Paplašinātā meklēšana

derģis [od. * derģe?], der Streit, Konflikt, Kampf: tas neizskatījās kâ tāds, kas būtu pārlaidis cīniņu vai sirds derģi A. XII, 174.

Avots: ME I, 457

dimberģis, eine breite, tiefe Stelle im Flusse Freiziņ; [vgl. dumbērģis].

Avots: ME I, 468

ērberģis (unter ẽrbeģis): ...nedzīvuot uozuoliņa ērberģī. (Var.: muižiņā) BW. 3696 var.

Avots: EH I, 372

erģis, ‡

3) "ņirga, ģeķīgs mēļuotājs, smējējs" Druw., Geistershof, Selsau; wer fortwährend zu lachen pflegt Schwanb. Vgl. ‡ ērģis.

Avots: EH I, 370

‡ nàber̂ģis ² Mahlup, die Kammlade (am Webstuhl).

Avots: EH II, 7

serģis, ein Zorniger Neik. n. U., Mag. XX, 3, 218, Ramkau, Modohn. Wol auf r. сердитъ "zornig" beruhend.

Avots: ME III, 819

‡ slamberģis "?": māticu iegrūdu slamberģī (Var.: dumbrājā, zumberģi, dumberģī) BW. 23402 var.

Avots: EH II, 520

spèrģis ² Lis., Golg., ein Stöckchen; zum Schlagen Dienendes.

Avots: ME III, 989

šper̂ģis ² N.-Bartau, die Narbe am Baumstamm, wo ein Ast abgebrochen ist. Vgl. spērģis.

Avots: ME IV, 100

sver̃ģis: puika (vai kumeļš) kâ s. (mit er; von einem jungen gut gewachsenen, gesunden Lebewesen) Smilt.

Avots: EH II, 615

sver̃ģis Ronneb."?": glīts un veselīgs zē̦ns, kâ viens sverģis MWM. VII, 499. Aus Nieder - Kurl. wird sverģis in der Bed. "Schwede" angegeben.

Avots: ME III, 1151

zumberģis, zumberķis BW. 23402, 2, = dum̃bēris 1: kaut būtu zumberģis pie nama durvīm BW. 23402 var.

Avots: ME IV, 750

zverģis (woher?)"?" sārts un veselīgs kâ zverģis.

Avots: ME IV, 771

ẽrbeģis U., LP., VII, 473, ērberģe L., St., ērberģis MWM. VI, 142, ẽrbẽģis PS., ẽrbẽķis C., ein acc. pl. ẽrbeķīšus BW. 25823, [ẽrbiķis Salis], die Herbere, das Nebengebäude, das Wohnhaus. [Aus mnd. herberge.]

Avots: ME I, 574

ẽrce,

1) kuhmilbe, Buschlaus, Holzbock, Zecke
U., Wolm., Nigr.: viņš ieēdās kâ ērce dūšā;

2) (bei U. ļauna ērce), eine Person, die andere schroff abweist, keine Annäherung gestattet.
kâ tīrā ērce pret visiem pielūdzējiem MWM. VII, 809;

3) der Harm
L. [Zu li. érkė "Schaflaus, Holzbock", woneben alb. erģis "kleine Laus", arm. orǰil "Lausei"; vgl. Bartholomae Stud. II, 24, Brückner KZ. XLV, 108 ^1, Pedersen KZ. XXXVI, 99 u. 329, Walde Wrtb. ² 652 unter ricinus, Persson Beitr. 279 u. 840 ^1, Petersson KZ. XLVII, 263 f.]

Kļūdu labojums:
viel Herzeleid anrichtet = andere schrofft abweist, keine Annäherungen gestattet

Avots: ME I, 574

erģêtiês, zanken Meselau; wie ein erģis ‡ 3 sprechen Druw.: runā guodīgu valuodu! kuo ergējies?

Avots: EH I, 370

‡ ērģis Druw., = erģis.

Avots: EH I, 373

ìeskatît, tr.,

1) einsehen, ansehen:
viņš tuo par kļūdu neieskata. beigās mani ne par kuo neieskatīs RKr. VII, 1089;

2) lieb gewinnen:
reiz trīs puiši bija ieskatījuši vienu meitu LP. VI, 343. Refl. -tiês,

1) hineinsehen, einsehen:
pa luogu istabā; grāmatā, priekšvārduos;

2) genau ansehen:
vajaga labi ieskatīties;

3) genau auf jem. hinsehen und von ihm etw. ablernen:
Drekberģis, ieskatījies Pietuka Krustiņā, sāka arī sveicināt citus Kaudz. M.;

4) sich verliebt
(mit d. Akk. u. Lok.): vidējais brālis ieskatās meitu un apņe̦m apņem par sievu LP. IV, 135. bijis ieskatījies virsnieka meitā IV, 193.

Avots: ME II, 65

pul̃veris, pul̃vēris, pulvẽ̦rs Wolm., pulverģis U., JK. VI, 42, 45, das Pulver (zum Schiessen und zur Arzenei); Zunder U.

Avots: ME III, 409

rušinât, tr., intr.,

1) rušinât U., Spr., Wolm., Karls., Nigr., ružinât Freiziņ, Dond., Wain., Oknist, auch das Refl. rušinâtiês, ružinâtiês, wühlen, scharren, kratzen, etwas graben; Feuet schüren, in der Asche herumrühren
U.: es neļaušu cūciņām tā kalniņa rušināt, kur guļ tē̦vs, māmulīte BW. 4068, 1. es atradu kukainīti skaidainīti rušinuot 1159, l. pataisīja man brāliņš... grābeklīti, lai es eimu pļavîņā dābuoliņa rušināt 28680. rušin[i] pe̦lnus! 15174. kāpuostus jau vajag rušināt (die Erde um die Kohlpflanzen lockern) MWM. VII, 98. blēži sniega kupenī kuo glabā, rušina, ierušina un aiziet LP. VI, 368. latvietis sāka rušināt savu zemes stūrīti R. Sk. II, 51. viņa rušināja ar ruoku sēnes MWM. VI, 421. Felzenberģis rušināja viņa spruogaiņuos matuos Sadz. viļņi 247. cūkas tagad ne˙maz neruok, tik drusku ružina zemi Dond. Mārtiņš ružina pa skutuliņu, cūciņas de̦gunu me̦klē̦dams RKr. XVI, 180. viņš ieraudzīja . . , bē̦rnus pa smiltīm rušināmies Niedra. dē̦ls bij zem ābeles rušinājîes pa smiltīm Aps. IV, 82. dumjais rušinājas kuldā pa pe̦lniem LP. pa uoglēm rušināties LP. V, 201. kas . . . kāda netiklīte, cisiņās rušinās (Var: čužinās) BW. 32587 var. pa ze̦ltu varēsi tad rušināties Asp. ružināšanās ar ragaini arklu un zarainuo skrāpi Aps. V, 5;

2) rušinât, Handschuhe oder Strümpfe auf die Stelle der Kohlen am Ofen hinlegen (am Hochzeitstag im Hause des Bräutigams; Subjekt dazu ist die Braut)
Ekau n. Ü. Wohl zu ràust.

Avots: ME III, 564

sîkumîgs*, kleinlich: enerģiski cilvē̦ki ir dažreiz jūtelīgi un sīkumīgi Purap.

Avots: ME III, 854