Paplašinātā meklēšana

‡ abruķis Ramkau, eine Stütze der zentralen Holzstange des Heuschobers.

Avots: EH I, 1

abrumaĩšķis, eine kleine Holzschaufel zum Umrühren des Teiges (Nurmhusen).

Avots: ME I, 6

‡ âdbraũķis, der Gerber Janš. Bandavā I, 10.

Avots: EH I, 192

àitašķi, àitu-a., Schafgarbe (Achillea millefolium) RkR. II, 64, auch pelašķi.

Avots: ME I, 14

àizãķêt: ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) zuhaken: svārki nepareizi aizāķējušies;

2) sich
(dat.) zuhaken Dunika, Kal. u. a.: a. sev svārkus.

Avots: EH I, 7

àizãķêt: ãķi, luogu, den Haken, das Fenster zuhaken.

Avots: ME I, 18

‡ àizbarkš(ķ)êt,

1) rasselnd sich fortbewegen:
rati aizbarkšķ;

2) betäubt werden (von den Ohren gesagt):
ausis aizbarkšķ nuo runas.

Avots: EH I, 8

‡ àizbāšķis,

1) "rijas luodziņa slēģis"
Mahlup;

2) = àizbàzeknis 2; der Stellvertreter: es negribu būt par aizbāšķi Golg.

Avots: EH I, 8

àizbāšķĩtis, Demin. von àizbāsķis = aizbāzis: līdzās sēd tautu meita tā kā luogu aizbāšķītis BW. 21288.

Avots: ME I, 18

‡ àizbaukš(ķ)êtiês, anfangen zu pottern, dumpf erschallen: kas tur aizbaukšķējās? Bauske.

Avots: EH I, 8

‡ àizblàkšķinât ² Saikava, sich mit Geklapper entfernen: ve̦zums ar dēļu galiem aizblākšķināja pruom pa ceļu Saikava.

Avots: EH I, 10

‡ àizbliẽķêt,

1) bis zu einem gewissen Punkt flach schlagen:
piedarba kulu aizblieķēja līdz vidum;

2) (mit einer Lehmschicht, sie datüber breitend und festschlagend) sperren:
a. ar māliem žurku alas.

Avots: EH I, 10

‡ àizblīkš(ķ)êtiês, erknallen, erkrachen: tur kas aizblīkšķējās.

Avots: EH I, 10

àizblĩkšķinât, ‡

2) einen lauten Knall hervorbringend zufallen machen, betäuben:
ar šaudīšanu a. kam ausis.

Avots: EH I, 10

àizblĩkšķinât, - kšinât, tr., intr., knallend wegschnellen: šauj irbju pulkā iekšā un aizblīkšina gaŗām, schiesst vorüber MWM. VII, 237. K.

Avots: ME I, 19

‡ àizblìšķêtiês ² Saikava, von einem plötzlich eintretendeu, eine kurze Zeitlang dauernden Lärm: kad gāju gar mārku, tur kaut kas aizblīšķējās Saikava.

Avots: EH I, 10

àizbluķêt, mit der Feldrolle bis zu einem gewissen Punkt abrollen: a. līdz lauka uotram galam Siuxt.

Avots: EH I, 10

‡ àizblūkšķêt, lärmend hingehen, fortgehen: viņš ar saviem lielajiem zābakiem steidzīgi aizblūkšķēja AP.

Avots: EH I, 10

‡ àizblun̂kšķêtiês Saikava, beim Gähren des Biers gewisse Laute von sich geben: muca pa reizei aizblunkšķējās, vēl vis nav nuorūguse; in Lisohn bedeute es: glucksen, klunkern (von einer Flüssigkeit, die ihr Gefäss nicht ganz ausfüllt und darin geschüttelt wird).

Avots: EH I, 10

‡ àizblun̂kšķinât Saikava, mit einer Stange ins Wasser schlagend und dadurch einen gewissen Schall hervorrufend, hingelangen: kâ sāc nuo lejas, tâ blunkškini, līdz kāmet aizblunkšķini da tīklam! Saikava.

Avots: EH I, 10

‡ àizbļur̂šķêtiês Saikava "nenuosakāms, nejaušs truokšņuojums": levai, krāsni kuruot, pakaļa aizbļuršķējās.

Avots: EH I, 11

‡ àizblūšķêtiês, anfangen (für eine kurze Zeit) zu lärmen, eine ganz kurze Zeitlang lärmen: tikkuo aizblūšķējās, zaķis aizskrēja Schwanb. laivas galā kas aizblūškējās, līdaka pruojām Lubn., Saikava.

Avots: EH I, 10

‡ àizbrākš(ķ)êt, knarrend, polternd sich entfernen: šie ar redeļu vāģiem brākšķēt vien aizbràkšķēja ² pa ceļu Saikava. Refl. -tiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang knattern: mežā kas aizbrākšējās Lems. klētī kaut kas stipri aizbrākšķējās; bij, kâ kad dēli sviestu zemē Saikava.

Avots: EH I, 11

‡ àizbraušķêtiês Golg., Schwanb., = ‡ àizbraukšêtiês.

Avots: EH I, 11

‡ àizbrikš(ķ)êtiês, = àizbrĩkšķêtiês: kas tur aizbrikšķējās mežā? Bauske.

Avots: EH I, 12

àizbrĩkšķêtiês, auch àizbrĩkšêtiês, anfangen etwas zu knacken, krachen; einen knackenden, krachenden Laut von sich geben: zars aizbrīkšķējās A. XIV, 2, 95.

Avots: ME I, 20

‡ àizbũkš(ķ)êtiês, dumpf erschallen: tumšā istabā kas aizbūkšejās (aizbākšķējās Kl.) C.

Avots: EH I, 13

‡ àizbūkšķinât, zu schnarren veranlassen (perfektiv): a. būkšķi Wandsen.

Avots: EH I, 13

‡ àizbūšķêt, ein dumpfes Geräusch hervorbringend fort-, hinlaufen: stirna ātri pa krūmiem aizbūšķēja Saikava. Refl. -tiês, dumpf erschallen: istabā kas aizbūšķējās Golg. aizbūšķējās ² , kad maiss nuokrita nuo pirtsaugšas Saikava.

Avots: EH I, 13

‡ àizdraišķît, vollstreuen: a. ceļu ar zàlēm Erlaa.

Avots: EH I, 19

‡ àizduļķêt, àizduļkuôt, trüben (perfektiv): a. stiklu. a. kam skatu. Refl. -tiês, sich trüben (perfektiv); versanden: stikls aizduļķējies. avuots aizduļķuojies Schnehpeln. grāvis aizduļķuojies Trik.

Avots: EH I, 20

‡ I àizkaķêt Bers. "mit Moos oder Hede verstopfen": a. šķirbas baļķu sienai.

Avots: EH I, 28

‡ II àizkaķêt baļķus Lubn., mit einem kaķis 3 in Balken je zwei Linien einkratzen, s. kaķêt.

Avots: EH I, 28

‡ àizkarkšķêtiês, einen rauhen, krächzenden Laut von sich geben Jürg.: kas tur krūmuos aizkarkškējās?

Avots: EH I, 29

‡ àizķẽdêt, mit einer Kette verschliessen Trik.: a. duris.

Avots: EH I, 35

‡ àizķe̦llâtiês, auf einem kotigen Wege hin-, wegfahren Siuxt.

Avots: EH I, 34

‡ àizķem̃mêt,

1) hinter etwas kämmen:
a. matus aiz ausīm;

2) ķemmējuot 2 (bis zu einer bestimmten Stelle) hingelangen:
a. aude̦klu līdz pusei C.

Avots: EH I, 34

àizķendelêt, versperren: atkal ceļu aizķendelējis! Druva I, 910 (aus Lindenhof).

Avots: ME I, 35

‡ àizķẽ̦pât Trik.,

1) unsauber verschmieren;

2) langsam durch Kot hin-, weggehen.

Avots: EH I, 35

àizķepêt, ‡ Refl. -tiês, sich mit Schmutz anfüllen: krāns aizķepējies, vairs nete̦k.

Avots: EH I, 34

‡ àizķēpêt(iês) Bers. "= àizķepêtiês".

Avots: EH I, 35

‡ àizķēpêt(iês) Bers. "= àizķepêtiês".

Avots: EH I, 35

àizķepinât: aizķēpinā[ju]si grāmatu cie[ti] Pas. IX, 224.

Avots: EH I, 34

àizķepinât, auch àizķepêt, fact. zu àizķept, zukleben (von zähen flüssigen Massen), unsauber verschmieren: aizķepināt ligzdu dubļiem; ungew. von trockenen Gegenständen: pīšļi un putekļi aizķepina acis A. XVIII, 3.

Avots: ME I, 35

‡ àizķēpis Bers., Dond. "àizķepis (part. prt. zu àizķept)": luogs pa˙visam aizķêpis Golg.

Avots: EH I, 35

àizķepuôt, -ât, ungeschickt, plump weggehen, besond. von Kindern Grünh., Spr.

Avots: ME I, 35

àizķept, auch àizķepêt, A. XX, 878, Serb., zugeklebt werden: pīpes caurums aizķepis krikumiem.

Avots: ME I, 35

‡ àizķe̦puruôtiês Rutzau, (mit ŗ ) Dunika, Kal., zappelnd hin-, weggelangen: bē̦rns aizke̦puruojies līdz galdam.

Avots: EH I, 34

‡ àizķerĩba* Kronv., die Anzüglichkeit.

Avots: EH I, 34

‡ àizķerîgs* Kronv., anzüglich.

Avots: EH I, 34

àizķērktiês, anfangen zu schreien: gailis aizķērcies LP. VI, 165.

Kļūdu labojums:
anfangen zu schreien = aufkreischen

Avots: ME I, 35

‡ àizķẽ̦rnât, verschmieren, mit Schmutz anfüllen Dunika, Kal., Rutzau: a. luogu, duris.

Avots: EH I, 35

‡ àizķer̂stît, lose zunähen, zutrakeln Lemsal, Siuxt, Trik.: (šujuot) a. caurumu.

Avots: EH I, 34

àizķer̂t,

1) : nevarēja... ne˙kâ viņu dabūt aizķert Pas. VIII, 442; ‡

4) plaukstu aiz mutes a. priekšā Janš. Bandavā II, 232, mit der Hand den Mund verschliessen.

Avots: EH I, 34

àizķer̂t,

1) fassen, ergreifen;
Sprw.: augstus kuokus visi vēji aizķer. tam gaŗa mēle - visu aizķeŗ. māksla aizķeŗ reliģiskās jūtas Vēr. I, 887;

2) antreffen:
viņu vairs neaizķēru mājās;

3) verletzen, beleidigen:
Lavaters savā aizķe̦rtā guodā nesaprata... Kundz. Refl. -tiês,

1) erfasst werden, sich anhäkeln:
man ce̦pure aizķērās aiz (pie) zara un kāja aiz ce̦lma;

2) stecken bleiben:
kur tad tu tik ilgi aizķēries? wo steckst du denn so lange?

3) stocken, entfallen:
ātrumā valuoda aizķē̦rusies LP. V, 102. sarunā reizām tam aizķērās Alm. man aizķērās, nevar atķert AP., es entfiel mir; ich kann darauf nicht kommen. Sibst. guoda aizķê̦rums, Beleidigung.

Avots: ME I, 35

‡ àizķest, hin-, wegeilen Janš.: pate aizķe̦suse Silarājuos Janš. Bandavā II, I34.

Avots: EH I, 34

àizķezêt: auch Golg., (III p. prs. aizķez ) Grünwald.

Avots: EH I, 34

àizķezêt, intr., sich mit Schmutz anfüllen, z. B. die Pfeife mit Nicotin: pīpis aizķezējis, neiet vairs dvaša cauri Grünh., Schrund., Stenden, Kursiten. kāpuostu griežamai mašīnai zuobi aizķezējuši: nemaz vairs neņe̦m (Ruhental u. a.).

Avots: ME I, 35

àizķezinât, tr., verstopfen: skrejcaurumi ir sniegputeņa aizķezināti Tēv.

Avots: ME I, 35

àizķèzît, tr., beschmutzen, besudeln: acis, durvis, ceļu.

Avots: ME I, 35

àizķibelêt, verwickeln, Hindernisse in den Weg legen: viņa raudzīja visādi tuo aizķibelēt.

Avots: ME I, 35

àizķibinât,

1) auch Dond., Dunika, Schnehpein, Stenden; ‡

2) anrühren
Memelshof: a. lapseņu pūli.

Avots: EH I, 35

àizķibinât, tr., lose anhaken: virvi aiz zara.

Avots: ME I, 35

‡ àizķìkstêtiês ² Oknist, = àizčĩkstêtiês.

Avots: EH I, 35

àizķìlât,

1) verpfänden, vorenthalten:
parādnieka mantu;

2) in Anspruch nehmen, einnehmen:
šis darbs aizķīlājis visus manus spē̦kus Kronw. uz līdze̦nas vietas ē̦kas aizķīlā daudz derīgas zemes Vīt. 2.

Avots: ME I, 35

àizķīlêt, verkeilen: grābekļa kātu.

Avots: ME I, 35

àizķimerêtiês, sich verwickeln, z. B. von einer Schnur. Hasenp.

Avots: ME I, 35

àizķīnêt, mit Mühe fortschleppen. Cf. aizcīnīties.

Avots: ME I, 35

‡ àizķiņķît Jauns., anspannen, àizjûgt.

Avots: EH I, 35

‡ àizķipt O. - Bartau, = àizlipt: acis aizķipušas.

Avots: EH I, 35

‡ àizķirinât, lose anhängen oder vorhängen Stenden.

Avots: EH I, 35

àizķitêt, tr., verkitten: luogu.

Avots: ME I, 35

‡ àizkleķerêt AP., Lemsal, àizkleķêt Dunika, Salis, (schlecht, unschön) zuschmieren, zuwerfen, bewerfen: a. caurumu siênā. siênu.

Avots: EH I, 31

‡ àizklešķêt, = àizķep(ê)t, sich (acc.) verkleben Dond.: bē̦rnam acis aizklešķējušas ar puvešiem.

Avots: EH I, 31

‡ àizkliņ̃ķêt, zuklinken: a. duris. Refl. -tiês: duris aizkliņķējušās C., = duru kliņķis pats aizkritis 2 cieti. viņš aizkliņķējies istabā N. - Peb., er hat hinter sich die Tür im Zimmer zugeklinkt.

Avots: EH I, 31

àizkļuoķelêt u. àizkļuoģelêt, mit dem"kļuoķis"festmachen, befestigen U.

Avots: ME I, 33

àizknaũkšķêtiês, -šêtiês, anfangen zu knacken beim Brechen eines Gegenstandes: krē̦sls, viņam nuosēžuoties, drusku aizknaukšķējās Doku A.

Avots: ME I, 33

àizknikšķêtiês, anfangen zu knistern, knacken: nuokaltis zariņš aizknikšķas zem kājām Vēr. I, 1166.

Avots: ME I, 33

àizkor̂ķêt, ver-, zukorken: pudeli.

Avots: ME I, 33

‡ àizkraukšķêtiês, einen krachenden Laut von sich geben: mežā kas (lūstuot) aizkraukšķējās.

Avots: EH I, 32

‡ àizkrekšķêtiês Ar., = àizkrekstêtiês.

Avots: EH I, 33

àizkruķêt, tr., mit der Krücke wegschieben: uogles uz krāsns dibe̦nu; übertr. - entfernen: ar kruķīti aizkruķēju sav māsiņu tautiņās.

Kļūdu labojums:
sav māsiņu tautiņās = sav[u] māsiņu tautiņās BW. 18185, 2

Avots: ME I, 33

‡ àizķuĩdît, -u, -ĩju Siuxt, = àizvākt, wegschaffen: a. netīrumus uz lauka.

Avots: EH I, 35

àizkùrkšķêtiês, anfangen zu quaken: kāds vardulē̦ns aizkurkšķējās Apsk.

Avots: ME I, 34

‡ àizķurpt Kal., sich verstopfen; sich mit Schmutz anfüllen: de̦guns aizķurpis (nuo iesnām); pīpe aizķurpusi.

Avots: EH I, 35

aîzķûtât ² Kal., hin-, weggehen.

Avots: EH I, 35

àizlauķêt aiz ausīm, hinter die Ohren krümmen Mag. XIII, 2, 67.

Avots: ME I, 36

‡ àizlaûšķinât "brechend (z. B. Aste) fortlaufen" Warkl.

Avots: EH I, 36

‡ àizmakšķerêt,

1) angelnd hingelangen:
a. līdz tiltam;

2) wegstibitzen
Trik.: a. pīles;

3) suchend unversehens anhaken:
a. ķeksi aiz siekstas Salis.

Avots: EH I, 38

‡ àizmẽrķêt mērķim gaŗām, das Ziel verfehlen.

Avots: EH I, 39

‡ àizmiekšķêt, zu erweichen beginnen (worauf dabei eine Unterbrechung eintritt): aizmiekšķē̦ti zirņi Bauske.

Avots: EH I, 40

‡ àizmũķêt, mit einem Dietrich verschliessen: a. duris.

Avots: EH I, 40

àizmur̂kš(ķ)êtiês, etwas murmeln. Tirs., AP., JK., Spr.

Avots: ME I, 42

‡ àizpeķêt Lemsal, Wainsel,

1) verstopfen:
a. spainim caurumiņus ar kuo cieti;

2) sich verstopfen, sich mit Unrat, Schmutz anfüllen:
mašīnai aizpeķējuši sieti: neiet graudi cauri.

Avots: EH I, 41

‡ àizpeņķerêt Lemsal, = ‡ àizpeņ̃ģerêt. Refl. -tiês: aukla aizpeņķerējusies Lemsal, die Schnur hat, sich verwickelnd (sich verreffelnd), sich an etwas angehäkelt.

Avots: EH I, 41, 42

‡ àizpeņ̃ķêt Stenden, = ‡ àizpeņ̃ģerêt.

Avots: EH I, 42

àizpiķêt, tr., verpichen: šķirbu.

Avots: ME I, 43

‡ àizpiņ̃ķerêt Rutzau, liederlich zuflechten, -flicken: a. žuogu. Refl. -tiês, sich anhäkeln (sich anhaken) Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 42

‡ àizpuķuôt, sich mit Reif (Eisblumen) beziehen machen: visas rūtis aizpuķuotas Janš. Līgava II 335.

Avots: EH I, 44

‡ àizpuļ̃ķêtiês, sich die Tür mit einem Pflock verschliessen Dunika, Kal.

Avots: EH I, 44

àizpuļ̃ķuôt, -êt, mit einem Stöpsel, Pflock (puļķis) verschliessen, verstopfen, befestigen: ragu sievas aizpuļķuojušas ar tapu LP. V, 8. raganu vēmekļi ieliekami kaut kuŗā kaula ieduobumā; abi gali aizpiļķuojami LP. VII, 575; aizpuļķuot duris, mit einem Pflock die Tür schliessen Smilt.

Avots: ME I, 45

àizpušķuôt, ‡

2) schmückend versperren:
duris tâ aizpuškuotas, ka nevar atvērt Lemsal. ‡ Refl. -tiês, sich teilweise schmücken (mit šk ) Dunika, Gr.-Buschhof, Oknist.

Avots: EH I, 44

àizpušķuôt, tr., schmücken, wobei der Schmuck als hinter einen Teil des zu schmückenden Gegenstandes gesteckt vorschwebt, wie z. B. Blumen hinter den vorn an der Mütze befindlichen Riemen: es ce̦puri aizpušķuoju BW. 9435. aizpuškuoju vainadziņu, ar uozuola lapiņām BW. 5865. aizpušķuots uozuoliņš BW. 12257. istabas durvis aizpuškuotas ar meijām Jaunsudr.

Avots: ME I, 45

‡ àizrẽķinât, rechnend hingelangen: a. līdz 10. uzde̦vumam. Refl. -tiês, sich vom Rechnen hinreissen lassen.

Avots: EH I, 45

‡ àizrēkšķêtiês Spr., einen grunzenden Laut von sich geben.

Avots: EH I, 45

àizrekš(ķ)inâtiês, oder aizrekš(ķ)êtiês, einen grunzenden Laut von sich geben: cūka aizrekšinās Aps., JK.

Avots: ME I, 46

‡ àizrùķêt ² Golg., sorgfältig zumachen (zuschliessen): a. šķirstu, durvis.

Avots: EH I, 46

àizrũķêt,

1) sorgfältig etw. irgend wohin schaffen:
ve̦cā māte visas savas mantiņas aizrūķējusi uz klēti Tirs., JK.;

2) verbieten
Sessw. n. U.; verhindern: es būtu nuo kunga dabūjis zirgu, bet vagaris aizrūķēja Jan.

Avots: ME I, 48

‡ àizrukšķêtiês, einige grunzende Laute von sich geben: vepris aizrukšķējās.

Avots: EH I, 46

‡ àizšķaidît, zuspritzen, spritzend verdecken: uogas šķaidīdama, viņa man aizšķaidīja visas acis Meiran.

Avots: EH I, 55

àizšķaũdît, auch -êt, bezeichnet das ominöse Niesen, durch Niesen die Vorbedeutung, dass etwas Gehofftes oder Gefürchtetes geschehen werde, das Erwartete gleichsam verniesen Mag. III, 1, 85. Im Kandauschen u. Tukumschen

1) die Erfüllung einer im gegebenen Augenblick ausgesprochenen Hoffnung wegniesen:
viņš aizšķaudēja, tas nepiepildīsies;

2) eine Behauptung als unwahr bezeichnen:
viņš aizšķaudēja; tas nav tiesa, kuo tu sacīji, also das Gegenteil von dem deutschen: er hat beniest; also muss es wahr sein. In Nurmhusen bedeutet das Niesen eines am Tage geborenen Menschen die Erfüllung der augenblicklichen Hoffnung, das Niesen eines in der Nacht geborenen Menschen die Nichterfüllung. In Siuxt hat das Niesen an jedem Tage seine besondere Bedeutung: das Niesen am Montag weist auf die Ankunft von Gästen hin, am Dienstag auf Tränen, am Mittwoch auf Liebe, am Donnerstag auf Ruhm, am Freitag auf Freude, am Sonnabend auf Anfeindung und Neid A. X, 1, 211; durch Niesen ein böses Omen wegschaffen (U.). Refl. -tiês, plötzlich kurz niesen.

Avots: ME I, 54

àizšķaut, das Primitivum zu àizšķaũdît Hug. Mag. XII, 1, 85.

Avots: ME I, 54

‡ àizšķebinât, = apšķebinât.

Avots: EH I, 55

‡ àizšķederêtiês Nerft, = àizšķeterêtiês 2.

Avots: EH I, 55

àizšķel̂t, anfangen zu spalten, eine Spalte hervorbringen: kuoku. Refl. -tiês, sich zu spalten, zu trennen beginnen: aizšķē̦lusēs stīga terkšķ Sudr. E.

Avots: ME I, 54

‡ àizšķeñdêt, schimpfend (scheltend) wegbekommen: a. kuo nuo mājas (pruojām).

Avots: EH I, 55

‡ àizšķẽrêt, (Garn) aufzuscheren anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) C. u. a.: a. aude̦klu līdz pusei un tad pamest.

Avots: EH I, 55

‡ àizšķẽrpelêt Stenden, behauend splittern (intr.) machen: kuoks nav gludi nuotē̦sts, bet šur un tur aizšķē̦rpe̦lē̦ts.

Avots: EH I, 55

‡ àizšķḕrsît ² Lis., = àizšķḕršļuôt.

Avots: EH I, 55

àizšķḕršļuôt, àizšķḕ̦rsuôt, tr., versperren, durchkreuzen, verhindern: man tagad aizšķēršļuoti visi ceļi Aps. jāsteidzas raganu nuoduomam aizšķē̦rsuot ceļu LP. VII, 569.

Kļūdu labojums:
569 = 591

Avots: ME I, 55

‡ àizšķḕrst, (ein geschlachtetes Tier) aufzuschneiden anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Erlaa, A.-Ottenhof, Schwanb., Sessw.: aizšķē̦rsts sivē̦ns.

Avots: EH I, 55

‡ àizšķe̦taklêtiês Salis, àizšķe̦tâties Lemsal, tollend hin-, weglaufen.

Avots: EH I, 55

àizšķeterêtiês, àizšķetêtiês,

1) anfangen zu krausen:
dzija aizšķeterējās AP., JK.;

2) hinschlendern:
zē̦ni aizšķeterējušies uz e̦ze̦rmalu Schwnb., Neugut; davonziehen Infl. n. U.

Avots: ME I, 54

‡ àizšķetinât, abwickelnd (losreffelnd) wegrollen machen: a. kamuolu pruojām. Refl. -tiês, sich abwickelnd wegrollen (intr.) Lemburg: nezin kur mans kamuols aizšķetinājies.

Avots: EH I, 55

‡ àizšķibêt "hin-, wegtragen" Warkl.

Avots: EH I, 55

àizšķìebt, tr., in schiefe Stellung bringen, verziehen; refl., in schiefe Stellung kommen, sich verziehen: mute aizšķiebusēs sāņus Aps.

Avots: ME I, 55

‡ àizšķiẽlêt gaŗām, schielend (lauernd) vorbeigehen: viņa aizšķielēja mājai garām Jürg.

Avots: EH I, 55

‡ àizšķiêst,

1) (eine nicht feste Masse) hin-, wegschleudern:
a. dubļus līdz zināmai vietai; hinter etwas schleudern;

2) (eine dickflüssige Masse) schleudernd (damit) verdecken (und zugleich besudeln):
a. kam acis ar dubļiem;

3) auseinanderstreuend hingelangen machen:
a. sienu līdz grāvim;

4) hin-, weglaufen
KatrE.: a., ka smiltis vien nuoput.

Avots: EH I, 55

‡ àizšķìlmît ² Saikava, weggehen: a. uz māju.

Avots: EH I, 55

àizšķilt, ‡ Refl. -tiês: dzirkstele aizšķīlās aiz piedurknes; gar acīm, der beim Feueranschlagen erzeugte Funke fuhr (schoss) hinter den Ärmel, an den Augen vorbei.

Avots: EH I, 55

àizšķil̃t, Feuer anschlagend etwas anzünden: pīpmanis ar aizšķiltuo puosi pīpi aizdedzina Laps.

Avots: ME I, 55

‡ àizšķindêt, klingend (klirrend) sich entfernen: zvani vien aizšķindēja Bers. ar kāju paspe̦rtais bleķa gabals aizšķindēja pa bruģi pruojām Dunika, Kal.

Avots: EH I, 55

‡ àizšķiņ̃ķuôt, wegschenken.

Avots: EH I, 55

‡ àizšķir̃stît,

1) blätternd hingelangen:
a. grāmatu līdz pusei;

2) blätternd (ein Blatt im Buche) verschlagen:
a. kam grāmatā atšķirtuo vietu.

Avots: EH I, 55

àizšķir̃t, ‡ Refl. -tiês: man grāmata aizšķīrās cieti, unversehens habe ich das Buch zugeschlagen (zugemacht).

Avots: EH I, 55

àizšķir̃t, tr., ein Blatt im Buche verschlagen: neaizšķiri man šuo vietu. Nach U. die Seite eines Buches einzeichnen. lai Dievs tuo aizšķiŗ, Gott wende es ab, Lind. n. Mag. XIII, 3, 68.

Avots: ME I, 55

àizšķîst, ‡

2) (mit einer dickflüssigen Masse) bespritzt (spritzend verdeckt, besudelt) werden:
man acis aizšķīda ar dubļiem.

Avots: EH I, 55

àizšķîst, intr., zerschellend wegfliegen: vāzes gabali aizšķīda cits nuo cita MWM.

Avots: ME I, 55

àizšķĩt,

2): auch Tirsen n. RKr. XVII, 81 ("eilig, ohne umzuschauen, hin-, weggehen").

Avots: EH I, 55

àizšķĩt,

1) anfangen abzustreifen, abzunehmen:
apiņi aizšķīti ir, bet nav nuošķīti Aps.;

2) sich aus dem Staube machen:
ta ta tie e̦suot aizšķinuši, die haben sich rasch davongemacht Lind. Mag. XIII, 3, 69, JK., Aps.

Avots: ME I, 55

‡ àizskruķêt Wolmarshof, mit einer Ofenkrücke hin-, wegstossen, -schieben: a. labību uz piedarba kaktu.

Avots: EH I, 48

àizšķũrêt, 1): auch in Nötk. und Stenden; ‡

2) durch feindseliges Verhalten wegbekommen
Golg.: ve̦de̦kla vīramāti aizšķūrēja nuo mājas.

Avots: EH I, 55

àizšķũrêt, weg-, hinschaffen: pats ar savām kājām vairs nespēj iet, diez kā varēs aizšķūrēt Ramkau.

Avots: ME I, 55

àizšķūt, dass. was aizšķaudīt.

Avots: ME I, 55

‡ àizšķũtêt, ("mit Schiessen, Vorspann" oder irgendwie) hin-, wegbefördern, -schaffen Spr., Wid. u. a.: a. jaunkareivjus uz pilsē̦tu. a. visu kuo pruojām saviem radiem. Refl. -tiês, mühsam hin-, wegfahren: a. līdz stacijai.

Avots: EH I, 55

‡ àizslupšķêtiês Oknist, = àizšļupstêtiês.

Avots: EH I, 49

àizsmẽķêt, tr., anrauchen: pīpi.

Avots: ME I, 51

‡ àizsprakšķêt Siuxt, = àizsprakstêt.

Avots: EH I, 51

‡ àizstrĩķêt, zuschmieren Stenden u, a.: a. plaisas mūrī. Refl. -tiês: viena laiva uotrai aizstrīķējās gaŗām Salis, éin Boot fuhr am andern, sich daran retbend, vorbei.

Avots: EH I, 53

‡ àiztakšķinât suôļus, mit hörbaren Schritten (die Füsse anschlagend) hin-, weg- gehen: bruģi, pa kuŗu aiztakšķināja suoļus neskaitāmas kājas Veselis Daugava v. d. I 1934, S. 3.

Avots: EH I, 57

‡ àiztapšķinât, mit den Füssen anschlagend hin-. weggehen: vecītis... aiztapšķināja tālāk Skuju Frīdis Daugavas Vanadzēni 38.

Avots: EH I, 57

‡ àiztaukšķêt, zu rösten anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt): aiztaukšķē̦ti zirņi.

Avots: EH I, 57

‡ àizterkšķêt, vollschwatzen, schwatzend betäuben: a. kam ausis. Refl. -tiês, für eine kurze Zeit zu rasseln (klappern) anfangen: pļaujamā mašīna aizterkšķējās.

Avots: EH I, 57

‡ àiztèršķêt ² Saikava, = ‡ àizterkšķêtiês: vāģi atkal aizteršķēja.

Avots: EH I, 57

àiztikšķêtiês, ein wenig zu ticken, zu knattern anfangen, von einem tickenden kurzen Schall: viens nags pēc uotra aiztikšķē̦damies metās vaļā Saul.

Avots: ME I, 56

‡ àiztuļķêt, verstopfen N.-Peb.: pavasarī bē̦rzuos ieurbj sulas, bet pēc tam caurumus aiztuļķē.

Avots: EH I, 59

‡ àizurķêt Salis, = ‡ àizurkņât 1.

Avots: EH I, 60

àizur̂kšķêtiês, àizurkšêtiês, einen grunzenden Laut von sich geben, anfangen zu grunzen: baŗuoklis aizurkšķas Purap.

Avots: ME I, 58

‡ I àizvãķêt līdz, (bei einem Toten) wachen bis (perfektiv) Lemsal: a. (pie miruoņa) līdz rītam.

Avots: EH I, 62

‡ II àizvāķêt Stenden, = àizvâkt.

Avots: EH I, 62

àizvaukšķêt, intr., einen bellenden, knackenden Laut von sich geben, anfangen zu bellen, zu knacken, zu rauschen: tā aizskrēja, ka zari vien aizvaukšķēja RA.

Avots: ME I, 59

àizver̂kšķis acis, nachdem er die Augen zugemacht (aber nicht ganz) K., JK., C., AP., Sessw.

Avots: ME I, 59

‡ àizzeņ̃ķêt, abdämmend versperren Dunika: a. caurumu. Refl. -tiês, sich vetstopfen, sich mit Schlamm anfüllen Dunika, Kal.: grāvis aizzeņķējies.

Avots: EH I, 64

ãķaîns, mit Haken versehen; pfiffig A. XXI, 43.

Avots: ME I, 237

‡ aķele Siuxt n. Fil. mat. 65, Demin. verächtl. zu aka, der Brunnen.

Avots: EH I, 67

ãķêt, Refl. -tiês, ‡

3) sich (ein)haken:
āķītis āķējās... ēzītī BW. 1062, I.

Avots: EH I, 193

ãķêt (entlehnt), tr., haken, häkeln: āķi. Refl. -tiês, emsig arbeiten; āķēties pretī, sich entgegenhalten.

Avots: ME I, 237

aķîgs: auch BW. 16030 var. (aus Bers.).

Avots: EH I, 67

aķîgs, st. acîgs, Grosdohn und BW. 30463 (aus Gr. - Buschhof) [wohl eine Umbildung von li. akìngas].

Avots: ME I, 66

ãķîgs, emsig, eifrig, pfiffig: tas tik ir āķīgs cilvē̦ks: skat kā āķējas; nav nekuo paskatīties, te jau darbs padarīts.

Avots: ME I, 237

aķīls: auch Bers., Vīt.: viņš jau kâ nagla tev katrā vietā ir aķīls - kâ pie uzstāšanās, tâ arī runā un darbuos. Mit ī zu lesen auch in den Zitaten aus A. und Ar.

Avots: EH I, 67

aķīls, auch aķils (das li. akýlas, aufmerksam), vorsichting, pfiffig, gewandt, flink: maza bija, bet aķīla (Var.: aķila, aķile) BW. 10282; 29917. aķila kalpu sieva iet kā adata A. XVI, 366. aķilai meitiņai dzīvuot ceļa maliņā Ar. 1027. Auch atķīls [Dazu als Substantiv ein aķīlis: gudrijam cauni dzīt, ačīļam vāverīti (mit hochle. č aus ķ) BW. 30463, 1 (aus Selburg)]. - Etn. III, 129 aķils, ein Schafsbock.

Avots: ME I, 66

ãķis,

1): iztrūka brunčiem ā. BW. 382, 9. trīs āķiem kaldinu... kumeliņu 1333.

Avots: EH I, 193

ãķis gleich li. ókas und estn. hāk aus mnd. hake],

1) der Haken:
iešūt jakā āķus; āķi un cilpas, Haken und Ösen U.; eine hölzerne Gabel mit mehreren Zinken zum Umwenden des Strohes beim Dreschen Kawall; grāmatas āķīši, Buchklammern; āķu arkli, Hakenpflug;

2) ein schlauer Kunstgriff, Pfiff, Kniff:
nu bijis dē̦lam āķis ruokā LP. VII, 1113, der Sohn hatte den Kniff nun fest. kas āķuos, niķuos skuoluojies, tas pašu ve̦lnu vilsta Treum.;

3) ein schlauer pfiffiger Mensch:
labi kad ar šādiem āķiem dabū iepazīties Kaudz. M. vajag tikai mācēt būt labam āķim A. XV, 2, 5.

Kļūdu labojums:
āķu arkli = āķu arkls
labi kad = labi, kad

Avots: ME I, 237

ãķuôt, Haken machen (vom Hasen) U. Refl. -tiês, sich durchschwinden. Subst. bēdīga āķuošanās trauriges Beginnen Vēr. I, 694.

Avots: ME I, 237

‡ akšķi od. *akšķes, Schachtelhalme (?): izmazgāja četri puodi ziepju, izberza divi ve̦zumi akšķu Pas. IV, 141. Vgl. ašķis.

Avots: EH I, 66

āliķis: Fuselöl Pet. Av. III, 413.

Avots: EH I, 193

āliķis, schlechter Branntwein: brūzī par tuo laiku āliķi vien dabūjuši LP. VI, 12; vgl. nãliķis.

Avots: ME I, 238

‡ ā̀mriķis ² Saikava, = ãmrija.

Avots: EH I, 193

ãņķens Kand., aņ̃ķins PS., ãņķins, ãniķis Hasenp., Hänchen an Fässern: viņš negāja pie āņķina iegriešanas Kaudz. M. [Nebst li. ónkis aus mnd. haneken "Hänchen am Fass".]

Avots: ME I, 239

‡ añtiķis, die Augenbraue Rutzau; der Knochen oberhalb der Augen Dunika, Kal., OB., Rutzau; die Schläfe ebenda; Plur. añtiķi, der obere Teil des Gesichts überhaupt ebenda: blondīne ar tumšiem antiķiem Janš. Bandavā 11, 45. dikti pārsists labais antikis ... kad tik acs arī nav maitāta! 203. kad kraušu pa antiķis, tad redzēsi gan! Dunika. Wohl aus li. añtakiai "etwas über den Augen".

Avots: EH I, 70

‡ apàušķîns ² Saikava, = apakšẽjs.

Avots: EH I, 72

‡ apbrũķêt, beim Gebrauch abnutzen Salis: apbrūķē̦tas re̦gavas.

Avots: EH I, 75

‡ apdeķêt, ringsum (eine Decke) aufdecken (uzsegt): apdeķēju (zirgam) zīda deķi līdz pat kāju galiņam BW. 29725.

Avots: EH I, 77

‡ apdeķuôt BW. 913 var.; 13593; 13646, 16; 30160, = apsegt, bedecken (mit einer Decke).

Avots: EH I, 77

‡ apķar̂stît, = apķer̂stît: a. maizi Dunika, Kal., OB.

Avots: EH I, 96

‡ apkârtteķis ² Dunika, ein Geschwür um einen Nagel, das zuletzt den Nagel ganz vernichtet. Vgl. apkārttecis 2.

Avots: EH I, 91

apķecêt, = apķepêt, Dond. Adam.; s. ķece.

Avots: ME I, 98

apķekšuôt, tr., mit Haken (ķeksis) versehen, bekritzeln: apķekšuots papīrītis JR. V, 62.

Avots: ME I, 98

‡ apķem̃mêt, ein wenig kämmen (perfektiv): a. matus Bauske.

Avots: EH I, 96

‡ apķẽ̦pât, = nùoķẽ̦pât 2.

Avots: EH I, 96

apķept, auch apķepêt, ringsum beschmiert, beschmutzt werden, bekleben (von Kot, Schmutz, Blut): mācītājs savas apķe̦pušās ruokas nuomazgājis LP. VI, 210. sulainis bij apķepējis vīriņš Purap.;

2) apķepêt, tr. (zu apķept), ringsum bekleben, beschmieren, etw. mit schmutzigen Händen besudeln
Mag. XIII, 2, 44; Etn. III, 146.

Avots: ME I, 98

‡ apķēpt "?": sāka grabēt apķē̦pušie stuopi Veselis Dienas krusts 11.

Avots: EH I, 96

‡ apķe̦puruôtiês, zappelnd sich umwenden: bē̦rns apķe̦puruojies uz mutes Nitau u. a.

Avots: EH I, 96

apķerĩba (unter apķêrība): Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 43.

Avots: EH I, 96

apkêrĩba, apķerĩba, die schnelle Fassungsgabe, die Fähigkeit, die Situation zu übersehen, Geistesgegenwart: man bija tik daudz apķērības A. XIV, 135. tad lieku galvā rēķināt, nuo kā vislabāk var nuoskārst prāta apķērību A. XIII, 475.

Avots: ME I, 98

apķêriens: dažam cilvē̦kam visās darīšanās ir labs a. Ahs. gaišu saprašanu un ātru apķērienu Janš. Mežv. ļ. II, 503. dē̦lam a. Pas. VI, 336.

Avots: EH I, 96

apķêriens, Geistesgegenwart, Scharfsinn: bet nabagam netrūkst apķēriena LP. I, 148.

Avots: ME I, 98

apķêrîgs, apķerîgs, leicht begreifend: apķērīga galva Etn. III, 67. latvieši ļuoti apķērīgi ļaudis Ar. viņa ar tik daiļa un apķērīga Purap.

Avots: ME I, 98

apķērkt, tr., verschreien: apķē̦rkta asprātība Latv.

Avots: ME I, 98

apķē̦rnât: man netīk savus nagus gar tevi a. (schlagend) Janš. Mežv. ļ. II, 460. t Refl. -tiês, sich besudeln: bē̦rns apķẽ̦rnājies (hat sich mit seinen Exkrementen besudelt) Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 96

apķē̦rnât, beschmutzen, besudeln (visas malas).

Avots: ME I, 98

apķẽrnêt, tr., beschmutzen, besudeln: mušas visu apķērnējušas.

Avots: ME I, 98

‡ apķêrpêt ² Dunika, Kal., OB., Rutzau, mit Moos, Flechten bewachsen: apķērpējis akminis. apķērpējuse ābele. Aus li. apkėrpėti.

Avots: EH I, 96

apķer̂stît, freqn. von apķer̂t, begrabbeln, betatschen: maizi.

Avots: ME I, 98

apķer̂t, ‡

3) a. darbus, eilig alle Arbeiten verrichten
Siuxt. ‡ Subst. apķê̦rums, das (einmalige, vollendete) Begreifen: ātrs a. šeitan var līdzēt Pump. R. I, 421.

Avots: EH I, 96

apķer̂t,

1) umfassen, umarmen:
kungs apķeŗ muļķīti LP. IV, 220;

2) übertr., begreifen, verstehen, inne werden:
ātrumā nevar vis apķert grūtākas lietas LP. V, 333. beidzuot tas apķēris, kas darāms LP. III, 60. Refl. -tiês,

1) etw. umfassen, sich umklammern, sich umarmen:
saimniece apķē̦rusies saimniekam ap kaklu. ķē̦ms apķēries ap spāru bendeli LP. VII, 428. satikušies draugi apķērās un skūpstījās;

2) für sich umfassen:
apķēruos kuplu egli BW. 18586;

3) übertr., inne werden, etw. im Geiste plötzlich erfassen, sich besinnen, begreifen:
nabags paskatījies un nu tikai apķēries, ka nav labi LP. IV, 111. bet tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308.

Avots: ME I, 98

‡ apķestiês, sich bespritzen, besudeln: a. ar dubļiem Bauske.

Avots: EH I, 96

apķezêt, intr., beschmutzt werden, bekleben: mušas kājiņas apķez ar lipīguo gļuotu Vēr. II, 413.

Avots: ME I, 98

‡ apķezinât, besudeln Dunika, OB.: a. drānas, galdu. Refl. -tiês, sich besudeln: puišelis tâ apķezinājies, ka nevar ne nuomazgāt Dunika.

Avots: EH I, 96

‡ apķezît Dunika, = ‡ apķezinât: a. galdu.

Avots: EH I, 96

apķèzît, ‡

3) verleumden, mit Worten heruntermachen
(mit ẽ ) Dunika: a. meitu.

Avots: EH I, 96

apķèzît, tr.,

1) beschmutzen, verunreinigen:
kājas, ģīmi, durvis;

2) verderben, verunstalten:
šis apķēzījis visus kuociņus LP. VI, 789.

Avots: ME I, 98

‡ apķibelêt Frauenb., = apķìlât: mežsargs mani šuodien apķibelēja mežā.

Avots: EH I, 96

apķibinât, tr., lose umbinden, umwinden. Refl. -tiês, sich umwinden.

Avots: ME I, 98

apķibt, ‡

2) = aplipt OB., Rutzau: zābaki apķibuši. Refl. -tiês, sich umklammern: a. ap kaklu Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 96

apķibt [entl. aus li. apkìbti], intr., fallen um etw., umarmen: apķibis man ap kaklu, raudāja kā mazs bē̦rns Grob. n. Etn. IV, 17.

Avots: ME I, 98

apķilas (cf. paķiles), Fusstücher Dep., L.; Strümpfe, denen der Füssling fehlt Mag. II, 3, 113.

Avots: ME I, 98

apķìlas, gepfändete Sachen: mežasargam tagad daudz apķīlu (Gold.).

Avots: ME I, 98

apķìlât, tr., pfänden, sequestrieren: uogu lasītājus, mantu, namu. svešiniekus mēdza apķīlāt, t. i. nuoņemt tiem ce̦puri jeb citu kādu lietu.

Avots: ME I, 98

‡ apķin̂kt ² Kal., = apsal̂t: apķincis bē̦rns.

Avots: EH I, 96

‡ apķĩpât Siuxt, (eine Arbeit) verhunzen (?): es tev neduošu siena kaudzi a., tā jāduod labam metējam mest.

Avots: EH I, 96

‡ apķipt, Praes. -ķîpstu ² , Prt. -ķipu. = aplipt Dunika OB.: pastalas apķipušas ar mālis. Vgl. apķibt.

Avots: EH I, 96

‡ apķirinât,

1) behängen
Kal., OB.: a. siênu ar me̦ncām;

2) leichthin befestigen:
viņš šķūnim dēļus tikai tâ apķirinājis - krīt jau atkal nuost Stenden. Refl. -tiês, sich umklammern: a. ap kaklu Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 96

apķirmêt, mit einer schimmligen Schicht sich beziehen, ringsum schimmeln: apķirmējis kreims Grünh.

Avots: ME I, 98

apķirminât Kurs., tr., bepatschen, beschmieren Grünh., Bauske. apķirmināts kuoks, vom Holzbohrer (ķirmis) angefressenes Holz Grünh.

Avots: ME I, 98

‡ apķis, die Kröte NB.

Avots: EH I, 96

‡ apķņàbât ² Oknist = apknābât: vistas visas kaņupes apkņābājušas.

Avots: EH I, 93

‡ apķuõlêt Dunika, teitweise abschälen: a. ābuolus.

Avots: EH I, 96

‡ apķuîdît ² Dunika, stark (sehr warm) ankleiden: a. bē̦rnu.

Avots: EH I, 96

‡ apķuĩdît Dunika, versorgen: bērns tik ātri plēš zeķes, ka nevar spēt tuo ar zeķēm a.

Avots: EH I, 96

‡ apķvertiês (gesprochen mit ostle. č aus ķ ) Pas. VIII, 161 (aus Barkava), = apķer̂tiês 1.

Avots: EH I, 96

‡ aplaķât, aus Langerweile, ziellos umhergehend durchstréifen Rutzau: a. visas malas. Aus li. aplakióti "umherfliegen um".

Avots: EH I, 97

aplišķêt, verleumden L.]

Avots: ME I, 102

‡ apmiekšķêt,

1) unvollständig erweichen
Bauske: graudi tikai apmiekšķē̦ti:

2) aufessen
(pejorativ) KatrF.: viens pats visu apmiêkšķējis.

Avots: EH I, 102

apmuļķinât, auch apmuļķuôt, denom. von muļķis, tr., betören, narrieren: kā nu gribi mani, ve̦cu vīru, apmuļķināt LP. V, 271.

Avots: ME I, 109

‡ apuõkšķerêt Siuxt, beschnüffeln, neugierig beschauen: a. visus pakšķus.

Avots: EH I, 124

‡ apuõšķerêt Rutzau, = ‡ apuõkšķerêt.

Avots: EH I, 124

‡ appeîķuôtiês ² Bassen, Schnehpeln "sich erkundigen, nachfragen": a., kâ klājas. Vgl. ‡ appēķuôtiês; mit ei aus ē?

Avots: EH I, 104

‡ appēķuôtiês Schnehpeln (mit ê ² ), Wid., = appẽtîtiês.

Avots: EH I, 104

apperkšķêt, zusammenschrumpfen, Rostflecken bekommen, wird besonders von Blättern oder Blüten gesagt: lapas ir pavisam apperkšķējušas; kartupeļu laksti pavisam apperkšķējuši Mag. XIII, 3, 68. Linden.

Avots: ME I, 110

‡ applìkšķinât ² Saikava, Sessw., = ‡ applikšķinât 2.

Avots: EH I, 105

applaũkšķinât, tr., beklatschen Spr.

Avots: ME I, 111

‡ applikšķinât,

1) = ‡ applikšinât: a. (nece̦ptu) klaipu Bauske; leicht beklopfen, betätscheln: a. zirgam kaklu KatrE.;

2) mit der Hand aufs Wasser schlagend bespritzen
Schwanb. u. a.: a. uotru ar ūdeni.

Avots: EH I, 105

‡ appuņ̃ķât(iês) Dunika, Rutzau, appuņķuôt(iês).

Avots: EH I, 107

‡ appuņ̃ķât(iês) Dunika, Rutzau, appuņķuôt(iês).

Avots: EH I, 107

appuņķuôt, auch appuņķêt, mit Nasenschleim besudeln: visas malas. Refl. -tiês, sich mit Nasenschleim besudeln. strādā appuņķuojies, von einer schwierigen, langwierigen Arbeit.

Avots: ME I, 112

‡ appušķet -ķet könnte hier auf -ķuôt zurückgcheui Ruhtern, = appušķuôt.

Avots: EH I, 107

appušķuôt, ‡ Refl. -tiês Jürg. u. a., sich ausschmücken.

Avots: EH I, 107

appušķuôt und appuškuôt, tr., ausschmücken, ringsumher schmücken, putzen: ce̦puri, zirgus, vārtus, maģu ņēmu līgaviņu, lai var gre̦zni appuškuot BW. 11060.

Avots: ME I, 112

‡ apreĩķinât Dunika, Kai., Rurzau, = aprēķinât, ‡ aplêst, berechnen.

Avots: EH I, 108

‡ aprẽķinât, berechnen.

Avots: EH I, 108

‡ aprẽķins, die Berechnung, die Abrechnung; nav aprēķina kuo darīt, es har keinen Sinn, etwas zu tun.

Avots: EH I, 108

apriņ̃ķis,

2): Kuldīgas apriņķī BW. 5429 var.

Avots: EH I, 109

apriņ̃ķis,

1) der Kreis:
nu lika tiem abiem tikai apriņķī iet Dünsb. L. 273;

2) der Kreis, Bezirk, Distrikt:
Talsu apriņķī; apriņķa ārsts, priekšnieks, der Kreisarzt, -chef.

Avots: ME I, 115

aprũķêt = apdarît 3: kluss un strādīgs, visu aprūķē un aprūpē bez ne˙kādas teikšanas Janš. Paipala 56.

Avots: EH I, 110

aprušķêt, aprušķinâties, sich beschmutzen Spr.

Avots: ME I, 116

apsaĩšķis, der Verband (von Wunden) B. Vēstn.

Avots: ME I, 117

apsekšķêt, apsekšêt, tr., intr., besudeln, beschmutzen; durch Schmutz stänkericht werden L., U., Mag. III, 1, 92.: apsekšējušas bikses Smilt., Bers.

Avots: ME I, 118

‡ apsešķêt Golg., = apsekšķêt.

Avots: EH I, 112

apšķaidît, mehrfach bespritzen.

Avots: ME I, 129

‡ apšķârdît ² Dunika = apšķaidît: braucuot a. kam bikses ar dubļiem.

Avots: EH I, 119

‡ apšķaũdêt Dunika, = apšķaũdît.

Avots: EH I, 119

apšķaũdît, beniesen.

Avots: ME I, 129

apšķebêt (unter apšķebinât): in der selben Bed. auch reflexiv: man apšķebējas U. (unter šķebinât), Festen, N.-Peb., mir wird übel. sirdis... apšķebējušās, re̦dzuot . . . plūstam . . . asinis Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 39.

Avots: EH I, 119

apšķebinât [Lisohn u. a.], auch apšķibinât PS., Übligkeit, Ekel erregen: man rutki apšķebināja dūšu, sirdi MWM. III, 696. Refl. -tiês, übel werden: varēja dūša apšķebināties Vēr. I, 1162; A. X, 1, 528. Auch: widerwärtig werden, z. B. uzbāzīgā brūte brūtganam apšķebinājās Dr. - Für apšķebināties "übel werden" auch apšķebêt: dūša apšķebēja U. b. 41, 18.

Avots: ME I, 129

‡ apšķelmêt, verletzen (verwunden) Warkl.: a. ruoku, kuokam mizu.

Avots: EH I, 119

‡ apšķelt akmeni "ringsum Stücke von einem Stein abspalten" Bērzgale.

Avots: EH I, 119

apšķendêtiês, sich verunstalten.

Avots: ME I, 129

‡ apšķerbinât(iês) Meiran, = apšķebinât(iês).

Avots: EH I, 119

‡ apšķerbinât(iês) Meiran, = apšķebinât(iês).

Avots: EH I, 119

‡ apšķẽrêt, = apcìrpt 1: a. matus Salis. a. krūmus.

Avots: EH I, 119

apšķērmêt, sauer werden M., sich vor Säure mit einer weissen Haut überziehen: skāba putra nuo pārliecīgas saskābšanas apšķērmējusi Kursiten.

Avots: ME I, 129

‡ apšķermîtiês, ergrimmen (?): tad Jēzus atkal iekšan sevis apskiermias Elger Evang. Joh. 11, 38.

Avots: EH I, 119

‡ apšķibêt Nötk., = apšķebêt.

Avots: EH I, 119

apšķibinât (unter apšķebinât): auch Altenwoga, Warkl., Windau.

Avots: EH I, 119

apšķibît: ringsum abbrechen, abreissen Bers.: a. zarus, lapas; (eine ganze Anzahlvon Objekten) abpflücken Ewers, Frauenb.: a. augļus, pākstis.

Avots: EH I, 119

apšķibît, dial. auch apšķubît, tr., bekappen, die Äste rund herum abhauen: kuokam zarus. apšķubīju sila priedi BW. 15507, 4.

Avots: ME I, 129

‡ apšķibuôt Wolmarshof, = apšķibît, bekappen: a. zarus.

Avots: EH I, 119

‡ apšķiebt, betrugen. Kaltenbr.

Avots: EH I, 119

apšķiêst, tr., bespritzen: dubļiem apšķiests zirgs A. XIV, 425. ar ūdeni, ar asinīm apšķiest. Cf. apšķîst.

Avots: ME I, 129

‡ apškilt, mit den durch eine šķiltava erzeugten Feuerfunken besprühen C., Kl., Sessw.: (ēde) jāapšķiļ bez saules vakarā Etn. IV, 52.

Avots: EH I, 119

‡ apšķiņ̃ķât Dunika, Kal., Rutzau, apšķiņķuôt ² Oknist, = apdāvinât, beschenken.

Avots: EH I, 119

‡ apšķipelêt,

1) beschaufeln:
a. mē̦slus ar zemi Salis;

2) schaufelnd glätten:
a. celiņus;

3) a. sniegu Lemburg, den Schnee abschaufeln.

Avots: EH I, 119

apšķir̃t [li. apskìrti], umwenden: apšķiŗuot čaukst lapas Duomas I, 1061.

Avots: ME I, 129

apšķîst, ‡

2) ringsum auseinanderfallen (zergehen):
vārīt kartupeļus, kamē̦r apšķīst.

Avots: EH I, 119

apšķîst, intr., umherfliegen, sprühen; bespritzt werden abiem braucējiem uguns vien apšķīda ap acīm Blaum. pārbrauc zili, pārbrauc me̦lni, ar dubļiem apšķīduši BW. 26385. apšķīst... svārki ar... asinīm BW. 34043, 13.

Avots: ME I, 129

apšķĩt [li. apskìnti], tr., zu Ende abblatten, abstreifen, abpflücken: visi ābuoļi, rieksti, apiņi jau apsķīti.

Avots: ME I, 129

apšķuorēm, auf Umwegen: ar apšķuorēm kuo izdabūt, izzināt Etn. III, 129.

Avots: ME I, 129

apšķubît: auch Golg.

Avots: EH I, 119

apšķubît, s. apšķibît.

Avots: ME I, 129

apšķũnis: auch Lieven-Behrsen (ein Holzschuppen), (mit ù ² ) Laud., Sessw.

Avots: EH I, 119

apšķũnis, Abschauer: ieliek savus zvē̦rus apšķūnī LP. VI, 735.

Avots: ME I, 129

‡ apšķupelêt Dunika, beschaufeln: a. kartupeļus rudenī ar zemi.

Avots: EH I, 119

‡ apšķūre Mitau "?"

Avots: EH I, 119

‡ apšķũrêt, ringsum abscheuern, bereinigen Dunika, Kal., Rutzau, Siuxt: a. visas malas, bē̦rnus. Refl. -tiês Dunika, Kal., aufräumen (intr.), alles rein machen.

Avots: EH I, 119

‡ apsmeķêt, ein wenig abschmecken: a. ēdienu.

Avots: EH I, 115

apstẽrķêt (unter apstē̦kât), ‡

2) abprügeln
Naud.

Avots: EH I, 117

‡ apsuķêtiês Festen, = apbezdêtiês.

Avots: EH I, 118

apsušķêt, intr., verkommen, verkom mend struppiges, zottiges Haar bekommen: suns istabā turē̦ts un bē̦rnu muocīts apsušķ vien Naud.

Avots: ME I, 127

‡ apsveķuôt Golg., = apsviķuôt.

Avots: EH I, 118

apsviķuot, -êt, tr., mit Pech ringsum verpichen: tev būs tuo (šķirstu) apsviķēt I Mos. 6, 14.

Avots: ME I, 128

‡ aptaišķît Stockm., besudeln: a. drēbes.

Avots: EH I, 121

aptašķît, auch aptašķêt (li. aptaškýti), tr., bespritzen, besudeln: asinīm, dubļiem. kāds bija viss ar tinti aptašķīts JR. V, 37. Refl. -tiês, sich beschmutzen: netīrumiem.

Avots: ME I, 130

‡ aptaukšķêt, (ringsum, ein wenig) rösten: aptaukšķē̦ti zirņi.

Avots: EH I, 121

aptràišķît ² [li. aptráiškyti], tr., beschmutzen, besudeln Erlaa: braukdams ar mucu, viņš aptraišķijis ar netīrumiem visu ceļu. Refl. -tiês, sich besudeln: bē̦rns aptraišķījies Bers.

Avots: ME I, 131

‡ apurķêt, stochernd (schürend) umwühlen (durchwühlen) Stenden: a. krāsni ar urķi. Refl. -tiês, mühsam herumgelangen (gew. fahrend) um Stenden (mit ur̂ ² ): a. e̦ze̦ram apkārt.

Avots: EH I, 124

‡ apvãķêt miruoni Bauske u. a., bei einem Toten wachen.

Avots: EH I, 125

‡ apveķêt,

1) ein wenig mit der Hand abprügeln
Bauske;

2) aufessen
Trik.: a. visu sviestu.

Avots: EH I, 125

‡ apvẽkšķinât Dunika, plärren (laut weinen) machen: a. bē̦rnu.

Avots: EH I, 126

‡ apziêķêt Dunika, beschmieren, beschmutzen: a. muti. Refl. -tiês, sich beschmieren.

Avots: EH I, 128

ârišķĩba, die Äusserlichkeit: galma dzīve izvirta ārišķībā Konv. ² 953.

Avots: ME I, 242

ârišķîgs, extravagant: ļuoti ārišķīgs viņš bija Apsk.

Avots: ME I, 242

‡ ãrķelis N.-Bartau "zābaku nuove̦lkamais".

Avots: EH I, 195

‡ I ar̂ķis Golg., ein verstimmter, zorniger Mensch.

Avots: EH I, 130

‡ II arķis Amt-Goldingen, Kurmahlen, = re̦gulis.

Avots: EH I, 130

‡ III ar̃ķis Siuxt "mazs, dze̦nams zirdziņš".

Avots: EH I, 130

ãrķis, ‡

6) Plur. ārķi "zubērkļï Walk.

Avots: EH I, 195

ãrķis, arķis,

1) ein Pflock, eine gegabelte Stange, woran man das Netz beim Stricken befestigt
N.-Bartau Etn. II, 129;

2) eine Stange, an welche das Gaffelsegel befestigt wird
Konv ^1. 671;

3) eine Gabel (in der Riege)
Dond. LP. VII, 1205;

4) Teil des Webstuhles, wodurch vermittelst der
ripa der Weberbaum gedrehtwird Autz n. U.;

5) Gabel:
ar ārķīti (Var.: ar dakšām) gultu taisa BW. 22580; RKr. XVI, 194. [Aus liv. aŕk oder estn. haŕk "Gabel", s. Thomsen Ber. 253.]

Avots: ME I, 243

ar̂šķi ² in Selgerben, eine Pflanze (Schachtelhalm?), mit der man das Geschirr scheuert und Pferde vom Husten kuriert; vgl. ašķi.]

Avots: ME I, 141

ãršķi, ein Gestell, Stangen zum Trocknen von Erbsen. Kand., Selg. [Zu ēr(k)šķi?]

Avots: ME I, 244

‡ ase̦npuķe Popen, hypericum quadrangulum.

Avots: EH I, 130

‡ ašķagals, in der verbind. ašķagala līgaviņa BW. 22018, 1, von einer minderwertigen Frau gesagt (vgl. astgals 3).

Avots: EH I, 132

ašķis,

2): plur. aški auch Salis, (="duoņi") Salisb.;

3): auch Golg.

Avots: EH I, 132

ašķis (zu aste) [s. Bezzenberger GGA. v. J. 1877, S. 1467], gew. Pl. ašķi,

1) die Haare des Pferdeschweifes:
astē viens ašķis būs gaŗāks LP. VI, 913. kad zirga ašķi ietiek ūdenī, tad viņi paliek dzīvi Etn. II, 163. ašķu siets, neben astru (auch ašu, ašču, ašņu) siets, ein Sieb aus Pferdehaaren, Haarsieb BW. 8515. tai bij arī meitai būt, kas caur ašķi (= ašķu sietu) iztecēja BW. 8567, das musste ein (vorzügliches) Mädchen sein, das eine so scharfe Kritik bestehen konnte. ašķu od. astru stīgas, Saiten aus Pferdehaaren Vēr. I, 852;

2) Schachtelhalm (Equisetum),
[s. aši]; asie ašķi, Equisetum hiemale Etn. I, 67; aitu ašķi, Schafgarbe, zirgu ašķis, Kannenkraut, purva ašķis, ūdens ašķis, Equisetum palustre, fluviatile Mag. IV, 2, 68;

3) = astugali, ašķugali, ašči (Plahnen bei Bauske, an der li. Grenze), Achterkorn:
ašķu putra, Grütze von schlechter Gerste BW. 13733; ašķu slimība, Taumelkranhheit, Schachtelhalmkrankheit Preip. 123.

Kļūdu labojums:
BW. 8567 = BW. 8564
Taumelkranhheit = Taumelkrankheit

Avots: ME I, 147

‡ ašķugals, in der Verbind. ašķugala (ašķugalu. 22018, 1 var.) līgaviņa BW. 22018, 4 var., von einer minderwertigen Frau gesagt (vgl. astgals 3).

Avots: EH I, 132

atãķêt, tr., loshaken: ãķi. Refl. -tiês, sich loshaken: āķis atāķējies.

Avots: ME I, 149

atãķis: āķus ar atāķiem Pet. Av. IV, 165.

Avots: EH I, 133

atãķis, Widerhaken.

Avots: ME I, 149

‡ atblàkšķêt ² Saikava, (widerhallend) hergelangenvon einem klatschenden Laut gesagt: pa dubļiem tik smagi blākšķ; kad šie jāja, tad blākšķēt vien atblākšķēja uz šeni.

Avots: EH I, 135

‡ atblàkšķinâtiês ² Saikava "längere Zeit lärmen": kuo gan tu esi atblākšķinājies visu rītu!

Avots: EH I, 135

‡ atblìšķêt ² Saikava, = ‡ atblĩkšêt: blīšķēt vien atblīšķēja, kad dampja vedēji sajāja.

Avots: EH I, 135

‡ atdrašķîtiês, sich satt toben (balgen) Bauske: vai nee̦sat vēl atdrašķījušies?

Avots: EH I, 139

atķeĩpt, intr., inch., sich erholen, gesund werden: tikai pēc ilguošām sācis atķeipt Alm., Hasenp., Grünh., Kursiten. bij iekritis parāduos, bet atķeipa gan Alm.

Avots: ME I, 170

atķeĩriski adīt: auch N.-Bartau ("adīt nuo kreisās uz labuo pusi").

Avots: EH I, 151

atķeĩriski adīt, knöteln W., atķeiriski vīt valgu, t. i. vīt uotrādi nekā pa parastam; viena nuo grīstēm tiek likta uz kreisās ruokas īksti Wind., Schlehk.

Avots: ME I, 170

‡ atķe̦kuôtiês, sich wehren, mit der Obermacht kampfen: viņš gribēja viens pats a. trijiem pretim Frauenb.

Avots: EH I, 151

‡ atķe̦l̃lâtiês Siuxt, mit Mühe auf schlechtem (kotigem) Wege herfahren: vai tad varēji ar tādā ceļā a.?

Avots: EH I, 151

‡ atķem̃mêt atpakaļ, nach hinten zurückkämmen: atpakaļ atķē̦mmē̦ti mati.

Avots: EH I, 151

‡ atķè̦muôtiês, bis zum eignen Überdruss albern, Possen treiben, sich lacherlich gebärden: kuo tu te kē̦muojies! vai tad neesi vēl atķēmuojies? Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 152

‡ atķe̦nkarât "?": sen māsai gaidīju deviņu vedēju: astuoņi ke̦nkari atķe̦nkarāja BW. 16273.

Avots: EH I, 151

‡ atķe̦parâtiês Frauenb., Siuxt, = atķe̦puruôtiês: Andžus neizcieta vis tuo vē̦de̦ra guļu, atķe̦parājās gan! Frauenb.

Avots: EH I, 151

‡ atķẽpt Frauenb., = atķeĩpt.

Avots: EH I, 152

‡ atķe̦puŗâtiês Rutzan, (zappelnd) wieder auf die Beine kommen: gŗāvī iekritis, zirgs nevar a.

Avots: EH I, 151

atķe̦puruôt, Refl. -tiês,

1): kamē̦r pasauca palīgus, zirgs jau bija atķe̦puruojies Dunika; ‡

2) sich erwehren:
viņš nevarēja abiem uzbrucējiem viens pats a. pretim Kal.

Avots: EH I, 151

atķe̦puruôt, intr., herzappeln, hertrippeln: atķe̦puruoja arī vecais vaļenieks Niedra. Refl. -tiês, sich verzappeln, zappelnd den Geist aushauchen: atķe̦puruojās un bija pagalam.

Avots: ME I, 170

‡ atķe̦puŗuôtiês Dunika. = atķe̦puruôtiês 1.

Avots: EH I, 152

‡ atķerĩba Ewers, leichte Auffassungsgabe, Scharfsinnigkeit, Geistesgegenwart.

Avots: EH I, 152

‡ atķērĩba Trik., = ‡ atķerĩba.

Avots: EH I, 152

‡ atķerîgs Ewers, = apķêrîgs.

Avots: EH I, 152

atķērîgs Trik., = ‡ atķerîgs.

Avots: EH I, 152

‡ atķe̦r̃râtiês Siuxt, = ‡ atķe̦l̃lâtiês.

Avots: EH I, 152

atķer̂t, 2): "Einhalt tun" Bauske: a. ruozi. vēl laikā atķēra, gerade noch zur rechten Zeit fing man an (den verbrühten Fuss zu heilen) Lemburg. a. kāsu Segew.; ‡

4) erkennen
Segew.: tas laikam ir Pēteris; nevaru krẽ̦slā a.

Avots: EH I, 152

atķert, tr.,

1) ergreifend öffnen:
durvis tas nevarēja atķert RA.;

2) einen Gegengriff machen, heilen:
pārēšanuos var vislabāki atķert ar gavēšanu Konv. ² 3020, 3323;

3) auf etw. kommen, verfallen, sich erinnern:
viņa vārds tev mēles galā, tik nevari tuo atķert A. XVIII, 2; Kaudz. M. Refl. -tiês, inne werden, begreifen, sich besinnen, Rat finden: māte tūlīn atķērās Vēr. II, 190. vienmēr viņš pratīs izgruozīties un labi atķerties tā vārduos, kā darbuos JK.

Avots: ME I, 170

‡ atķest, hereilen: šuorīt atķeš Lībīte, lai nākuot tūlin Janš. Bandava II, 428. Marģietu, kuŗa arī bija atķe̦suse jūŗmalā Janš. Tie, kas uz ūdens 14.

Avots: EH I, 152

‡ atķibinât ab-, weg-, loslösen: pavasarī naģes nevar a. vienu nuo uotras Dunika, OB., Rutzau. a. dadžus nuo drānām ebenda. a. papīri (ein angeklebtes Papier) Rutzau. Refl. -tiês, sich ab-, loslösen (von etwas Angeklebtem): pieķibinātais papīris atķibinājies nuost Rutzau.

Avots: EH I, 152

‡ atķibt Kal., Rutzau, = ‡ atķibinâtiês: papīris atķibis.

Avots: EH I, 152

‡ atķidinâtiês "?": nevar nuo dadžiem a., so viele Kletten sind an den Kleidern haften geblleben, dass man mit dem Abldsengar nicht fertig werden kann Dunika.

Avots: EH I, 152

‡ atķĩlêt,

1) von den eingetriebenen Keilen befreien:
a. stelles;

2) mit Hilfe eines Keils ab-, losschlagen:
kuokam mizu.

Avots: EH I, 152

atķīls, behend, geschwind Manz., gewandt Sessw., aufmerksam: lai ikkatrs cilvē̦ks atķīls ir dzirdēt Jak. 1, 19. atķīls kumeliņš (Var.: aķils) BW. 9699 Zirau. [Wohl eine Umdeutung des entlehnen (aus li. akýlas) aķīls.]

Avots: ME I, 170

‡ atķĩpât Siuxt, mit Müne lasen (perfektiv): me̦zgls tâ nuovilcies, - kâ nu lai atķīpāju vaļā!

Avots: EH I, 152

atkorķêt, tr., losknöpfen: pudeli Liev. 221.

Avots: ME I, 168

atķuĩdît, tr., wegschaffen, beseitigen, entfernen: atķuidījis citus kūlējus nuost LP. VI, 462; VII, 676. Kand.

Avots: ME I, 170

‡ atķûtât ² Kal., herkommen: kaimiņu zē̦ns atķūtājis.

Avots: EH I, 152

atmiekšķenis, Tauwetter. Bers.

Avots: ME I, 178

atmiêkšķêt, auch atmiêkšêt, tr., erweichen, aufweichen (= atmīkstināt): mālu Etn. IV, 2. lietus atmiekšķē lauku, plāksteres ādu Ver. I, 598. Übertr.: ak kungs, atmiekšķē manu sirdi G. L.; auch durch Körperliche Züchtigung zum Gehorsam bringen. Refl. -tiês, wieder weich werden: dubļi sāka atmiêkšķēties un lipt pie kājām Vēr. 645.

Avots: ME I, 178, 179

‡ atmiêšķêt ² Valgale, = atmiêkšķêt.

Avots: EH I, 156

atmîkšķêt: atmīkšķējis ceļš Bauske, Bers.

Avots: EH I, 156

atmîkšķêt, atmîkšêt, auch atmîkšt, intr., erweichen, weich werden; mit Kot badeckt werden: ceļš atmīkšis A. XIV, 11; vom Eintreten des Tauweiterm: gelind werden Spr.

Avots: ME I, 178

atmir̂kšķinât, mit den Augen entgegen blinzeln: meitene atmirkšķināja pretim Up.

Avots: ME I, 177

‡ atmîšķêt Oknist, = atmîkšķêt.

Avots: EH I, 156

atmũķêt, tr., aufmuhken, ein Schloss mit einem Nachschlüssel öffnen.

Avots: ME I, 179

‡ atmur̂kšķêt ² Siuxt, murrend (unfreundlich) antworten: atmurkšķēja Evarts, sē̦dus piece̦ldamies Janš. Dzimtene 1, 151.

Avots: EH I, 157

‡ atņeršķis (zuobus) Celm., = atņirdzis (s. unter atņirgt).

Avots: EH I, 157

‡ atpèņķêt ² Oknist, = atpiņķêt, loswirren, -reffeln.

Avots: EH I, 158

‡ atpiņ̃ķerêt Dunika, Kal., Rutzau u, a., = ‡ atpèņķêt 2: sapiņķe̦rētuo diegu bija gŗūti atpiņķerēt. Refl. -tiês Dunika, Kal., Rutzau, sich loswirren, -reffeln, -wickeln: kaķe nevar nuo diegiem a. sikspārnis tâ sapiņķerējies pakulu kuodelē, ka nevar a. vaļā.

Avots: EH I, 158

atpiņķêt, tr., loswickeln: me̦zglu Kand.

Avots: ME I, 181

atplaikšķîtiês, atplàiksnîtiês ² -snê- tiês, sich zerstreuen (von Wolken), schwinden, wieder sonnig werden, wie der hell werden, zum Vorschein kommen: izlijušie lietus debeši ap mēnesi sāka atplaiksnīties. [uz vakaru laiks atplaiksnījās Lisohn.] drūma vīra krūtīs bij atplaiksnījusēs pavasaras saulīte Līb. 50. piepeži nuo viņa acīm atplaikšķījās kā migla Blaum. meitenītei ģīmītis atplaiksnījās A. IX, 1, 349. acis atplaiksnās. sārtums atplaiksnnījās viņas sejā Niedra. krusti tikkuo manāmi atplaiksnījās nuo tumsas A. XI, 47.

Avots: ME I, 182

‡ atplaišķîtiês Celm., = atplaîkšķîtiês.

Avots: EH I, 158

‡ atpuļ̃ķêt, einen eingetriebenen Pflock (puļģis) herausziehend, öfinen Dunika, Kal., Rutzau: a. rijas duris. Refl. -tiês, sich (von selbst) öffnen (von einer mit Hilfe efnes Pflockes geschlossenen Tür gesagt) Dunika, Kal., Rulzau: aizpuļķētas duris nevar pašas nuo sevis a.

Avots: EH I, 160

‡ atrakšķêt (pretī) Siuxt, = atrukstêt: jaungada naktī meita jāj ar kruķi un piedauza pie kuiļa durīm; ja kuilis atrakšķ pretī, tad meita tai gadā apprecēsies.

Avots: EH I, 161

‡ atreķêt "zurückbiegen" Wessen: a. naglai galu.

Avots: EH I, 161

atrẽķiņât, tr., abrechnen, in Abzug bringen: parādu nuo algas.

Avots: ME I, 185

atrẽķiņât - zu verbessern in atrēķinât.

Avots: EH I, 162

‡ atreĩķinât Dunika, Kal., Rutzau, Salis, Schrunden, = atrēķinât.

Avots: EH I, 161

‡ atrūķêt Ar., herbeischaffen.

Avots: EH I, 163

atsevišķs, Adv. atsevišķi, atseviski Etn. IV, 60, abgesondert: atsevišķa dzīve; dzīvuot atsevišķi nuo citiem mežā LP. III, 69.

Avots: ME I, 189

atsišķis, atsišņa, wer seinem Aussehen und seinem Charakter nach einem andern ähnlich ist (atsit), das Ebenbild. māte un meita atsišņas; dē̦ls un tē̦vs atsišķi Naud.

Avots: ME I, 190

‡ atšķaibît, verbiegen; ein wenig zurückbiegen Bauske: a. grāmatai vāku.

Avots: EH I, 173

‡ atšķaidinât "allmählich verdünnen".

Avots: EH I, 173

atšķaîdît ‡ Refl. -tiês,

1) auftauenr weich werden:
ceļš atšķaidījies;

2) = atvadêtiês Ewers.

Avots: EH I, 173

atšķaîdît, tr., freqn., aufweichen, lösen, verdünnen: smidzināja smalks lietutiņš, atšķaidīdams lauku celiņus A. XVI, 868; atšķaidīts ceļš A. XVII, 293. taukus ar ēteŗa palīdzību atšķaidīt Luopk. III, 19; atšķaidīta sē̦rskābe Konv. ² 60. atšķaidījums, die Aufweichung, die Auflösung, die Lösung: vārāmās sāls atšķaidījums Vēr. II, 42.

Avots: ME I, 201

‡ atšķaudâtiês, zur Genüge niesen: šķaudā, kamē̦r atšķaudājies!

Avots: EH I, 173

atšķebinâtiês, übel werden: man dūša atšķebinās Purap.

Avots: ME I, 201

atšķel̂t, Refl. -tiês, ‡

2) sich von neuem spalten (öffnen):
atkan kalns atšķeļas atpakaļ Pas. VII, 336.

Avots: EH I, 173

atšķel̂t (li. atskélti), tr., ab-, wegspalten, absprengen, abtrennen, abhauen: luodes pārlauž kaulu, atšķe̦ldamas dažus kaula gabalus un šķēpeles A. XX, 172. zuobins atšķēla milzim vienu kāju nuo rumpja LP. 1V, 63. Refl. -tiês, sich spaltend abtrennen, getrennt werden: gabali atšķeļas A. XX, 258. gabaliņš e̦ze̦ram atšķēlies LP. VII, 1289. nuo oktōbristiem daudzi atšķē̦lušies. Subst. atšķêlums, das Abgespaltete, Abgetrennte.

Avots: ME I, 201

‡ atšķem̃belêt, (Splitter) abspalten: a. malkai škembeles Salis.

Avots: EH I, 173

atšķenst, intr., sterben: vai šis vēl nav atšķendis? Grobin, Etn. IV, 17.

Avots: ME I, 201

‡ atšķẽpelêt, abspalten Lemsal: a. skalu nuo šķilas.

Avots: EH I, 173

atšķerbêt, Widerhaken machen, solche risse erhalten U.

Avots: ME I, 201

atšķerbi, [atšķe̦r̃bi Salis, atšķerbji Kalz.], atskarbi, ein Splitterriss (Gegenriss) im Holze U.; [vgl. atskarbis].

Avots: ME I, 201

atšķer̃binât Ruj.: uogas mani (at)šķerbina, die Beeren werden mir zuwider.]

Avots: ME I, 201

atšķer̃bulêt Salis, (einen Holzsplitter) abreissen.]

Avots: ME I, 201

‡ atšķeres od. *atšķeŗi, = aršķiras 1 (s. atšķira): pabēra jām (= vistām) atšķeŗu Pas. IX, 63.

Avots: EH I, 173

‡ atšķẽrêt, abscheren: a. aitām vilnu Bers., Lubn. u. a.

Avots: EH I, 173

‡ atšķẽršam "?": kâ a. ("verkehrt"?) cilvē̦ks dara! Stender Auz. Ern. 103.

Avots: EH I, 173

atšķḕrst, tr., öffnen, sezieren: nuokautu luopu.

Avots: ME I, 201

atšķeterêt, tr.,

1) aufzwirnen, die Fäden lösen:
dziju;

2) loswickeln:
kamuoli. Refl. -tiês, sich loswickeln.

Avots: ME I, 201

atšķetêtiês, gleichbed. mit atšķetinâtiês 2: vēl šuodien es tur dzīvuotu, nebūtu viņš atšķetējies Jauns. Balt. gr. I, 98.

Avots: ME I, 201

atšķetinât, tr.,

1) aufzwirnen, die Fäden lösen:
dziju, pavedienu A. XX, 20;

2) übertr., entwirren, lösen:
sarežģījums jau laimīgi atšķetināts A. XX,30; neatšķetināmā juceklī A. XX, 242; dzīves jautājumus atšķetināt JR. IV, 80. Refl. -tiês,

1) sich lösen, sich losdrehen:
pavediens atšķetinājies;

2) ankommen:
viņš atšķetinājies šurpu, von einem unliebsamen Gaste gesagt Ruj. n. U. Subst. atšķetinājums, die Entwirrung, Lösung: drīzumā bij gaidāms galīgais atšķetinājums Purap.

Avots: ME I, 201

atšķibît, tr., ab-, weghauen: zarus.

Avots: ME I, 201

‡ atšķibuôt Trik., = atšķibît.

Avots: EH I, 173

‡ atšķîdinât, verdünnen: a. krāsu, ķīseli.

Avots: EH I, 174

atšķidrinât: putra jāatšķidrina Kokn.

Avots: EH I, 173

atšķidrinât, atšķidruôt, tr., verdünnen, lösen: jūŗas ūdeni.

Avots: ME I, 201

‡ II atšķìebt ² Oknist, wegschenken (vulgär).

Avots: EH I, 174

atšķìebt lūpu, dass., was atšiebt Kand.

Avots: ME I, 202

atšķiêst,

2): auch Kur. Nehrung n. BielU.

Avots: EH I, 174

atšķiêst (li. atskísti),

1) dass., was atšķērst U.; [

2) verdünnen
Mag. XVII, 1, 80].

Avots: ME I, 202

atšķilas, das Ab-, Weggespaliene, das Bruchstück: dažas nuo šīm četrrindu dziesmiņām ir tikai atšķilas nuo gaŗākām daiņām Plūd.

Avots: ME I, 201

‡ atšķilinât Stenden, (von harzigen Kiefern kleine Späne zum Anheizen) abspalten: a. iekuru.

Avots: EH I, 173

‡ atšķilt,

1) durch Feueranschlagen sich herbegeben machen:
zaldals ... atšķīlis suni Pas. VIII, 59;

2) (Eier) losschälen (von der Bruthenne gesagt):
trīs uolas jau atšķiļtas C. Refl. -tiês,

1) sich losschälen (von bebrüteten Eiern):
dažas uolas jau atšķĩlušās Bauske;

2) sich
(acc.) abspalten: zibenim iespeŗuot, nuo akmens atšķīlies gabals C., Salis.

Avots: EH I, 174

atšķiñdêt, erklingen, erschallen: atšķindēs ilkss pulkstentiņš R. Sk. II, 32.

Avots: ME I, 201

‡ atšķiņ̃ķuôt, wegschenken.

Avots: EH I, 174

atšķipelêt,

1) tr., her-, wegschaufeln:
sniegs bij tīri atšķipe̦lē̦ts Vēr. I, 1300;

1) intr., herschlendern:
viņš atšķipelējis šurp Kand.

Avots: ME I, 201

atšķira, der Unterschied Bers., Druw.; Plur. atšķiras [nach U.: atšķiŗas],*

1) das Abgesonderte, Abgängsel, nametlich das vom guten Getreide Ausgesiebte
(izsijas) Zb. XVIII, 479; das Achterkorn (= astgali) Mag. V, 1, 187: vistas var ēdināt ar maziem miežiem, astgaliem jeb atšķirām nuo zirņiem G. I.; [

2) die Entwöhnung von der Mutterbrust und die damit verbundene Feier
Saussen, Warkland].

Avots: ME I, 201

atšķiras (s. atšķira),

1): auch Warkl.

Avots: EH I, 174

‡ atšķirgals, in der Verbind. atšķirgala līgaviņa BW. 22018, 4 var., 7, von einer mindenvertigen Frau gesagt.

Avots: EH I, 174

atšķirĩba,

5): auch Warkl.

Avots: EH I, 174

atšķirĩba,

1) der Unterschied:
tā ir liela atšķirība Dond.;

2) Abgeschiedenheit, Abgeschlossenheit:
caur tādu lielu savmuļibu jeb atšķirību tur uzglabājušās daudz ierašas A. XVI, 472; cf. atšķirtība;

3) das Gedeihen, der Erfolg:
viņam laba atšķirība, es geht ihm alles von statten; scherzhaft wird die Peitsche im Goldingenschen n. Etn. III, 129 atšķirība genannt, also Personifikation des Erfolges:"Erfolggebend": še tev atšķirība, sagt man, die Peitsche reichend;

4) atšķirības, der Abschied:
šuodien dzeŗam atšķirības A. XIV, 1, 134. būs manam vīriņam nuo kruodziņa atšķirības BW. 26939;

5) die Entwöhnung von der Mutterbrust und die damit verbundene Fest:
aicināt viesus atšķirībās od. šķirībās Ar. 1329, BW. 2034. atšķirībās nere̦ti ielūdza īsteniekus un sievas, kuŗas bija līdzējušas bērniņu vākt JK. VI, 40.

Avots: ME I, 201, 202

atšķirîgs,

1) abgesondert, eigentümlich, eigenartig:
te daudz kas atšķirīgs, daudz kas tautisks B. Vēstn.;

2) einer, dem die Arbeit von statten geht, gewandt, geschickt:
kad tu esi atšķirīgs un pateci un padari visu, kā vajaga, tad ikkatrs būs ar tevi ar mieru Lautb.

Avots: ME I, 202

atšķir̃knis, atšķir̃tnis C.,

1) ein entwöhntes Kind;
atšķirtņa bē̦rns, sivē̦ns, kumeļš Bers., Smilt.;

2) ein geschiedener Mann
Druw., Smilt.

Avots: ME I, 202

‡ atšķir̃stît (li. aiskìrstyti),

1) (vieles oder wiederholt) lostrennen, auseinandernehmen:
a. matus, zarus;

2) blätternd auffinden:
šķirstīja, šķirstīja grāmatu, kamē̦r atšķirsttja tuo vietu.

Avots: EH I, 174