Paplašinātā meklēšana

àizdùkt,

1) tr., summend betäuben:
mušas viņam aizdūkušas ausis;

2) summend übertönen:
mušas aizdūca viņa vārdus Stari II, 37;

3) intr., summend wegfliegen:
alenīte aizdūca uz ligzdu MWM. VII, 412. Refl. - tiês, anfangen ein wenig zu summen, brausen, tosen: pē̦rkuonis, bite, vabuolīte aizdūcās.

Avots: ME I, 23

‡ II aîzdûkt ² Dond., schwer, stickig werden (von der Luft): nevēdinātā istabā gaiss aizdūcis Dond. pagrabs aizdūcis ebenda. klēts aizdūkuse ebenda.

Avots: EH I, 21

apdūkt (bekannt mit û ² ),

2) : e̦smu kâ apdūcis nuo tāda negaidlta nuotikuma Janš. Mežv. ļ. II, 31; ‡

3) betäuben
Warkl.: skaņas apdūca ausis.

Avots: EH I, 79

apdūkt, -kstu, -ku und -cu,

1) sich bewölken:
debess apdūkst, der Himmel bewölkt sich P. Allunan; šuodien diena apdūkuse (Var.: apdūguse, apduguse) BW. 16045. dūka, dūka šī dieniņa, ar me̦lniem mākuoņiem; tā apdūka mans prātiņš, ar nelieti dzīvuojuot 26837;

2) benommen, betäubt werden:
Part. Prät. apdūcis, bewölkt, trübe, duselig, benommen, betäubt: tīri kā apdūkusi, nevar ne kliņķi atrast Alm. apdūcis gaiss, schwül, trübe beim Anzuge des Gewitters Ruhental, Platonen, Irmlau. apdūkums, der Dusel, die Betäubung, Benommenheit: apdūkumā tā nuokrita pie zemes Alm. - In Auermünde apdukt für apdūkt.

Avots: ME I, 82, 83

‡ atdùkt,

1) summend herfliegen:
vabale atdūca Oknist;

2) mit einer dumpfen (hohlen) Stimme erwidern
Jürg.: nikni kam a. pretī.

Avots: EH I, 140

I dùkt: Part. praes. Pass. dūcamais, der Hintere (in einem handschriftl. Vokabular). - ausīs dūcējs (Ohrensausen) A. Brigadere Dievs, daba, darbs 173. Zur Etymologie s. auch Wood Post-conson, w 40 und 56.

Avots: EH I, 347

I dùkt, -cu, -cu, intr.,

1) hohl tönen, brausen
[dũkt Bl.], tosen, sausen: pē̦rkuonis. vē̦tra JR. IV, 70, zeme dūc BW. 14375;

2) (von der Stimme mancher Insekten und Vögel) summen, singen, schreien
[dûkt ^2, girren Bl.]: bite dūca saldu ziedu BW. 18350. galva dūc kâ bišu struops. dundurs, uodi dūc Etn. II, 51. gulbis dūca e̦ze̦rā BW. 8456. kuokles saldi kâ dūjas dūc Asp. [Nach Persson Beitr. 652 f. und Petersson Vergl. slav. Wortstud. 38 nebst li. dũkti "rasen" zu gr. ϑύ¯ω "tose, tobe" u. a.]

Avots: ME I, 526

II dūkt, dūcu "ohne Sorgen sein" Dressel. Wohl identisch mit dem vorhergehenden Wort: summen, singen > ohne Sorgen sein.

Avots: ME I, 526

[III dūkt, prs. dûkst ² Wandsen od. dûk ² Ruj., sich trüben: dūka, dūka šī dieniņa ar me̦lniem mākuoņiem; tâ apdūka mans prātiņš ar nelieti dzīvuojuot BW. 26837. Meist mit ap-, pie-, sa-. Vgl. dūkans.]

Avots: ME I, 526

ìedùktiês, anfangen (für eine kurze Zeit) hohl zu tönen: iedūcās zeme.

Avots: ME II, 11

nùodùkt Refl. -tiês: kuļamā mašīna nuodūcās Aps.

Avots: EH II, 42

[nùodùkt, [nùodūktiês LKVv.], intr., einen dumpfen, hohltönenden, brausenden Ton von sich geben, auch vom Wiehern des Pferdes: lai nuodūca, lai nuorūca pats labais kumeliņš BW. 34107, 2.

Avots: ME II, 778

[nùodūktiês LKVv., sich mit Regenwolken überziehen, sich umwölken.]

Avots: ME II, 778

‡ pãrdūkt, übertönen: ērģeles tādu traucējumu pārdūca Atpūta № 637, S. 12.

Avots: EH XIII, 198

piêdûkt ² , = piesmakt (von der Luft): istaba piedūkusi, jāvēdina Sassm., Dond. piedūkušā istabiņas kaktā atradās gultiņa Alm. Meitene nuo sv. 57 (vgl. auch dūkt III ) ; zu dvaka?

Avots: ME III, 247

I sadūkt: kaktā sadūkušas un durnē̦damas Janš. Mežv. ļ. II, 455.

Avots: EH XVI, 405

I sadūkt, intr., gew. das Part. praet. sadūcis gebr., dunstig, trübe, finster, übellaunig werden, sich bewölken: sadūkusi (nicht ganz klar, bewölkt, umwölkt) saule U. sadūkuse (Var.: saduguse, sadūgusi, saduzuse, sadumuse) saule caur zilām mākuoņām; tâ sadūca (Var.: saduga, sadūga, saduza, sa-duma) mans prātiņš, ar netikli runājuot BW. 21902, 3. sadūcis prāts, umwölktes Gemüt U. sadūkusi sirds, bekümmert Herz Für. I (unter dūgt). nāk sadūcis virsū.

Avots: ME III, 618

II sadūkt, tr., girrend etw. erreichen, erlangen, heraufbeschwören: pūtin pūta, dūcin dūca... strazds ar baluodi; sapūtuši, sadūkuši lielu vēju, aukstu laiku BW. 2542.

Avots: ME III, 618

uzdùkt, aufsummen, aufsingen: baluoži uzdūca savu dziesmu Saikava.

Avots: ME IV, 327

apdukt, s. apdūkt.

Avots: ME I, 82

bambalis (unter bam̃bals): bambaļi tur dūktu Pas. VI, 154. tautiet[i]s me̦lns kâ b. BW. 21347, d.

Avots: EH I, 204

blaužģêt, -žģu, -ēju,

1) intr., summen, knatten, poltern, schallen:
pa ausīm viņam sāka dūkt un blaužģēt Niedra. tâ lai tava mēle blaužģ, kā blaužģ vāle velējuot BW. 22676, 2;

2) schwatzen, plappern:
tādu nieku tu neblaužģi A. XX, 13. viņš blaužģ kâ katls Adsel. [Vgl. blauza.]

Avots: ME I, 310

‡ II bucinât Bērzgale (neben bucinêt), Grünhof "= ducinât, dūkt"; vgl. bucêt.

Avots: EH I, 248

dũkans [C., Tr., Bl., PS., Jürg., dûkans ² Salis, Ruj.], graubraun (von Pferden): dūkans zirgs, der Schweissfuchs. dūkans mans kumeliņš BW. 15905, 12. [Nach W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, 711 und Lidèn Stud. z. tochar. Sprachgesch. 26 zu le. dūksne, dùksts "Pfütze" u. a.; vgl. auch dūkt III.]

Avots: ME I, 525

[V dukņa Kortenh. bei Schwnb. "jem., der zu dūkt pflegt".]

Avots: ME I, 511

[III dùkņa ² Mar.,

1) eine Kuh, die oft (leise) brüllt
(vgl. dūkt);

2) ein (z. B. mit Bitten) aufdringlicher Mensch.]

Avots: ME I, 525

dūks, benommen, dumm, verrückt: staigā kâ dūks Platonen. ar savām te̦nkām viņš padarīšuot meitu vai tīri dūku Alm. [Zu apdūkt und li. dũkti "rasen".]

Avots: ME I, 525

ratenis Bielenstein Holzb. 384, ratens Spr., rate̦ns Dond., ratiņš U., Karls., Salis, Preekuln (in Kurl.), Wolm., das Spinnrad, der Wocken: vidzemnieku dze̦ltānītes, visas vērpa ratiņuos (Var.: rateņuos) BW. 6969. smalki sprēst ratenī (Var.: ratiņā) 6669 var. ieci, teci, ratenīt, jauna tava sprē̦dājiņa! 22662, 2. kuŗas mātes tā meitiņa strupajiem lindrakiem? vai liniņi tai neauga, vai ratenis (Var.: ratiņš) nelecēja? 20488. vērpu, vērpu, šļūcen šļūcu ar deviņi rate̦niem 25436, 8 var. tārpiņš vērpa zīda diegu zeltītā ratenītī 2752. ratenis sāka dūkt savu vienmuļīguo, nebeidzamuo dziesmu Valdis Stabur. b. 249. piektvakariem, kad rateņi neŗūca Apsk. v. J. 1903, S. 149. ratenim spuoli dreijāt Druva III, 250.

Avots: ME III, 480

sadūcis, s. sadūkt.

Avots: ME III, 618

sadukt, intr.,

1) sich niederbeugen, zusammensinken:
mežsargs sadukst pie zemes MWM. VIII, 544. zē̦ns satrūkstas, sadukst Vīt. 36. viņa sarāvās un saduka De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 675. Part. praet. saducis, zusammengesunken; matt, abgemattet, verdriesslich: Ķīsis stāvēja . .. saducis un nuošļucis Latv. Gustavs stāvēja galvu nuodūris, saducis Druva II, 722. kuo tu esi tāds sagājies, saducis (verdriesslich)? Matkutn. tu šuodien tāds saducis, nuopietns Druva II, 305. skrīveris sadukušā, tikkuo dzirdamā balsī lasīja Latv. sadukusi sirds, ein abgemattetes, bekümmertes Herz Elv.;

2) "schwach von Atem sein" L.; 3 = sadūkt I: saducis laiks.

Avots: ME III, 616

satvan̂kt ² Dond.,

1) "= sasmakt": ūdens traukā stāvuot satvan̂cis ² Sassm.; satvancis ² gaiss Erwalen; "piedūkt, pietvīkt": satvancis ² gaiss Kl. - Dselden; s. (kas uzturējies satvankušā gaisā un kam nuo tam sasarkuši vaigi) cilvē̦ks Erwalen;

2) "?": šūpulis bij par visiem šūpuļiem satvancis Lapsa - Kūm. 261.

Avots: ME III, 769

smalsinât,

1): uz rudeni lietus smalsina Lubn.; vgl. smalˆcinât 4; ‡

2) "caur de̦gunu dūkt kādu meldiju" (mit àl ² ) Hirschenhof.

Avots: EH II, 533

vijât, ‡

2) "?": viņš cienīja ... dziesmas, lai gan pats mācēja tikai līdzi dūkt, ne vilkt un v. Veselis Cilv. sac. 14.

Avots: EH II, 782