salˆts (li.
šáltas, apr.
salta, av. [wenn mit
r aus
l] sarǝta "kalt") Prl. n. FBR. VI, 96, Kl., Laud., Lis., A. Kalzenau, Kroppenhof, Setzen, Warkl., Schwanb., Adleenen, Selsau, Selburg, Heidenfeld, Gr. -Buschh., Kreuzb., Arrasch, Golg., Saikava,
salts U., Peb., Bers., Grosdohn, Sessw., Lubn., Fehsen, Oselshof, Marzen, Nötk., Lixna, Schlossberg, Fehgen, Kokn., Memelshof, A. - u. N. -Rahden, Kurmene, Holmhof, Sassm., Adv.
salˆti,1) kalt: Sprw.
salts kâ le̦dus, gards kâ me̦dus. salti pūta ziemas vēji BW. 8865.
saltu (Var.:
aukstu, bargu) ziemu izcietuši 27957, 9.
salts ūdens avuotā 8866.
salta mana ustubiņa, salti gultas paladziņi 27828.
slimnieci tu guldi... uz saltas zemes Kaln. Kaz. Dalbs 64.
ilgi stāvuošiem ūdenī sāk jau mesties salti Aps.
salti sviedri JK.
Bē̦rtuļam pārskrēja salts pār kauliem Blaum.
man salˆt (alter nom. s. neutr. g.) Kl., Kreuzb., Bers., Saikava od.
salti Lis., Golg.,
es friert mich. saltā gaļa A. v. J. 1896, 3,
Gallert. saltais kambaris Butzkowsky,
die Handkammer. saltā zeme Gr. -Buschh.,
aus trockengelegten Sümpfen entstandene, weissen Lehm enthaltende Erde.
- ka tu salts paliktu! dass du kalt würdest! Mag. XX, 3, 40 (
drückt mehr eine Verwunderung, als einen Fluch aus U.);
2) fig.,
kalt, bloss, nackt: saltām metala skaņām Vēr. II, 172,
salti me̦li, reine, unverschämte Lüge: viņš ticēja tīri saltiem me̦liem Krišs Laksts 17
. saltu melst Ar.
tavu saltu lielību! Dr.
vēl jau var˙būt saltākas valuodas esi dzirdējis nekâ šās Kaudz. M. 44. - Subst.
salˆtums, die Kälte U., N. -Schwanb.:
salt[i] bij man saltumā, karst[i] bij man karstumā BW. 12641,
divi vien, kas saltuma nenuosala: rudzīt[i]s sniega kupe̦nā, bite kuoka namiņā BW. 27957, 10.
Ein altes part. prt. zu salˆt.Avots: ME II,
676