Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'atsitu' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'atsitu' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (3)
atsitu
atsitus
atsitus (unter atsitu): tas jau ir a. nuost pa˙visam Siuxt. tā atruodas... a. nua visām muižām Janš. Mežv. ļ. I, 247.
Avots: EH I, 165
Avots: EH I, 165
Šķirkļa skaidrojumā (9)
atsist
atsist, tr.,
1) ab-, wegschlagen:
mizu LP. VII, 961. ļaudis atsita vilkam vienu kāju LP. V, 171; übertr., abspenstig machen: R. atsit viņam Cielaviņu JR. IV, 109;
2) schlagend verjagen:
ve̦lns atsita visus ļaudis nuost nuo kaudzes LP. VII, 771;
3) zurückschlagen:
svārku stūri. atsist šķēpus, parieren Antr. II, 41;
4) schmecken nach etw.:
atsist rūgtumu, einen bitteren Geschmack haben. vīna upe lejā te̦k, me̦dutiņu atsizdama BW. 25950, 1. Refl. -tiês,
1) schlagen, stossen, dringen an etw.:
sniega mutuļi atsitas luodziņa rūtēs JR. IV, 76. viņam kāja atsitās Vēr. II, 225. tev ausīs atsitas dažādas skaņas Vēr. I, 1457;
2) sich wiederholen, wiederkehren:
kas reiz izgulējis plaušu karsuoni, tam tas viegli atsitas SDP. VIII, 57;
3) sich jäh zurückwenden:
zirgs bij atsities atpakaļ; umschlagen (vom Winde und Wetter): vējš atsities uz ziemeļiem. vienu dienu atsitās bulagaiss LP. V, 236. [šuodien tāda skaista diena atsitusēs Austr. M. z. 69];
4) geraten nach jem., gew. ähnlich sein jem.,
it dem Lok., seltener mit iekš und pēc: dē̦ls ir atsities tē̦vā Etn. II, 16 (iekš, pēc tē̦va). viņš bija tē̦va sejā tsities Blaum. [kristāmais bē̦rns atsituoties turē̦tāja dabā Erlaa.] arnika zied dze̦lte̦niem ziediem, kuŗi atsitas cūkpieņu izskatā Etn. III, 6. abesīnieši krāsā dze̦lte̦nbrūni, mazuliet atszdamies sarkanumā Konv. 2 3, is Rötliche überspielend. Zuweilen auch das Aktiv so: viņš vairāk atsit mātē A. VIII, 1, 70;
5) anwandeln, berühren:
svētdienās tai it riebīgi atsitās, kad viņas vīrs nuosvieda savas drēbes Lautb., wurde sie sehr unangenehm berührt;
6) bis zum Überdruss schlagen:
atsitušies, atsitušies, vēl tā dzīva vazājas BW. 12878.
Avots: ME I, 190
1) ab-, wegschlagen:
mizu LP. VII, 961. ļaudis atsita vilkam vienu kāju LP. V, 171; übertr., abspenstig machen: R. atsit viņam Cielaviņu JR. IV, 109;
2) schlagend verjagen:
ve̦lns atsita visus ļaudis nuost nuo kaudzes LP. VII, 771;
3) zurückschlagen:
svārku stūri. atsist šķēpus, parieren Antr. II, 41;
4) schmecken nach etw.:
atsist rūgtumu, einen bitteren Geschmack haben. vīna upe lejā te̦k, me̦dutiņu atsizdama BW. 25950, 1. Refl. -tiês,
1) schlagen, stossen, dringen an etw.:
sniega mutuļi atsitas luodziņa rūtēs JR. IV, 76. viņam kāja atsitās Vēr. II, 225. tev ausīs atsitas dažādas skaņas Vēr. I, 1457;
2) sich wiederholen, wiederkehren:
kas reiz izgulējis plaušu karsuoni, tam tas viegli atsitas SDP. VIII, 57;
3) sich jäh zurückwenden:
zirgs bij atsities atpakaļ; umschlagen (vom Winde und Wetter): vējš atsities uz ziemeļiem. vienu dienu atsitās bulagaiss LP. V, 236. [šuodien tāda skaista diena atsitusēs Austr. M. z. 69];
4) geraten nach jem., gew. ähnlich sein jem.,
it dem Lok., seltener mit iekš und pēc: dē̦ls ir atsities tē̦vā Etn. II, 16 (iekš, pēc tē̦va). viņš bija tē̦va sejā tsities Blaum. [kristāmais bē̦rns atsituoties turē̦tāja dabā Erlaa.] arnika zied dze̦lte̦niem ziediem, kuŗi atsitas cūkpieņu izskatā Etn. III, 6. abesīnieši krāsā dze̦lte̦nbrūni, mazuliet atszdamies sarkanumā Konv. 2 3, is Rötliche überspielend. Zuweilen auch das Aktiv so: viņš vairāk atsit mātē A. VIII, 1, 70;
5) anwandeln, berühren:
svētdienās tai it riebīgi atsitās, kad viņas vīrs nuosvieda savas drēbes Lautb., wurde sie sehr unangenehm berührt;
6) bis zum Überdruss schlagen:
atsitušies, atsitušies, vēl tā dzīva vazājas BW. 12878.
Avots: ME I, 190
atsmarža
‡ atsmar̂ža "pretsmarža, smaržas atplūdums jeb atsitums": starp skaidieni un pagalma mauriņu ... kumelītes aug, kuru asā smarža vijas ar istabas dūmu un suodrēju atsmaržu K. Jürgens Mana vect. nost. 20. vēl glabājās... ziedu a. Veselis Tīr. ļaudis.
Avots: EH I, 168
Avots: EH I, 168
dipēt
dipêt, -u, -ēju [Lis., Druw.], dröhnen (vom Schall beim Trippeln): dipēja suoļi MWM. XI, 57. dip zeme (skrejuot, pret tuo atsituoties) VIII, 289. tâ dipēja sudrabiņš BW. 24065.
Avots: ME I, 469
Avots: ME I, 469
priekšējs
priekšẽjs, bei Spr. auch eine Form priekšajais, in Domopol n. PS. - priekšdējais (sic!), der vordere, der frühere, der erste: priekšējā istaba, das vordere Zimmer Kaudz. M. 367. priekšējs braucējs ebenda 30. priekšējs zirgs, das vordere Pferd LP. VII, 402. bērniņu nuo baznīcas ārā ne̦suot, allaž lūkuojās uz tam, lai dabūtu iet labam cilvē̦kam nuo pakaļas, jeb vis˙maz lai pakaļnācējs būtu labs cilvē̦ks, - juo bē̦rns atsituoties vai priekšējā, vai pakaļējā BW. I, S. 182.
Avots: ME III, 395
Avots: ME III, 395
sasist
sasist, tr.,
1) zusammenschlagen:
viņa sasita abas ruokas Vēr. II, 573. sasit ruokas, sāk raudāt BW. 15539, 4. Guobzemiene ruokas sasizdama iesaucās Alm. Kaislību varā 20. jaunkundze aiz prieka sasita plaukstas Krišs Laksts 48. skrej, bitīte, sasit spārnus! Biel. 729. nuo dēlēm sasists (zusammengezimmert) galds Kra. Vit. 86;
2) zerschlagen; erschlagen:
sasit sieku, sarauj dzirnas BW. 667. es tevi maitās sasitīšu LP. IV, 11. (fig.) slimnieka sasistie vārdi U. b. 61, 49. Refl. -tiês,
1) sich zerschlagen, sich schlagend beschädigen:
viņa stipri sasitas LP. VII, 215;
2) sich aneinanderschlagen;
fig., aneinandergeraten, sich zusammentun: Sprw. kuoks mežā ar kuoku sasitas, ne vēl cilvē̦ks ar cilvē̦ku. ir gan viena ve̦lla būšana, kad ar tiem meitiešiem sasitas Austriņš. div[i] mušiņas sasitās BW. 35081, 5 var.;
3) schlagend sich überanstrengen:
pieci vienu mušu sita; atsitušies, sasitušies, vēl tā dzīva vazājās BW. 12878 var.
Avots: ME III, 730
1) zusammenschlagen:
viņa sasita abas ruokas Vēr. II, 573. sasit ruokas, sāk raudāt BW. 15539, 4. Guobzemiene ruokas sasizdama iesaucās Alm. Kaislību varā 20. jaunkundze aiz prieka sasita plaukstas Krišs Laksts 48. skrej, bitīte, sasit spārnus! Biel. 729. nuo dēlēm sasists (zusammengezimmert) galds Kra. Vit. 86;
2) zerschlagen; erschlagen:
sasit sieku, sarauj dzirnas BW. 667. es tevi maitās sasitīšu LP. IV, 11. (fig.) slimnieka sasistie vārdi U. b. 61, 49. Refl. -tiês,
1) sich zerschlagen, sich schlagend beschädigen:
viņa stipri sasitas LP. VII, 215;
2) sich aneinanderschlagen;
fig., aneinandergeraten, sich zusammentun: Sprw. kuoks mežā ar kuoku sasitas, ne vēl cilvē̦ks ar cilvē̦ku. ir gan viena ve̦lla būšana, kad ar tiem meitiešiem sasitas Austriņš. div[i] mušiņas sasitās BW. 35081, 5 var.;
3) schlagend sich überanstrengen:
pieci vienu mušu sita; atsitušies, sasitušies, vēl tā dzīva vazājās BW. 12878 var.
Avots: ME III, 730
švirkšēt
švirkš(ķ)êt, = svirkš(ķ)êt: sikspārņi spuokaini švirkš R. Sk. II, 24. ausīs švirkš Mag. III, 1, 104. aizde̦gas švirkšē̦dama egļu ataudze Zeif. III, 2, 200. uguns iet švirkšķē̦dama Alm. Balt. Vēstn., Lennew. švirkš sniega mutuļi atsituoties luodziņa rūtēs Jauna Raža IV, 76. Refl. -tiês, = švirkstêtiês: ja bij rudzi, švirkšējās BW. 25853 var.
Avots: ME IV, 117
Avots: ME IV, 117
švirkšķēt
švirkš(ķ)êt, = svirkš(ķ)êt: sikspārņi spuokaini švirkš R. Sk. II, 24. ausīs švirkš Mag. III, 1, 104. aizde̦gas švirkšē̦dama egļu ataudze Zeif. III, 2, 200. uguns iet švirkšķē̦dama Alm. Balt. Vēstn., Lennew. švirkš sniega mutuļi atsituoties luodziņa rūtēs Jauna Raža IV, 76. Refl. -tiês, = švirkstêtiês: ja bij rudzi, švirkšējās BW. 25853 var.
Avots: ME IV, 117
Avots: ME IV, 117
ulbs
ùlbs 2 : auch Aahof, (mit ul) A.-Schwanb. (hier auch: "taub"), Stom.; atsituos siēnā, gluži kâ ulba Ciema spīg. 69.
Avots: EH II, 712
Avots: EH II, 712
vientriebu
vientriebu (gen. pl.), abgesondert, für sich gelegen oder wohnend Popen: daži dzīvuo vientriebu mājās (atsitu). vientriebu cilvē̦ks, ein einsam lebender Mensch. -trieb- etwa durch Assimilation (nach vien-) aus -treb-?
Avots: ME IV, 667
Avots: ME IV, 667