Paplašinātā meklēšana

àizalˆvît Oknist, verzinnen.

Avots: EH I, 6

alˆvît Oknist, = alˆvuôt: alvīts spannis.

Avots: EH I, 69

‡ apalvît Oknist, verzinnen. Refl. -tiês Oknist, sich mit einer Eiskruste bedecken: akas spannis apalvījies.

Avots: EH I, 71

‡ galˆvît RKr. XVII, 145, N.- Rosen n. FBR. VIII, 46, Zaravič, Sehwanb., = galˆvuôt 2.

Avots: EH I, 381

‡ glaudgalvĩte, = glumgalvĩte: cielaviņa g. BW. 22010,1.

Avots: EH I, 391

glumgalvĩte, die Glattköpfige, Beiwort der Bachstelze im VL.: cielaviņa, glumgalvīte BW. 2592; 18803, 3.

Avots: ME I, 629

‡ uošgalvīte "?": saimniece tam bij gan maziņa kâ uo. Mekons Mellā grām. I, 20.

Avots: EH II, 744

purg[g]alvĩtis, jem., der eine purga 4 od. 5 als Kopf hat,

1) Beiname des Hopfens:
apentiņ, purgalvīti! BW. 19523, 3 var.;

2) nevarēja purgālīti (für schriftle. purggalvīti; gemeint ist der penis)
biksītēs savaldīt BW. 34623 (aus Rawen). Vgl. purga 4 und 5.

Avots: ME III, 417

purg[g]alvĩtis, jem., der eine purga 4 od. 5 als Kopf hat,

1) Beiname des Hopfens:
apentiņ, purgalvīti! BW. 19523, 3 var.;

2) nevarēja purgālīti (für schriftle. purggalvīti; gemeint ist der penis)
biksītēs savaldīt BW. 34623 (aus Rawen). Vgl. purga 4 und 5.

Avots: ME III, 417

rèibgalvĩtis N.-Schwanb., Epitethon des Hopfens.

Avots: ME III, 505

sar̂kangalˆvĩte, ‡

3) eine Art Pilz
(anderswo apšu be̦ka genannt) Mesoten.

Avots: EH XVI, 443

sar̂kangalˆvĩte,

1) Rotkäppchen
R. Sk. 1, 138;

2) eine Schnapsflasche mit rot versiegeltem
Kopf: dzēra viņš..., ka tikai pietika pie miezīša vai sarkangalvītes Auseklis. pie... alus mučeles un "sarkangalvītes" Apsk. v. J. 1903, S. 500.

Avots: ME II, 720

skalvĩtis, ein längliches Klötzchen, welches die Pfluggabeln von den Femern trennt Oppek. n. Bielenstein Holzb. 473. Zu skalbis I?

Avots: ME III, 869

svilspalvīte Natur. XXXVII, 63, = svilsprākle.

Avots: ME III, 1159

zè̦ltgalvĩte, solidago virga aurea Wid.

Avots: ME IV, 705

zè̦ltgalˆvĩtis, ein Vogel: mazais sila ze̦ltgalvītis Pas. I, 377.

Avots: ME IV, 705

zilgalvītes (unter zìlgalˆvīši): hepatica triloba Pampeln.

Avots: EH II, 806

bal˜tgalvis (westkurl. bal˜tgâlis), -ve (li. baltgal˜vis, -ė), -īte, der Blond-, Flachskopf: es rudeni pārvedīšu baltgalvīti vērpējiņu Ltd. 808. Epitethon der Bachstelze: cielava, baltgalve (Var.: balgāle) BW. 2593. baltgalvji, baltgalvju od. baltgalvu, auch balgalvju lini (Weisskopf), kas viscaur vienādi balināti Konv. ¹ , AP. u. a; cf. zaļgalvji.

Avots: ME I, 257

bal˜tspal˜vis, -e, der, die Weissfederige, Weisshaarige: kumeliņ, baltspalvīt BW. 29802.

Avots: ME I, 259

bâzît [Bers., Laud., Mar.], -u, -īju, freqn. von bâzt, wiederholt stopfen: mīkstas cisas taisīdama, pagalvīti bāzīdama BW. 5619. bāzīdams kukuļus, bestechend (Latvija). Refl. -tiês, einander etw. zustecken, zukommen lassen. saimnieks sāka pukuoties par saimnieces bāzīšanuos Latv.; Bers., Lub., Erlaa.

Avots: ME I, 275

briêdspal˜vis, der Elenhaarige: jāj... briedspalvīti kumeliņu.

Avots: ME I, 337

briêdspal˜vis: briedspalvīti kumetiņu BW. 13637.

Avots: EH I, 244

‡ dze̦lte̦ngalˆva, die Blondköpfige: atvedīšu dze̦lte̦ngalvu (Var.: baltgalvīti; sc.: linu) rāvējiņu BW. 28380, 6.

Avots: EH I, 353

gludgalˆvis: nei staigāja gludgalvīte, nei te̦kāja kurpītēs Janš. Pag. pausm. 45.

Avots: EH I, 394

gludgalˆvis, f. - ve, auch gludgalˆviņa, der (die) Glattköpfige, ein beliebtes Beiwort der Bachstelze im VL.: cielaviņa, gludgalvīte BW. 2686; 22101,1 cielaviņa, gludgalviņa 4686; auch Beiwort des Hechtes 2716; Beiwort der Mühle BW. 28781.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): 22010, 1
Mühle = maltuve

Avots: ME I, 629

grèizgalˆvis,

1) Wendehals
(vgl. griezgalva, gruozgalvis) U., RKr. VIII, 88 ;

2) Epitheton des Hopfens :
apenīt, greizgalvīti! BW. 19537.

Avots: ME I, 647

gruozgalˆvis,

1) der Wendehals;

2) ein Eigensinniger:
kuo tu nāci gruozgalvīte, pie tā mana bāleliņa? BW. 21234;

3) beliebtes Epitheton des Hopfens und des Rosses:
apenītis, gruozgalvītis (der den Kopf hin und her dreht), kuokā kāpj uolu dēt BW. 765. kumeliņ, gruozgalvīti! 14000, 3.

Kļūdu labojums:
14000, 3 = 14000, 13 var.
jāizmet (zu streichen) 2. nozīme (die Bed. 2).

Avots: ME I, 671

grũtgalvis, einer, der schwer begreift, der Unbegabte Ar. In der Bed. von grūtdienis: micīte mana, grūtgalvīte, ik dieniņas mazgājama BW. 24784, 1 var.

Avots: ME I, 669

I kal˜ve: auch PS.; Agata aizgāja lasīt skābines un ātrumā satvēre kal-vīti. pļavas kalvīte sāka lūgt ... Pas. X, 52 (aus Ludsen).

Avots: EH I, 580

II kalve: auch (mit àl ² ) Krāslava, Skaista: kalvis gāja ..., kab kas nuopirktu jā kalvi Pas. X, 139 (aus Asūne). kal, kalvīte, kuo kaldama, kal man dze̦lza ritentiņu! Tdz. 44064.

Avots: EH I, 580

I kal˜vis (li. kálvis), der Schmied: duod, māmiņa, kam duodama, neduod kalvja dēliņam BW. 9527. kam, kalvīti, dzelzi kali? Lettihn BW. 7281; Lubn., Sessw. BW. 18476; Kalzenau, Odensee BW. 9528; Infl. Zu kal˜t.

Avots: ME II, 146, 147

lîdaka: auch AP., Behnen, Bixten, Burtn., C., Ermes, Jürg., Kal., Katwen, Kegeln, Lemb., N.-Peb., OB., Pankethof, Saikava, Schwüten, Seig., Smilt., Trik., Wolm., Zögenhof: Iīdaciņa gludgalvīte BW. 2716, 1. līdaciņa platastīte 12015.

Avots: EH I, 745

me̦lngalves (unter me̦l˜ngalˆvis 2): auga ... tâ sauktās me̦lngalvītes, kâ visu pirmie pavasara jaunasniņi Kaudz. R. Burtnieks 1934, S. 869.

Avots: EH I, 798

me̦l˜ngalˆvis,

1): visas (sc.: meitas) bija me̦lngalvītes BW. 530, 2.

Avots: EH I, 799

pacelˆt [li. pakélti], tr.,

1) auf-, er-, emporheben:
zīda svārkus pacē̦luse BW. 1104. Lats pacēla savas acis I Mos. 13, 10. vecis ne ausu nepacelis Purap. kazlē̦ns aizskrejis asti pa˙cēlis pruojām LP. VII, 497. viņš runāja pace̦ltā balst. tā (ce̦purīte) bij viegli paceļama priekš meitiņu māmuliņas BW. 15226, 1. es, puisīti, tevis deļ ne galvīti nepacēlu. viņi nevīžuo ne salmiņu pacelt od. ne pirksta pie darba pacelt, sie sind a'usserst faul, sie wollen den Finger nicht rühren. knapi tas spēja kājas pacelt Alm. Kaislību varā 112;

2) hebend hinstellen, hinsetzen:
paceļ man niedru krē̦slu BW. 13250, 34. paceļ baltu liepas galdu 13250, 12. me̦llas (= me̦lnas) kannas pacē̦lušas 13270. zirgus pacelt, die Pferde an einer andern Stelte auf der Wiese oder auf dem Kleefelde anbinden Behnen;

3) erheben, verursachen:
man ļautiņi pacē̦luši nezināmas valuodiņas; pacel, dievs, ļautiņiem nezināmas nelaimītes! BW. 8676;

4) erheben, auf eine höhere Stufe bringen, fördern:
tirdzniecību, izglītību; pacelt par, erheben, erhöhen: tad pacelšuot par kungu LP. VII, 104;

5) wecken:
pacel mani ce̦ldamies! BW. 23445;

6) aufheben, finden:
jādams vēl pacelis uz ceļa savadu lakatiņu LP. IV, 94. Refl. -tiês, sich erheben, sich aufrichten, aufstehen: tur paceļas neliels kalns. kumeļš paceļas gaisā LP. IV, 61. tamdēļ saņemies, pacelies vīrā! Lautb. Subst. pacêlẽjs, wer auf-, er-, emporhebt, aufweckt; der Aufheber (Muskel); pacelˆšana, das Auf-, Er-, Emporheben, Finden; pacê̦lums, das Aufgehobene, Gefundene, der Fund: kuo duosi man par pacē̦lumu? balss pacē̦lums, die Hebung der Stimme, der Wortakzent.

Avots: ME III, 11

platgalˆvis,

1) wer einen breiten Kopf od. wer zerzaustes Haar (und daher einen breit aussehenden Kopf) hat:
ei, Jānīti, platgalvīti! BW. 32524, 3. sukā galvu, platgalvīte! 16937. Mikiņu platgalvi kūmās ņēme; kaut mani ņē̦muši, man gluda galviņa! 1634. platgalvīt! zu einem Wolf gesagt LP. V, 190;

2) der Kaulkopf (cottus gobio
L.) RKr. VIII, 106; der Gründling (gobio fluviatilis) Konv. ¹ 40.

Avots: ME III, 321

plikgalˆvis (li. plikgal˜vis), f. -ve, der Kahlkopf, ein Kahlköpfiger: dē̦lu māte plikgalvīte BW. 23222. plikgalvis kalns MWM. X, 198, ein Berg mit kahlem Gipfel.

Avots: ME III, 343

‡ *purgalve "?": tautu meita, purgalvīte (Var.: cē̦rpa galva), gaida kuošus vedējiņus; atjāj kuoši vedējiņi, tai galviņa nesukāta BW. 16938 var.

Avots: EH II, 327

II re̦zgalis Karls., re̦zgals Wessen, re̦sgalis U., Ronneb., Dond., re̦sgalvis Mar. n. RKr. XVII, 137, U., re̦zgalvis Wid. (f. auch re̦zgaliene, re̦zgalnīca, re̦zgalnīce), ein Dickkopf, ein Eigensinniger, Hartnäckiger U., Ronneb., ein ungehorsamer Knabe Dond., ein Ausgelassener Wessen, ein Grobin U. (auch als Schimpfwort gebraucht): tas tik ir re̦zgalis! ai, re̦zgaļi tādi! Alm. Kaislību varā 61. kur tas puika tāds re̦sgalis radies? Dond. sveša māte mani sauca: rumba, rumba, re̦zgalīte (Var.: re̦zgalvīte, re̦zgalnīce, re̦zgalnīca, re̦zgaliene)! BW. 4833. Formell identisch mit re̦zgalis I.

Avots: ME III, 515, 516

ruõggalˆvis , Beiname des Roggens im VL.: rudzīšam ruoggalvim le̦dus galvu nuogulējis BW. 28110 var". ai rudzīti, ruoggalvīti! 27907, l.

Avots: ME III, 578

rudgalˆvis, Epitheton des Bieres im VL. (eig.: wer einen rötlichen, braunen Kopf hat): alutiņ rudgalvīti! BW. 19529.

Avots: ME III, 554

sagaidît, tr., (mit Erfolg) erwarten: vārna gaida silta laika, tautas mani uzaugam; vārna siltu sagaidīja, tautas mani nesagaida BW. 10910 var. gaida, gaida, nesagaida 13156. stāvē̦dama sastāvēju, gaidīdama sagaidīju 25946. es nemāku darbinieku izvadīt, sagaidīt 9568. es tautiņas gaidīdama sagaidīju bāleliņu 14140. sēdi, gaidi, baltgalvīte, kādu kungu sagaidīsi! 15259, 1. laba guoda sagaidīja nievātāja mātes meita 15401, 1. gadu gadiem gaidi un nesagaidi Kaudz. M. 12. še tuos sagaidīja brūtgāna tē̦vs . . . un nelaida panāksniekus sē̦tā BW. III, 1, 44. gani laiž luopus vakarā uz mājām, saimniece un māju meita tuos sagaida BW. IV, S. I29. sagaidīt beigu gan nevarēšu Kaudz. M. 7. tievs un gaŗš, ka ne gala sagaidīt A. XX, 209. Refl. -tiês, einander erwarten: mežasargs apstājies . . . tai vietā, kur nuorunāts ar Cimbulu sagaidīties Upīte Medn. laiki. nuoliktā dienā pie . . . kruoga sagaidīsimies un nuo turienes brauksim kuopā RA.

Avots: ME III, 623, 624

sar̂kanmicĩte, = sar̂kangalvīte 2: vīrs ievilka pats slaidu kuldzienu un sniedza tad sarkanmicīti biedrim Seibolt.

Avots: ME II, 720

sir̃mgalˆvis (f. -ve ): mani sauca ve̦cu meitu, sirmgalvīti BW. 22151.

Avots: EH II, 489

‡ *skaistgalve, eine Schönköpfige: skaistgalvītes lācinītes Tdz. 51970.

Avots: EH II, 498

špadarags "?": duod man vienu špadaragu (Var.: zilgalvīti)! ja neduodi špadaraga, duod jel saldu alutiņu! BW. 19650, 1 var.

Avots: ME IV, 100

spruõggalˆvis,

1): spruoggalvīti (fem. g.) kūmās jēme Tdz. 57618.

Avots: EH II, 563

spruõggalˆvis,

1) der Krauskopf
V.: četru gadu ve̦cs spruoggalvītis Vēr. II, 547;

2) Epitheton des Hopfens:
spruoggalvīši apentiņi JR. IV, 185.

Avots: ME III, 1027

spurgalvis,

1) ein Binnenseefisch mit 15 Flossen am Kopf
Tals. n. RKr. XVII, 54;

2) Beiname des Hopfens im
VL.: apinīti spurgalvīti (Var.: spurgulīt u. a.) BW. 19523, 3 var. In der Bed. 1 zu spura + galva, in der Bed. 2 zu spurga 6 + galva (vgl. auch purg[g]alvītis).

Avots: ME III, 1031

spurgulis,

1) = spurgala U.;

2) Beiname des Hopfens im
VL.: apenīt spurgulīt (Var.: spurgalvīti u. a.)! BW. 19523, 3 var.;

3) spur̃gulis Ruj., ein munteres
Wesen; spurguls Ruj. n. U., ein kleines, munteres Kind.;

4) "?": kâ spurguļi (Var.: sprunguļi, strunguļi u. a.) arājiņi BW. 9763 var.;

5) spur̃gulis, ein Zorniger
Ruj.; ein Nichtiger, ein Verwahrloster Nigr.;

6) spur̃gulis, eine Schnarre
Wandsen;

7) pakulu spur̃gulis, eine Hedeflocke
Bauske. In der Bed. 3 zu spurgt I.

Avots: ME III, 1032

stũrgalˆvis: a. s. stūrgalvīti BW. 19529 var. Vgl. d. dial. Stūrkopf in Frischbiers Wrtb.

Avots: EH II, 597

zìlgalˆvis: kuŗa bija zila guove, - tā zilā zilgalvīte Tdz. 53394.

Avots: EH II, 806

zìlgalˆvis (li. žilgal˜vis "Graukopf"), f. -ve, jem. mit blauem Kopf (= mit blauer Kopfbedeckung?): ziedat, mani labi lini, zilajiem ziediņiem!... pā`rvedīšu zilgalvīti (Var.: zilu galvu) vērpējiņu BW. 28380,4 var. jauna meita zilgalvīte BW. 29788 var. raudevīte zilgalvīte 2515.

Avots: ME IV, 719

zìlgalˆvīši Manz. Lettus, St., U., Bauske, Sessw., Trik., zilgalvītes Heidenfeld, zilgalvji C., zilgalviņi U., Arrasch, C., zilgālīši U., Brunellen; zilgalvīši LKVv., Mannstreu, Brachdistel (eryngium campestre), Becherblume (poterium); Wachtelweizen, melampyrum nemorosum Mag. XX, 3, 175: zilgālīši, rūpatiņas, tās ir īstās Jāņu zâles BW. Piel. ² 32401.

Avots: ME IV, 719