Paplašinātā meklēšana

arãjs, arẽjs,

1) der Pflüger:
arājs apstājas vagas galā JK. V, 31;

2) der Landmann, der Bauer, im Volksliede oft durch
zemes näher bestimmt BW. 7168. Sprw.: arājam gŗūts darbs, bet salda dusa. kas duos arāja mētelim zīda uoderi;

3) das Dem. arājiņš dient im Volksliede als Bezeichnung des Verlobten, des Versorgers, des Ehemannes:
šuodien veda sērdienīti pie maizītes arājiņa Ar. 303. ikkuŗai meitiņai Laima šķīra arājiņu Ar. 1879. arējs ist der Pflüger, der im gegebenen Moment pflügt, arājs dagegen der Landmann, dessen Lebensberuf der Ackerbau ist. arāji u. arãjnieki heissen in Pabbasch die landeinwärts lebenden Bauern im Gegensatz zu den Fischern. [Zur Form von arājs s. Le. Gr., S. 206.]

Avots: ME I, 140

‡ asarājs, = asarains: asarāja vilnānīte VL.

Avots: EH I, 130

‡ daũdzarãjs "wer viel pflügt" Warkl.

Avots: EH I, 309

‡ kakarājs Baltinow n. FBR. XI, 132, Adj., = kakarains (?).

Avots: EH I, 575

pùrvarãjs, einer, dessen zu bebauendes Land sich in einer morastigen Gegend befindet (eig.: der Pflüger des Morastes): kam jūs mani iedevāt purvarāja dēliņam? BW. 25630 var.

Avots: ME III, 420

rudzarãjs, für rudzu arãjs, wer das Roggenfeld pflügt, symb.: der Freier, der Ehemann: vai gribi, māsiņa, rudzarājiņu? RKr. XVI, 200.

Avots: ME III, 555

silarãjs, jem., der eine Haidegegend (also einen schlechten Boden) aufpflügt: silarāja dēliņam BW. 24082, 1 var.

Avots: ME III, 838

vaivarãjs,

1) ein Ort, wo in grösserer Menge
vaivari wachsen (mit aĩ Bauske); "pasausa, purvaina, ar mežu apaugusi vieta";

2) Plur. vaivarāji, s. vaivari.

Avots: ME IV, 444

vasarājs (unter vasarāja): vasarāji AP., Sonnaxt, Stroh vom Sommergetreide.

Avots: EH II, 759

vãvarājs Bauske, ein Ort, wo Porst wächst.

Avots: ME IV, 512

žagarājs, = žagaraîns: (ceļš) uz baznīcu žagarājs (Var.: žagarains, žagaruots) BW. 20073 var.

Avots: ME IV, 785

zarājs: auch Pilda.

Avots: EH II, 801

zarājs Eversmniža n. FBR. VI,34, zaruojs, = zarains: zarājs (Var.: zaruojs, zarains, zaruots) mans vainadziņš BW. 24250 var.

Avots: ME IV, 690

zemarājs, = zemes arājs (?): lai stāv mana balta mute zemarāja puisē̦niem BW. 10318 var.

Avots: ME IV, 707

apprecêt, tr., heiraten (vom Manne, eig. kaufen): arājs mani apprecēja BW. 7294. kas pēc mantas pre̦c, mantu appre̦c Sprw.; auch von der Frau: māsa apprecēja kalēju Alm. Refl. -tiês, sich verheiraten: tie nedz appre̦cas, nedz... Luk. 20, 35. lai jele Juris appre̦cas Apsk.

Kļūdu labojums:
7294 =7293, 5

Avots: ME I, 112

atsprãklu, atsprãklis, atsprãkliski, atsprãkļus, auch atsprãkli (Ad. 222.), atsprãkļi; atsprēklu, atsprēkliņ Jauns. Balt. gr. I, 54, atsprēklin Mar., Golg., LP. VII, 238, 578, atsprēkliņām Oppek. Mag. XIII, I, 26. rücklings, rückwärts: par ple̦cu atsprāklu šaut LP. VII, 578; jāt atsprāklis LP. I, 62; atsprākliski iet LP. VII, 305. cilvē̦ks izlien atsprākļi caur kre̦klu VII, 856. atsprēklin grāmatu nevar lasīt, von hinten, od. wenn man das Buch umkehprt, kann man nicht lesen N. - Schwanb.; Oppek. Mag. XIII, 26. kas slapjā laikā aŗ laukā, bet sausā - stāv istabā, tas ir atsprāklu arājs Dond., einer, der alles verkehrt macht. [Zu sprãkle.]

Avots: ME I, 196

atvìlkt (li. atvil˜kti), tr.,

1) herziehen, herschleppen:
atvelc, pelīte, bē̦rnam miedziņu;

2) zurückziehen:
muodere galvu atvilka nuo durvīm Līb.; atvilkt plintes gaili, den Hahn spannen Etn. III, 132; atv. dziļi e̦lpu, tief Atem schöpfen Vēr. II, 922. tāds cilvē̦ks stipri darbu atve̦lk atpakaļ Vēr. I, 405;

3) abziehen:
gājējam atvilkt nuo algas Etn. III, 158; 1) ziehend öffnen, aufziehen: pudeli;

5) die einzelnen Wörter lang ziehend antworten:
viņš gaŗi atvilka Kav.;

6) im Singen die Melodie beim Schlusse ohne Worte länger austönen lassen
Autz n. Ū. Refl. -tiês,

1) sich herschleppen, mühsam ankommen:
Aža pusdzīva atvilkusies mājā Aps.;

2) sich zurückziehen, zurückkehren:
sievas atvilkās nuo kaujas vietas Purap. atve̦lkas, aizve̦lkas gŗūtdieņu bē̦das JR. V, 163;

3) Atem schöpfen, sich verschnauben:
arājs apstājies vagas galā, lai ļautu zirdziņam atvilkties JK. V, 31;

4) sich die Kleider abziehen:
man te tuop par karstu; tu jau man ļausi atvilkties Dēr. I, 1080; Laps.;

5) losgehen, sich lösen:
me̦zgls atvilcies;

5) bis zur Erschöpfung der Kräfte ziehen:
zirgs atvilcies visu cauru dienu.

Avots: ME I, 210, 211

bẽ̦rzaine, bẽ̦rzaite, bẽ̦rzaita, bẽ̦rzājs, bẽrziens, auch bẽrzane [wohl ein Druck- oder Schreibfehler für be̦rzaine] BW. 9588, 5), das Birkengehege: me̦lna elkšņa rīksti griezu, bē̦rzaitē stāvē̦dama BW. 15449, 5; 11667. mans arājs tautiņās, lemesnīca bērzienā 28171.

Kļūdu labojums:
15449, 5 = 15449, 3 var.

Avots: ME I, 292

bilˆdinât, tr.,

1) anreden, um etw. angehen:
kas guodīga mātes meita, ceļā uotru bildināja BW. 13215. bildināšu meitu māti, bet es viņu nelūgšuos BW. 14705;

2) grüssen:
viņš manis ne˙maz nebildina AP.;

3) werben, anhalten:
arājs mani bildināja, oft mit dem Zusatz: par līgavu. Refl. -tiês,

1) (viel und lange) reden:
ej, bāliņi, bildinies, lai es slauku istabiņu BW. 14355, 4;

2) sich melden:
pie lielkunga iegājis A. bildinājās: e̦smu nācis pie jums izrunāties Neik.

Avots: ME I, 295, 296

del˜verêt, -ēju, mutwillig, albern, unruhig sein, Unsinn treiben, viel schwatzen: es dziedāju, delverēju, man arājs gadījās BW. 527. dziedu, dziedu, delverēju, ne par vienu nebē̦dāju. Refl. -tiês, lärmen, tollen, umherschwärmen: lai nu tik daudz nede̦lve̦rē̦tumies, iesāk kāds stāstīt pasakas Alm. diez, vai tad vairs delverēsies šurp Kleinberg. [Aus mnd. delvern "schwatzen, schreien."]

Avots: ME I, 454

izar̂t [li. išárti],

1) auspflügen:
arājs izaŗ izsalušuo ziemas sēju. kapsētā izara divi cilvē̦ku galvas LP. VII, 84;

2) durchackern:
zemi izaŗ un izecē MWM. X, 568. kur ar arklu neizaru, ar pakavu izkapāju BW. 28210;

3) pflügend vernichten, zerstören:
ceļu, ežu;

4) pflügend anstrengen, zu Schanden pflügen:
gan bāliņi pavadīs ar izartu kumeliņu BW. 17530, 4. Refl. -tiês, nach Herzenslust pflügen, bis zur Genüge pflügen: gan vēl izarsimies diezgan.

Avots: ME I, 712, 713

izkâpt [li. iškópti],

1) aus -, heraussteigen:
nuo upes izkāpa septiņas guovis I Mos. 41, 2. meita izkāpj nuo ratiem LP. IV, 138. izkāpt malā, ans Land steigen, landen;

2) bites izkāpt, zeideln:
bites gan arī bij izkāptas Latv. Refl. - tiês, zur Genüge, viel steigen: arājs izkāpies, nevarējis izkāpt, ve̦zums par augstu LP. VI, 162.

Avots: ME I, 750

izsalˆt (li. iššálti), intr.,

1) ausfrieren, erfrieren:
tur arājs izaŗ izsalušuo ziemas sēju Vēr. II, 606. kâ tad jūs ziemā neizsalstat tādā būdā? A. XI, 153;

2) durchfrieren, unter der Kälte leiden:
braucuot jau tad izsalām gan Stari II, 171. nu nāc, apsildies, tas de̦r pēc dienas izsalšanas JR. IV, 71; so gew. refl. - tiês: drīz viņš, izsalies un izvārdzis, gulēja cietā miegā Saul. bijis līdz beidzamam izsalies Etn. IV, 26. būsi jau diezgan izsalies A. XII, 135.

Avots: ME I, 795

nuk! Interj. zum Anspornen der Pferde: arājs uzsauc zirdziņam:"nuk, nuk! - vagu, vagu" Aps.

Avots: ME II, 753

‡ padviest "?": liekas, padviesuse neesi. - kâ es ... būtu varējuse p.? vai tad man nav savs maizes arājs ...? Janš. Mežv. ļ. II, 189. Wohl aus li. padvė˜sti "hinsterben" in žemaitischer Aussprache (mit ie < ė).

Avots: EH II, 129

‡ sastirstît (?), = sastẽrstêt (?): saplīst pakaļritenis ...; [arājs] nuogriêž bērzes vici un ar tuo satin un sastirsta riteni Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. III, 85.

Avots: EH XVI, 451

savìlkt, ‡

5) = sapùst 3 Kand.: man vējš savilka ausis, un nu sāk sāpēt; ‡

6) verwehen:
ceļš nuo sniega savilkts Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "verstühmt"). Refl. -tiês,

1): sich bewölken
Kand.: nu viņš (es) savilksies, un tad līs atkal; "Bešina" ME. III, 787 zu verbessern in "Bežina";

2): visādi darbi savilkās kuopā: siens vēl nebija nuokuopts, rudzi bija pļaujami Blaum. Raksti IV ⁵ (1937), 110;

3): biezi savilcies vīrs Stērste A. Z. 54, savilcies re̦sns kâ zuka Burtn.;

4): auch Segew.; ‡

7) für sich zusammenschleppen, -sparen, -raffen
Segew.; ‡

8) zu wachsen anfangen (?):
kad tikai lietutiņš uznācis, vēl jau ir vasarājs savilktuos A. Upītis Pirmā nakts 282; ‡

9) für sich (das Gewebe) aufziehen:
savilkuos audekliņu Daugaviņas gaŗumiņu BW. 7340.; ‡

10) sich summieren
Segew.

Avots: EH XVI, 466

tĩšām AP., Līn., Serbigal, Wolm., (mit ì ² ) Bers., Kalz., Lös., Nerft, Prl., tīšam Bauske, Segew., tĩšam Iw., Ruj., Salis, tīšam U., tīši U., tīšis Seibolt, tĩšu Dunika, Līn., tĩšum Iw. n. FBR. VI, 56, Alschw., tĩšus Dunika, Adv., mit Fleiss, geflissentlich, vorsätzlich U., absichtlich; zum Trotz: cilvē̦ks tīši sev galu padara LP. V, 66. arājs tīšu gājis nuoskatīties VII, 214. kad tik nebūtu tuo tīšam man slēpis 345. tuo viņš dara it kâ tīšu Janš. Dzimtene V, 460. tīšu tie tuo nezina Glück II Petrus 3, 5. ja mēs tīši grē̦kuojam Hebr. 10, 26. neraugiet raudas manas! pate tīšu šnukstīnāju BW. 17243, 2 var. brāļi mani ķēdēm sēja, nelaiž mani tautiņās. tīšam (Var.: tīša) gāju tautiņās, pušu rāvu vara ķēdes 18189, 4. tīšu, tīšu, kâ varēju, tautu dē̦lu kaitināju 33089, 16. tīšām tautas man darīja, es tīšām atdarīju: tautas lauza liepai zarus, es uozuolam galuotnīti 15722. tautiet[i]s manim tīši dara, es tautietim vēl tīšāki 24632, 2. tīšu, tīšu (Var.: tīši, tīši) vanagam zīle dzied kāņepēs BW. 10217, 1 var. skruodelis tam (?) tīšam kavējies labi ilgi LP. V, 27. Nebst li. tyčiomis "absichtlich, zum Possen" zu tītît I.

Avots: ME IV, 205

uzkâpt (li. užkópti "hinaufsteigen"), aufsteigen L.; (auf etw.) auftreten: muļķītis... uzkāpj... zirgam mugurā LP. IV, 56. nu uzkāpu kumeliņu (stieg aufs Pferd; ungewöhnl.) BW. 13250, 27. arājs izkāpies - nevarējis uzkāpt, ve̦zums par augstu LP. VI,162. Muozus uzkāpa pie dieva II Mos. 19, 3. uzkāpt uotram uz kājas Salis. paklāj pie brūtes ratiem zemē deķi, kur brūtei uzkāpt BW. IIl, 1, S. 15. (fig.) šuorīt salna uzkāpusi jau uz jumtiem Vēr. II. 1230.

Avots: ME IV, 340

uzsvèlpt, 1) aufpfeifen, einen Pfiff ertönen lassen: uzsvelp labi stipri, lai visi dzird! paje̦m atslē̦gu, uzsvelpj Pas. VI, 358 (ähnlich 481);

2) zupfeifen (einen Pfiff adressieren an):
arājs uzsvelpj zirdziņam Aps. r. III, 22.

Avots: ME IV, 387

vadze, = vādze, eine ungepflügte Stelle zwischen den Furchen im Feld N.-Peb.: jauns arājs, atstāj vadzes N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617. Ableitung von vaga?

Avots: ME IV, 431

vez, Präp., = uz, mit dem Gen. od. Akk. Instr.,

1) bedeutend, dass sich etwas auf der Oberfläche eines Gegenstandes befindet od. bewegt, 'auf':
padziedāju vez nuovada ruobežām BW. 446 var, sēdi, Dēkle, vez akmeņa! 9267, 1. (vaiņadziņš) vez (Var.: virs) ūdeni griezās putu gabalā 13595, 6. es vācieti dancināšu vez sarkanu stieģelīti 31874, 5. vistiņa ķērkstēja vez rijas sliekšņa VL.;

2) bedeutend die Richtung einer Handlung nach Verben mit der Bedeutung "legen, setzen"
u. ähnl.: mauc ... vez acēm ... ce̦purīti! RKr. XVI, 73. liec . . . (sc.: gredzeniņu) vez (Var.: uz) akmeni! BW. 6256, es izvedu dēla māti vez sklidaiņa ezeriņa RKr. XVI, 226;

3) bezeichnend die Richtung nach Verben mit der Bedeutung "schauen, fragen" u. ähnl. und nach Ausdrücken psychischer Bestrebungen:
vez (Var.: uz) tevim rauguoties BW. 11018, 5 var. arājs brēca vez (Var.: uz) dieviņa 28136, 1. lai vez (Var.: uz) mani neraudāja 11671;

4) tā duod alu vez parāda (auf Rechnung ohne Bezahlung)
BW. 19993. 5. Le. Gr. §§ 581--2.

Avots: ME IV, 546

‡ vidains Lubn., mittelmässig: v. vasarājs.

Avots: EH II, 780

vidišķs, vidišks Oknist,

1) vidišķs St., vidišks U., der mittlere:
vidiškai māsai Pas. 11, 139 (aus Lixna). pa˙priešku ve̦cākīs, pēčāk vidiškīs, pēčāk jaunākīs Zbiór XVIII, 284. gen. s. vidiškā, dat. s. vidišķejam Pas. Vi, 388 (aus Welonen). vidišķu vai ze̦māku pakāpņu Kaudz. Jaunie mērn, laiki I, 132;

2) mittelmässig
(vidišks) U.; mittelgross: vidišķie pusmē̦ra cilvē̦ki Veselis Saules kapsēta 153. vidiški apme̦klē̦ts teātris. augums vidišks Konv. 3. vidišks vasarājs Golg., Ogershof, Oknist, Saikava. brauc vidiškuos rikšķuos Saikava;

3) mittelbar
(vidišks) Wid.

Avots: ME IV, 578

vĩrs (li. vyras, apr. wijrs, ai. vīrá-ḥ, av. vīra- "Mann"), vìris ² (zu vergleichen mit apr. acc. s. wijrin??) Eversmuiža n. FBR. VI, 38,

1) der Mann; der Ehemann; der Knecht, Arbeiter
Frauenb., Siuxt: Sprw. vīrs kâ lācis Br. sak. v. 1445. vīrs kâ uozuols 1446. vīrs kâ cimds von einem kleinen Mann gesagt) Etn. II, 63. kāds vīrs, tāda ce̦pure JK. II, 664. vīram vīra dūša RKr. VI, 1005. vīrs un vārds (ein Mann ein Wort)! Br. sak. v. 1438. vīrs pie vārda - kuģis pie e̦nkura Birk. Sakāmv. 72. vīrs pie vārda - vērsis pie valga. vīrs suola - vīrs dara Birk. Sakāmv. 72. ne̦lga, kas suola; vīrs, kas dara Br. sak. v. 855. ve̦cs vīrs - kumeļa prāts 1442. labāk cirvis bez kāta nekâ vīrs bez prāta 195. nauda gudra vīra ruokā 831. labāk apakš ve̦ca vīra bārzdas, nekâ apakš jauna vīra pātagas Etn. II, 45. lai būt[u] žīdiņš, kad tik vīriņš! Birk. Sakāmv. 38. vīrs pret vīru! Frauenb. lai iznīkst nelaimes kâ ve̦ca vīra darbi Br. 72. arājs vīrs tev, māsiņa! BW. 26934 var. dzē̦rājs vīrs tev, māsiņaa! 26953, kalpa vīrs (ein Knecht) 22257. bruņuots vīrs 30063, 1. sīks vīriņš Kaudz. M. 14. labs vīra gabals, ein heranwachsender Junge U. ceļa vīrs,

a) ein Reisender, ein Wanderer;

b) das Kind, das geboren wird
Br. 39. guoda vīrs, ein Ehrenmann. jaunais vīrs, der junge Ehemann: brūtgāns nu tik bija jaunais vīrs BW. III, 1, S. 93. jaunā vīra līgavai BW. 1086. kara vīrs, der Krieger, Soldat: ķeize̦ram kara vīrs BW. 1899 var. māsas vīrs, der Schwager, der Mann der Schwester: svaini, svaini, māsas vīr! BW. 25768. sievas vīrs, ein verheirateter Mann Salis: sievas vīri sievām dzied, es padziedu meitiņām BW. 572, 5. es devu paduomu nuodzīvuot par ve̦cpuisi, bet kādus mēnešus pēc tam jūs bijāt sievas vīrs Lautb. Lomi 185. piektais vīrs, zu 4 grösseren Männern bei einer Feldarbeit ein halberwachsener Junge als Fünfter N.-Autz n. U. senāk saimnieki turēja pa divi, trīs vīri (Knechte) Siuxt. tas sūtīja vienu nuo saviem vīriem MWM. X, 416. šuogad e̦smu gan ticis vīruos, sagt ein Wirt, der viele männliche Arbeiter beschäftigt Frauenb. kur vajadzīgs daudz palīgu, uzaicina, lai sanāk vīruos ebenda. vīruos saiet, eine Prügelei beginnen ebenda. pie vīra iet U., iziet, heiraten (von einem Mädchen gesagt). pie vīra būt, verheiratet sein (vom Weibe gesagt) U. vīrā (vīruos) būt, in einergünstigen Lage sein: puisis nu vīrā: liela ze̦lta kaudze, muiža un kēniņa meita par sievu LP. IV, 108. bet kučieris, tas nu bij vīrā 138. bet zē̦ns nu bij vīruos 23. labi, - pavārs vīrā V, 83. Sīmanītis ir atkal vīrā Seifert Chrest. III, 2, 129;

2) (ironisch) fürs Pronomen viņš (er):
ne˙kā nesekmējās vīram (vom Teufel gesagt) LP. VII, 1175. vīrs cieši aizmiga (auf eine Spinne zirneklis - bezogen) 1184. vīram izgāja plāni (auch auf ein Tier bezogen);

3) garais vīrs, der Mittelfinger:
trīs pirmuos pirkstus: īksti, puodulaižku un garuo vīru Kaudz. Izjurieši 278. Zu lat. vir, air. fer, got. wair "Mann" u, a.; wahrscheinlich zu lat. vīs "Kraft" gehörig; s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 314 f.

Avots: ME IV, 642

zarains, ästig U.; zinkig V.; strahlend U.: zaraina ābelīte RKr. XVI,223. zarains (Var.: zarājs, zaruojs, zaruots) mans vainadziņš BW, 24250 var. ar zarainuo skrāpi Aps. V, 5. zaraina saulīte lēca BW. 24732. zaraini raksti Konv. ² 1390, starainuo, zarainuo ugunīt! Asp. Ziedu klēpis 174.

Avots: ME IV, 690

zaruojs, s. zarājs.

Avots: ME IV, 691

zaruôts, mit Ästen, Zweigen versehen; verzweigt: zaruota ābelīte BW. 5163. zaruotu priedi 10557. zaruots pīliņģa zars JK. VI, 30. zaruots (Var.: zarains, zarājs; zaruojs) mans vainadziņš BW. 24250 (ähnlich: 24221 var.). dzīslas, kuras savas... zaruotās ruokas... izstiepj Vēr. I, 1355. zaruoti beņķi Mag. XX, 3, 174, Bänke aus gespaltenen Bäumen; die in erforderlicher Länge stehen gebliebenen Äste bilden die Füsse.

Avots: ME IV, 692