Paplašinātā meklēšana

dvaša (li. dvasià "Atem, Geist").

1) der Hauch, Atem, Odem:
dvašu vilkt, atmen; cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu; dvašas vilciens. der Atemzug; dvašu atņemt. atvilkt Br. 99. 100. dvaša atsitas, er hat übelriechenden Atem. dievs iepūta cilvē̦ka nāsīs dzīvības dvašu I Mos. 2. 7;

2) der Eigentümer des Atems, lebendes Wesen
(bibl.): valdait par zivīm jūŗā, putniem un visām dvašām, kas lien virs zemes I Mos. 1. 28. lai pa pulkiem ruodas ūdenī dzīvas dvašas un putni I Mos. 1. 20;

3) Dampf, Dunst:
dvašu duot, Dunst geben Manz. Lett. Zu dvèst.

Kļūdu labojums:
dvaša un putni = dvašas

Avots: ME I, 536, 537

àizbrèkt,

1) überschreien,

2) von dem unheilvollen Vogelgeschrei:
kad dumpis aizbrē̦c, tad dvaša smirds JK. II, 72. kad pīpene aizbrē̦c, tad paliek dze̦lte̦ns JK. II, 71. Refl. -tiês, anfangen ein wenig zu schreien, zu weinen: bē̦rns aizbrēcās.

Avots: ME I, 20

àizķezêt, intr., sich mit Schmutz anfüllen, z. B. die Pfeife mit Nicotin: pīpis aizķezējis, neiet vairs dvaša cauri Grünh., Schrund., Stenden, Kursiten. kāpuostu griežamai mašīnai zuobi aizķezējuši: nemaz vairs neņe̦m (Ruhental u. a.).

Avots: ME I, 35

àizliduôt, auch àizlidêt (Spr.), dahinschweben: beidzamais dvašas vilciens lē̦ni aizliduojis Aps. V, 38.

Avots: ME I, 36

àizpupinât, von dem bösen Geschrei des Wiedehopfes: kad pupiķis aizpupina, tad dvaša smird Etn. III, 9.

Avots: ME I, 45

àizraût, tr.,

1) mit Gewalt hinreissen, hinziehen, hinschleppen, dahinraffen, wegschleppen:
saimnieks aizrāvis cūku akmeņa tuvumā LP. V, 93. dievs aizrāvis manus ienaidniekus caur manu ruoku Chron. 15, 11. kaķītis apmana, kur viņa kungs aizrauts LP. IV, 87;

2) reissend, mit Ungestüm zumachen, schliessen:
luogu, durvis; benehmen: e̦lpu, dvašu: tiklīdz kā gaisa trūkst, sakām, ka mums aizrauj dvašu, jeb mēs aizslāpstam Pūrs II, 170. guovis aizrauj pienu, die Kühe geben mehr nicht Milch. Refl. -tiês,

1) sich hinreissen, sich hinreissen lassen:
viņa aizraujas mīlestībā JR. IV, 109;

2) sich schliessen:
gaiss vienā vietā tā kā aizrautuos cieti LP. IV, 194;

3) hinter etwas gehen, sich verbergen:
mēnesis aizrāvās aiz mākuoņiem Stari II, 347;

4) benommen werden, stocken:
Andŗa mātei balss tā kā aizrāvās Aps. II, 14. nuo prieka viņai dvaša aizrāvās Vēr. I, 661. Das Part. aizraudamies, auch aizrāvies, wird zur Bezeichung einer eifrigen, eiligen, bis zur Atemlosigkeit gesteigerten Tätigkeit gebraucht: viņš rakstīja aizraudamies Vēr. I, 668. suns rēja aizraudamies Apsk. I, 316. viņa runāja aizrāvusies Apsk. I, 584. [aizrauties L. "in Rauch ersticken wollen"].

Kļūdu labojums:
geben nicht mehr Milch = fangen an, weniger Milch zu geben

Avots: ME I, 46

alkans (li. álkanas "nüchtern, hungrig"),

1) hungrig, gierig:
tava dvaša ir kā alkana liesma Asp. saules starus vēl zeme alkani dzeŗ A. XXi, 512;

[2) dem der nötige Geschmack fehlt, fade,
Druva I, 392: man nepatīk tēju dzert ar vienu grauda cukura: nav salde̦na, bet tikai alkana. alus izdevies gluži alkans: nezinu, vai tur iesala vaina, jeb kas cits. alkana putra = p. bez pietiekuoša aizleja. In dieser Bedeutung ist alkans vielleicht durch salkans beeinflusst, da für das alte iz-alkt ein iz-s-alkt aufgekommen war.]

Avots: ME I, 67

bezdvēsele, -lis,

1) wer keine Seele, kein Herz hat:
kuo tu dziedi, bēzdvēsele! tev nebija dvēselīte BWp. 869. spīganas bezdvēseles rumpis LP. VII, 534. nāc šurp tu pārgalvis, nebēdnieks, bezdvēselis Manz.;

2) die Puppe, ein Gemälde, lebloses Bild:
stāsti bez labām mācībām ir kā... bezdvēseles, kas gan liekas kā cilvē̦ki, bet kam dvašas nav St.

Kļūdu labojums:
bēzdvēsele = bezdvēsele

Avots: ME I, 283

I dusêt, -u, -ēju,

1) keuchen, atmen:
kas tie tādi sirmi zirgi, kalnā kāpj dusē̦dami BW. 16789, 4898;

2) sclummern, ruhen:
gulē̦dams, dusē̦dams nuorauguos meitiņās. lai dus vieglu smilti, spuožu sauli, so wünscht der Lette dem Dahingeschiedenen sanfte Ruhe. lai dus, kur likts, so sagt man, indem man einen Verstorbenen erwähnt. [Zu dvèst, dvaša, dust, li. dusė´ti "hüsteln", dūsė´ti "schwer aufatmen", r. дышать "atmen", an. dúsa "sich ruhig halten", dúra "schlafen", norw. dial. dusa "ruhen" u. a., s. Falk-Torp 149, 167 f. und 179, Persson Beitr. 744 ^1, Uľjanov Знач. I, 28, Trautmann Wrtb. 65.]

Avots: ME I, 521

‡ dvelzt, -žu, zu, schwer atmen; keuchen A.-Laitzen (mit èl ² ); keuchen; husten Erlaa (mit elˆ): [de̦lamās ligas pazīmes:] smaga dvašas vilkšana, : brīžiem dvelšana Mekons Zelta m. gr˙s 220.

Avots: EH I, 351

gūņuôtiês "?": karsta dvaša, bailīgi vārdi un čukstēšana gūņuojās viņas ausī A. Ramāns A. XII, 730.

Avots: ME I, 686

līpinât,

1) kleben machen, (die Augen) schliessen:
miegs acis līpina AP., LP. I, 63, IV, 112. bet pret pusnakti nevar vairs paciest, cik saldi acis līpina LP. IV, 59. lîpinât ² Ruj., ankleben (tr.);

2) intr., mit kleinen Schritten laufen
Mar.; sich langsam vorwärtsbewegen, kriechen: pa matiem utis līpina Druw. n. Etn. II, 161;

3) kreichen, flackern, flimmern, glimmen:
uguntiņa drusku vien līpināja Lubn. [skalu liesmiņa līpināja uz dzišanu Fest.] zila liesmiņa līpina virs uoglēm Balss. pret saulīti ezeriņi līpināt līpināja BW. 21018;

4) flackern machen, flackern, flimmern lassen:
svecīte tik tik līpināja savu liesmiņu Niedra; [die tränenschweren Augenlider bewegen (wie beim Weinen) Fest.; blinzeln: acis vien lìpināja Austriņš M. Z. 51; Vērpetē 20]. Refl. -tiês,

1) [steigen?]:
dvaša pildīja izkuoptuo dārzu un līpinājās uz augšu Egl.;

2) [lĩpinâtiês], sich um eines Vorteils willen kriechersch anschmiegen
[Bers.]: Vidzemes muižnieki sāka līpināties ap puoļu pāniem Niedra;

3) [lîpinâtiês Drosth., lìpinâtiês Jürg., N. - Peb.], flackern, flimmern:
ciemu luoguos raudulīgi skala uguns līpinās A. XVI, 725. uguns liesmas līpinās C. vai redz[i], kâ zibins līpinās? Plūd. Rakst. I, 56. [Zu lipt?]

Avots: ME II, 489, 490

nedvašs ,* leblos [?] U.: cik nedvaša, tukša pasaule liekas! Rainis.

Avots: ME II, 711

nùomirinât, fakt. zu nùomir̃t, sterben machen, lassen, umbringen, töten: mēris visus nuomirinājis Etn. II, 59. baiduos nuo viņas siltās, mīkstās dvašas, kas, nuomirinādama gribu, pamuodina iegribas R. Sk. I, 122. [viņu jau ar sliktu ēšanu vien nuomirināja um Mitau.]

Avots: ME II, 820

pauôstît, pauošņât, tr., intr., ein wenig dann und wann riechen, schnuppern: viņa pāuostīja, vai dvaša nesmird pēc alkohola A. XX, 772. zirgs vērīgi pauošņāja sava kuopēja matus Vēr. II, 199.

Avots: ME III, 130

pĩkstis, ‡

2) eine Art Gepiepe
Mekons Zelta mājas grm. ³ 309 (wo die mit einem p. verbundene Erscheinung folgendermassen beschrieben wird: siltu, mīkstu maizi un neatdzisušu kartupeļu biezputru ē̦duot. vistām nāsis aizķep ...: tām nu dvaša jāve̦lk caur muti ar svilpuošanu, pīkstēšanu, pie kam mēle tiek apme̦sta ar cietu ādu).

Avots: EH XIII, 240

I pilt, prs. pilstu, voll werden (?) U., "piepildīties; piepampt" Trik.: tīnis līdz ar malām pilst MWM. v. J. 1897, S. 482. gaiss ar zemes dvašas smaržām pilst Rainis Gals un sākums 36. Nach U. kommt es aber wohl "höchstens" in der III p. prs. in der Zusammensetzung mit pie- vor: vâtis jau piepilst, das aber zu pilt II gehören könnte.

Avots: ME III, 217

plīvuôt,

1) plìvuot ² Selsau, Saikava, Gr.-Buschhof, flaitern, schweben; flakkern:
tik re̦ta kaija plīvuo Duomas I, 71. karuogi tiem plīvuot plīvuo Janš. mati plīvuoja nuo skrienuot ce̦ltā vēja MWM. VIII, 82. gaisā nāves dvaša plīvuo Seif. Chrest. III, 3, 192. pieguļnieku uguns plīvuo Jaunības dzeja 38. viņai vēl sirdī uguntiņa plīvuo Stari II, 408. kurp nu plĩvuosi (wirst flatternd, mit flatternden Kleidern gehen)? Bauske;

2) tr., flattern lassen, machen:
ruokā tā liesmainu vēdekli plīvuo Zalktis I, 130. Refl. -tiês, flattem, schweben: migla, kas visu dienu plīvuojas pār pļaviņu A. XX, 163.

Avots: ME III, 351

pupiķis, der Wiedehopf (upupa epops L.) RKr. VIII, 89, Brucken n. Etn. I, 6, Karls., Üxkül: kad pupiķis aizpupina, tad dvaša smird Etn. III, 9. - Vgl. pupuķis.

Avots: ME III, 414

I pūte,

1): Blase -
auch (mit û ² ) Dunika; Ausschlag auf der Haut (mit û ² ) Orellen; ein Bläschen auf der Haut (r. прыщик) Salisb., Spr.; ‡

2) der Hauch
(dvaša), Atem (mit ũ) NB.: aukstā laikā p. re̦dzama; ‡

3) vē̦tras p. Rūžu Kr. 156, = pūta 1; ‡

4) vēja p., ein Windbeutel:
kas nu tādam vēja pūtei kâ tev dē̦lus duos? Ciema spīg. 103.

Avots: EH II, 344

ruošņât, -ãju,

1) auch ruošnêt St., U., alle Winkel durchsuchen U., scharren Erlaa, Kruschkaln n. U.: pa lauku ruošņāt Kronw.;

2) "?": tur vēl laba, dzīva dvaša ruošņā (ist rührig?)
Seifert Latv. chrest. III, 1, 144.

Avots: ME III, 583

sastiñdzinât, tr., fakt., erstarren machen, steif werden lassen: sals bij sastindzinājis visas dūņupes un purvus Jauns. lai gan es aukstuma un le̦dus sastindzināts MWM. tava aukstā dvaša sastindzināja katru stādiņu Vēr. II, 453. viņai likās, ka tuo sastindzinātu tāds smags vē̦sums Saul. III, 17. nedrīkst ne˙kas dzīvs tuvuoties, kuo tūdaļ nesastindzinātu nāves dvaša Stari III, 201. acis tādas, kuras sastindzina kādu, uz kuŗu viņas skatās Etn. I, 91. straujuo dabu sastindzināt B. Vēstn. spē̦ks, kuŗš sastindzināja liesmu Stari II, 681.

Avots: ME III, 747

špe̦tns Bauske, Brandenburg, KL, Lubn., Ruj., Saikava, Sessau, Wandsen, Wessen, špetns Sussei n. FBR. VII, 133, Bers., Dubena, Golg., Gr: Buschh., Kreuzb., Lubn., Saikava, Selsau, Sonnaxt, Warkl., špetns U., Mag. XIII, 3, 68, ungestüm, wild, tobend U., Oberl. n. Mag. IV, 2, 143, böse Dubena, Kreuzb., Saikava, Schlossberg, Sessau, boshaft Ekau n. U., Mag. XIII, 368; mutig Bers.; grossmäulig Ekau n. U.; garstig St., Amboten n. U.: tā ir brīnum špetna mātīte, das ist ein sehr boshaftes Weib Mag. XIII, 3, 68. špetna tā meitiņa: vārdu saka, meži skan, suoli spēra, zeme rīb BW. 6630, 11. svainīšam špetni (Var.: nikni, sīvi) suņi 3875, 5. suns gan špetni rej, bet nekuož Saikava. uz meitiešiem e̦suot špetns palicis ebenda. vīrs aizskrēja savu špetnuo dūšu slīcināt uz... kruoģeli R. Sk. II, 129. viņu špetnā dvaša nuo riebu ē̦smas kūpēs Rainis Ant. un Kl. 118. Aus poln. (resp. wruss.) szpetny "garstig".

Avots: ME IV, 101

spir̃gans Dond., Bershof, Nötk., frisch, munter; erfrischend, erquickend: spirgans sārtums Baltpurviņš I, 133. spirgans . . . spē̦ks Jaunības dzeja 90. dzīves dvaša spirgana Akurater Astras 39. gaismas spirganu malku MWM. X, 249. spir̃gans vējš Jürg.; ziemlich frisch (mit ir̃ ) Salis, Widdrisch, Wandsen.

Avots: ME III, 999

I tosa, dichter Nebel (auf der See) Dond.; der Dampf Walk; schwere, stickige Luft Adsel, Walk; ein schlimmer Geruch, ein giftiger Dampf Allend. n. U.; "nelaba dvaša" Mag. IV, 2, 151. Aus est. toss "Dampf, Dunst, Hauch", s. Thomsen BertSringer 282 und Ojansuu Lisiä suomal.-balttil. kosketuksiin 62.

Avots: ME IV, 216

I tui, Adv., ganz (als ob), beinahe (als ob): tui dvaša aizrāvēs, cik stiprs gars (pirtī) Gr.-Buschh. tui straumēm skrien ūdens, kāds lītus ebenda. Wohl aus tuvi "nahe".

Avots: ME IV, 254

uzpūta,

1) der Hauch:
ar vienu dvašas uzpūtu MWM. VI, 4;

2) Schattierung:
spalva tam brūna ar me̦lnganu uzpūtu Vidiņš Pas. zīd. kust. 88.

Avots: ME IV, 370

ve̦ldrs "?": nuo nāsīm nāk ve̦ldra, liesmaiņa dvaša Pas. VI, 433.

Avots: ME IV, 527

ve̦lgs,

1): bez ve̦lga es dvēselē tuksnesi jūtu Skalbe Raksti III (1938), 205;

2): jūs apdveš zâļu ve̦lgā dvaša Straumēni 10.

Avots: EH II, 769

versme (li. versmė˜ "die Quelle"),

1) ver̂sme Bers., C., Erlaa, Golg., KL, Kr., Laitzen, Lubn., Mar., Meiran, Nötk., Ogershof, Peb., Ronneb., Saikava, Sessw., Smilt., Warkl., Wolmarshof, Zvirgzdine, ver̂sme ² Arrasch, Jürg., Orellen, Ramkau, versme U., Spr., die Glut, Lohe, Hitze, der heisse Luftstrom aus dem Ofen
(unbek. in Dond., Dunika, Mahlup, Oknist, Selg., Stenden, Wandsen): uguns versme LP. III, 65. krāsnī briesmīga versme Mar. n. RKr. XV, 143. kad uzme̦t pirtī uz akmeņiem ūdeni, tad nāk tāda versme, ka ne˙maz pretī nevar stāvēt Ramkau. tur nāk karsta versme pretī Pas. II, 240 (aus Nogallen). zābaki uzkārti uz pašas ver̂smes Warkl. krūts ir pilna versmes Austriņš Naidnieki 21. dvaša ... kâ valga versme Vēr. I, 928. neizturama saules versme Daugava I, 1060. katrai versmei ir tieksme atdzist 695. (fig.) bē̦du versmēs sūtu Diez. sadeva viņam krietnu versmi (mit Worten) Lubn. vārdi.., izskanēja patiesi un kâ nuo dziļās versmes A. Brigader Daugava I, 563. tās (= duomas) sabruka izmisuma versmē 694;

2) "Zugwind":
tu jau sēdi pašā versmē Linden-Birsgaln;

3) heftige Kälte:
saulei le̦cuot ir pati ver̂sme Warkl.;

4) "?": katram bija savs prieks, sava versme un savs saucējs Veselis Saules kapsēta 40. Wenigstens in det Bed. 1 zur Wurzel von vir̂t, s. Leskien Abl. 356, Trautmann Wttb. 361 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 269.

Kļūdu labojums:
versme U., = versme U. (auch ve̦rsma und ve̦rsms unter vē̦rsma),

Avots: ME IV, 541, 542

vē̦smuôt, leise wehen, hauchen: vē̦smuoja zieduoņa vē̦sma LA. patīkami vakarā vē̦smuoja pavasara gaiss Krišs Laksts 55. vē̦smuo dze̦strums Vēr. II, 318. birzes vē̦smuoja MWM. VI, 785. kuoki vē̦smuo kâ silta dvaša Stari I, 6. Daugaviņa vē̦smuo jauki Jauns. Domas III, 63. atmiņa vēl vē̦smuo nuo tāļa zieduoņa Jaunības dzeja 61. par nāves vārtiem vē̦smuoja mūžība R. Sk. II, I10. viņa... vē̦smuo ar Parīzes smaržām A. Brigader Daugava I, 1200.

Avots: ME IV, 570

I vìlciêns,

1) der Zug
U.: e̦lpas od. dvašas vilciens, der Atemzug: rāmiem dvašas vilcieniem Aps. VI, 36. līdz pēdējam e̦lpas vilcienam Latvju tauta XI, 1, 41. dzērve paceļas slaidiem vil cieniem . . uz augšu A. v. J. 1899, S. 283;

2) der Zug, Schluck:
nuodzēruos miežu al[u]s pa mazam vilcienam BW. 22297;

3) der Hieb
U., Frauenb., Ruj.: tas bija tik smaļš vilciens! Frauenb. kad iet vārds, tad ir vilciens (von einem Jähzornigen gesagt) Seyershof; der Stich: šūt lieliem, re̦tiem vilcieniem (= dūrieniem) Lubn., Memelshof;

4) "?": (aude̦kli) šķē̦rē̦tiem vilcieniem spuodrajās švītēs JR. IV, 99;

5) Rauchzug:
(krāsns) iekšte̦lpu sadala ar ķieģeļu starpsiênām tâ sauktuos "vilcienuos" Konv. ² 1893;

6) der Eisenbahnzug*:
vilcieni pienāk un aiziet A. v. J. 1896, S. 151.

Avots: ME IV, 586

vìlkt (li. vilkti, serb. vúči "schleppen"), Praes. vè̦lku (in Salis auch vilˆku ² ), Praet. vilku,

1) ziehen; schleppen
U.: vilkt ve̦zumu U. Sprw.: ne visi zirgi vienādi ve̦lk Br. sak. v. 1525. vienu valgu vilkt RKr. VI, 934. smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. ne naudiņa dzirnus ve̦lk, ve̦lk . . . malējiņa 13656. šļūceniski vilkt Biel. 1399. pūķīt[i]s ve̦lk ve̦lkamuo Etn. I, 109. vilkt pie kartavām Pasaules lāpītājs 23. pie darba vīrelis ... bijis ... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. gar zemīti kājas vilka BW. 19947. ļautiņti tikkuo vilka kājas (konnten kaum gehen) LP. VII, 110, ķēvīti, kas tikkuo kājas ve̦lk IV, 77. aiziet suoļus vilkdams VI, 904. miegs . . . ve̦lk ar varu acis cieti LP. IV, 150. stigas vilkt, Linien ziehen (vom Landmesser gesagt) U. arājiņi, e̦cētāji, ve̦lkat (Var.: dzeniet) garus birzumiņus! BW. 27922 var. pār upīti zīdu vilku Biel. 1139. e̦lpu od. dvašu vilkt, atmen: viņš vairs nevarējis e̦lpu vilkt LP. VII, 603. cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu Vēr. II, 39. vilka vienu dūmu spēcīgāku par uotru (von einem Raucher gesagt) Vēr. II, 1049. Mačs ve̦lk (šķiļamuos) gar krāmu Libek Pūķis 3. (fig.) šī vietiņa mani ve̦lk vilciņ šurp (zieht mich an) Kaudz. M. 338. jāmācās bē̦rniem . . . stāvēt paša pusē, turēties un vilkt pie paša Aps. III, 17. caur zuobiem vilkdams . . . iesakās žēlsirdīgā balsā LP. IV, 78. Krišus vilka savu valuodu tâ griezīgi caur zuobiem A. XXI, 700. vilkt uz zuobu od. caur zuobiem, jem. (ironisierend) aufziehen: cik viņš caur zuobiem jūs vilcis Lapsa Kūm. 247;

2) hinziehen, hinhalten, in die Länge ziehen
U.: dzīvi (U.), dzī vību, garu, mūžu (U.) vilkt, sein Le ben mit Mühe erhalten, fristen: tikkuo .. . paši garu ve̦lk Kaudz. M. 34. mežsargs vilka savu dzīvi . . . ar nuo šautiem meža putniem Dīcm. pas. v. I, 48. tik ar muokām vilkt dzīvību Aps. III, 24, vājas bij cūkas, dzīvību tik vilka Siuxt. ja dievs mūžu vilks, wenn Gott leben lässt Infl. n. U. darbu garumā vilkt (hinziehen, verzögern) LP. IV, 1; RKr. VII, 1150. laiku garumā vilkdama LP. V, 296. cita guovs atnāk slaucama laikā, cita ve̦lk virsū divi vai trīs nedēļas (kalbt 2-3 Wochen zu spät) Siuxt. viņš man[i] vil cis gar zuobiem, er [der Freier) hat mich hingehalten (? "richtiger: ver spottet") U. viņš tuo māju nevar vilkt pruojām, er kann das Gesinde, die Wirtschaft nicht länger halten, auf recht erhalten U.;

3) hervorziehen, zuwegebringen
U.: lielu luomu vilkt RKr. VI, 408. labu luomu vilksim LP. VII, 622. asaras vilkt, Tränen her vorrufen U. naudu vilkt, Geld schaffen U. kâ traks ve̦lk zizli uz augšu (von Fruchtbarkeit förderndem Wetter gesagt) Frauenb. tas ve̦lk un dziedē (von starkem Schnaps gesagt) ebenda. plāksteris, kas ve̦lk un dziedē Seibolt Sk. 17. ve̦lkamais plāksteris Etn. IV, 21, Zugpflaster. ve̦cus grē̦kus vilkt augšā, alte Sünden vorwerfen U.;

4) (Kleider) anziehen (wobei der Körper teil, den man bekleidet, genannt wird)
U.: kre̦klu, svārkus, kažuoku, drēbes vilkt mugurā. bikses, zeķes vilkt kā jās. cimdus vilkt ruokās;

5) ziehen (vom Wind):
ve̦lk viegla vēsmiņa JR. IV, 194. putenis . . . vilka pretim Plūd. LR. III, 271. ve̦lk, es zieht (vom Zug wirid gesagt; dürfte ein Germanismus sein). aukstums ve̦lk visur klāt Kav. caur . . . slapjuo kre̦klu vilka klāt vakara dze̦strums R. Sk. II, 161; ve̦lk arvien St., es stühmt beständig;

6) vilkt uz vienu pusi "zusammenpassen":
tiem vienmē̦r ve̦lk uz vienu pusi; nuo tiem iznāks pāris Dond.;

7) (eine Melodie) ziehen, langgezogen singen:
līdzē̦da mas dziedāt (vilkdamas) RKr. XVI, 200. ārā ziemelis (Nordwind) vilka smagu meldiņu A. XXI, 27. balsī vilkt St., den Ton führen. lakstīgala ve̦lk St., Etn. II, 51, vom Gesang der Nachtigal gesagt;

8) gelten, wiegen
St., U.: tas ve̦lk, das zieht, hat Gewicht U. tādi mieži ve̦lk 1-1/2 rubeļus pūrā, solche Gerste gilt allenthalben 11/2 Rubel das Lof U. pūrs miltu ve̦lk 5 puodus, wiegt 5 LU U. piemineklis ve̦lk 8000 birkavus Launitz Stāsti 74. senāk bij tādi klaipi - puodu, pieci mārciņi vilka Siuxt. īpašības, kuras daudz ve̦lk pie skaistā dzimuma A. v. J. 1901, S. 19;

9) einen wuchtigen Hieb versetzen
U.: velc zirgam krietni! U. es viņam tâ vilku ar dūri, ka sē̦dus pa lika Frauenb. vecītis vilka tam ar bībeli tâ par pieri, ka tas uz vietas bij nuost LP. VII, 132;

10) schreiben
U.: bē̦rns mācās vilkt burtus Frauenb. viņš ve̦lk skrīvera rakstu Kav.;

11) "?": šāviens vilka priekšā, das Pulver zog nach
Mag. XIII, 1, 130. plinte vilka priekšā, die Flinte brannte vor U.;

12) sich einstellen (vom Schnucken):
Sprw, kad žagi vilks, tad maize būs RKr. VI, 827;

13) ziehen, streichen (von Schnepfen; wohl ein Germanismns):
sluokas, kurām drīz vien vajadzēja sākt vilkt R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 39;

14) kommen:
viens šurp ik vakarus ve̦lk MWM. XI, 189. - Part. praes. pass. vè̦lkamais, das, womit man etwas zieht U.:

a) der Abzug beim Flinten schloss
U.;

b) stīpu ve̦lkamais Krišs Laksts 80, das Böttchergerät zum Auf ziehen der Reifen
Spr.;

c) karķu ve̦l kamais, der Korkenzieher
Mag. XIII, 2, 59, (vè̦lkamais) Wolm. Refl. -tiês,

1) sich ziehen, schleppen, hinziehen, nicht zum Strich kommen
U., angezogen kommen L.: Sprw. ve̦lkas kâ vēzis RKr. V1, 985. ve̦lkas kâ gliemezis JK. II, 176. ve̦lkas kâ ute pa kažuoku Br. sak. v. 1303. ve̦lkas kâ gnīdas Smilt. labas valuodas ve̦lkas kâ glie mezis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. (zirgs) bijis ... stīvnica, vilcies pa vagu kâ vēzis Etn. II, 87. tas . . . ve̦lkas ar savu ķēveli kâ uts pa krieva kažuoku Alm. Meitene no sv. 66. klibais jē̦rs knapi tik var nuopakaļis vilkties Frauenb. zirgs tikai lēnītēm vilcies LP. VII, 931. kad tev vē̦de̦rs gar zemi vilktuos! 8r. sak. v. 1580. gara aste pakaļ ve̦lkas Br. 59. pruojām vilkties, fortkriechen, sich fort machen U. atpakaļ vilkties LP. I, 125. vilksies vecene ārā IV, 90. kuo vēl stāvi, nevilksies gultā! MWM. X, 82. ūdeni, kas nejauki smirduot un ve̦lkuoties LP. V, 1;.

2) sich hinziehen (räumlich):
gar kanāliem ve̦lkas dambji Apsk. v. J. 1905, S. 203;

3) sich hin ziehen (zeitlich):
karš vilcies ļuoti ilgi Etn. IV, 96;

4) um die Wette ziehen (als Kraftprobe):
vilkties uz kramp jiem, uz kātiem Frauenb.;

5) (sich) anziehen (tr.):
velcaties [sic!] brūnus svārkus! BW. 13646, 14. ve̦lkamies zābaciņus! 13646, 28. velcies . . . cimdus ruociņā! 18738. nee̦suot . . . drēbju, kuo vilkties Kaudz. Izjurieši 214;

6) sich anziehen, ankleiden (intr.):
vilkties va jag da iet uz baznīcu Zvirgzdine. velcies, nekavējies, brauksim . . .! Pas. IV, 250 (aus Welonen). velcitēs kažukuos! BW. 13646, 7;

7) haaren (von Pferden gesagt)
U.: zirgs ve̦lkas Mag. IV, 2, 156, U. - Subst. vilkšana, das Ziehen, Schleppen, Hinziehen, Anziehen: ve̦zuma vilkšana. stigas vilk šana. drēbju vilkšana. ik˙katrā dvašas vilkšanā Gesangb. 2; vilkšanâs,

1) das Sichziehen, Sichhinziehen; der Schneckengang
Brasche;

2) die Prü gelei, Keilerei
Frauenb.; vilkums, das einmalige, vollendete Ziehen, Schleppen, Anziehen; das Resultat des Zie hens, Schleppens; der Zug U.: maksā zirga vilkumiņu! BW. 27906; 32530, 1; vilcẽjs (li. vilkẽjas),

1) wer zieht, schleppt, hinzieht, anzieht:
aude̦kla vilcējiņa 7780, 1. plēšu vilcējiņa 7145. dzirnu vilcējiņa 860, 3. gredzeniņa vilcējam 6262. krampju vilcējiņš 27245. kre̦klu vilcējiņ[u] 26853. ūdentiņš, akmentiņš manas varas vilcējiņš 6941. manas varas vilcējīni ( "?" ) RKr. XX, 49. laivu vilcējiem Vēr. I, 1400. man tas vilcējus - pūķus LP. VI, 51. skrūves vilcējs, der Schraubenzieher Mag. III, 1, 130. mūsu mācītājs iztaisījies par asaru vilcēju, unser Pastor hat sich aufs Tränenpumpen gelegt Biel. n. U.;-

2) wer (eine Melodie) zieht, langgezogen singt:
kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. J. 1904, S. 557. nuo pakaļas dziedātāju (vilcēju) buogs RKr. XVI, 121. luocītāja (= uotra dziedātāja) un vilcējas (= visas citas dziedātājas) 209. Nebst val˜kât, vè̦lki, vilcinât u. a. zu apr. awilkis "Faden", aksl. vlěšti (prs. vlěkǫ) "schleppen", av. frāvarčaiti "schleppt weg"; gr. αυ̊˜λαξ "Furche" u. a., s. Trautmann Wrtb. 349 f., Walde Vrgl. Wrtb, I, 306, Fick KZ. XXI, 13 ff., Boisacq Dict. 46, Bechtel Lexil. 48 und 337.

Avots: ME IV, 590, 591, 592

‡ žaudinât, trocknen machen: vai rasā mircis, vai asarās? nu silta dvaša tuo žaudinās Rainis Dz. un d. II ² 319.

Avots: EH II, 817