Paplašinātā meklēšana

drigants,

1) der Hengst, ein Beschäler;

2) ein ausgelassener, unruhiger, unbändiger Knabe
Lasd., [Wolm.], ein unbändiger Mensch Kand. [Nebst oder durch li. drigañtas od. drigõntas aus poln. drygant "Hengst", s. Būga KSn. I, 128.]

Avots: ME I, 498

I gants: aus r. гонм.

Avots: EH I, 383

I gants, das Holz, woraus man lange Dachschindeln anfertigt Mar.

Avots: ME I, 600

II gants: auch (mit añ) Kegeln, Peb., Salis ("artig"); jauna, braša, ganta sieviete Janš. Mežv. ļ. I, 363 (ähnlich II, 132, 142, Līgava II, 87). ‡ Subst. gantums "?": par viņas de̦nktumu un gantumu ne˙vienam nebija šaubu Janš. Mežv. ļ. II, 386. gan tu manu gantumiņu dzīvuodams atradīsi VL. aus Setzen.

Avots: EH I, 383

[II gants (?), arig, gesittet, nett Ronneb.: negantniece, esi ganta (wohl ersonnen) Duomas IV, 1. In Telsen dagegen sei gants identisch mit negants: manta ir neganta od. ganta.]

Avots: ME I, 600

negañts: mit an̂ ² Ugalen n. FBR. VII, 15; guovs neganta (dusmīga): šņāc vien Linden in Kurl. n. (nikns) suns Frauenb., Sonnaxt, Zvirgzdine. rudeņuos ir neganti (dusmīgi) kuiļi Seyershof. paši viņi garā tādi neganti ebenda. ja luopus pirmuoreiz izlaiž ganuos strēlnieka dienā, tad tie neganti Ramkau. judres ir dikti negantas (ļaunas) linuos Siuxt. ne˙viens luops nav tik n. (kārs, dedzīgs) uz maizīti kā aita ebenda. (sievietes) negantākas uz kliegšanu Saul. Raksti V, 171. neganta (barga, dusmīga) ve̦de̦kla Fest. vecene bijuse neganta (dusmīga, ļauna) visādā būšanā, un tad ilgi nevarējuse nuomirt AP. n. bē̦rns, ein unartiges Kind Salis.

Avots: EH II, 12

negañts, [unbändig, zügellos; frevelhaft U.], abscheulich, ruchlos, schrecklich, schändlich; [hässlich Manz. Lettus], boshaft: negants cilvē̦ks, darbs. vienam ķēniņam bij neganta meita LP. VI, 219. ve̦lns sūtīja briesmīgākuos un negantākuos garus JK. V, 69. Das Adverb neganti,

[1) schrecklich, schändlich:
viņš darīja ļuoti neganti, staigādams e̦lka dieviem līdz Glück I Kön. 21, 26];

2) ungemin, unmässig:
neganti liels, ungemein gross; neganti bļaut, fürchterlich schreien. [Vgl. das unter negantîgs Gesagte; oder auf li. nẽgand(a)s (s. negañdelis) beruhend (indem * negands als negants aufgefasst wurde)?]

Avots: ME II, 712, 713

dèlgt [N. - Peb., Erlaa], -dzu, intr., auf etwas dringen, tribulieren, flehend bitten [A. v. J. 1895, S. 630], nicht ablassen, lamentieren Sels., Bers., Ramkau, Druw., [ viel unnützes Zeug reden Erlaa]: viņš nuoņe̦mas pēc tā pusstuopa delgt un lūgties vai līdz nākamam rītam MWM. VII, 260. "iesim", es deldzu VI, 272. mans kaimiņš jau trešuo gadu de̦ldz, ka viņam mee̦suot ne˙kādu ienākumu Druw. negants bē̦rns visu dienu de̦ldz apkārt Ramkau.

Avots: ME I, 454

‡ dīvele "kas negants uz dauzīšanuos" Zaravič.

Avots: EH I, 326

drigalts, auch drigalta, ein unartiger, unruhiger, unbändiger Knabe Krem.; ein Händelsüchtiger, ein Raufbold (= drigants) Mag. XIII, 3, 54: kâ tam Rīgas drigaltam BW. 20260, 1. [Vielleicht kontaminiert aus drigants und r. дрыгàлка "рѣзвая дѣвушка"

Kļūdu labojums:
3, 54; = 3,54; ein Hengst (?):

Avots: ME I, 498

[ļâļaks ² Dond., jem., der zu schreien pflegt: mūsu vaļinieks ir negants ļāļaks: ne˙kad viņam nav labi.]

Avots: ME II, 533

manẽjs, mein, der Meinige: manējais (mein Mann) jau negants kâ ērzelis Degl. - Pl. manējie, die Meinigen (die Angehorigen).

Avots: ME II, 560

negañtîgs, schrecklich, furchtbar, unbändig, ruchlos, [unartig U.]: negantīgi cilvē̦ki, darbi. šis spļauj negantīgas ugunis LP. II, 30. [Vielleicht Ableitung von einem * neganta (mit nt aus mt unter dem Einfluss von n-?) = li. negamta instr. pl. negamtomis bei Daukša Post. 265, 11; zu li. gamta "angeborene Art, Natur, Tugend"); in diesem Fall wäre negants aus negantîgs abstrahiert.]

Avots: ME II, 712

nekaše̦ns, hässlich, widerlich, abscheulich Freiz., Neik.; ["negants; ein Störefried" U.].

Avots: ME II, 718

nespe̦rtns: "gants">negants" Grawendahl.

Avots: EH II, 20

nespe̦tns: "gants">negants" Sessw.

Avots: EH II, 20

pa˙galam, oft getrennt wegen der Betonung der zweiten Silbe geschrieben: pa galam, bis zum Ende Adolphi. Aus dieser dem le, pa sonst unbekannten Bedeutung [?] "bis, biszu" (vgl. russ. no "bis") liessen sich alle Anwendungsweisen von pa˙galam erklären:

1) zur Verstärkung von Adjektiven und Verben (gew. im schlimmen Sinne) - sehr, überaus, ganz und gar, vollständig:
viņš pa˙galam bezdievīgs, negants, briesmīgs. krusttē̦vs taisīja pa˙galam jaunus... Aps. cerēji mani, tautu dē̦ls, pa˙galam necerēji BW. 15880. lai niecina pa˙galam 8111. naudas tam nebijis ne pa˙galam, Geld habe er durchaus nicht gehabt LP. IV, 111. vējš ne pa˙galam nepūš IV, 20. tē̦vu neklausījis ne pa˙galam VI, 1064. bet šī neteic ne pa˙galam II, 16;

2) als Prädikat - zu Ende, aus, um; tot:
trīs vasaras jau pa˙galam BW. 15724. nu visa manta man pa˙galam. bet nu ar bijis ar visu laimi pa˙galam Etn. I, 86. kungs atkritis augšpē̦du un bijis pa˙galam LP. III, 92. kaut mani naidnieki visi pa˙galam būtu LP. IV, 146;

3) interjektionsartig:
te pa˙galam! te nu bij pa˙galam! da haben wir's!

Avots: ME III, 26

pitka,

1) "dzē̦rājs (Drosth.), diedelnieks" N.-Peb.; "gants%20cilv%C4%93%CC%A6ks">negants cilvē̦ks" Bers.: puikas, pitkas, kaitināja BW. 10095, 1;

2) eine Peitsche
Serben, Trik., Nötk , N.-Peb., Serbigal, Sessw., Lös., Hundepeitsche Bers., Zigeunerpeitsche Schwanb., Meselau, Selsau, Druw., Lemburg, Aahof;

3) "ein schmkchtiger Mensch"
Serben u. a.

Avots: ME III, 229

plarkšis, plarkšķis,

1) ein schnarrender od. klappernder Lärm:
dārzā spēlēja kareivju orķestris. bija negants plarkšis Laiviņš. plārkšķis - truoksnis, kuo dzilnas taisa pie ve̦ciem stumbe̦niem, arī (Etn. IV, 165) starku knābju klabināšana Lub. plarkšis - vadmalas, aude̦kla plīsienā truoksnis Freiziņ;

2) plarkšķis, auch plarkšķe, die Schnarre des Nachtwächters
U.;

3) plarkšis Freiziņ, plarkšķis Wid., ein Schwätzer.

Avots: ME III, 320

rateste,

1) die Ratte
Rositten, Bers.: burvis bij... ratesti ar zuobiem kūts griestuos iekāris LP. VI, 23;

2) "gants%20cilv%C4%93%CC%A6ks">negants cilvē̦ks" Bers.

Avots: ME III, 480

sildinât (unter sil˜dît): grūtdienīšus sildināju BW. 4358, 1 var. Refl. -tiês: negants pūķis ... saulē sildinājās Dünsb. Rīmes (1873) 2 I, 104.

Avots: EH II, 486

‡ slēpša, comm., jem., der sich versteckt hält: slēpšas pieplaka pašai zemei A. Upītis Laikmetu griežos II, 32. tāds intrigants un s. Ģertr. 369.

Avots: EH II, 525

II uzpīlis, ein vorjähriges Lamm Wigantshof. Vgl. atpīlis.

Avots: ME IV, 365

I zveņģe,

1) zveņģe Wid., Vīt., zveņģis Allunan n. U., Grobin, Katzd., Vīt., (mit eņ̃ ) Dond., Dunika, Kalleten, eine Jauchgrube;
zveņģis, eine Mistgrube Brasche Kâ Palejas Jānis; zveņģis U., ein Wasserloch; zveņģe Biel. n. U., Ellei, Sessau, Vīt., (mit eņ̃ ) Nauditen, zveņ̃ģis N. - Bartau, eine Pfütze auf dem Wege; zveņ̃ģis N. - Bartau, ein nasser, schlecht fahrbarer Weg: kūtī nav pakaisīts; tur tāds zveņģis, ka kājas strieg kâ purvā Dond. zveņģe kūts priekšā... piebē̦rta Janš. Dzimtene ² I, 352. meitas beŗ saslaucītuos gružus laidara zveņģē Janš. cūka vārtās pa zveņģi Dunika. cūka iegāzās zveņģī, ka dubļi nuošļakstēja vien Grobin. pa ellīguo zveņģi laipuodams A. v. J. 1892, S. 311. (figürlich) ka tie elles zveņģē virtu! möchten sie im Höllenpfuhl kochen! Mag. XX, 3, 42. elles zveņģī tu, grē̦ku pagale, nāksi! Vīt. senčiem vē̦rgu zveņģē slīkstuot Aus. I, 2. atstāt tautu vērdzības zveņģuos B. Vēstn. negants zveņģis Veselis Saules kaps. 162. puosta un iznīcības zveņģē Druva I, 1101;

2) comm., ein betrunkener Mensch
(mit èņ ² ) Gr. - Buschh.;

3) comm., ein durchnässter Mensch
(mit èņ ² ) Gr. - Buschh.

Avots: ME IV, 770, 771