spaîdît Wolm., PS., C., Kl.,
spaidît 2 Iw., BL,
-u, -ĩju, freqn.
zu spiêst, (wiederholt) drücken, drängen, bedrücken; die Kur - Methode des Streichens und Knetens anwenden (gewöhnlich
vē̦de̦ru spaidît): kungs savus apakšniekus ļuoti spaidījis LP. V, 144.
karā mūsējus briesmīgi spaidīja VI, 698.
dažu reiz krusts un bē̦das tuos spaidītu BW. III, 1, S. 76.
nabagus ik˙viens spaida Br. sak. v. 813.
viņš spaidīja (kelterte) vīna uogas Richter 9, 27.
viņus spaidīja liels bads Kra. Vīt. 60.
kad kas netaisni bij spaidīts (muocīts) 141.
spaidīt tautu Aus. I, 14.
spaidīt mutautiņu pret acīm Austr. k. v. J. 1893, S. 72. Subst.
spaidîšana, das (Be)drücken, Drängen, Kneten: nāves (gen. subj.)
spaidīšanu Dziesmu grām. 181.
spaîdîtãjs (fem.
-ja), wer (be)drückt, drängt, kurierend sfreicht und knetet: aicināja palīgā spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184.
Avots: ME III,
980