Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'dziedināt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'dziedināt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (12)

apdziedināt

apdziêdinât Spr., zuheilen (intr.) machen ("залѣчить").

Avots: EH I, 80


atdziedināt

atdziêdinât, wegkurieren, durch unverständige Behandlung verlieren machen Wandsen: pūšļuotājs viņam atdziedinājis kāju.

Avots: EH I, 140


dziedināt

I dziêdinât, tr., heilen: dziedinājis savam šunelim aklu aci LP. V, 414. dziedināma kaite, eine heilbare Krankheit. ūdenim piemīt dziedināmas (dziedinātāja) spē̦ks LP. VII, 362. Refl. - tiês, sich einer Heilkur unterziehen, sich heilen: avuotā dziedinājušies akli LP. VII, 362.

Avots: ME I, 561, 562


dziedināt

II dziêdinât [li. [giedint], fact. von dziedāt, singen lassen, zum Sigen verlassen: dzied māsiņa dziedināma. bāliņš skaisti dziedināja, tautietis gauži raudināja BW. 21.

Avots: ME I, 562



nodziedināt

[I nùodziêdinât, schlecht kurierend umbringen Warkl.]

Avots: ME II, 782


nodziedināt

[II nùodziedinât, absingen lassen: mācītājs nuodziedināja bē̦rnus Lis.]

Avots: ME II, 782


padziedināt

[I padziêdinât, ein wenig singen lassen: p. bē̦rnus.]

Avots: ME III, 23


padziedināt

[II padziêdinât, padziedêt Salis, eine Weile kurieren, heilen (tr.): vaina drusku padziedināta, bet nav izdziedināta.]

Avots: ME III, 23



sadziedināt

I sadziêdinât, harmonisch zusammensingen machen: s. bē̦rnus; kuori.

Avots: ME III, 622


Šķirkļa skaidrojumā (14)

apriebt

aprìebt C.,

1) wie apraibīt, tr., streichelnd und besprechend die Schmerzen lindern, heilen, bestreichen:
auguoni, ruoku. tās ziepes, ar kuŗu miruoni mazgājuši, uzglabājuši, lai dziedinātu un apriebtu dažādas vainas LP. VII, 384;

2) behexen:
raganas guovi apriebušas Naud.;

3) aufspüren, finden, behexen:
es apriebu (Var.: apsedzu) caunes pē̦das BW. 11113; JKaln.

Kļūdu labojums:
ar kuŗu = ar kuŗām

Avots: ME I, 116


apskaudība

apskaudĩba, der Neid, die durch neidische Menschen hervorgerufene Krankheit, Kalamität, Verfluchung: tas izsargājuot nuo slimībām un apskaudībām LP. VII, 312. vē̦lāk saimniece ievē̦ruojuse citas skaudības un pat iemācījusies apskaudības atcelt, dziedināt LP. V, 20.

Avots: ME I, 121


brūce

brùce PS., [Wolmar u. a.], brûce [Bächhof, Mar.], [bruce L.], Demin. brūcīte, brūtīte [?] Ruj. n. U.,

1) die Schramme, Narbe, Wunde:
brūces dabūt, dziedināt. iegriež visiem tādas brūcītes plaukstās LP. IV, 130; fig.: dvēseles brūces. viņš tādēļ skumst par sava guoda brūcēm Rainis;

2) brūce, die Steppnaht
Tals. Zu braukt li. brũkis "Strich", braukis "Hieb" u. a.; [vgl. Leskien Abl. 293 und Persson Beitr. 783].

Avots: ME I, 341


ciek

ciêk [PS., C.], = cik, wieviel; [ciek tas maksā? Glück Luk. 14, 28; ciek tuo aizkāre, tie tapa dziedināti Matth. 14, 36]; vai ciek, sehr viel [genauer: quantum vis]: nu pātarus skaita vai ciek Treum. [= li. kìeka, kìek (ein alter nom. s. neutr. g.)].

Avots: ME I, 392


irāg

irāg, irag, = durch die Partikel -g verstärktes ira in Fragesätzen: irag šis jūsu mazākais brālis? I Mos. 45, 3. irāg pa˙reizi svē̦tā dienā dziedināt? Manz.

Kļūdu labojums:
45, 3 = 43, 29

Avots: ME I, 708


izdziedēt

izdziêdêt, izdziêdinât, tr., ausheilen, wiederherstellen: vīrs izdziedē meitu LP. VII, 219. tuo varuot izdziedināt VII, 1256. Refl. - tiês, vollständig genesen, wiederhergestellt werden: šinī avuotā senāk akli, tilzi, kruopli dziedinājušies un arī izdziedinājušies LP. V, 414.

Avots: ME I, 734


ļumāt

ļumât Salis (gew. mit iz- ), ausrenken: dziedināt visādus lūzumus un ļumājumus.

Avots: EH I, 774


pielūkot

pìelũkuôt,

1) Aufsicht üben (bei einer Arbeit)
U.;

2) Acht haben, sich in Acht nehmen:
pielūkuo labi, ka tava dvēsele tiktu izdziedināta! ķēves dē̦ls pielūkuošuot gan pa prātam izbē̦dāt LP. VI, 1, 486. ...jāpielūkuo, ka ķieģeļi būtu vienādi Būvmācība 19. tu man pielūkuo! nimm dich in Acht! MWM. X, 892. ej, bet pielūkuo, ka tev tâ˙pat neiet! JK. V, 94.

Avots: ME III, 269


pūšļāt

pũšļât PS., Drosth. (li. púslioti "ein wenig von Zeit zu Zeit blasen" KZ. LII, 298), -ãju, pũšluôt C., N.-Peb., pùšļuôt 2 Kl., Golg., tr., intr.,

1) "mit eins pusten, blasen"
Für. I: zirgs pūšļā ar vē̦de̦ru, das Pferd bauchschlägt;

2) mehrfach (an)hauchen, (be)blasen:
es adīju, es rakstīju, savas ruokas pūšļuodama BW. 7169. bāliņ, tava līgaviņa mīkstajām ruociņām: vienu sieku samaluse, staigā ruokas pūšļādama (Var.: pūšļuodama) 22485. es pūriņu piedarīju ganuos, nagus pūšļuodama (Var.: ruokas saldē̦dama) 25525;

3) mit Beblasen, Anhauchen Zauberei treiben
U.: es iemetu asu dadzi savā guovju laidarā, lai raganas nuoduŗas, ... telēniņus pūšļuodamas BW. 32472 var. - pūšļuošanas vārdi Etn. I, 76, Besprechungsworte, die beim Zaubern mit Blasen gebraucht werden. pũšļuôtãjs Sassm., ein mit Blasen Hokuspokus, Treibender, ein Besprecher, Quacksalber: pūšļuotājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184. pūšļuotājs nuodarbuojas vairāk ar slimniekiem, priekš kam izlietuo appūšļuotus ūdeņus DL. sāls pūšļuotājs U., LP. VII, 706. Zu pūšļa.

Avots: ME III, 451, 452


pūst

pùst (li. pūsti "blasen"), pùšu oder (in Dressels Gramm.) pušu (= li. pučiù), pùtu, tr., intr.,

1) wehen, hauchen, blasen:
vējš pūš, der Wind weht, bläst. kam tu pūti, ziemelīti, vai nav vēju pūtējiņu? BW. piel. 2 14931. Sprw.: pūt nu pret vēju! d. h.: verlorene Liebesmühe. pūt nu suņam astē! da ist nichts mehr zu machen. pūt dirsā, sprāklē, spelte! uguni pūst, das Feuer, die Flamme aufbiasen: sit uguni, pūt ugūni, nava labi istabā! BW. 13533. Sprw.: kas uguni pūš, tam dzirksteles acīs skrien. pūst plešas, den Blasebalg blasen. pūst tauri, ragu, stabuli od. taure, raga, stabule, die Trompete, das Horn, die Flöte blasen: tautu dē̦ls tauri pūta BW. piel. 2 301951. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta BW. 30523. sitat, brāļi, vara bungas, pūšat vara trumpetēs! 10696. "pag!" zē̦ns iesaucies un sācis pūst savu stabuli LP. IV, 223. Sprw.: viena taurē pūst, auf eine Faust sein, gleich gesinnt sein. - pūšamais, das Mundstück am Dudelsack Bielenstein Holzb. 727 (mit Abbild.);

2) (schwer) atmen; stöhnen:
reiz vecītis aŗ e̦lzdams, pūzdams LP. V, 42. Ansis e̦lzdams, pūzdams skrien uz istabu VII, 328. smagi pūta sila priede Biel. 1353. kuo pat grūši, sila priede? BW. 17791. Kriķis pats pūta par grūtiem laikiem A. XX, 481. par ik+katru nieciņu tūliņ pūš: dievs nepieduos! Kaudz. M. 178;

3) schreien, girren:
mednis, baluodis pūš;

4) weinen
Brig. Vizb. 51;

5) zaubernd behauchen:
ja tas burt nemācēja, sāli (Var.: sālī) pūst gan mācēja BW. 20254; zaubern, besprechen; pūšamie vārdi, Besprechungsformeln: spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184;

6) lügen;

7) sich schnell begeben, laufen:
šis pūš atpakaļ pie meitām LP. VI, 592. zvē̦ri me̦tas ūdenī un pūš pāri V, 267. stiprais kāpis ze̦lta zirgā un pūtis biedriem pakaļ (jagte den Kameraden nach) VI, 547. - Refl. -tiês,

1) = pùst 1: vējš pūšas tā lē̦ni un smagi Bārda;

2) atmen, sich blähen
U.; Atem schöpfen; sich erholen: krūtis viņam smagi pūšas, er atmet schwer, - liegt in der Agonie Diez n. U. četras reizes Dārtiņa pūšas, kamē̦r uziet kalniņā A. Upītis. pūšas tautas, kumeliņi, tāļu ceļu tecējuši BW. 14473, 1. kad dziesma apklusa un dziedatājas pūtās A. XXI, 597. viņš vienu gadu... nuodzīvuoja mājās pūzdamies un veselību kuopdams A. v. J. 1900, S. 419. juo lūdzas, juo pūšas, je mehr man (ihn) bittet, desto mehr bläht er sich auf Birkert Sakāmv. 111;

3) sich abmühen, hin- und herlaufend etwas schaffen
Kalleten. - Subst. pùšana, das Blasen, Wehen; das Atmen, Atemschöpfen, Sicherholen: pec tās pūšanas (nach dem Winde) laiks pārgruozīsies Ahs. pūšanu izņemt, töten Ruj. n. U.; pùtums, das abgeschlossene Blasen, Wehen, Atemschöpfen: tautu dē̦ls tauri pūta, gaidīj[a] mani pieguļā. velti tavs pūtumiņš, es neiešu pieguļā BW. piel. 2 301951; pùtẽjs,

1) ein Bläser:
ķeize̦ram karavīri... sīku bruņu nesējiņi, balta raga pūtējiņi; stiklu pūtējs Antröp. II, 93, der Glasbläser;

2) ein mit Blasen Hexerei Treibender:
kazu pie pūtējas atvedis, kura slimus luopiņus glābuse JK.; tauku pūtēja Ruj. n. U., BW. 20911; panāksnieku meitiņām visi verķi līdzi gāja: līdzi gāja sāls pūtēji, i[r] vē̦de̦ra laitītāji BW. 20998. Als eine alte Lautgebärde (vgl. Wundt Völkerpsych. I3, 1, 346 f.) zu pàuts (s. dies), putas, ai. pūtkarōti od. phutkarōti "bläst", la. pussula od. pustula "Blase", norw. f(j)usa "sausen", føysa "aufschwellen", aksl. puxati "blasen", r. пыхáть "keuchen" u. a., s. ausser Walde Vergl. Wrtb. II, 79 ff. noch Hübschmann Arm. Gr. 502, Boisacq Dict. 1042 f., Petersson KZ. XLVII, 274 f., Solmsen Beitr. 247 f., Persson Beitr.241 ff., Trautmann Wrtb. 233 f.

Avots: ME III, 450, 451


raksts

II raksts,

1): dziedināt ar rakstiem (mit Zauberformeln)
in einer Handschrift; die Kunst des Lesens und Schreibens Kaltenbr.: šis bij mākus rakstu;

2): priekšautam ne˙kādu rakstu nebij AP. visaidiem rakstiem agrāk prata aust Zvirgzdine;

4): tur nav lieli raksti (das ist eine leicht verständliche und leicht zu verrichtende Arbeit)
Kaltenbr.;

5): kad nenuovalda rakstu, tad sajūk (ar spriguļiem kuļuot) Siuxt. kad neiet uz rakstiem, tad ir grūti ebenda. kūla ar spriguļiem; mācē̦tājiem jau gāja kâ uz raksta (im Takt)
ebenda. rakstiem sist spriguli Seyershof. ar divi vāli sit uz raksti Roop n. FBR. XV, 158. dzirdēja pakavu rakstu uz klusās ielas Jauns. Raksti VII, 80. nu viņi (zwei Hunde) ries rakstā 39. "Rhytmus" ME. III, 475 in "Rhythmus" zu verbessern;

6) "?": tē̦vs bija kaŗa bāliņš, nezināma ļaužu raksta (Stammtafel, Stammregister?)
Vindedze 105.

Avots: EH II, 352


sadziedēt

sadziêdêt, freqn. sadziedināt, tr., zuheilen, verheilen machen, lassen: ārstu rīkuošanās de̦gunu atkal sadziedēja Seifert Chrēst. III, 2, 256. Baluodis ir guovij ribu sadziedējis Jauns. viņš mūsu kaites sadziedējis Janš.

Avots: ME III, 622


spaidīt

spaîdît Wolm., PS., C., Kl., spaidît 2 Iw., BL, -u, -ĩju, freqn. zu spiêst, (wiederholt) drücken, drängen, bedrücken; die Kur - Methode des Streichens und Knetens anwenden (gewöhnlich vē̦de̦ru spaidît): kungs savus apakšniekus ļuoti spaidījis LP. V, 144. karā mūsējus briesmīgi spaidīja VI, 698. dažu reiz krusts un bē̦das tuos spaidītu BW. III, 1, S. 76. nabagus ik˙viens spaida Br. sak. v. 813. viņš spaidīja (kelterte) vīna uogas Richter 9, 27. viņus spaidīja liels bads Kra. Vīt. 60. kad kas netaisni bij spaidīts (muocīts) 141. spaidīt tautu Aus. I, 14. spaidīt mutautiņu pret acīm Austr. k. v. J. 1893, S. 72. Subst. spaidîšana, das (Be)drücken, Drängen, Kneten: nāves (gen. subj.) spaidīšanu Dziesmu grām. 181. spaîdîtãjs (fem. -ja), wer (be)drückt, drängt, kurierend sfreicht und knetet: aicināja palīgā spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184.

Avots: ME III, 980


vārdot

vā`rduôt (li. vardúoti "behexen, besprechen" bei Būga KSn. I, 32),

1) (zauberisch) besprechen
U., Spr.: slimību varēja dziedināt vienīgi vārduodami LP. VII, 287. burvis ar vārduotu ūdeni 218. vārduotam ūdenim ir lielāka dziedināšanas spēja Etn. II, 171, zirgs, kuru Uoliņš vārduoja... Mikeļa vakarā stadulā Kaudz. M. 118;

2) schön (und klug) reden
Spr.; schwatzen: kuo niekus vārduo! R. Sk. II, 80. Refl. -tiês, Worte wechseln L., sich unterhalten U.; "lamāties" Arrasch, C., Salis, Sessw., Wolmarshof: kuo man ar tevi vārduoties! MWM. VII, 322. tautas rāja, māsa raud, bāleliņi vārduojās BW. 13738, 5. - Subst. vā`rduôšana, das (zauberische) Besprechen: pie buršanas, zīlēšanas, vārduošanas Etn. II, 142; vā`rduôšanâs, das Sichzanken, das Streiten: asā vārduošanās... pārvē̦rtusēs par atklātu ķīvi Janš. Bandavā II, 375; vā`rduõjums, das einmalige, vollendete (zauberische) Besprechen; vā`rduôtãjs,

1) der Besprecher, Zauberer
Spr., Meiran: pūšļuotājiem, vārduotājiem bija ve̦se̦la skuola jāzin JK. vārduotājas, kas prata dziedināt ar... pūšamiem vārdiem BW. I, 184;

2) ein Schönredner
Spr.

Avots: ME IV, 502