Paplašinātā meklēšana

apdzer̂t, ‡

3) im Trinken (Saufen) übertreffen
Siuxt: viņš jau nav mazais dzē̦rājs, bet kaimiņš tuo apdzer apkārt un apkārt.

Avots: EH I, 79

biliņģis, bīliņģis od. biliņš U.,

1) Klötzchen zum Unterlegen, die Unterlage:
biliņģis - apakš kāda priekšme̦ta liekams daikts, lai priekšme̦ts negul uz zemes A. X, 2, 536. palieciet, brāleliņi, uozuoliņa biliņģīšus BW. 22536. tautu meita neiekāpa, bīliņģīšu vajadzēja BW. 32239, 2;

2 das Fundament,
auch pazvilas genannt: kad būvē kuoka ē̦ku, tad jumtam liek ik˙vienā stūrī pa lielam akmenim, tā˙pat katrā sienā pa vienam, un uz šiem akmeņiem liek apmē̦ram 3 pē̦das gaŗus bīliņģus Nerft;

3) der Stock, die Keule:
dzē̦rājs iesita uotram ar bīliņģi A. X, 2, 536, N. -Schwanb.; [

4) bil˜iņš Wandsen, ein einfälltiger Mensch.
Wohl aus dem Germanischen entlehnt.]

Avots: ME I, 296

bļurkšis,

1) das nomen actionis zu ‡ bļurkšêt 1 PV.;

2) einer, der undeutlich spricht, lallt; ein Schwätzer
(mit ur̂ ) PV.: dzē̦rājs skurbumā ir tīrais b.

Avots: EH I, 234

I blùzga ² ,

3): svētkuos ir nedzē̦rājs bij kâ b. pieblūzgājis Saikava; ‡

4) wer besudelte Kleider anhat
Meiran, Selsau.

Avots: EH I, 232

daũdz, daudzi Spr., [Zb. XVIII, 382 u. a., s. Le. Gr. 465 ^3], viel, gew. mit d. Gen.: daudz cilvē̦ku, brīnumu, aber auch mit dem Nom.: daudz cilvē̦ki, viele Menschen. Komp. vaĩrâk, mehr, dial. daũdzâk Kand.: labāk vairāk nekā mazāk. Dekliniert wird daudz, wenn ihm kein Substantiv unmittelbar folgt: daudzi nuo mums, nuo mūsu rakstniekiem, viele von uns, von unseren Schriftstellern: viņš daudziem palīdzējis, daudzus aplaimuojis; seltener bei folgendem Subst.: daudzām (daudz) saimniecēm pienākas guods Neik.; ar daudz (seltener daudziem) zirgiem. So auch mit der bestimmten defin. Endung: baidījušies tur zirgus likt daudzuo vilkatu dēļ LP. VII, 88. Neutral daudz, daudz kuo, viel: viņš daudz od. daudz kuo iesāk, bet ne+kuo od. ne˙kā nepabeidz. daudz vor dem Komparativ, viel, weit: viņš daudz ve̦cāks nekā tu. daudzum, milzum, visai, vare̦n daudz, sehr, ungemein viel; pārlieku daudz, übermässig viel; pa(r) daudz, zu viel: Sprw. kas par daudz, tas par daudz: mazam bē̦rnam divi dirsas. ne tik daudz, kâ me̦lns aiz naga, gar nichts, nicht ein Jota. tik daudz kâ raibu suņu, sehr viel. tas būs tik daudz kâ redzēt, ehe man sich versehen wird, im Nu. daudz maz, einigermassen, etwas: šuogad labība daudz maz paaugusi. tas viss vienlīdz od. vien daudz, das alles ist gleichviel. Nicht eben gew. daudz bagāts (= ļuoti b.), sehr reich: mana meita daudz bagāta BW. 11559; 835. daudz ē̦dājs, daudz dzē̦rājs BW. 26119, einer, der viel isst, trinkt. Ganz ungew. ist die Verbindung von daudz und dem Adj. mit un: pārnesiet māmiņai daudz un labu vakariņu BW. 13646, 18. [Gleich li. daũg, daugi od. daugia (s. Le. Gr. 465) zu poln. dużo "viel", duży "gross, stark" und (wenn ursp. soviel als "tüchtig" ) zu got. daug "taugt" u. a., sowie (nach Stokes BB. XXIX, 171) zu ir. dúar "a multitude", vgl. Berneker Wrtb. I, 218, Feist Wrtb. ² 95, Osthoff Perf. 304 f., J. Schmidt Vok. I, 172, Zupitza Germ. Gutt. 178, Fick Wrtb. I ^4, 73, 233 u. III ^4, 207, Boisacq Dict. 963, Uhlenbeck got. Wrtb. 37.]

Avots: ME I, 443

dzê̦rãjs, dzêrẽjs, der Trunkenbold, Säufer, oft mit dem Zusatz kruogu, brandvīna dzē̦rājs, asaru dzē̦rājs, der Tyrann, Bluthund, der böse Freier: atjāj tautu rudacītis, mans asaru dzē̦rājiņš od. dzērējiņš BW. 14406, 9825. dzērējs nevar taisni pa ceļu iet, nedz laimīgi braukt. dzē̦rājs ir ve̦lna kalps, kruodzinieks ve̦lna kalpa kalps. dzē̦rāju trakums. delirium tremens.

Avots: ME I, 548

‡ *dziļace, *dziļacis oder *dziļacs, -s, "?": kad dzē̦rājs kruogā tuop sakults, tad jāiet mājā ar dziļaci un nuoluobītu pieri Lange Latv. ārste, S. 34.

Avots: EH I, 358

‡ dzìrlis ² Lubn. "dzē̦rājs".

Avots: EH I, 360

‡ ìedeñderêt Ermes, Gramsden, Peb., Salis, Schibbenhof, (mit èn ² ) Fest., Heidenfeld, Lis., Lös., Mar., Sehwanb., Selsau, Sessw:; hineintaumeln Domopol, Dricēni, Druw.; Golg., Jāsmuiža, Kārsava, Kreuzb., Līvāni, Nötk., Renzen, Rugāji: dzē̦rājs (bē̦rns) iedenderēja grāvī (istabā), Ramkau. klibais iedenderēja sē̦tā Jāsmuiža.

Avots: EH I, 508

ìeripinât, tr.,

1) ins Rollen bringen:
vīrs ieripina ripu un puoš pakaļ, kur ripa ripuo LP. V, 320;

2) herein -, hineinrollen:
dzē̦rājs savu naudu ieripina kruodznieka kabatā.

Avots: ME II, 58

‡ izkluburêt "mit Mühe hinausgehen" Frauenb.: dzē̦rājs tikkuo varēja i. nuo dze̦rtuves laukā.

Avots: EH I, 456

[izlidinât, hinausfliegen lassen: izl. baluožus. dzē̦rājs izlidināja ce̦puri pa luogu ārā (= izsvieda). Refl. - tiês, zur Genüge hin und her flattern.]

Avots: ME I, 764

kaĩtinât (li. kaĩtinti "erhitzen"), tr., necken, sticheln, durch Neckerei zum Zorn reizen, ärgern, reizen: kundziņš savu gaspažiņu ar ābuoli kaitināja (Var.: kairināja, karināja) BW. 28262. es tam tautu dēliņam sirdi vien kaitināju 24636, 1. dzē̦rājs vīrs dievu lūdza, vairāk dievu kaitināja 19910. juo tie ļaudis daudz runāja, juo es viņus kaitināju BW. 8485. nekaitini suni: viņš iekuodīs. Refl. - tiês, einander necken, sticheln, zum Ärger reizen, scherzen: meitas un puiši savā starpā kaitinās. dievs ar ve̦lnu rauga viens uotru pārspītēt: durties, kaitināties LP. VII, 1159. es jau tikai kaitinādamies vai pajuokuodamies tāda izrādījuos A. XI, 55. Zu kaist.

Avots: ME II, 136

kleknêt [Erlaa], Bers., - u [od. - ẽju], - ẽju, = klaknēt: slikts, pe̦lē̦ks zirgs klenk aparā zem kuoka LA. kuo tu klekni Blaum. te jau nezin cik labi kleknēt, kad bikses slapjas Vēr. II, 1202. [dzē̦rājs kleknē kruoā jau vairāk dienu Wessen.]

Avots: ME II, 221

kner̃kt: (li. kner̃kti "flennen"), ‡

2) "nīkt" (von einem Besoffenen)
Ledmannshof: viņš (dzē̦rājs) ne vairs dzer ne iet mājās, tikai kne̦rkst.

Avots: EH I, 629

lavît, - u od. - ĩju, tr. fangen, greifen, nachstellen Spr.: pūš vējiņš, čaukst lapiņas, lavī mani sveši ļaudis BW. 13316. tas (vilkacis) drīkstējis tik lavīt (aitas) klajā dieva laukā Etn. II, 86. Refl. - tiês, lavēties Glück, [Manz.],

1) nach etw. für sich haschen, sich heimlich erstreben:
[vanags lavījas uz vistām, vilks - uz luopiem U.] vakar tu zirņus sēji, šuodien pākšu lavījies; vgl. BW. 31356. [glūnēsim ar viltu uz asinīm, lavēsimies veltīgi uz nenuoziedzīgu Glück Spr. Salom. I, 11];

2) sich heimlich anschicken:
pūķītis zagt lavījas BW. 8169;

3) lavieren
L., heimlich irgend wohin zu gelangen suchen: svētdienām tā lavījas kâ kāds zaglis pruojām A. XX, 86. nuost ar pate lavījās BW. 25000. dzē̦rājs klātu lavījās 10133. visas manas dziedātājas pie miedziņa lavījas BWp. 813 ^2. tad raganas vis˙vairāk ap luopiem lavuoties Lp. V, 11;

[4) umherschleichen, lauern
U. - Wohl aus. r. лови́ть "fangen" entlehnt und durch d. lavieren beeinflusst; vgl. v. d. Osten - Sacken IF. XXXIII, 220].

Avots: ME II, 433

nâvîgs,

1) tödlich, todbringend:
ve̦lns bij aplaidis pasauli ar nāvīgiem, kaitīgiem knišļiem LP. V, 179; nāvīga ruoze Tr. IV, 182; nāvīgi trāpīt Etn. III, 142;

2) ungemein, gewaltig, heftig, eifrig, stark:
nāvīgs ienaidnieks, der Todfeind; nāvīgs strādnieks, ein überaus eifriger Arbeiter. bija reizi nāvīgi dzē̦rājs LP. VII, 1150. nāvīgs sašutums tuo sagrāba Degl. e̦suot jāstrādā līdz nāvīgam nuogurumam Vēr. I, 1164. tē̦vs tâ nāvīgi bij piekuodinājis LP. VI, 974. augstprātību nāvīgi es nīdu JR. IV, 62. tad nu ļaudis nāvīgi ņe̦mas pa pļavu. nâvīgs uz, verpicht auf etw.: dažs sievietis uz dzeršanu vēl niknāks un nāvīgāks nekâ vīrietis Janš.

Avots: ME II, 704

nùodènderêt,

[1) abtaumeln:
dzē̦rājs nuodenderēja nuo ceļa un iekrita grāvī Jürg., N. - Peb.;

2) "faulenzend od. bummelnd(die Zeit) verbringen", verbummeln
Plm., Gramsden, Sauken, Ermes, Bers., (hier mit eñ) (Stenden, Behnen, Kalleteh, Schlehk, Autz, Grünh., Mesoten, Ipiķi: tikai nuodenderējis tuo laiku Mar., Lös., Sessw., AP., Serben., Sermus, Schwanb., Lis., Druw., Aahof, Festen, Selsau, Erlaa, Segewold;

3) "mühsam und langsam hingehen"
Alswig].

Avots: ME II, 773, 774

‡ nùomeņ̃ģêt "nuokašņāt, nuokārpīt, nuomīdīt": zirgs nuomeņģējis (ālē̦damies nuomīdījis) zâli, zemi Jürg., Ringmundshof. dzē̦rājs, nākdams uz mãju, nuomeņģējis visu tīrumu Ringmundshof. Refl. -tiês, eine gewisse Zeitlang spielen Salis: bē̦rns nuomeņģējās visu rītu; tollen, einander greifend spielen, anfassen und kitzeln Bers. (mit èn ² ): tad nu gan Jānis ar Edi nuomeņģējušies!

Avots: EH II, 67

nùopļuñdurêt Pasaules lāpītājs 21,

[1) leichtfertig und liederlich vertrödeln
Vank., Neu-Wohlfahrt, Autz, Grünh.: dzē̦rājs nuopļundurēja visu dienu pa kruogu Siuxt, Kokn., Lennew., Ermes, Kalz., Mesoten, PS., C.;

2) leichtfertig und achtlos (Kleidet) abtragen
Salis: viņš lietū nuopļuñdurējis manu kažuoku Sessau;

3) leichtfertig vergeuden
Dickeln, verprassen MSil., Gramsden, Jürg., Vank., Sessw., Autz, Grünh., Grünwaid, Nötk., Ermes, N.-Peb., Bewershof. Refl. -tiês,

1) durch Verschwendung verarmen;

2) unnütz die Zeit verbringen:
visu dienu nuopļuñdurējāmies, bet ne˙kā nepadarījām Jürg.].

Avots: ME II, 833

nùostreipuļuôt,

1) "начирикать, напестрить (о письмѣ)" Spr.;

[2) hintaumeln, hinuntertaumeln:
dzē̦rājs nuostreipuļuoja nuo ceļa Mesoten, Golg., N.-Peb., Jürg., Widdrisch, (mit eî) PS, piedzēries viņš tuomē̦r līdz mājai kaut kâ nuostreipuļuoja Lis., C., Mitau. ar muokām viņš tuo gabalu nuostreĩpuļuoja Salis n. visu dienu Lettg., Ermes, Ar.;

3) taumelnd austreten:
dzē̦rājs, pa ceļu iedams, tuo nuostreipuļuojis Lös., Aahof, Druw., Sessw.;

4) "von der geraden Linie abweichend unrichtig (etwas) vollziehen":
ja nav izdzīta taisna vaga tīrumā, tad saka, ka e̦suot nuostreipuļuois Lis.;

5) "bestreuen"
(?) Druw., Lös.]

Avots: ME II, 860

[pā`rzvalstîtiês, schwerfällig nach Hause taumeln: dzē̦rājs pārzvalstījās mājā Warkl.]

Avots: ME III, 189

‡ pasiênis ² (li. pasienis) Rutzau, die Stelle dicht an der Wand: dzē̦rājs gulēja pasienī.

Avots: EH XIII, 172

pašvẽrtĩba,* [der Selbstwert: dzē̦rājs aizmirst savu pašvērtību un min tuo ar kājām Jürg.].

Avots: ME III, 118

[patenterêt,

1) eine Weile taumeln:
dzē̦rājs patenterēja un nuokrita Widdrisch;

2) eine Weile dummes Zeug plappern
Lis., N.-Peb., Kreuzb., Warkl.]

Avots: ME III, 120

pìemest,

1) zu-, hinzuwerfen; zuwenden, zuteilen; zu einer Kollekte beitragen
U.; hinzufügen: kalpam pie algas piemest Kav. ziņnesis piemeta pirkstus pie ce̦pures Poruk V, 277. kas liels un svarīgs - gribē̦tuos vēl piemest Juris Brasa 169;

2) vollwerfen, werfend anfüllen:
tik˙pat te̦k straujupīte, i[r] pieme̦sta žagariņu BW. 8972;

3) vorwerfen
Wessen: piemest nedarbus, Unarten vorwerfen MWM. v. J. 1903, S. 653. bāliņš man maizi deva, ik dieniņas pieme̦zdams (Var.: pārme̦zdams) BW. 18952, 1 var. In Mar. piemest, in unangenehmer Weise an etwas erinnern: viņš man arvienu pieme̦t manu ve̦cuo brūti. man piemeta bāleliņi šuo vietiņu, tuo vietiņu; es aizgāju tai vietā, brāļi ceļa nezināja BW. 8892, 2. Refl. -tiês,

1) sich anlehnen, anstossen, berühren:
zars piemetas pa reizei viegli pie luoga rutīm Blaum. st.3. pūra nesējiem pūrs nuo klēts tâ jāizne̦s, ka tie ne˙kur nepieme̦tas BW. III, 1, 29. p. pie durīm, anklopfen Dond.;

2) überfallen:
slimība pieme̦tas, man erkrankt. viņam pieme̦tusies sirds kaite. kas nuo tāses vīzes pin, tam kaškis pieme̦tas Etn. II, 187. Sprw.: nelaime lai labāk pieme̦tas (soll lieber heimsuchen) cilvē̦kiem, nekâ luopiem;

3) sich niederlassen:
piemeties, kur nu redzi brīvu vietu! Poruk III, 283. man vajaga vietas, kur ziemu piemesties Blaum. Pie skala uguns 156. pie radiem ne˙kādas piemešanās man nebij Kaudz. M. 17;

4) sich dranmachen:
viņš viņai piemeties klāt, er hat sich an sie herangemacht Kav. sāks vai vēl piemesties par brūtgānu! Alm. Kaislību varā 52;

5) gefüllt, besetzt werden:
ābuoli pieme̦tušies tārpu. kuoki pieme̦tušies putnu;

6) einander Vorwürfe machen:
es dzē̦rājs tautu dē̦ls, man dzē̦rāja līgaviņa; nevarēja piesamest (Var.: piemesties) viens uotram dzīvuojuot BW. 26970.

Avots: ME III, 271, 272

pìesvemptiês (verächtlich), sich mühsam aufrichten, erheben: pakritušais dzē̦rājs nevar piesvempties Libau; s. auch pìesvempêties 1.

Avots: ME III, 299

pitka,

1) "dzē̦rājs (Drosth.), diedelnieks" N.-Peb.; "negants cilvē̦ks" Bers.: puikas, pitkas, kaitināja BW. 10095, 1;

2) eine Peitsche
Serben, Trik., Nötk , N.-Peb., Serbigal, Sessw., Lös., Hundepeitsche Bers., Zigeunerpeitsche Schwanb., Meselau, Selsau, Druw., Lemburg, Aahof;

3) "ein schmkchtiger Mensch"
Serben u. a.

Avots: ME III, 229

pleñderis Talsen, Kroppenhof, plenders Etn. IV, 165, Spr., Sessw., plenderis Hirschenhof, Golg., ein Herumtreiber, Taugenichts, Faulpelz, Säufer, Verschwender Fest., Stelp.: plenderam, dzērējam nuoņemt manu vainadziņu! BW. 24344. Eglītis nav ne plenders, ne dzē̦rājs Purap. Kkt. 27. Reimwort auf kleñderis.

Avots: ME III, 336

raût (li. ráuti "raufen", aruss. рути "трогать"), raûju (ačech. ruju "reisse") od. (dial.) raûnu, râvu, tr.,

1) reissen, ziehen, raufen; nehmen, raffen, stehlen; schleppen
U.: rauj viņu (tevi) ve̦lns, jupis, piķis, kuoks, kuociņš! hohl' ihn (dich) der Teufel, der Kuckuck! rauj tevi piķis ar visu tavu naudu! JK. III, 74. lai ve̦lns rautu tavu sirdi Biel. 1454, rauj tad viņu kuoks - neteikšu! LP. III, 77. Sprw.: kas dievam nede̦r, tuo ve̦lns nerauj. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam (Gottes Segen dem Freigiebigen, des Teufels Fluch dem Habgierigen) Niedrīšu Vidvuds XX, 564. puķes, ziedus, zâli, riekstus raut, Blumen, Blüten, Gras, Nüsse pflücken, abreissen: lazdā kāpu riekstus raut (Var.: šķīt) BW. 5836, 3. ik rudeņus tautas jāja kâ pie lagzdas riekstus raut 14212. kuo nākat, sveši ļaudis, mūs[u] zemē ziedu raut? Biel. 841. linus raut Karls., C., Salisb., Wolm., Seyershof, Homelshof, N.-Peb., Treiden, Fossenberg, Nerft, Wirginalen, Flachs raufen. rāvējas (plūcejas) rauj (plūc) katra savu "baru" un sarautuos linus liek blāķīšuos Etn. III, 89. - Liekausis rāva ar tādu spē̦ku, ka uz˙reiz šķipsna zaru nuotrūka R. Sk. II, 142. raut ļaudis aiz kājām nuo gultas ārā JK. III, 74. es izrāju tautu dē̦lu...: cirtu pliķi guldamās, raun[u] aiz matiem ce̦ldamās BW. 21735 var. rausim tik kādam jē̦ram kaklu nuost (wollen wir ein Lamm schlachten)! Kaudz. M. 36. rauj kumuosu nuo mutes ārā. vīra māte... duod ar dūri stenderē, lai trūkstas malējiņa, lai rauj ātri dzirnaviņas (... möge schnell mahlen) BW. 23179. - kur tu tik daudz naudas rāvi? woher hast du soviel Geld? JK. V, 111. lai raunuot naudu, kur raudams Blaum, saimnieks, kas nuo citiem krāpa, rāva, cik tik varēja LP. VII, 923. kur tad tu tuo siļķi rāvi? A. XXI, 709. kur tādus zirgus un iejūgu rāvis? LP. IV, 119. kur saimnieks tik daiļu saimnieci rāva? MWM. VI, 786. rauj, kuo nagi ne̦s! Sassm., greif nach Möglichkeit zu! ādu pār acīm od. acis nuo pieres raut, gänzlich berauben: vilki ādu rauj pār acīm mums Krilova pasakas 88. tavu sliktu pasauli! rauj vai aci nuo pieres ārā Alm. Kaislību varā 25. tādi, kas uotram vai acis rāva nuo pieres ārā un ņema, kas vien bij nepiesiets Kleinb. - nedeva vairāk ne rauts Lubn., er gab auf keinen Fall mehr;

2) beim Lesenlernen aussprechen
Oppek. n. U.: rauj vārdus, sprich die Buchstaben aus! U.; rauj puskul, buchstabiere! U. valuodu raut, anfangen zu sprechen, sprechen lernen (von Kindern): lai tas jūsu krusta bē̦rns drīzi rāva valuodiņu (auf dass das Patenkind bald sprechen lerne) BW. 1475, 4. lai Jānītis drīzi auga, drīzi rāva valuodiņu 1654;

3) (mündlich) bekannt machen, publizieren, proklamieren
Lis.: mācītājs rāva visus, kam šuoziem skuolā jāiet. svētdien viņus pirmuo reizi rāva baznīcā, Sonntag wurden sie zum erstenmal aufgeboten;

4) raut visu galu nuo gala priekšā "aufzählen"
Celm.;

5) dziesmu (meldiju) raut (vaļā), (anfangen zu) singen:
putniņš rauj sabuozies savu meldiju Vēr. II, 1289. sienāzis rauj vaļā savu dziesmiņu JR. III, 58. tikkuo Pietuka Krustiņš sāka dziedāt, tad arī citi rāva līdz Kaudz. M. 101;

6) zibsnis raun N.-Schwanb., es blitzt:
kad zibsnis raun, tad saka: guns vien šķīst. Refl. -tiês,

1) einander ziehen;

2) zanken, streiten;

3) sich ziehen, zusammenziehen
U., geringer, weniger werden: guovij sāk piens rauties Plūd. LR. IV, 337. peršana pēc kalpuošanas laika bij drusku rāvusies Kaudz. M. 51. diena stipri rāvusies, ist kürzer geworden Sackenhausen;

4) zusammenfahren, sich fürchten, scheuen
U.: mužiks jau uz tuo vien iziet: vācietim . . . naudas diezgan . . . bet runā tu ar viņu pa latviski, tas tūdaļ raujas, zin: tas . . . zin, kuo lieta vē̦rta De̦glavs Rīga II, 1, 142. nuo nedarbiem rauties, vor Unarten zurückschrecken Celm.;

5) namentl. pušu rauties, zerreissen
(intr.) U.;

6) heftig arbeiten, sich abmühen, abplagen, "zūdīties" Wessen : tâ rūpējās un pūlējās mans tē̦vs, tâ rāvuos es pats Lautb. Luomi 140. ne dzē̦rājs, ne arī kāds tē̦rē̦tājs; strādājis un rāvies ar darbiem LP. VI, 191. ve̦lns rāvies nuo˙svīdis V, 371. tu krietni raujies MWM. VIII, 489, steidzamies, raunamies, mēs mazās malējiņas, jau lielās samalušas BW. 8079, 2 var. ik˙katram jāraujas gar māju darbiem, ābuoliņu savācuot Siliņš 5. mēs rāvāmies visu dienu nuo˙svīduši ar siena kŗaušanu Ahs. ļaudis rāvās pļavā ar sienu A. v. J. 1901, S. 24. vīri rāvās ar rudzu sēju MWM. VI, 637. rūķis ieraudzījis kūmiņu raujamies ar putniem Lapsa-Kūm. 81. sulaiņi raujas... slapjām mugurām sanākušuos apkalpuodami. pavalstnieki raujas caurām naktīm ve̦duot rudzus. tagad jāraujas ar darbu A. XXI, 165. gudrie dēli sākuši rauties ar darbiem: drīzi aruši, drīzi taisījuši puodus LP. VI, 368. Subst. raûšana, das Reissen, Ziehen, Raufen, Raffen: sievietēm nuo linu darbiem piekrīt tikai raušana Etn. III, 72. - uz sle̦pkavu darbiem un raušanu vien Lapsa-Kūm. 198; raûšanâs,

1) der Zank, Streit;

2) das Geringerwerden;

3) das Zurückschrecken, Zusammenfahren, die Furcht;

4) die Mühe, Arbeit, Plage;
râvums, die abgeschlossene Tätigkeit od. das Resultat des Reissens, Ziehens, Raufens, Raffens: linu, linu, bāleliņ, par rāvumu, ravējumu! VL.; râvẽjs,

1) wer reisst, zieht, rauft, rafft, der Zugreifer, ein alles an sich Reissender, der Dieb
LA.: kur mana ziediņu rāvējiņa? BW. 13256. tie (= suņi) rej māsas preciniekus, skaistu ruožu rāvējiņus 14420. Sprw.: dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. rīkļu rāvējs, ein Gurgelreisser, Plünderer: žīds ir liels rīkļu rāvējs, plēš, kuo māk Ahs. viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos C. T. R. I, 14; 2) der Teufel L., Ruj, n. U.: lai rāvējs (râvãjs PS.) paraun! hol' der Teufel! PS.;

3) (dvēseļu) rāvējiņš, der Tod, der Todesengel:
dievs sūta savu eņģeli "rāvējiņu" (nāvi) paziņuot, ka šī saulīte jāatstāj Infl. n. Etn.I, 25. tas bija dvēseļu rāvājiņš ebenda. ja mežā truokšņi dzirdami, rāvējiņš, nāve, par putniņu liduo dvēselei pakaļ LP. VII, 31. Nebst ravêt zu r. dial. рыть "трогать" (s. Potebnja PФB. IV, 191 f.), slav. rъvati "reissen, raufen", runo "Vliess", lat. ruere "aufreissen", an. rýja "(Wolle) ausreissen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und germ. Lautges. 46, Persson Beitr. 287 f. und 774, Walde Vrgl. Wrtb. II, 351 f.

Avots: ME III, 490, 491

I reñcelêt (?) "taumeln": dzē̦rājs rencelē; "wanken, wackeln": buojājies ritenis braucuot rencelē Ziepelhof.

Avots: ME III, 510

I sabadinât, eine gewisse Zeit hindurch hungern lassen: dzē̦rājs zirgu sabadināja visu dienu pie kruoga.

Avots: ME III, 591

saimistība (unter sàimestība ² ): jam s. cieši labi veicēs, bija daudzi tuklu guovju ... Pas. X, 120 (aus Warkl.). jis savas saimistības neturēja, juo bija liels sliņķis un dzē̦rājs XII, 518 (aus Eglūna).

Avots: EH XVI, 413

I spirinât, von sich schlagen St.; "kājas kratīt" Wessen (hierauch: spirinêt, = li. spirinė´ti). Refl. -tiês, sich hin und her werfen, Zuckungen haben Oppek. n. U., zappeln: kad zagli sien, tas spirinās Trik. zuoss uz sausuma spirinās ebenda. bē̦rns vannā spirinās, laikam nepatīk Mar. briedis ar . . . kājām spirinādamies dauzījās nesējiem pa gurniem A. XX, 304. Hurtiķis negrib paduoties, peras ar ruokām un spirinās De̦glavs Rīga II, 1, 407. sievieši, kas šādās cilpās... spirinājušies Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 71; fig., widersprechen: tu katrreiz spirinājies, ka viņš e̦suot dzē̦rājs un... balamute RA. Nebst li. spirnóti "pamažì spirti, spirinė´ti" (bei Būga Aist. Stud. 154 f.) zu sper̂t.

Avots: ME III, 1000

steģît, unbeholfen gehen; bē̦rns jau sāk steģît Salis, Jürg. - Refl. -tiês,

1) auf die Beine kommen, sich erheben;
dzē̦rājs pakrita, bet sāka atkal steģīties Jürg., Arrasch;

2) s. steģêties.

Avots: ME III, 1058

strèipelis ² Fest., ein Tapmelnder: dzē̦rājs streipelis.

Avots: ME IV, 1085

strèipeliski ² Fest., Saikava, Gr. - Buschhof, Adv., taumelnd: dzē̦rājs, cilvē̦ks aiz nespē̦ka iet streipeliski.

Avots: ME IV, 1085

streîpuļu streîpuļiem Lis., Drosth., streipuļus, Adv., taumelnd: dzē̦rājs iet streipuļu streipuļiem Fest. tie saķērās ruokās un gāja streipuļu streipuļiem De̦glavs Rīga II, 1, 293. kājas... streipuļus iet RA.

Avots: ME IV, 1086

telderêt, -ẽju,

1) anbeholfen
(so auch in Gold., von Kindern; mit el˜), die Beine schlenkernd gehn Gr.-Sessau; taumeln (mit el˜) Jürg., Neuhausen; hinken Anzen; mühselig votwärtskommen (mit el˜) Sassm.; dzē̦rājs telderē Jürg. vecītis telderē nuo vienām mājām uz uotrām Sassm. tas (= vagarīte) varēja telderēt pa tiem kunga tīrumiern BW. 31477; purzeln Linden in Livl. (mit èl ^2);

2) sich balgen; sich herumtreiben; lärmen
Wid.;

3) ungewandt oder undeutlich sprechen
Meselau, Nötk., (mit èl ²⁾ Aiviekste; ungewandt lesen Matkuln (mit el˜);

4) mühsam fahren:
kad ceļi apsaluši, drusku uzsnidzis, bet nevar labi ar ragūm pabraukt, saka: vēl jātel˜derē ar ratiem Matkuln;

5) rutschen Schrunden
(mit el˜). Abgeleitet von telderis?

Avots: ME IV, 159

te̦ntariski U., (mit è̦n ² ) Lasd., tenteriski Wid., Notk., N.-Peb., Ramelshof, Smilt., (mit eñ) Ahs., C., MSil., Wahnen, (mit èn) AP., (mit ên ² ) Bers., Erlaa, Golg., Laud., Lennew., Mar., Ogershof, (mit en̂ ² ) Gramsden, tentertenteriski Grünw., Adv., strauchelnd, taumelnd, Hals über Kopf: dzē̦rājs iet tenteriski Laud., Mar. u. a. pa trepēm tas nuogāja tenteriski vien N.-Peb. izvadīja Jeci tenteriski vien pa āra durvīm Druva II, 663. viņš tuo tenteriski izrāva ārā.

Avots: ME IV, 164

uzdenderêt, taumelnd auf etwas geraten (perfektiv): dzē̦rājs uzdenderēja uz staba AP., Lubn., Mahlup, Sessw.

Avots: ME IV, 324

uzdulburêt, strauchelnd, taumelnd auf etw. gelangen: dzē̦rājs uzdulburēja uz ceļa.

Avots: ME IV, 326

uzdurnêt, in trunkenem Zustande umherirrend sich einfinden: mums uzdurnējis dzē̦rājs Segewold.

Avots: ME IV, 327

uzģeņ̃ģerêt, uzģeņģeŗuôt, auf etw. (hinauf)taumeln, -straucheln (perfektiv): dzē̦rājs uzģeņģerēja uz ceļa. viņš uzģeņģeruo... biedriem gan˙drīz virsū Apsk. v. J. 1905, S. 415.

Avots: ME IV, 335

uzklenderêt, auf etw. (hinauf)schlendern (perfektiv); dzē̦rājs uzklenderēja uz ceļa.

Avots: ME IV, 342

uzuošņât, riechend, witternd auffinden; aufschnüffeln Celm., aufstöbern: dzē̦rājs uzuošņāja šņabi. varējuši uzuošņāt katru pa pēdām LP. VI, 24. Kriša būs viņu, nabagu, uzuošņājis Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 172. beidzuot uzuošņājis tas sakarus MWM. IX, 912. uzuošņāt, kur lē̦tāka prece.

Avots: ME IV, 396

uzstraipelêt Nigr., hinauftaumeln; taumelnd geraten auf: dzē̦rājs uzstraipelēja kalnā, uz ceļa.

Avots: ME IV, 385

uztenterêt, hinaufstraucheln: dzē̦rājs beidzuot uztenterēja kalnā, uz ceļa.

Avots: ME IV, 392

uzveñstiês Stenden, Wandsen, mit Mühe (kletternd, sich wälzend) hinaufgetangen: u. uz kāpšļa Stenden. dzē̦rājs ar pūlēm uzvendās uz grāvja malas Stenden.

Avots: ME IV, 397, 398

uzžvãļuôtiês Dunika, (hin)auftaumel (auf etw.): dzē̦rājs man uzžvāļuojās virsū Dunika.

Avots: ME IV, 402

valuôtiês "?": kruogā, stoikas istabā kâ dzē̦rājs valuojas JR. IV, 160. Fehlerhaft für vaļuôtiês?

Avots: ME IV, 463

vēkša,

1) vẽkša Wolmarshof, vẽkša AP., Nötk., vèkša ² Bers., Schwanb., Sessw., vēkša Ermes, Stockm., Vīt., Walk, Wessen, vēkška Vīt., comm., = vēkšis: bērns (dzē̦rājs) ir liels vēkša Vīt.;

2) "?": jaunā dzīve, tukšā vēkša, vairs neduomā par tuo Plūd. LR. IV, 556.

Avots: ME IV, 554

vē̦kšpẽ̦du, Adv.,

1) vē̦kš(u)pē̦du, Frauenb., vê̦kšpê̦du A.-Ottenhof, Trik., Wolmarshof (mit vê̦- ² ) Dunika. Neu-Salis, vēkšķupē̦du Kokn., Lemburg, Stockm., vêkšupê̦du Nötk., vēkšupē̦du Nauksch., Platere, Rosenbeck, Serben, vēkšpēdus Ruhental, vê̦kspēdu(s) Segew., vê̦kšupē̦dus ² Frauenb., vēkšpêdiņ Golg., vēkšķupēdu, auf dem Rücken liegend:
dzē̦rājs guļ vēkškupē̦du:

2) auf dem Bauche hegend
Burtn. In ernsthafter Rede nicht gebraucht

Avots: ME IV, 555

vĩrs (li. vyras, apr. wijrs, ai. vīrá-ḥ, av. vīra- "Mann"), vìris ² (zu vergleichen mit apr. acc. s. wijrin??) Eversmuiža n. FBR. VI, 38,

1) der Mann; der Ehemann; der Knecht, Arbeiter
Frauenb., Siuxt: Sprw. vīrs kâ lācis Br. sak. v. 1445. vīrs kâ uozuols 1446. vīrs kâ cimds von einem kleinen Mann gesagt) Etn. II, 63. kāds vīrs, tāda ce̦pure JK. II, 664. vīram vīra dūša RKr. VI, 1005. vīrs un vārds (ein Mann ein Wort)! Br. sak. v. 1438. vīrs pie vārda - kuģis pie e̦nkura Birk. Sakāmv. 72. vīrs pie vārda - vērsis pie valga. vīrs suola - vīrs dara Birk. Sakāmv. 72. ne̦lga, kas suola; vīrs, kas dara Br. sak. v. 855. ve̦cs vīrs - kumeļa prāts 1442. labāk cirvis bez kāta nekâ vīrs bez prāta 195. nauda gudra vīra ruokā 831. labāk apakš ve̦ca vīra bārzdas, nekâ apakš jauna vīra pātagas Etn. II, 45. lai būt[u] žīdiņš, kad tik vīriņš! Birk. Sakāmv. 38. vīrs pret vīru! Frauenb. lai iznīkst nelaimes kâ ve̦ca vīra darbi Br. 72. arājs vīrs tev, māsiņa! BW. 26934 var. dzē̦rājs vīrs tev, māsiņaa! 26953, kalpa vīrs (ein Knecht) 22257. bruņuots vīrs 30063, 1. sīks vīriņš Kaudz. M. 14. labs vīra gabals, ein heranwachsender Junge U. ceļa vīrs,

a) ein Reisender, ein Wanderer;

b) das Kind, das geboren wird
Br. 39. guoda vīrs, ein Ehrenmann. jaunais vīrs, der junge Ehemann: brūtgāns nu tik bija jaunais vīrs BW. III, 1, S. 93. jaunā vīra līgavai BW. 1086. kara vīrs, der Krieger, Soldat: ķeize̦ram kara vīrs BW. 1899 var. māsas vīrs, der Schwager, der Mann der Schwester: svaini, svaini, māsas vīr! BW. 25768. sievas vīrs, ein verheirateter Mann Salis: sievas vīri sievām dzied, es padziedu meitiņām BW. 572, 5. es devu paduomu nuodzīvuot par ve̦cpuisi, bet kādus mēnešus pēc tam jūs bijāt sievas vīrs Lautb. Lomi 185. piektais vīrs, zu 4 grösseren Männern bei einer Feldarbeit ein halberwachsener Junge als Fünfter N.-Autz n. U. senāk saimnieki turēja pa divi, trīs vīri (Knechte) Siuxt. tas sūtīja vienu nuo saviem vīriem MWM. X, 416. šuogad e̦smu gan ticis vīruos, sagt ein Wirt, der viele männliche Arbeiter beschäftigt Frauenb. kur vajadzīgs daudz palīgu, uzaicina, lai sanāk vīruos ebenda. vīruos saiet, eine Prügelei beginnen ebenda. pie vīra iet U., iziet, heiraten (von einem Mädchen gesagt). pie vīra būt, verheiratet sein (vom Weibe gesagt) U. vīrā (vīruos) būt, in einergünstigen Lage sein: puisis nu vīrā: liela ze̦lta kaudze, muiža un kēniņa meita par sievu LP. IV, 108. bet kučieris, tas nu bij vīrā 138. bet zē̦ns nu bij vīruos 23. labi, - pavārs vīrā V, 83. Sīmanītis ir atkal vīrā Seifert Chrest. III, 2, 129;

2) (ironisch) fürs Pronomen viņš (er):
ne˙kā nesekmējās vīram (vom Teufel gesagt) LP. VII, 1175. vīrs cieši aizmiga (auf eine Spinne zirneklis - bezogen) 1184. vīram izgāja plāni (auch auf ein Tier bezogen);

3) garais vīrs, der Mittelfinger:
trīs pirmuos pirkstus: īksti, puodulaižku un garuo vīru Kaudz. Izjurieši 278. Zu lat. vir, air. fer, got. wair "Mann" u, a.; wahrscheinlich zu lat. vīs "Kraft" gehörig; s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 314 f.

Avots: ME IV, 642

zvàļâtiês AP., C., Jürg., Nötk., zvãļâtiês Bauske, zvàļâtiês ² Erlaa, Lubn., Meiran, Saikava, Schwanb., zvāļâtiês Vīt., -ãjuôs, zvãļuôt N. - Bartau, zvāļuôtiês Brasche, Dr., V., (mit à ) Nötk., schlingern, schuckeln Brasche, Dr., V., wanken, schwanken; sich wälzen (= vāļâties) Vīt.; "slinki gāzelēties" AP.: laiva zvāļuo (zvāļājas Jürg.) N. - Bartau. ve̦zums zvāļuo ebenda. ve̦zums zvāļājas gan uz vienu, gan uotru pusi, - ka neieliekas tikai grāvī! Vīt. rati pa ežām zvāļājas Bauske. lielās slēpes zvīļuojās un zvāļuojās pa ceļu Janš. 3. burti deja un zvāļājās viņas acu priekšā A. v. J. 1896, S. 817. rumpis zvāļuojas nuo vienas puses uz uotru un krīt zemē Janš. Mežv. ļ. I, 34. zvāļuojuoties iet, watscheln V. viņš gāja zvāļādamies Druva I, 985. dzē̦rājs iedams zvāļuojas Vīt. mēs, visi jūrnieki, ejam... zvāļuodamies Janš. Dzimtene ² III, 233. zvīļuojas un zvāļuojas uz vienu un uotru pusi, it kâ ietu pa līguojuošam laipām 213. viņiem miegs nenāk, bet tâ˙pat tik zvāļuojas aiz gaŗa laika Vīt. Zu zvelt II.

Avots: ME IV, 767

I zvalstît Bers., Burtn., C., Erlaa, Golg., Gr. - Buschh., KatrE., Lappier, Lennew., Lubn., Mar., Meiran, Nötk., Saiakava, Schwanb., Serbigal, Sessw., Smilt., Sonnaxt, Trik., Warkh., Wolm., (mit alˆ ² ) Bauske, Dond., Dunika, Frauenb., Gramsden, Salis, Schnehpeln, Stenden, Wandsen, -u, -îju, = (s)valstît, wälzen; (hin und her wälzend) wanken, wackeln machen; schwanken L.; schaukeln (tr.) Bauenhof, Dickeln, Grünw., Matthäi, Podsem, Puikeln, Wessen: ceļat, tautas, man[u] pūriņu, ceļat viegli, nezvalstāt! BW. 16679 var. bē̦rns zvalsta krē̦slu Dunika. zvalstīt mietu Schujen. vē̦tra zvalsta kuoku, labību. kuo tu izkapti zvalsti? MWM. VI, 453. brāļi viens pret uotru āvas zvalsta 485. mucu skaluojuot vajag zvalstīt Vīt. acis zvalstīt "äugeln" Segew. Refl. -tiês,

1) wackeln, wanken, schwanken V., Spr., N. - Peb., (mit alˆ ) Burtn., Lappier, Lennew., Mar., Ronneb., Serbigal, Smilt.; schaukeln (intr.) Dunika (mit al ² ); wankend gehen (mit alˆ ) PS.: zeme... zvalstīsies kâ viena būdiņa Glück Jesaias 24, 20. ve̦zums zvalstās C. kamanām ātri zvalstuoties uz vienu un uotru pusi Janš. Bandavā I, 272. sē̦stuoties tā (= laiva) stipri zvalstījās Juris Brasa 106. dzē̦rājs iedams zvalstās vien Mar. n. RKr. XV, 145. tapa mē̦tāti un zbalstījās Psalm 107, 27. Svārpstiņš viegli šurp turp zvalstīdamies tenterēja pa ceļu pruojām A. XX, 83. uz kuo sistēma labi balstās, kad tai stutes šitâ zvalstās? Zobg. kal. 1910, S. 7;

2) sich wälzen
Dr., Spr., Ellei, Grünw., Nötk., N. - Peb., Sessau, (mit alˆ ² ) Ahs., AP., Schibbenhof: slimnieks zvalstās pa gultu Ahs. n. RKr. XVII, 66, Schibbenhof. ļaudis sēdēja... gultās zvalstīdamies Kaudz. M. 294. kūtrs zirgs zvalstās N. - Peb. dažreiz cūka zvalstās un nuogul visus sivē̦nus AP. citām jāja precinieki, es pa˙priekšu zvalstījuos BW. 7918, 4 var. acis zvalstās (rollen) Segew.;

3) sich ohne Arbeit herumtreiben, trödeln, faulenzen
Etn. IV, 164, AP., Fest., Kokn., Linden in Livl., N. - Peb., Schujen, Wessen, Vīt., (mit alˆ ) Aps., Bewershof, C., Lub., PS., Smilt., (mit alˆ ² ) Gramsden: zvalstās kâ dienas zaglis Wessen. viņš vairāk zvalstās ("šuŗ tur atsē̦stas, nuogulstas") nekâ strādā PS. Zu zvelt.

Avots: ME IV, 764