Paplašinātā meklēšana

I dũka,

6): auch (mit ũ ) Salisb.; ‡

7) der Hintere (eines kleinen Kindes
Salisb.) Seyershof (mit ũ): brida iekšā līdz dūkai sniega kupenī Seyershof; ‡

8) eine dicke Röhre, z. B. die Röhre in der Mühle, wodurch man das Korn in den Kornkorb schüttet; der Blasebalg
A.-Schwanb.; ‡

9) "ein tiefes Loch"
(?) Salis (mit ũ): d. ir kūtī nuo griestiem līdz zemei; "caurums pagraba galā, pa kuŗu iebeŗ saknes" Ramkau; ‡

10) eine grundlose Tiefe im Morast
Celm.

Avots: EH I, 346

I dũka [Ronneb.],

1) die Pfeife am Dudelsack, die Orgelpfeife; die Sackpfeife, der Dudelsack:
dūkas kvieca. tur skan dūkas, stabulītes BW. 30130, 3. dūku stabulīte BW. 21363;

2) der Schlauch:
apgādā vīnu dūkās;

3) dūkas U., die Stahlharmonika;

4) einer, der viel weint
U.;

5) ein Störenfried
Ronneb. n. U. (s. dùkt);

6) die Ofenklappe:
dūmu dūka par agri aiztaisīta Balt. V., Ruj. [Nach Leskien Nom. 227 gehört dūka "Pfeife" zu dùkt und li. dũkti "rasen"; zu le. dùkt dürfte jedoch höchstens dūka 4 gehören und zu li. dũkti allenfalls dūka 5. Wenigstens in den übrigen Bedeutungen beruht le. dūka wohl auf r. ду́дка "Pfeife, Dudelsack" (zum -k- aus -tk- s. Le. Gr. § 106 d.)].

Kļūdu labojums:
die Offenklape = eine Röhre, Öffnung einer Röhre

Avots: ME I, 524, 525

[II dūka, ein Faustschlag: es tev ieduošu tādu dūku pa sāniem, ka jutīsi Kokn.]

Avots: ME I, 525

‡ III dūka, ein dumpfer Schall (?): tālu nuodunēja šņācuošā d. (von einem Kanonenschuss) Ezeriņš Leijerk. II, 209.

Avots: EH I, 346

‡ IV dũka Seyershof, ein dummes, unordentliches Weib: šī jau tāda d. ir - ne ar kādu cilvē̦ku māk runāt, ne kuo māk izdarīt.

Avots: EH I, 346

‡ V dũka "?": dūmu d., sprauzdamās cauri kuokiem un krūmiem, jau plũst nuo meža ārā un luokās pāri me̦lnajiem arumiem Janš. Līgava I. 112.

Avots: EH I, 346

‡ dūkainbē̦rs BW. 30101 var., = dũkanbẽ̦rs.

Avots: EH I, 346

dūkainis, dùkainis ² [Kl.], der gelbe Fuchs, gelbes Pferd mit schwarzer Mähne: es se̦gluošu dūkainīti BW. 13833. [dūkains zirgs L., ein Schweissfuchs; dūkaina (pe̦lē̦ka) guovs.]

Avots: ME I, 525

‡ dûkala ² Seyershof, dùkaľe, ² Zvirgzdine, Name einer schwarzbraunen Kuh.

Avots: EH I, 346

‡ I dūkaļa Lubn., eine sumpfige Wiese; eine einschiessende Stelle: dūkaļā guovis nevar ganīt.

Avots: EH I, 346

‡ II dũkaļa A.- Schwanb., Lubn., Meiran, = ‡ dûkala ² .

Avots: EH I, 346

dūkamais [?], der Hintere U.; [vgl. dūcamais].

Avots: ME I, 525

‡ dūkana Ulanowska Łotysze 13, = ‡ dûkala ² .

Avots: EH I, 346

[dũkaņa (?)"ein Waldgeist weiblichen Geschlechts" Stuhrhof: dūkaņas mežā spuokuojas. Vgl. dūkņa I.]

Avots: ME I, 525

‡ II dùkaņa ² Sessw., Name einer unkelbraunen (? dūkana) Kuh Bauske.

Avots: EH I, 346

‡ dũkanis AP., dùkanis ² Oknist n. FBR. XV, 193, ein braunes Pferd mit dunklerer Mähne und Schwanz AP.: dūkanīt[i]s nekaustīts BW. 29702, 1 var.

Avots: EH I, 346

dũkans (li. dūkanas "fuchsrot"): auch (mit ũ AP., Lemburg, N.-Peb., Ramkau, (mit ù Wolm., (mit û ² ) Bauske, Lieven-Bersen, Salisb., (mit ù ² ) Oknist n. FBR. XV, 193; graubraun - auch (mit ù ² ) KatrE.; schwarzbraun Diet., (mit ù ² ) Linden in Kurl., (dûkans ² ) Salis; dunkelbraun (mit ù ² ) Warkl. n. FBR. Xl, 101; gelbbraun (dûke̦ns ² ) Seyershof.

Avots: EH I, 346

dũkans [C., Tr., Bl., PS., Jürg., dûkans ² Salis, Ruj.], graubraun (von Pferden): dūkans zirgs, der Schweissfuchs. dūkans mans kumeliņš BW. 15905, 12. [Nach W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, 711 und Lidèn Stud. z. tochar. Sprachgesch. 26 zu le. dūksne, dùksts "Pfütze" u. a.; vgl. auch dūkt III.]

Avots: ME I, 525

dũkanums, die Farbe des Schweissfuchses.

Avots: ME I, 525

dũkaruôt,

1): auch Kalnazeem.

Avots: EH I, 347

vaidũkas (n. RKr. XVII, 61 in Dond.), das Jammergeschrei, die Wehklage: žīds bļauj uz vaidūkām vien Dond. n. RKr. XVII, 61. tādas vaidukas nebiju dzirdējis Dond.

Avots: ME IV, 435

apdūkt, -kstu, -ku und -cu,

1) sich bewölken:
debess apdūkst, der Himmel bewölkt sich P. Allunan; šuodien diena apdūkuse (Var.: apdūguse, apduguse) BW. 16045. dūka, dūka šī dieniņa, ar me̦lniem mākuoņiem; tā apdūka mans prātiņš, ar nelieti dzīvuojuot 26837;

2) benommen, betäubt werden:
Part. Prät. apdūcis, bewölkt, trübe, duselig, benommen, betäubt: tīri kā apdūkusi, nevar ne kliņķi atrast Alm. apdūcis gaiss, schwül, trübe beim Anzuge des Gewitters Ruhental, Platonen, Irmlau. apdūkums, der Dusel, die Betäubung, Benommenheit: apdūkumā tā nuokrita pie zemes Alm. - In Auermünde apdukt für apdūkt.

Avots: ME I, 82, 83

‡ čañgaļi AP., Abgesiebtes, Achterkorn Fest., "pe̦lavas nuo pakaļdūkas" N.-Peb. n. Latv. Saule S. 378: čangaļuos saiet visas ušņu puogas AP, kad ušņuota labība un čangaļuos nav graudu, tad čangaļus sagrūž pie pe̦lavām ebenda.

Avots: EH I, 285

III dūcis, ein Pferd (vgl. dūkans), [dùcis ² Warkh., dûcis ² Ruj., Daiben, ein graubraunes Pferd]: tas viņa dūcim brangi gāja pie sirds A. XVII, 1076.

Avots: ME I, 523

II dûcît [C.], -ūku od. [Schujen] -ūcu, -ūcīju, tr.,

1) kneten, knutschen
[vgl. tūcīt]: maizi Nötkensh., Krem. und Etn. IV, 49. [mazgājamuo veļu dūka ūdenī Bers.];

2) rütteln, schütteln, stossen (bes. ein kleines Kind):
kuo tu dūki nabaga bē̦rnu tik stipri Bers. šis auklēja, tas auklēja, visi auklēja dūcīdami BW. 1578. [rati dūka sliktā ceļā Bers.] melnītis nene̦s viegli, bet stipri dūka Etn. III, 162.

Avots: ME I, 523

dũkanbẽ̦rs, bräunlich, dunkelbraun: dūkanbē̦rs kumeliņš BW. 30101, 1; 15850, 2. Dazu dūkanbẽris, ein dunkelbraunes Pferd BW. 30101 var.

Avots: ME I, 525

duka, auch dūka,

1) Rippenstoss, Faustschlag, Stoss:
iegrūst duku sānuos. dabū duku mugurā. pirmais bij iedevis pircējam dūku pret ribām Akurater;

2) die Faust
AP., Gr. - Sess., Smilt., [Drsth.]: duk[u] uz duku parādīju BW. 18327. [Prellwitz Wrtb. ² 119 erinnert (mit?) an gr. δοίδυξ "Mörserkeule". wo δοι- Reduplikation sei.]

Kļūdu labojums:
2) die Faust = 2) auch duks, die Faust
uz duku = uz duka

Avots: ME I, 511

‡ dùkijs ² Eversmuiža n. FBR. VI, 32, = dūkans.

Avots: EH I, 346

I dūks: viņa tāda dūka paliekas Grenzhof n. FBR. RII, 23. dūka galva in einem handschriftl. Vokabular.

Avots: EH I, 346

dùksts, -s Mar., Tirs., Bers., Lasd., Laud., Fest., [Ronneb.], dùkste, Demin. -iņa, -īte BW. 29804 var., n. U. auch -iņš, ein Sumpf, eine Sumpflache, eine morastige Stelle, eine grosse Pfütze: nevar jau vē̦de̦ru par dūksti pataisīt, sagt der Lette, wenn er zum Essen aufgefordert wird, nachdem er schon genug gegessen hat. zirgi dūksti mina pagalmā. aug man bē̦ri kumeliņi, staigu dūkšu bridējiņi BW. 15905, 3. gan zināma ceļa dūksts: te pielija, te izžuva. [dūkstī kāju iemē̦rkuši BW. 22614, 2 var.]. pats labais kumeliņš iegulās dūkstiņā BW. 8789. [Nebst dūksne wohl zu dūkans (s. dies).]

Kļūdu labojums:
iemē̦rkuši = iemē̦rkusi

Avots: ME I, 525, 526

[III dūkt, prs. dûkst ² Wandsen od. dûk ² Ruj., sich trüben: dūka, dūka šī dieniņa ar me̦lniem mākuoņiem; tâ apdūka mans prātiņš ar nelieti dzīvuojuot BW. 26837. Meist mit ap-, pie-, sa-. Vgl. dūkans.]

Avots: ME I, 526

dūmals Krem., dũmaļš,

1) rauchfarbig, dunkelgrau:
rōzā priekšauts, bet jau labi dūmaļš Jauns. M. dr. 179. ar dūmaļuo kre̦kla piedurkni Jauns. Stari II, 653;

2) dunkelbraun, schwarzbraun,
Davon

1) dũmaļa [dũmala C.], eine dunkel-, schwarzbraune Kuh, eine rote Kuh mit braunem Kopfe
Kand.: guosniņ, mana dūmaliņa, kas dūkana (telīte) - dūmaliņa BW. 32422. 8; dūmalis, ein dunkelbrauner Ochse Karls.;

2) dũmaļa, dũmaliņa "? ": dūmaļas, dūmaļas tie svešie ļaudis BW. 19125. dūmaliņa, kvē̦paliņa (Var.: dũmuojiņa, kvē̦puojiņa) tā darbiņa darītāja BW. 12346; 6885; 19030. 2. sēdies, māsiņa, saulītes pusē; tas tautu dūmaļa (Var.: nelietis). tas tavā ē̦nā 1608. dievs deva sievu dūmaliņu. tā runāt nemācēja BW. 22717. saimniece, dūmaļīna (Var.: dūmu taure) BW. 4274.

Kļūdu labojums:
dūmaliņa, kvē̦paliņa = dūmaļiņa [Var.: dūmaliņa], kvē̦paļiņa [Var.: kvē̦paliņa]
ē̦nā 1608 = ē̦nā 16080 var.

Avots: ME I, 527

dun̂kans ² Kand., [dùnkans ² Bers.], für dūkans, dunkelbraun: jauns puisītis kāzās brauca ar sešiem dunkaniem BW. 13045. [Wohl aus * dumkans; vgl. dungans.]

Avots: ME I, 517

[izmādîtiês,

1) = izmūdīties N. - Peb.: viņa izkāpa nuo ratiem, saņēma dūkanuo pie galvas un grozīja starp kuokiem, kamē̦r beidzuot izmādījāmies atkal uz ceļa A. Austriņ;

2) "izākstīties" Manzenhof u. a.]

Avots: ME I, 769

mustaļa: "guovs ar tumšāku (dūkanu) galvu" Lems.

Avots: EH I, 835

nùoplivinât (unter nùoplĩvêt), Refl. -tiês: paredzēja ... dūkanā asti nuoplivināmies pa eglīšu starpu Janš. Dzimtene IV, 12.

Avots: EH II, 76

‡ paskadinât,

1) anspornen:
paskadinājis zirgu piešiem Janš. Mežv. ļ. 1, 99;

2) p. piešus, die Sporen ein wenig andrücken (?):
paskadina drusku piešus, un viņa dūkanais auļuo tik strauji, ka ... Janš. Mežv. ļ. II, 203.

Avots: EH XIII, 172

‡ šmīgas "?": spēlēja dūkas, šmīgas un bungas sita Jürgens Mana vect. nost. 73.

Avots: EH II, 649

tpr! tprs! tprš! tprši! tpršiņ! Interjektionen, als Zuruf Tieren (hauptsächlich Kühen) gebraucht: tpr, telīt, še maizīte! BW. 28958 (ähnlich: 29530), tpr, dūkani kumeliņi! 28894. tprs, telīte, laidarā! 14518. tprš, guotiņa! 16482. tprši, manas raibas guovis! 29049. tpršiņ, mana raiba guovs! 28902, 20 var. Das pr bezeichnet hier wohl einen silbischen labialen Zitterlaut.

Avots: ME IV, 216