Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'dibins' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'dibins' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (3)
dibins
dibins: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 65, Pilda n. FBR. XIII, 48, Bērzgale, Fest., Kaltenbr., KatrE., Siuxt, Warkl., Demln. gen. s. dibintiņa BW. 15966, 2 var.
Avots: EH I, 319
Avots: EH I, 319
dibins
Šķirkļa skaidrojumā (9)
bezdibens
bezdibens, -s, bezdibenis, dial. bezdibins, -ens, grundlose, bodenlose Tiefe, der Abgrund: un es nuogāzuos dziļi bezdibenī Vēr. I, 669. jūtu bezdibens Stari II, 273. bezdibe̦na e̦ze̦rs, avuots, grundlos; bezdibens aka Rain.
Avots: ME I, 283
Avots: ME I, 283
dibens
dibe̦ns, dibins">dibins (gen. s. -na, -s, selten -ņa), auch dibans BW. 29212, 1, dubens, [dibuns Bolwen],
1) der Boden, der Grund, die Tiefe:
aizsala jūrīte līdz dibinim (gew. -am) BW. 13282, 7. tukšs mans pūra dibentiņš 7705. ce̦pures, katla, mucas, upes dibe̦ns. kurpītes sarkaniem dibiniem BW. 21613. kuo saldē pa niekiem nagus; laidies tik dibinā. uoša laiva, smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. pateikt dievam nuo sirds dibe̦na od. dibe̦niem MWM. VIII, 284. līdz dibeņiem Aus. I, 5. lietu izstāstīt nuo paša gala un dibe̦na Seibolt. dibe̦nā dabūt, rīt, verschlucken: kumuosu ne˙maz nevaru dabūt dibe̦nā;
2) der innerste od. hinterste Teil eines Raumes:
ciemiņ, bēdz uz dibe̦nu, lai suņi neiekuož kājās, so fordert der Lette den Gast auf, ins Zimmer weiter zu rücken;
3) der Hintere:
uzduod uz dibe̦na un atlaiž LP. VI, 789. gan tu dabūsi pa dibe̦nu;
4) genitivische Verbindungen: maisa dibins, gals, das untere Ende des Sackes;
kambaŗa dibingals, der hinterste Teil des Zimmers; dibens, dibins, dibe̦na, dibina od. dibinistaba, das letzte, hinterste Zimmer; dibe̦na ļaudis, die im Altarchore versammelten Leute; = meža ļaudis Ruj. n. U.; dibinsiena, die hintere Wand. dibindurvis, die hintere Tür Duomas I, 675. [Aus Glücks Bibelübersetzung seien noch folgende Formen hier angemerkt: gen. s. dibiņa, n. pl. dibeņi, dat. pl. dibiņiem.] Wohl [mit ib aus ub nach Le. Gr.§ 18d] zu li. dùgnas, slav. dъno "Boden", [dъbrь "Schlucht", kymr. dwfn, got. diups "tief", li. dùbti "einsinken", daubà "Schlucht" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 238, 242 f. und 246 und Trautmann Wrtb. 46 (über das von Zubatỳ BB. XVIII, 261 und Bechtel BB. XXII, 280 mit le. dibe̦ns verglichene slav. dьbrь s. Berneker l. c. 242)].
Avots: ME I, 465
1) der Boden, der Grund, die Tiefe:
aizsala jūrīte līdz dibinim (gew. -am) BW. 13282, 7. tukšs mans pūra dibentiņš 7705. ce̦pures, katla, mucas, upes dibe̦ns. kurpītes sarkaniem dibiniem BW. 21613. kuo saldē pa niekiem nagus; laidies tik dibinā. uoša laiva, smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. pateikt dievam nuo sirds dibe̦na od. dibe̦niem MWM. VIII, 284. līdz dibeņiem Aus. I, 5. lietu izstāstīt nuo paša gala un dibe̦na Seibolt. dibe̦nā dabūt, rīt, verschlucken: kumuosu ne˙maz nevaru dabūt dibe̦nā;
2) der innerste od. hinterste Teil eines Raumes:
ciemiņ, bēdz uz dibe̦nu, lai suņi neiekuož kājās, so fordert der Lette den Gast auf, ins Zimmer weiter zu rücken;
3) der Hintere:
uzduod uz dibe̦na un atlaiž LP. VI, 789. gan tu dabūsi pa dibe̦nu;
4) genitivische Verbindungen: maisa dibins, gals, das untere Ende des Sackes;
kambaŗa dibingals, der hinterste Teil des Zimmers; dibens, dibins, dibe̦na, dibina od. dibinistaba, das letzte, hinterste Zimmer; dibe̦na ļaudis, die im Altarchore versammelten Leute; = meža ļaudis Ruj. n. U.; dibinsiena, die hintere Wand. dibindurvis, die hintere Tür Duomas I, 675. [Aus Glücks Bibelübersetzung seien noch folgende Formen hier angemerkt: gen. s. dibiņa, n. pl. dibeņi, dat. pl. dibiņiem.] Wohl [mit ib aus ub nach Le. Gr.§ 18d] zu li. dùgnas, slav. dъno "Boden", [dъbrь "Schlucht", kymr. dwfn, got. diups "tief", li. dùbti "einsinken", daubà "Schlucht" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 238, 242 f. und 246 und Trautmann Wrtb. 46 (über das von Zubatỳ BB. XVIII, 261 und Bechtel BB. XXII, 280 mit le. dibe̦ns verglichene slav. dьbrь s. Berneker l. c. 242)].
Avots: ME I, 465
divdibens
divdibe̦ns, divdibins, duidibe̦ns,
1) "?": sagaidi divdibe̦na pūru Vēr. I, 774;
2) ein Grützspann
[divdibins Domopol]: sieva nāca ar divdibe̦nu MWM. VIII, 323.
Avots: ME I, 471
1) "?": sagaidi divdibe̦na pūru Vēr. I, 774;
2) ein Grützspann
[divdibins Domopol]: sieva nāca ar divdibe̦nu MWM. VIII, 323.
Avots: ME I, 471
dobums
duôbums: auch Wolmarshof, mit ùo 2 auch Aahof;
1): kuoka duobumā BW. 27957, 6 var.;
3): die Höhlung in einem angefressenen Zahn
BielU.; upes d. Salis, = atvars I; ‡
4) ein hölzernes Gefäss, dessen Wandung aus éinem Holzstück angefertigt ist:
nuo apaļa kuoka iztaisīts d. Iw. duobumā dibins nuo virsus dzīts iekšā Siuxt.
Avots: EH I, 349, 350
1): kuoka duobumā BW. 27957, 6 var.;
3): die Höhlung in einem angefressenen Zahn
BielU.; upes d. Salis, = atvars I; ‡
4) ein hölzernes Gefäss, dessen Wandung aus éinem Holzstück angefertigt ist:
nuo apaļa kuoka iztaisīts d. Iw. duobumā dibins nuo virsus dzīts iekšā Siuxt.
Avots: EH I, 349, 350
dona
II duona, gew. Pl., auch duones [Bielenstein Holzb. 321], duoni U., [duõnas Ruj., Jürg.],
1) die Kimmen, Zargen:
tīnītes dibins ar visām duonām Līb. Pūķis 55. iekuodās ar zuobiem mucas duonā Etn. IV, 154. duoņu dūcis od. nazis, ein Schnitzmesser, mit dem man die Kimmen ausschneidet Ruj., U. ;
2) der Boden eines Gefässes, Fasses
Krem., U., Ruj.: laiviņu ieve̦lk upītes galā, lai le̦di neē̦d viņas duonas Stari II, 43 ;
3) Rand von Tellern, Töpfen
PK. n. U. ;
4) eine in die Kammlade gelegte Rinne:
ja šķiets par smalku vai mustavu rene par daudz izdilusi, tad ieliek mustavu renē duoniņas, t. i. tādu renīti, kuŗa mustavu renē stingri stāv un satur arī šķietu Nerft ;
5) rijās pie krāsns pietaisa sānuos mūrīti ; tuo vietu, kur ze̦mākais mūris ar krāsni satiekas, sauc pa duonu, duoni Druw.
Avots: ME I, 534
1) die Kimmen, Zargen:
tīnītes dibins ar visām duonām Līb. Pūķis 55. iekuodās ar zuobiem mucas duonā Etn. IV, 154. duoņu dūcis od. nazis, ein Schnitzmesser, mit dem man die Kimmen ausschneidet Ruj., U. ;
2) der Boden eines Gefässes, Fasses
Krem., U., Ruj.: laiviņu ieve̦lk upītes galā, lai le̦di neē̦d viņas duonas Stari II, 43 ;
3) Rand von Tellern, Töpfen
PK. n. U. ;
4) eine in die Kammlade gelegte Rinne:
ja šķiets par smalku vai mustavu rene par daudz izdilusi, tad ieliek mustavu renē duoniņas, t. i. tādu renīti, kuŗa mustavu renē stingri stāv un satur arī šķietu Nerft ;
5) rijās pie krāsns pietaisa sānuos mūrīti ; tuo vietu, kur ze̦mākais mūris ar krāsni satiekas, sauc pa duonu, duoni Druw.
Avots: ME I, 534
dupins
padibene
padibene, pādibenis, padibe̦ns, dibins">padibins, padubenis Nigr.,
1) (padibenis Bielenstein Holzb. 104) die Unterlage eines Korn-, Heuhaufens:
padibene kaudzes vieta, kaudzes kurvis Lubn. n. Etn. III, 1. kaudzes vietu jeb padibeni taisīt Gold. n. Etn. I, 105. kad sienu pļaujuot izpļauj padibeni, tad tai gadā būs jāiet uz uzdeviņām Etn. II, 23;
2) die aus der Korndarre in die Dreschtenne zum Dreschen gebrachte letzte Getreidelage = pēdējais metiens Naud. kūlu riju, neizkulu, vēi palika padibene (Var.: padibenes, pādibe̦ns, padibine) BW. 18305; 22623; auch die untere Schicht der Getreidelage: kad bija izmīdīts, tad izmīdīja un nuokrātīja padubeni (apakškārtu) RKr. XVII, 84;
3) was sich am Boden eines Gefässes befindet:
kad vērša piens neceļas, tad suliņu dibe̦nā nuostājas pabieza kārta padibe̦nu Etn. II, 137. duodat man piena rausi, me̦dus puoda padibinu (Var.: padibeni)! BW. 19220. es redzeju jūŗas māti siekiem naudas mēŗuojuot; es tev lūdzu, jūŗas māte, duod mān sieka padibeni! kad neduod padibeni, duod jel vienu ce̦purīti! 30911. padibins (pīpē) šļurkst; im Pl. - der Bodensatz einer Flüssigkeit, die Neige: tas liecina par kausa iztukšuošanu līdz pašām padibenēm - A. XIII, 894. biezās padibenes lampā izžuva pa˙visam MWM. X, 195. viņš izkratīja nuo pīpes padibenes;
4) fig., der Abschaum:
visi tādi padibeņi gar manim blandījās VL. viņi nuokļuvuši dzīves padibenēs B. Vēstn.
Avots: ME III, 16, 17
1) (padibenis Bielenstein Holzb. 104) die Unterlage eines Korn-, Heuhaufens:
padibene kaudzes vieta, kaudzes kurvis Lubn. n. Etn. III, 1. kaudzes vietu jeb padibeni taisīt Gold. n. Etn. I, 105. kad sienu pļaujuot izpļauj padibeni, tad tai gadā būs jāiet uz uzdeviņām Etn. II, 23;
2) die aus der Korndarre in die Dreschtenne zum Dreschen gebrachte letzte Getreidelage = pēdējais metiens Naud. kūlu riju, neizkulu, vēi palika padibene (Var.: padibenes, pādibe̦ns, padibine) BW. 18305; 22623; auch die untere Schicht der Getreidelage: kad bija izmīdīts, tad izmīdīja un nuokrātīja padubeni (apakškārtu) RKr. XVII, 84;
3) was sich am Boden eines Gefässes befindet:
kad vērša piens neceļas, tad suliņu dibe̦nā nuostājas pabieza kārta padibe̦nu Etn. II, 137. duodat man piena rausi, me̦dus puoda padibinu (Var.: padibeni)! BW. 19220. es redzeju jūŗas māti siekiem naudas mēŗuojuot; es tev lūdzu, jūŗas māte, duod mān sieka padibeni! kad neduod padibeni, duod jel vienu ce̦purīti! 30911. padibins (pīpē) šļurkst; im Pl. - der Bodensatz einer Flüssigkeit, die Neige: tas liecina par kausa iztukšuošanu līdz pašām padibenēm - A. XIII, 894. biezās padibenes lampā izžuva pa˙visam MWM. X, 195. viņš izkratīja nuo pīpes padibenes;
4) fig., der Abschaum:
visi tādi padibeņi gar manim blandījās VL. viņi nuokļuvuši dzīves padibenēs B. Vēstn.
Avots: ME III, 16, 17
rēgoties
rẽ̦guôtiês Neuenb., Lin., Iw., Wid., rẽ̦gâtiês, -ãjuôs U.,
1) auch rē̦guôt Altr. asins zieds 5, sich (im Dunkeln unklar) zeigen; sich drohend erheben :
dzer, kamē̦r mucai dibins rē̦guojas LP. IV, 27. tikai skursteņa gals vien ūdens virsū rē̦guojās VI, 496. ve̦lna miteklis rē̦guojies attālumā III, 47. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem II, 29. rē̦guojas pretim šausmīga gara nabadzība A. v. J. 1904, S. 832. grē̦ks visur rē̦guojas priekšā LP. V1, 145. vai aiz luoga nerē̦guojas galva? Jaun. Dr. v. J. 1901, S. 358. iz vilņiem rē̦guojās . . . ple̦ci Rainis. vājprātīgam nevar pierādīt, ka tas, kas viņam rē̦guojas, ir fantazija Uolavs Ētika 104. man rē̦guojas pie kājām mana bē̦rna kaps Rainis;
2) auch rē̦guot Gr.-Buschhof, gaffen, zurückschauen
U.: kuo tu tur rē̦guo? Gr.-Buschhof. arvienu uz durnīm rē̦guodamies Kaudz. M. 40. kādēļ mans kumeliņš atpakaļ rē̦gājās? BW. 18397, 6. ja jau tu . . . būtu manu balsi pazinis, tad tev atpakaļ rē̦gāties nevajadzē̦tu Jaunie mērn. laiki I, 120;
3) sich scheuen (von Tieren gesagt Kursiten)
U.: zirgs rē̦gājas, das Pferd schaut sich ängstlich um, stutzt und scheut Biel. n. U. zirgs tâ rē̦guojas, - diezin kuo nu krūmuos ieraudzījis Kursiten n. Etn. I, 58. laumas (raganas LP. VI, 57) lai rē̦guojas (sollen fernbleiben) nuo mana luopa! Br. 510;
4) eine Sache zögernd anfassen
U.;
5) albern, Unsinn treiben
Freiziņ, "visādi ākstīties" Hochrosen: citām jāja precenieki, es pa priekšu rẽ̦guojuos (Var.: gruozījuos, plātījuos u. a.) BW. 7918 var. Zu redzêt.
Avots: ME III, 518, 519
1) auch rē̦guôt Altr. asins zieds 5, sich (im Dunkeln unklar) zeigen; sich drohend erheben :
dzer, kamē̦r mucai dibins rē̦guojas LP. IV, 27. tikai skursteņa gals vien ūdens virsū rē̦guojās VI, 496. ve̦lna miteklis rē̦guojies attālumā III, 47. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem II, 29. rē̦guojas pretim šausmīga gara nabadzība A. v. J. 1904, S. 832. grē̦ks visur rē̦guojas priekšā LP. V1, 145. vai aiz luoga nerē̦guojas galva? Jaun. Dr. v. J. 1901, S. 358. iz vilņiem rē̦guojās . . . ple̦ci Rainis. vājprātīgam nevar pierādīt, ka tas, kas viņam rē̦guojas, ir fantazija Uolavs Ētika 104. man rē̦guojas pie kājām mana bē̦rna kaps Rainis;
2) auch rē̦guot Gr.-Buschhof, gaffen, zurückschauen
U.: kuo tu tur rē̦guo? Gr.-Buschhof. arvienu uz durnīm rē̦guodamies Kaudz. M. 40. kādēļ mans kumeliņš atpakaļ rē̦gājās? BW. 18397, 6. ja jau tu . . . būtu manu balsi pazinis, tad tev atpakaļ rē̦gāties nevajadzē̦tu Jaunie mērn. laiki I, 120;
3) sich scheuen (von Tieren gesagt Kursiten)
U.: zirgs rē̦gājas, das Pferd schaut sich ängstlich um, stutzt und scheut Biel. n. U. zirgs tâ rē̦guojas, - diezin kuo nu krūmuos ieraudzījis Kursiten n. Etn. I, 58. laumas (raganas LP. VI, 57) lai rē̦guojas (sollen fernbleiben) nuo mana luopa! Br. 510;
4) eine Sache zögernd anfassen
U.;
5) albern, Unsinn treiben
Freiziņ, "visādi ākstīties" Hochrosen: citām jāja precenieki, es pa priekšu rẽ̦guojuos (Var.: gruozījuos, plātījuos u. a.) BW. 7918 var. Zu redzêt.
Avots: ME III, 518, 519
sakacēt
sakacêt West - Kurl., auch sakacerêt, tr., = sasniegt, erreichen: sakacēt dibe̦nu, griestus Rothof. bē̦rns vēl nevar galdu sakacēt Sassm. ābuoļus nevar sakacēt LP. IV, 72. lai nespē̦tu ar ruokām galvu vairs sakacēt V, 78. bezdibins tik aplam dziļš - ne˙maz sakacēt! V, 225. ve̦lns varējis pirkstu galiem e̦ze̦ru sakacēt VII, 1289, kāpšļus nevarēja sakacēt Janš. Dzimtene IV, 15. gaŗš tautietis, nevar matu sakacēt (Var.: aizkacēt ) BW. 21393. Refl. -tiês, = sasniegties: sakacēties ruokām Dunika.
Avots: ME II, 643
Avots: ME II, 643