mãte [li.
mótė (in der Bed.
"Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od.
mūti, ai.
mātā dass.],
1) die Mutter: Sprw.
kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306.
mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL.,
ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.;
īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und
dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und
meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od.
krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum.
kuŗa laba nama māte (Var.:
saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.;
maizes māte,a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin: smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;
b) eine um Brot bittende Bettlerin Nigr.;
c) eine lederne Peitsche Hasenp. n. Etn. IV, 146:
ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,a) die Grossmutter;b) neben
ve̦cmāte, die Hebamme, in letzterer Bedeutung auch
gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73;
laba teļu māte St.,
eine gute Zuchtkuh;2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen; šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;
3) das Weibchen bei manchen Tieren: briežu māte BW. 30505, 8;
lāču māte 30578;
lapsu māte LP. VI, 58;
bišu māte BW. 30274;
teteŗa māte St.,
Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;
4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit): bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865;
bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4;
ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058;
ce̦ru māte LP. VII, 335;
dārza m. Einhorn,
die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53,
Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685;
gausa od.
gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1.
es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810;
jūŗas m. BW. 30775,
die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.:
zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1;
kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063.
ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117;
krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048;
laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1,
= krūmu m.; lauka (Einhorn) od.
lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729;
likteņa m. Aus. I, 120,
die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv.
2 2588,
eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185,
die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657;
mēr,a m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var.
ai, bagāta mēr,a (Var.:
veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.;
mē̦slu māte L. od.
bāba BW. 1171, 1,
eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122;
miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864;
miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied);
naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844;
pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17;
piena m., die Schlange St.;
puķu m. Aus. I, 52,
Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749;
rudens m. Aus. I, 120,
die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528;
saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743;
sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1;
smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3;
sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863;
uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610;
upes m. BW. 30890,
die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731.
zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549;
veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246;
vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049.
ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050;
zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2.
vai, lūdzama zemes (Var.:
kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519;
ziedu m. Aus. I, 33,
die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33,
die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113.
diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694;
juoda od.
ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043.
tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;
5) die Gebärmutter: māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.;
mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;
6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen: māte e̦suot kaut kur,am cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d.
Mutter];7) die Mündung: upe ir nu mātē iekšā;8) atslē̦gas māte Biel. H. 40;
bulšu māte, der Köcher Mag. III, 1, 121;
(kuģa) māte, der Schiffskiel;9) mātes zâle, Erdrauch St. oder
gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin.
mãtĩte,1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen:
ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711.
viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur.
mãtīši (neben
mãtĩtes)];2) das Mütterchen von Vögeln U.;
3) weibliche Pflanze: piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);
4) ein Futteral St.
[Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. 2 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]Avots: ME II,
587,
588,
589