mĩt (li. mìnti), minu od.
miņu Essern, Mesoten, Nerft, Kand.,
minu od.
mĩnu Kand., tr.,
1) treten: ve̦lns licis ar zirgu mālus mālus mīt LP. V, 146.
suns sunim uz astes nemīs. ir pelīte čīkst, kad tuo min. tas vairs mauru nemīs, der wird bald ins Gras beissen. e̦smu savu mūžu diezgan svešu slieksni minis, ich habe genug im fremden Dienste gestanden. plēšas mīt, Blasebälge treten. ādu mīt, gerben; mītas pastalas, gegorbene Pasteln. papēžus LP. VI, 486;
a) auf den Fersen sein: pilskungs arī pakaļ un tur˙pat jau gandrīz min papēžus LP. VI, 486;
b) die Beine in Bewegung setzen: dzīŗu dienā ve̦cākās māsas jau itin agri papēžus vien min LP. II, 16.
tē̦va pē̦dās mīt, in die Fussstapfen des Vaters treten. kājām mīt,a) mit den Füssen treten,b) nicht beachten: ēdiet, luopi zaļu zāli, kājiņām neminiet! BW. 29002.
paēdis min medu ar kājām, izsalkušam pat garuoza salda. min valuodas kājiņām Ltd. 1202.
tu mini manu labuo sirdi pa kājām A. XV, 265.
gailis min vistu;[2) mit Heisshunger essen, einhauen Seew. n. U.:
min nu kāpuostus!] Refl.
- tiês,1) treten, trampeln: minas kâ uz āžādām;2) [li. mintis] ringen [Kokn. n. U., Wessen]:
sāk ar ve̦lnu mīties LP. IV, 58, (gew.
lauzties, cīkstīties). [Zu apr. mynix, ai. (nom. pl.) carmamnāḥ "Gerber", urslav. тьпǫ "knete, reibe, zertrete", ir. men "Mehl", gr. ματεῖ· πατεῖ Hes. u. a., s. Persson Beitr. 562, Stokes Wrbt. 208, Boisacq Dict. 614, Fick BB. III, 165 und XXVIII, 104, Osthoff MU. IV, 44; s. auch mîksts, mîcît.]Avots: ME II,
648