Paplašinātā meklēšana

àizdel˜verêt, àizdenderêt, hintumeln, ausgelassen wohin sich begeben: puika aizdelverēja uz kūti K.; dažs (putns) aizdelverēja pa gaisu labu gabalu Druva I, 833.

Avots: ME I, 22

‡ àizdel˜verêtiês, tollend fort-, hinlaufen (von Kindern gesagt) Siuxt.

Avots: EH I, 18

del˜verêt: unruhig sein Bartau; unvernünftig etwas tun (mit èl ² ) Meiran; "šaudīties, svārstīties" (mit èl ² ) Kalz.; wackeln, (sch)wanken (mit èl ² ) Warkl.: piedzēris delverē; wackelnd (wankend) gehen Bērzgale. Refl. -tiês: tollen, ausgelassen (ungezogen) sein (mit el˜ ) Grünw.

Avots: EH I, 315

del˜verêt, -ēju, mutwillig, albern, unruhig sein, Unsinn treiben, viel schwatzen: es dziedāju, delverēju, man arājs gadījās BW. 527. dziedu, dziedu, delverēju, ne par vienu nebē̦dāju. Refl. -tiês, lärmen, tollen, umherschwärmen: lai nu tik daudz nede̦lve̦rē̦tumies, iesāk kāds stāstīt pasakas Alm. diez, vai tad vairs delverēsies šurp Kleinberg. [Aus mnd. delvern "schwatzen, schreien."]

Avots: ME I, 454

‡ izdèlverêt ² Kalz., Lubn., heraus-, hinaustaumeln: i. laukā nuo istabas. Refl. -tiês (mit el˜ ) Dunika u. a. "iztrakuoties, izdauzīties 2".

Avots: EH I, 441

nùodelverêt, ‡

2) sich gesehwätzig äussern (?):
"... tâ . jau var aizmirsties, pa kuŗiem vārtiem iebraucis, pa kuŗiem jāizbrauc," lielais mutelnieks nuodelverēja P. W. Šis ar mani tiesāties? 4.

Avots: EH II, 39

nùodelverêt, intr., hintändeln: laiku; ["abtragen" Rutzau]. Refl. - tiês, sehr unruhig, unbändig sein, sich abjackern, umherschweifen.

Avots: ME II, 773

padelverêt(iês), ein wenig Possen treiben, tollen, mutwillig sein: bērni grib padelverēties.

Avots: ME III, 16

padelverêt(iês), ein wenig Possen treiben, tollen, mutwillig sein: bērni grib padelverēties.

Avots: ME III, 16

sadelverêt, tr., durch Unachtsamkeit verderben Seew. n. U.: viņš jau savas dūdiņas sadelverējis U.

Avots: ME II, 609

uzdelverêt: auch Frauenb. ‡ Refl. -tiês Frauenb., taumelnd hinaufgelangen: piedzē̦rušais tikkuo uzdelverējās pa trepēm augšā.

Avots: EH II, 721

uzdelverêt, tärmend, albernd, Mutwilien treibend (auf etwas) auftreten: uzdelverēja man uz kājas Golg. uzdelverēja uz ceļa Bauske.

Avots: ME IV, 324

‡ derbelêt, schnell und schlecht etwas tun (mit èr ² ) Kalz, und Meiran n. Fil. mat. 26; (auch reflexiv) "delverēt(iês); ātri šuo tuo ķerstīt" PV.

Avots: EH I, 316

ģelverêt, -ẽju, in Bers. für delverēt A. XIII, 81.

Avots: ME I, 696

[II kajaks "aumulis, trakulis": mans puika tāds kajaks; delverēties vien grib Dond.]

Avots: ME II, 137

ļaũt, ļaũju od. ļaũnu, ļãvu, tr., erlauben, gestatten, zulassen, einrümen: sunītis neļauj saimniekam miera JK. III, 67. ļauj svē̦tam garam vietas Tr. IV, 55. Mit abhängigem Infin.: neļauj laimei izbēgt! miegam nākt es neļāvu BW. 13735, 2. vaļu ļaut, einem den Willen, volle Aktionsfreiheit lassen: māte vaļas man neļāva BW. 6769. prātiņš man šurpu, turpu, kad prātam vaļu ļāvu (Var.: devu) 10533. Mit abhäng. Infin.: neļaun vaļas delverēt 27016. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur iz-juks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. Refl. -tiês,

1) aufhören, von jem. od. etwas ablassen, nachgeben:
ēd un ļaunies! ē̦dat, negaušas, ļaujaties! jau mana bļuodiņa dibe̦nu rāda BW. 19276. slimais nelabuojas, laikam ļausies, wird wohl sterben. ja viņam maz guoda prāts, tad viņš nuo mānis ļausies Seib. Mit abhäng. Part. od. Infin.: šķiŗamies mēs, māsiņas, ļaunamies runājuot (Var.: ļausimies runāties), wollen wir aufhören zu sprechen! BW. 17603, 2;

2) sich hingeben, sich überlassen:
ne miegam, ne kaunam, ne katram neļāvuos BW. 8709;

3) sich verlassen, vertrauen:
es atstāju tē̦v[u] ar māti, uz tevim ļaudamies; vgl. BW. 22880, 1;

4) sich lassen, mit abhäng, reflexivem
Infin.: puisis neļāvās uzmaukties iemauktus LP. VII, 657. tē̦va dē̦ls ļāvies pierunāties LP. VII, 100, ieteikties I, 168; sevi pielūgties Dīcm. I, 28. Zuweilen mit abhäng. aktiven Infin.: māršiņ mana jaunākā, kam ļāvies pierunāt tādam zē̦na knēvelim? BW. 24547, 4. kungs arīļāvas ierunāt (=ierunāties) Dicm. I, 42. Zu li. liáutis "aufhören", [lavónas od. liavónas "Leiche", apr. aulaut "sterben" čech. leviti, klr. лiвити "nachlassen, nachgeben", got. lēwjan "preisgeben", lēw "Gelegenheit" (vgl. auch le. ļaũns), s. Persson BB. XIX, 279 ff., Wood AJPh. XXIII, 199 f. u. 202, J. Schmidt KZ. XXVI, ll, Walde Wrtb˙z 447, Berneker Wrtb. I, 715, Zubatý Sborn. fil. I, 161 f.].

Avots: ME II, 533

ūkšuôt,

1): "truokšņuot, delverēt, plūžņuot" Bers.; ūkšuo pate, man[a] māsiņa! tev nevaid ūkšuotāju BW. 18074.

Avots: EH II, 741