Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'galvot' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'galvot' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (13)

aizgalvot

‡ àizgalˆvuôt,

1) kavieren:
cits par citu aizgalvuo Stenden u. a.;

2) kavierend verlieren:
viņš savu māju aizgalvuojis pruom.

Avots: EH I, 23

apgalvot

apgalˆvuôt, behaupten, beteuern, versichern: saimniece svē̦ti apgalvuojuse, ka nedz meitenes, nedz jaunavas neredzējuse LP. I, 177. apgalvuojums, die Behauptung. [apgalvuoties L., sich verbürgen].

Avots: ME I, 86

atgalvot

‡ atgalˆvuôt, durch Bürgschaft hergelangen machen C.: a. savu draugu šurp nuo Krievijas.

Avots: EH I, 141

galvot

galˆvuôt

2): Žūkli (Name einer feuchten Wiese)
negalvuo: voi tiksi iekšā, voi netiksi Heidenfeld. nevarēja g. gabanas jaukt: viņš jau vienmē̦r cēlēs gaiss ebenda. ‡ Refl. -tiês, = galˆvuôt 2: nevar g., ka nesāk līt Ramkau.

Avots: EH I, 381

galvot

galˆvuot,

1) behaupten:
"nav atļauts", galvuo konduktuors Druva II, 906;

2) bürgen, kavieren:
es galvuoju par viņu, par viņa krietnumu. šī prece uz galvuošanu laba. galˆvuôtâjs, der Bürge, Kavent.

Avots: ME I, 597, 598

iegalvot

ìegalˆvuôt,

1) einreden:
mēģināju sev iegalvuot, ka... Baltp. r. I, 155;

2) bürgend empfehlen:
viņš mani iegalvuoja pie skrīveŗa par palīgu Grob.

Avots: ME II, 15

izgalvot

[izgalˆvuôt, bürgend befreien: izgalvuot uotru nuo cietuma; izg. apķīlātas mantas.]

Avots: ME I, 736

pagalvot

pagalˆvuôt, tr., kavieren: vienam viņš astuoņi simti pagalvuojis Jauns.

Avots: ME III, 27

piegalvot

pìegalˆvuôt,

1) vollschwatzen:
p. kam pilnu galvu Jürg.;

2) noch weiterhin kavieren:
kuo nu viņam vairs piegalvuošu? Salis.

Avots: ME III, 249

sagalvot

sagalˆvuôt, viel(en) bürgen, kavieren: sagalvuojis tik daudziem, ka nevar samaksāt.

Avots: ME III, 624

uzgalvot

uzgalˆvuôt, ‡

3) sich verlassen auf, vertrauen:
u. draugam Salis; "uzticēt" (anvertrauen): vai tad var u. adīt? Seyershof. šis uzgalvuojuot sievai visu Salis. Refl. -tiês,

2): auch Beļava, Fehsen;

3): auch PV.

Avots: EH II, 722

uzgalvot

uzgalˆvuôt,

1) einreden, behaupten
Kalzenau: tirguotājs uzgalvuoja preci par labu Golg.;

2) mit (neuen) Vorschuhen versehen:
zābakus uzgalvuot Stenden. Refl. -tiês,

1) versprechen, bürgen, kavieren:
viņš uzgalvuojās, ka tuo izdarīšuot Kalzenau. ja tu nevari uzgalvuoties pirkstu nuoturēt saliektu Blaum. Pie skala uguns 138;

2) (einer Sache) sicher sein:
Prātnieks gribēja... vēl neiet, bet neuzgalvuodamies, vai Tenis mē̦dz vairāk nekâ vienu reizi lūgt, gāja vien Kaudz. M. 84;

3) sich erdreisten:
kuo viņš uzgalvuojas darīt! N. - Peb.

Avots: ME IV, 331