Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'dumpis' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'dumpis' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (4)

dumpis

I dum̃pis,

1): Lärm
- auch Iw. (z. B, vom Donner): kad es dzirdu kādu dumpi, tad es nevaru gulēt Strasden; Streit: dzirdēju ... lielu dumpi strīdējam BW. 15067, I. dumpi nedarāt! 23611, 1 var. es šķitu, tur d., kur suņi rēja: Ķīsene... meitu pirtī pēra 20805; ‡

2) "?": meitas mani dumpi (Var.: dullu, ģeķi u. a.) sauca... alus mani dumpi taisa BW. 20017, 1 var.

Avots: EH I, 342


dumpis

I dum̃pis [li. dumpis "мятеж"], dumpfer Lärm, Aufruhr, Empörung: Turcijā izcēlies dumpis.

Avots: ME I, 515


dumpis

II dum̃pis: mit um̂ 2 auch Wandsen.

Avots: EH I, 342


dumpis

II dum̃pis [C., Nigr., dum̂pis 2 Angern], auch bada dumpis, der Rohrdommel (ardea stellaris): es e̦smu it kâ dumpis tuksnesī Ps. 102, 7. [Zugrunde liegt wohl mnd. raredump "Rohrdommel", s. Sehwers 146.]

Avots: ME I, 515

Šķirkļa skaidrojumā (14)

aizbrēkt

àizbrèkt,

1) überschreien,

2) von dem unheilvollen Vogelgeschrei:
kad dumpis aizbrē̦c, tad dvaša smirds JK. II, 72. kad pīpene aizbrē̦c, tad paliek dze̦lte̦ns JK. II, 71. Refl. -tiês, anfangen ein wenig zu schreien, zu weinen: bē̦rns aizbrēcās.

Avots: ME I, 20


dumpnis

[I dumpnis "tumultus" Elger Dict. 476; zu dumpis I.]

Avots: ME I, 515


gailis

gaîlis, Demin. gaîlîtis, gaîlē̦ns, verächtlich gaĩlelis [Līn.],

1) der Hahn:
Sprw. kad gailis dzied vakarā, tad cilvē̦ki maldās. strādāt strādā kâ zirgs, ēdin ē̦d kâ gailis. gailis nuominis vērsim kāju od. mēli. viens pats gailis daudz vistu valda. kuo lielies kâ gailis uz sē̦tas od. uz sūdu čupas od. laktā? ar gaili mājas nevar uzņemt, ar zirgu nevar nuolaist. ne gailis nedziedās, keiner wird darüber wissen;

2) alte, beliebte Einteilung der Nacht nach dem Hahnenschrei:
gaiļu laiks, die Zeit des Hahnenkrähens Mar. n. RKr. XV, 114. piecēlāmies rīta agrumā - gaiļuos, pirmajuos, uotrajos, trešajuos gaiļuos, priekš gaiļiem; nuo gaiļiem līdz vakaram. līdz pat gaiļu laiciņam (Var.: līdz rītam, līdz gaiļiem) BW. 16832. pirmā gailītī (d. Sing. ungew. st. pirmuos gaiļuos) 6787;

3) als Symbol des Feuers - in vielen Rätseln - das Feuer:
sarkans gailis uz jumta tup RKr. VII, 1249. ze̦lta gailis daiļi te̦k (= uguns skalā) 1254. sarkans gailis bedrē dzied (uguns krāsnī) 1257. jumtā ielaist sarkanuo gaili, den roten Hahn aufs Dach setzen;

4) e̦ze̦ra gailis, = dumpis U., meža gailis, ="mednis ar sarkanu seksti" Jauna raža IV, 84. jūŗas gailis, der Kampfhahn (machetes pugnax)
RKr. VIII, 96: agri dzied jūŗas gaiļi, es agrāk piecēluos BW. 13250, 21. rāmīts gailis, der Kapaun; juoku od. spuogu gailis, der Spassvogel LP. I, 184, VI, 495; vakara gailis BW. III, 1, S. 47, ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss; žagaru gailis, Hahnrei St., ein leichtsinniger, prahlerischer Mensch A. XII, 869;

5) der Hahn am Flintenschlosse:
gaili atvilkt, nuolaist, der Hahn spannen, abdrücken;

6) die letzten Balken im Giebel
B. Vēstn.;

7) gailīši, gailītes, auch gaiļi, = gailenes U.;

8) gailīši, die obersten Strohbünde beim Decken des Daches:
gailīši ir kūļi, kas nāk pēc vistiņām uz jumta Grühn.; labības gailīši, lema cyanella Mežuos un ārēs 19;

9) gailīši, gaiļi, die Klumpen saurer Milch in der Grütze, in den Molken, Nachbleibsel, Klumpen der gewärmten Milch in den Molken
Trik., Smilt., [Ronneb.], Serben, Oppek., Erlaa, U.: gailīši - putrā rūgūša piena vai krējuma kunkuļi Smilt., [Trik.], Adsel. arī biezai putrai virsū liktuos, smalki sagrieztuos un izce̦ptuos gaļas gabaliņus sauc par gailīšiem Adsel. A. XII, 869. [Wohl eher nach Jagić AfslPh. VIII, 144 eine Koseform mit l gegenüber li. gaidỹs (wie brãlis neben apr. brāti) als unmittelbar von der Wurzel von ai. gāyati "singt"abgeleitet; vgl. dziêdât.]

Kļūdu labojums:
ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss = der Inhaber eines bestimmten Ehrenamts auf Hochzeiten, der scherzweise dabei auch die Rolle eines "Hahns" spielt

Avots: ME I, 584, 585


kāja

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. 2 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188


kājenē

kãjenē bût: dumpis vēl kājenē Latv. Av. 1863, № 32.

Avots: EH I, 599


ķilda

ķil˜da,

1): lielu ķildu cēlējiņa BW. 23781, 7; ‡

2) "?": tāds dumpis jūŗas ķildai pielīdzinājams, kas gar klints sienām dauzās Pēt. Av. III, 247.

Avots: EH I, 702


kliests

kliẽsts NB., ein böser Streich, eine Untat, vgl. kliẽsti; "tracis, dumpis ar kaušanuos" NB.: iztaisīja kliestu.

Avots: EH I, 620



pielauzt

pìelaûzt,

1) dazu-, hinzubrechen, -pflücken;

2) zur Genüge, zum Überfluss brechen, pflücken; brechend, pflückend anfüllen:
vērsis pielauž ar ragiem kuoku ... un stāj pie darba Pas. I, 245 (aus Birzgaļi). pielauž sluotu III, 121. redzi, kādas es skaistas sēnes pielauzu! Zalktis I, 26;

3) überreden, bewegen:
Tīlupis nebij tik viegli pielaužams Alm. pagāns nebeidzās lūgties, kamē̦r ... māti pielauza atstāt... savu bē̦rnu LP. VII, 41. nepielaužami bērni, Kinder, denen man das Lesen nicht beibringen kann U. Refl. -tiês,

1) gewaltsam losstürzen auf etw.:
visi ļaudis ... pielauzās tuo mūri apgāzt Glück II Sam. 20, 15;

2) hart bedrängen:
jau dumpis namam pielauzās Mag. II, 3, 2. kad ve̦lns man pielaužas Dziesmu gr. 280.

Avots: ME III, 265, 266


raize

raîze PS., C., Kr., Kl:, raize 2 Dond., raĩze Tr., gew. der Plur. raizes, raĩzes Kandau, Selg., Iw., ràizes 2 Gr.-Buschhof, auch raiza Warkl., raiza Für. I, Jürg., Adolphi 7, raizas Glück, raizas Prl., stechender Schmerz U.; Kummer, Sorge, Herzeleid: Sprw. vienam maize, uotram raize. miers duod maizi, dumpis - ràizi. labāk sāls un maize, nekâ guods un raize. sausa maize liela raize: - bē̦rnu raizes U., Geburtswehen. - Zu li. ráižyti "mehrfach schneiden", poln. rznąć "schneiden"; vgl. dazu Walde Vrgl. Wrtb. II, 344.

Avots: ME III, 472


samūdēt

samūdêt,

1) eine gewisse Zeit hindurch schwimmen
Meiran: zivju ķēniņiene samūdējuse. trīs dienas trīs naktis LP. V, 393;

2) "sagāzt": samūdēt (für -īt?) kuokus staignā vietā Rugāji;

3) = sasmakt 2 (mit ū ) Lemsal: ūdens, ēdiens samūdējis; "ieskābt (mit ù 2 ) Bers.; ganz sauer werden (mit ũ) N: -Peb.;

4) eine gewisse Zeit hindurch dumpfbrüllen:
dumpis samūdēja visu vakaru Saikava.

Avots: ME II, 691


uzdumpt

uzdum̂pt 2 Wandsen, aufschreien (vom Rohrdommel): dumpis kādas reizes uzdumpa un apklusa Wandsen.

Avots: ME IV, 326


uzliesmot

uzliesmuôt, aufflammen, auflodern: uoglēs vēl kvē̦luo maza uguntiņa, kas šad un tad uzliesmuo Ahs. sē̦rkuociņš uzliesmuoja Jaun. Dr. v. J. 1901, S. 376. ātri viņš uzliesmuoja, ātri izdega un izdzisa MWM. XI, 165. nejauši uzliesmuo un apdziest zvaigznes Vēr, I, 797. acis viņai priecīgi uzliesmuoja A. XVI, 359. dusmas... uzliesmuoja ar jaunu spē̦ku A. XX, 245. sirdīs uzliesmuojuse mīlestība JK. Palestīnā uzliesmuoja dumpis MWM. VIII, 522.

Avots: ME IV, 353


uzsprēgāt

uzsprē̦gât,

1) aufplatzen:
le̦dus uzsprē̦gājis KatrE.;

2) = uzsprakstêt 2: tauki ce̦puot var uzsprē̦gāt uz ruokas Saikava;

3) aufprasseln, aufsprühen:
uguns atkal uzsprē̦gāja Golg.;

4) (mit grossen Tropfen) aufspritzen
(intr.; vom Regen): lietus drusku uzsprē̦gāja Ahs., Golg.;

5) erbost Bosheiten zurufen:
sievas tâ uzsprẽ̦gāja viena uotrai, ka gan˙drīz dumpis izcēlās Nigr.

Avots: ME IV, 383