Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'galvīt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'galvīt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (11)

galvīt

galˆvît RKr. XVII, 145, N.- Rosen n. FBR. VIII, 46, Zaravič, Sehwanb., = galˆvuôt 2.

Avots: EH I, 381



glumgalvīte

glumgalvĩte, die Glattköpfige, Beiwort der Bachstelze im VL.: cielaviņa, glumgalvīte BW. 2592; 18803, 3.

Avots: ME I, 629


ošgalvīte

uošgalvīte "?": saimniece tam bij gan maziņa kâ uo. Mekons Mellā grām. I, 20.

Avots: EH II, 744


purgalvītis

purg[g]alvĩtis, jem., der eine purga 4 od. 5 als Kopf hat,

1) Beiname des Hopfens:
apentiņ, purgalvīti! BW. 19523, 3 var.;

2) nevarēja purgālīti (für schriftle. purggalvīti; gemeint ist der penis)
biksītēs savaldīt BW. 34623 (aus Rawen). Vgl. purga 4 und 5.

Avots: ME III, 417


purggalvītis

purg[g]alvĩtis, jem., der eine purga 4 od. 5 als Kopf hat,

1) Beiname des Hopfens:
apentiņ, purgalvīti! BW. 19523, 3 var.;

2) nevarēja purgālīti (für schriftle. purggalvīti; gemeint ist der penis)
biksītēs savaldīt BW. 34623 (aus Rawen). Vgl. purga 4 und 5.

Avots: ME III, 417



sarkangalvīte

sar̂kangalˆvĩte, ‡

3) eine Art Pilz
(anderswo apšu be̦ka genannt) Mesoten.

Avots: EH XVI, 443


sarkangalvīte

sar̂kangalˆvĩte,

1) Rotkäppchen
R. Sk. 1, 138;

2) eine Schnapsflasche mit rot versiegeltem
Kopf: dzēra viņš..., ka tikai pietika pie miezīša vai sarkangalvītes Auseklis. pie... alus mučeles un "sarkangalvītes" Apsk. v. J. 1903, S. 500.

Avots: ME II, 720



zeltgalvītis

zè̦ltgalˆvĩtis, ein Vogel: mazais sila ze̦ltgalvītis Pas. I, 377.

Avots: ME IV, 705

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (1)

zilalvītes

zilgalvītes (unter zìlgalˆvīši): hepatica triloba Pampeln.

Avots: EH II, 806

Šķirkļa skaidrojumā (31)

baltgalvis

bal˜tgalvis (westkurl. bal˜tgâlis), -ve (li. baltgal˜vis, -ė), -īte, der Blond-, Flachskopf: es rudeni pārvedīšu baltgalvīti vērpējiņu Ltd. 808. Epitethon der Bachstelze: cielava, baltgalve (Var.: balgāle) BW. 2593. baltgalvji, baltgalvju od. baltgalvu, auch balgalvju lini (Weisskopf), kas viscaur vienādi balināti Konv. 1 , AP. u. a; cf. zaļgalvji.

Avots: ME I, 257


bāzīt

bâzît [Bers., Laud., Mar.], -u, -īju, freqn. von bâzt, wiederholt stopfen: mīkstas cisas taisīdama, pagalvīti bāzīdama BW. 5619. bāzīdams kukuļus, bestechend (Latvija). Refl. -tiês, einander etw. zustecken, zukommen lassen. saimnieks sāka pukuoties par saimnieces bāzīšanuos Latv.; Bers., Lub., Erlaa.

Avots: ME I, 275


dzeltengalva

dze̦lte̦ngalˆva, die Blondköpfige: atvedīšu dze̦lte̦ngalvu (Var.: baltgalvīti; sc.: linu) rāvējiņu BW. 28380, 6.

Avots: EH I, 353


gludgalvis

gludgalˆvis: nei staigāja gludgalvīte, nei te̦kāja kurpītēs Janš. Pag. pausm. 45.

Avots: EH I, 394


gludgalvis

gludgalˆvis, f. - ve, auch gludgalˆviņa, der (die) Glattköpfige, ein beliebtes Beiwort der Bachstelze im VL.: cielaviņa, gludgalvīte BW. 2686; 22101,1 cielaviņa, gludgalviņa 4686; auch Beiwort des Hechtes 2716; Beiwort der Mühle BW. 28781.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): 22010, 1
Mühle = maltuve

Avots: ME I, 629


greizgalvis

grèizgalˆvis,

1) Wendehals
(vgl. griezgalva, gruozgalvis) U., RKr. VIII, 88 ;

2) Epitheton des Hopfens :
apenīt, greizgalvīti! BW. 19537.

Avots: ME I, 647


grozgalvis

gruozgalˆvis,

1) der Wendehals;

2) ein Eigensinniger:
kuo tu nāci gruozgalvīte, pie tā mana bāleliņa? BW. 21234;

3) beliebtes Epitheton des Hopfens und des Rosses:
apenītis, gruozgalvītis (der den Kopf hin und her dreht), kuokā kāpj uolu dēt BW. 765. kumeliņ, gruozgalvīti! 14000, 3.

Kļūdu labojums:
14000, 3 = 14000, 13 var.
jāizmet (zu streichen) 2. nozīme (die Bed. 2).

Avots: ME I, 671


grūtgalvis

grũtgalvis, einer, der schwer begreift, der Unbegabte Ar. In der Bed. von grūtdienis: micīte mana, grūtgalvīte, ik dieniņas mazgājama BW. 24784, 1 var.

Avots: ME I, 669


līdaka

lîdaka: auch AP., Behnen, Bixten, Burtn., C., Ermes, Jürg., Kal., Katwen, Kegeln, Lemb., N.-Peb., OB., Pankethof, Saikava, Schwüten, Seig., Smilt., Trik., Wolm., Zögenhof: Iīdaciņa gludgalvīte BW. 2716, 1. līdaciņa platastīte 12015.

Avots: EH I, 745


melngalves

me̦lngalves (unter me̦l˜ngalˆvis 2): auga ... tâ sauktās me̦lngalvītes, kâ visu pirmie pavasara jaunasniņi Kaudz. R. Burtnieks 1934, S. 869.

Avots: EH I, 798


melngalvis

me̦l˜ngalˆvis,

1): visas (sc.: meitas) bija me̦lngalvītes BW. 530, 2.

Avots: EH I, 799


pacelt

pacelˆt [li. pakélti], tr.,

1) auf-, er-, emporheben:
zīda svārkus pacē̦luse BW. 1104. Lats pacēla savas acis I Mos. 13, 10. vecis ne ausu nepacelis Purap. kazlē̦ns aizskrejis asti pa˙cēlis pruojām LP. VII, 497. viņš runāja pace̦ltā balst. tā (ce̦purīte) bij viegli paceļama priekš meitiņu māmuliņas BW. 15226, 1. es, puisīti, tevis deļ ne galvīti nepacēlu. viņi nevīžuo ne salmiņu pacelt od. ne pirksta pie darba pacelt, sie sind a'usserst faul, sie wollen den Finger nicht rühren. knapi tas spēja kājas pacelt Alm. Kaislību varā 112;

2) hebend hinstellen, hinsetzen:
paceļ man niedru krē̦slu BW. 13250, 34. paceļ baltu liepas galdu 13250, 12. me̦llas (= me̦lnas) kannas pacē̦lušas 13270. zirgus pacelt, die Pferde an einer andern Stelte auf der Wiese oder auf dem Kleefelde anbinden Behnen;

3) erheben, verursachen:
man ļautiņi pacē̦luši nezināmas valuodiņas; pacel, dievs, ļautiņiem nezināmas nelaimītes! BW. 8676;

4) erheben, auf eine höhere Stufe bringen, fördern:
tirdzniecību, izglītību; pacelt par, erheben, erhöhen: tad pacelšuot par kungu LP. VII, 104;

5) wecken:
pacel mani ce̦ldamies! BW. 23445;

6) aufheben, finden:
jādams vēl pacelis uz ceļa savadu lakatiņu LP. IV, 94. Refl. -tiês, sich erheben, sich aufrichten, aufstehen: tur paceļas neliels kalns. kumeļš paceļas gaisā LP. IV, 61. tamdēļ saņemies, pacelies vīrā! Lautb. Subst. pacêlẽjs, wer auf-, er-, emporhebt, aufweckt; der Aufheber (Muskel); pacelˆšana, das Auf-, Er-, Emporheben, Finden; pacê̦lums, das Aufgehobene, Gefundene, der Fund: kuo duosi man par pacē̦lumu? balss pacē̦lums, die Hebung der Stimme, der Wortakzent.

Avots: ME III, 11


platgalvis

platgalˆvis,

1) wer einen breiten Kopf od. wer zerzaustes Haar (und daher einen breit aussehenden Kopf) hat:
ei, Jānīti, platgalvīti! BW. 32524, 3. sukā galvu, platgalvīte! 16937. Mikiņu platgalvi kūmās ņēme; kaut mani ņē̦muši, man gluda galviņa! 1634. platgalvīt! zu einem Wolf gesagt LP. V, 190;

2) der Kaulkopf (cottus gobio
L.) RKr. VIII, 106; der Gründling (gobio fluviatilis) Konv. 1 40.

Avots: ME III, 321


plikgalvis

plikgalˆvis (li. plikgal˜vis), f. -ve, der Kahlkopf, ein Kahlköpfiger: dē̦lu māte plikgalvīte BW. 23222. plikgalvis kalns MWM. X, 198, ein Berg mit kahlem Gipfel.

Avots: ME III, 343


purgalve

‡ *purgalve "?": tautu meita, purgalvīte (Var.: cē̦rpa galva), gaida kuošus vedējiņus; atjāj kuoši vedējiņi, tai galviņa nesukāta BW. 16938 var.

Avots: EH II, 327


rezgalis

II re̦zgalis Karls., re̦zgals Wessen, re̦sgalis U., Ronneb., Dond., re̦sgalvis Mar. n. RKr. XVII, 137, U., re̦zgalvis Wid. (f. auch re̦zgaliene, re̦zgalnīca, re̦zgalnīce), ein Dickkopf, ein Eigensinniger, Hartnäckiger U., Ronneb., ein ungehorsamer Knabe Dond., ein Ausgelassener Wessen, ein Grobin U. (auch als Schimpfwort gebraucht): tas tik ir re̦zgalis! ai, re̦zgaļi tādi! Alm. Kaislību varā 61. kur tas puika tāds re̦sgalis radies? Dond. sveša māte mani sauca: rumba, rumba, re̦zgalīte (Var.: re̦zgalvīte, re̦zgalnīce, re̦zgalnīca, re̦zgaliene)! BW. 4833. Formell identisch mit re̦zgalis I.

Avots: ME III, 515, 516


roggalvis

ruõggalˆvis , Beiname des Roggens im VL.: rudzīšam ruoggalvim le̦dus galvu nuogulējis BW. 28110 var". ai rudzīti, ruoggalvīti! 27907, l.

Avots: ME III, 578


rudgalvis

rudgalˆvis, Epitheton des Bieres im VL. (eig.: wer einen rötlichen, braunen Kopf hat): alutiņ rudgalvīti! BW. 19529.

Avots: ME III, 554


sagaidīt

sagaidît, tr., (mit Erfolg) erwarten: vārna gaida silta laika, tautas mani uzaugam; vārna siltu sagaidīja, tautas mani nesagaida BW. 10910 var. gaida, gaida, nesagaida 13156. stāvē̦dama sastāvēju, gaidīdama sagaidīju 25946. es nemāku darbinieku izvadīt, sagaidīt 9568. es tautiņas gaidīdama sagaidīju bāleliņu 14140. sēdi, gaidi, baltgalvīte, kādu kungu sagaidīsi! 15259, 1. laba guoda sagaidīja nievātāja mātes meita 15401, 1. gadu gadiem gaidi un nesagaidi Kaudz. M. 12. še tuos sagaidīja brūtgāna tē̦vs . . . un nelaida panāksniekus sē̦tā BW. III, 1, 44. gani laiž luopus vakarā uz mājām, saimniece un māju meita tuos sagaida BW. IV, S. I29. sagaidīt beigu gan nevarēšu Kaudz. M. 7. tievs un gaŗš, ka ne gala sagaidīt A. XX, 209. Refl. -tiês, einander erwarten: mežasargs apstājies . . . tai vietā, kur nuorunāts ar Cimbulu sagaidīties Upīte Medn. laiki. nuoliktā dienā pie . . . kruoga sagaidīsimies un nuo turienes brauksim kuopā RA.

Avots: ME III, 623, 624



sirmgalvis

sir̃mgalˆvis (f. -ve ): mani sauca ve̦cu meitu, sirmgalvīti BW. 22151.

Avots: EH II, 489


skaistgalve

‡ *skaistgalve, eine Schönköpfige: skaistgalvītes lācinītes Tdz. 51970.

Avots: EH II, 498


špadarags

špadarags "?": duod man vienu špadaragu (Var.: zilgalvīti)! ja neduodi špadaraga, duod jel saldu alutiņu! BW. 19650, 1 var.

Avots: ME IV, 100


sproggalvis

spruõggalˆvis,

1): spruoggalvīti (fem. g.) kūmās jēme Tdz. 57618.

Avots: EH II, 563


sproggalvis

spruõggalˆvis,

1) der Krauskopf
V.: četru gadu ve̦cs spruoggalvītis Vēr. II, 547;

2) Epitheton des Hopfens:
spruoggalvīši apentiņi JR. IV, 185.

Avots: ME III, 1027


spurgalvis

spurgalvis,

1) ein Binnenseefisch mit 15 Flossen am Kopf
Tals. n. RKr. XVII, 54;

2) Beiname des Hopfens im
VL.: apinīti spurgalvīti (Var.: spurgulīt u. a.) BW. 19523, 3 var. In der Bed. 1 zu spura + galva, in der Bed. 2 zu spurga 6 + galva (vgl. auch purg[g]alvītis).

Avots: ME III, 1031


spurgulis

spurgulis,

1) = spurgala U.;

2) Beiname des Hopfens im
VL.: apenīt spurgulīt (Var.: spurgalvīti u. a.)! BW. 19523, 3 var.;

3) spur̃gulis Ruj., ein munteres
Wesen; spurguls Ruj. n. U., ein kleines, munteres Kind.;

4) "?": kâ spurguļi (Var.: sprunguļi, strunguļi u. a.) arājiņi BW. 9763 var.;

5) spur̃gulis, ein Zorniger
Ruj.; ein Nichtiger, ein Verwahrloster Nigr.;

6) spur̃gulis, eine Schnarre
Wandsen;

7) pakulu spur̃gulis, eine Hedeflocke
Bauske. In der Bed. 3 zu spurgt I.

Avots: ME III, 1032


stūrgalvis

stũrgalˆvis: a. s. stūrgalvīti BW. 19529 var. Vgl. d. dial. Stūrkopf in Frischbiers Wrtb.

Avots: EH II, 597


zilgalvis

zìlgalˆvis: kuŗa bija zila guove, - tā zilā zilgalvīte Tdz. 53394.

Avots: EH II, 806


zilgalvis

zìlgalˆvis (li. žilgal˜vis "Graukopf"), f. -ve, jem. mit blauem Kopf (= mit blauer Kopfbedeckung?): ziedat, mani labi lini, zilajiem ziediņiem!... pā`rvedīšu zilgalvīti (Var.: zilu galvu) vērpējiņu BW. 28380,4 var. jauna meita zilgalvīte BW. 29788 var. raudevīte zilgalvīte 2515.

Avots: ME IV, 719


zilgalvīši

zìlgalˆvīši Manz. Lettus, St., U., Bauske, Sessw., Trik., zilgalvītes Heidenfeld, zilgalvji C., zilgalviņi U., Arrasch, C., zilgālīši U., Brunellen; zilgalvīši LKVv., Mannstreu, Brachdistel (eryngium campestre), Becherblume (poterium); Wachtelweizen, melampyrum nemorosum Mag. XX, 3, 175: zilgālīši, rūpatiņas, tās ir īstās Jāņu zâles BW. Piel. 2 32401.

Avots: ME IV, 719