft, (eine Arbeit energisch beginnen, aber nachher) erschlaffen und (die Areit) nicht zu Ende füren.]

Avots: ME I, 200, 201

šiebt

šiebt, in der Zstz. atšiebt (lūpu), (die Lippe) vorstrecken Lind. n. U. ("richtiger wohl šiept").

Avots: ME IV, 20