I duñgât,
-āju, dunguot,1) brummen, summen [dunguôt Kreuzb.,
dungât Bers.]:
uodiņš nāca dunguodams BW. 14975.
tâ dungādams vecītis aizgāja savām mājām gaŗām; [duñgât, trommeln Ruj.];
2) bei sich brummen, undeutlich sprechen od. singen, namentl. eine Melodie, ein Lied AP., Etn. III, 162 [aus Lös.]:
Indriķis sevī mūžam dunguoja Klaustiņ.
viņš dunguo kādas blēņu dziesmas Vēr. II, 903.
māte dažus paņēmienus nuo marša dunguo ar sajūsmību MWM. VI, 289.
dunguo tē̦vs BW. 18587, 1 [aus Sessw.].
cē̦rtuot tie dunguoja kuo par uozuola dzīvi Apsk. I, 449.
Avots: ME I,
517