1)polternd hinfallen: lācis ar platuo pakaļdaļu nuobaukš uz zemes Vēr I, 80;
[2)erdröhnen: kas tur nuobaukšķēja, it kâ kāds pa siênu sistu? Druw.]. Refl. - tiês,eine kurze Zeit gewaltig poltern, dröhnen:uzme̦t paunu uz galdu, ka nuobaukšas vien Apsk. [muca nuobaukšējās vien, kad ar cirvi pa cauruo egli iezvēla Wid.]