Paplašinātā meklēšana

‡ àizdìkt, brüllend betäuben, vollbrüllen, vollsummen, vollheulen: bē̦rns man aizdīca visas ausis. Refl. -tiês, (plötzlich, für eine kurze Zeitlang) anfangen leise zu brüllen, leise aufbrüllen: guovs aizdīcās C., Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 19

dìkt [PS., C.], dìcu,

1) knirren, leise brüllen:
teļi, guovis dīc. dīca, māva man telīte BW. 16515, 12;

2) summen:
bite, knišļi, uodi, mušas dīc. uodi sīkdami un dīkdami dzied man ap ausīm Aps.;

3) heulen, klingen:
vējš žē̦li dīc. zvans skarbi dīc. lielas meitas, mazas meitas, visas man līdza dīca BW. 881. [bē̦rns dīc kâ vērsis U.; recht schwere Arbeit verrichten: tur bija gan kuo dīkt U.; dīciens, eine solche Arbeit U.]

Avots: ME I, 478

I dìkt,

1): auch (mit î ² ) AP., Ramkau, (mit ì ² ) Mahlup;

3): heulend, ohne Schmerzen, zu empfinden, weinen
AP., Seyershof (mit î ² ).

Avots: EH I, 325

‡ II dīkt,

1) faulenzen
(in einem handschriftl. Vokabular);

2) "?": tās (mājas) nīkst un dīkst tukšas Janš. Mežv. ļ. II, 415. uguns... dzisdama bija nīkusi un dīkusi savā vaļā Līgava II 241.

Avots: EH I, 325, 326

ìedìktiês, für eine kurze Zeit zu summen anfangen: viņš iekle̦puojās un iedīcās Rīg. Av.

Avots: ME II, 10

I izdìkt, ‡ Refl. -tiês, zur Genüge laut weinen (von Kindern), brummen (von Tieren) Jürg. u. a.: vai neesi vēl diezgan izdīcies?

Avots: EH I, 442

I izdìkt, knurrend, brummend erlangen, erbetteln: nuo sievas viņš bij izdīcis pusrubli naudas MWM. VII, 882. Maija izdīca nuo lielkunga, ka viņš lika celt ē̦ku VII, 307.

Avots: ME I, 728

II izdĩkt (li. išdỹkti), sich dem Müssiggang ergeben, faulenzen: kâ tev izdīkušam ēst lai smeķē.

Avots: ME I, 728

nùodìkt, ‡ Refl. -tiês, eine kurze Weile heulen: celies, briedi, nuozadīc! nu nāk tavi dzinējiņi Tdz. 51763.

Avots: EH II, 40

nùodìkt, tr., eine kurze Weile heulen od. summen: tas nuodīca vien MWM. VII, 286.

Avots: ME II, 775

padìkt(iês), [padīkâtiês N.-Peb., Lis., Vīt.], intr., ein wenig summen, schreien, weinen: lai padīcuot priekš šā ar Vēr. II, 903. [lai nu tā binga labi padīcas (jeb padīkājas)! Vīt.]

Avots: ME III, 17

padìkt(iês), [padīkâtiês N.-Peb., Lis., Vīt.], intr., ein wenig summen, schreien, weinen: lai padīcuot priekš šā ar Vēr. II, 903. [lai nu tā binga labi padīcas (jeb padīkājas)! Vīt.]

Avots: ME III, 17

uzdìkt, eine kurze Zeit leise brüllen (perfektiv): guovs uzdīca.

Avots: ME IV, 325

I dīceklis,

1) der Sperling, Spatz
RKr. VII, 90; (vgl. dīcinieks);

[2) dîceklis ^2, dìceklis ² Mar., jem., der viel zu heulen pflegt
Salis, Daiben, Fest. u. a.; auch von einer Kuh: kâ dìcekle ² Mar.;

3) dìceklis ² N. - Schwanb., Anlass zu dīkt: tai guovij jau ir dīceklis, t. i. kāda kaite, kādēļ tā dīc].

Avots: ME I, 476

[dīciens, s. dīkt.]

Avots: ME I, 476

didinât,

1) zittern, [frösteln
Lis.]: kad tie ziemas vēji pūta, visas piecas didināja. kuo tu didini, vai tev salst? Mar. n. RKr. XV, 112;

2) die Zähne klappern:
viņš nuo saltuma zuobus didina Druw. Etn. II, 33;

3) = dīkt, leise brüllen, leise dröhnen:
kad vakaruos sadze̦n guovis mājā, tad viņas didina, dīc, lai nāk slaukt Nötkensh. pē̦rkuons didina Smilt., Burtn. Refl. -tiês, zurückschaudern, sich fürchten: kuo nu didinies, ka neleci pār gŗāvi, slīkt jau neslīksi Blieden n. Etn. I, 120, A. XI, 630. [Vgl. didelêt.]

Avots: ME I, 466