Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'apkala' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'apkala' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (3)

apkala

apkala: kas tur par lītu,- tik tāda apkala krīt (es glatteiset) Kaltenbr. ragavām silkši apsaļ ar apkalu ebenda. kad laiks atlaižas mīksts, kuokuos sniegs izkūst un drusku līst un tad spēji paliek salts, tad viss ūdens sasalst un pie zariem ir lieli gabali tuo sauc par apkalu. kad laiks sāk laisties, tad apkala krīt nuo kuokiem nuost AP.

Avots: EH I, 89

apkala

apkala, apkale, Demin. -iņa, apkaliņš (Grosdohn), Glatteis (li. àpkala [Lit. Mitt. I, 133 und bei Bezzenberger Lit. Forsch. 96], russ. колѣть, erstarren, frieren, s. Zubatỳ AfslPh. XVI, 395). apkala līst, es glatteiset Bers., Buschh. apkala ir le̦dus, ar kuo pārklājas kuoki, kad aukstā laikā uznāk migla C.

Avots: ME I, 92

apkalains

apkalaîns: apkalains laiks, Kahlfrost.

Avots: ME I, 92

Šķirkļa skaidrojumā (15)

apkals

apkals (auch apkala oder apkalu) le̦dus (Marienburg), Glatteis, "glums le̦dus, kas sasalis bezvēja laikā, kad nav viļņu bijis."

Avots: ME I, 93

apkula

‡ apkula, = apkala">apkala: rudeņuos līst apkula, tad apsalst visi kuoki ar le̦du Ramkau.

Avots: EH I, 95

apkūlības

apkũlĩbas (unter apkalas): auch AP., Ramkau, (mil ù 2 ) Warkl.

Avots: EH I, 95

appirkt

appìrkt (li. apipir̃kti), tr., im Umkreise abkaufen, wegkaufen: kaimiņiem visus linus SP. appirkdami sarus, lupatas un kaulus Druva I, 725. - kas, māsiņa, tev appirka (Var.: apkala, apkāra) sīkajā sudrabā (Var.: ar sīkuo sudrabiņu) BW. 17000, schmückte kaufend.

Avots: ME I, 111

apsala

apsala [li. ãpšalas] = apkala. C.

Avots: ME I, 117

atkala

atkala, das Glatteis: atkala ruodas, ja pēc silta laika uznāk aukstums Zaun. cik ziemu atkalu, tik vasarā salnu Etn. II, 96. laiks bij apmeties atkalā Aps. atkala - aple̦duojumi nuo lietus ziemu Mar. RKr. XV, 105. Cf. apkala. In Geistershof spreche man atkula statt atkala.

Avots: ME I, 163, 164

atkalēties

atkalētiês (cf. li. atsikal˜ti, sich anlehnen),

1) sich erholen, wieder zu Leibeskräften kommen (nach einer Krankheit):
kad pie mums atnāca, tad bija tāds nuovārdzis; bet nu jau labi atkalējies;

2) sich laben an Speise und Trank:
ļauj jel atkalēties Etn. I, 58, Ruhental;

3) längere Zeit etwas nicht getan oder etw. vermisst haben und daher sich mit besonderem Eifer daran machen:
tie nu gan ir atkalējušies ar dancuošanu; ņe̦mas nuosvīduši Etn. I, 32, Blieden;

4) mit nuo - sich entwöhnen, entfremden:
bē̦rns atkalējies nuo ve̦cākiem, svešumā dzīvuodams C. viņš pavisam atkalējies nuo darba C. [Zu li. atsikal˜ti gehören wohl nur die Bedeutungen 3 und 4 (vgl. damit li. ãtkalas "неохотный"). Dagegen 1 und 2 gehören wohl nebst le. atkala und apkala zu russ. колѣть "krepieren" (urspr. wohl "erstarren", woraus im Lettischen die Bed. "erstarken" entstehen konnte).]

Avots: ME I, 164

glizma

glizma ="apkala">apkala, feuchter Nebel im Winter, der herunterfallend gleich gefriert": līst glizma Samiten.

Avots: ME I, 627

kakalze

kakalze, kakalˆza Mar., ein hart gewordener Lehmkumpen, der durch die Egge nicht fein gemacht werden kann Oppek. n. Mag. XIII, 23: Gulbenē ve̦ci ļaudis stāsta, ka kakalze (sakaltis māla gabals uz lauka) e̦suot vilka māsa un akmens vilka brālis LP. VII, 574. [Vielleicht mit Reduplikation zu apkala (s. dies), aizkalēties (s. dies) und kàlst; zum z vgl. kukurznis, kukulznis und ciekurznis.]

Avots: ME II, 137

kalst

kàlst, - stu, - tu, intr.,

1) trocken, dürr werden, verdorren:
zâle saulē kalst. viņa skrēja, kamē̦r tai sāka mute kalst Asp.;

2) mager werden, verkommen:
ja aizkūkuotais meitiet(i)s pavasarī luopus pirmuo reiz iz kūts izlaižuot un rudenī beigas reizi kūtī piesienuot, tad luopi kalstuot Etn. II, 171; kalstama sērga, die Dürrsucht, Schwindsucht St., Bers., Druw. n. A. XVI, 284. [Zu kalss (s. dies), kaldams, aizkalêties, apkala, r. колѣть "erstarren", s. Zubatý AfslPh. XVI, 395; Ableitung von einem urbalt. * kaltas "erstarrt, hart, dürre".]

Avots: ME II, 144, 145

uzkala

uzkala,

1) uzkala L., Ar., Wid., A. XI, 171; Tirs. n. RKr. XVII, 84; A. - Ottenhof, Bers., Grobin, Jakobshof, Kalzenau, Lasd., Laud., Nerft, Vīt., uzkale Hasenpot,
Plur. uzkalas Bielenstein Holzb. 556, Mar. n. RKr. XV, 142, Drosth., N. - Schwanb., Stom., lattenartige Hölzer, welche auf die Köpfe der Stützen (am Schlitteri) geschlagen werden und auf weIchen der Schlittenkorb ruht (Abb. s. bei Bielenstein Holzb. 554): uz mietņu galiem, balzieniem pa virsu liek uzkalas, kuras parallēli ar sliecēm Etn. II, 157. viņa uzlika kāju uz ragutiņu uzkalu Janš. Dzimtene V, 178; "= pārkala, suovāra" Etn. IV, 162;

2) "?": turē̦damies pie ratu uzkalām ar abām ruokām Kaudz. Izjurieši 77;

3) das Glatteis
U., Vīt., "eine dünne Eisschicht" Wessen: uzkala līst, es glatteiset U., Kalnzeem. uzkalu uzvikis BielU. "es hat geglatteist". - In der Bed. 1 wohl zu kalt, in der Bed. 3 - zu apkala, atkala.

Avots: ME IV, 338