Paplašinātā meklēšana

‡ àizglāstît, fortstreichen: a. matus nuo pieres uz pakausi Bauske, C.

Avots: EH I, 24

‡ apglãstit (li. apgldstyti) Salisb., = apglizsit.

Avots: EH I, 82

‡ glāst, praes. -žu, streicheln VL. n. BielU.

Avots: EH I, 392

glāstît (unter glãsît): vē̦de̦ru g. Trik. "v. taupīt, lutināt".

Avots: EH I, 392

glãsts [C., N. - Peb.], das Streicheln, die Liebkosung: tādu glāstu, tādu smaidu nav dievietei Asp. auksti dre̦buļi pārskrēja par visu miesu nuo šā le̦dainā glāsta A. XVII, 319. kâ kluss glāsts spiedās viņa dvēselē Vēr. II, 300.

Avots: ME I, 624

glãstulĩtis *, fem. - ĩte *, Schmeichelkätzchen Dr.

Avots: ME I, 624

izglāstît, glatt streiche(l)n: izsukājis, izglāsījis (Var.: saglaudījis, nuoglaudījis) scil. melni BW. 35713. Refl. - tiês, zur Genüge streiche(l)n.]

Avots: ME I, 738

‡ pãrglāstît, wiederholt streichelnd abglätten: dažās vietās ar ruoku pārglāstīja Kaudz. Izjurieši 80.

Avots: EH II, 200

saglãstît,

1 ) auch saglãsît C., AP., = saglaudīt: saglãstît matus Dunika;

2) liebkosend gewinnen, erlangen:
puisis sev saglãstīja tuo meitu Ruj.;

3) eine gewisse Zeit hindurch verwohnen:
cik ilgi tu tuo puiku tâ saglāstīsi? Drosth.

Avots: ME III, 626

uzglāstît, Schläge verabfcigen: es tev gan uzgdāstīšu! Bauske.

Avots: ME IV, 332

‡ àizkâriêns, die Berührung: tā aizkāriens bij it kâ maigi glāsti Asp. VIII, 225.

Avots: EH I, 30

atglàust, atglaudît, atglãstît, tr., zurückstreichen: atglāstījuse sejā iekārušās matu cirtas Latv.; atglaudīja nuo pieres matus Laps.; viņa atglauda bērim krēpes nuo pieres JR. IV, 48. Refl. atglaudîtiês,

[1) einander zur Genüge liebkosen:
nevar diezgan a. Selb.];

2) liebkosend sich befreien:
ne atkauties, ne atglaudīties vari vairs Jaunsudrabiņ in Plūd. LR. IV, 404.

Avots: ME I, 159

glãsît [C., Arrasch, Nigr., glãstît [C., PS., Trik., Segew., Arrasch, Dunika, Serbigal, AP., glâstît Nerft, glâstît ² Pl.], -u, -ĩju, (li. glóstyti), tr. sanft streicheln, liebkosen: tautu meita glāsa manu kumeliņu Ltd. 377, [BW. 29679, 1]. tautieti mīļi lūdzu, lūdzu galviņu (Var.: ap galviņu 9869) glāsīdama BW. 22060. līdzcietīgi viņa glāsīja tē̦va gurde̦nuo ruoku. tev piede̦r galviņa, man glāsīšana BW. 5370. viņa glāstīja matus Vēr. II, 143. acīm viens uotru tâ nemanuot glāsta Vēr. I, 258. Relf. -tiês, sich stricheln, sanft, fahren, spielen: vējš... ap maniem vaigiem mīļi glāstījās Asp. Subst. glãsîtãjs, glãstîtãjs, (li. glóstytojis), wer streichelt: tā vē̦de̦ra glāsītāja BW. 20911. [Zu li. glósti "гладить" glodùs "glatt anliegend", apr. glosto "Wetzstein", aksl. glaдъкъ "glatt", serb. glà`diti "glätten", ahd. glat "glatt" u. a.; vgl. Zupitza Germ. Gutt. 174, Fick Wrtb. III ⁴ , 147, Berneker Wrtb. I, 300 f., Walde Wrtb. ² 343 unter glaber.]

Avots: ME I, 623, 624

ìeglāsît Drosth., ìeglāstît PS., Lis., ans Streicheln gewöhnen: ieglās(t)īts kaķis.]

Avots: ME II, 17

ìeklìegt,

1) hineinschreien:
ausī;

2) verrufen:
tam visi jāglāsta kâ ar cimdiem, ja negrib, lai viņu iekliedz, ja negrib ķildu Druva II, 769. Refl. -tiês, aufschreien: piepēži taure iekliedzās skaļi MWM. XI, 178. aiz bailēm un bē̦dām viņa iekliegusēs Vēr. II, 6.

Avots: ME II, 28

I lìkt: nuoglāstīja se̦gu, kur atspiedusies līka ... ruoka Anna Dzilna 194. svē̦tku galds palika nenuovākts. tur vēl lika daudz labuma, daudz ēdiena un dzēriena 181. Refl. -tiês: auch Eleidenfeld, Ramkau, Sonnaxt; vārpas līkstas Juris Brasa 33.

Avots: EH I, 750

mùlst,

1): "vārgt" (mit ùl ² ) Sussei;

2): viņa glāsta tam seju, un viņš mulst kâ sapņuos Akuraters Deg. sala; ‡

3) "me̦luot; muldēt" Sussei.

Avots: EH I, 831

nùoglãsît, nùoglãstît, tr., abstreichen, abstreicheln: viņš nuoglāsīja dze̦lte̦nuo bārzdu Saul. viņš nuoglāsīja aprakstītas lapas sev priekšā A. XX, 37. viņš nuoglāstīja viņa vaigu Vēr. II, 144.

Avots: ME II, 785

nùogrudzinât, ‡ Refl. -tiês eine Weile wiehernde Laute von sich geben: viņa ... tīksmīgi nuogrudzinājās kâ kumeļš, kad tam nuoglāsta kaklu Delle Neg. nieks 189.

Avots: EH II, 47

nùozĩlêt, ‡

2) behexen (?):
apglāstījis zirga galvu un ar tuo apglāstīšanu luopiņu nuozīlējis puostā Vanagu ligzda 151.

Avots: EH II, 109

paglãsît, paglãstît [li. paglóstyti], paglaudît, paglaust, tr., ein wenig streicheln, glätten: viņš paglāsa ar knābīti spalviņas A. XXI, 418. viņa tam mīļi paglāstīja galviņu Lapsk. viņš, ruokas paglaudis, nuosaka Aps.

Avots: ME III, 29

paĩja,

1) die Spielsache, das Kinderspielzeug:
atnesa bērniņiem kreņģeļus vai kādas paijas Lautb. viņš arklu visu augu pavasaru ne̦sāja kâ paijiņu A. XI, 476, kas sievām patīk, paijas, nieka lietas Rainis. [smagā vāle likās kâ paija tik viegla Pas. II, 108];

2) die Liebkosung, das Streicheln:
glaudi un paijas viņu te negaida Seib. glāsti un paijas JR. V, 81. [Aus estn. pai "Spielsache", s. Thomsen Beröringer 272.]

Avots: ME III, 34

pal̃ss Nigr., Dunika, Bauske, Schujen, N.-Peb., Sessau, Pl.] (li. pálšas "fahl", [d. alem. falch "falb"], pàlss C., fahl, falb Lis. n. RKr. XVII, 91: palss zirgs ir briežu spalvā Naud., [Ronneb.]. tē̦vs palsuo ķēvi iejūdzis Janš. gaŗām paskrien virpulis palsu puteklīšu Vēr. I, 1364. viņa glāstīja viņa palsuos matus A. XVII, 3. gaisma atsitās pret palsajam sienām Saul. viz palsā gaismā kalnu galuotnes Asp. mieži jau me̦tas palsi Kokn. kamanas slīdēja par palsuo sniegu Vēr. II, 1111. [Vgl. Much IFA. VIII, 265, Loewenthal AfslPh. XXXVII, 382 f., W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, S. 788, Walde Vrgl. Wrtb. II, 54.]

Avots: ME III, 63

pìeglāsît Golg., pieglāstīt Warkl.,

l) pieglāstīt (maizes klaipu), glatt streiche(l)n
N.-Peb.;

2) pieglāstīt (streichelnd beruhigen)
bailīgu bē̦rnu, lai apmierinās;

3) viele od. zur Genüge streicheln:
kuo nu visus pieglās(t)īsi? Refl. -tiês, sich anschmeicheln.

Avots: ME III, 251

skūpstiêns, der Kuss: cik jūsmu tavuos skūpstienuos! Rainis. glāsti un skūpstieni JR. IV, 65.

Avots: ME III, 908

vīvuôt "? ": jūtu dzelmi spīvuo, kas apkārt nemituošuos glāstuos vīvuo (Reim!) Zalktis I= 92.

Avots: ME IV, 650

zuôds (li. žándas "der Kinnbacken"),

1) das Kinn
U., Fest., Hasenpot, Mar., Memelshof, (mit uô ) Bers., C., Gaigalava. Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, Jürg., Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Kr., Krāslava, Laud., Lubn., Marzen, Meiran, Oknist, PS., Saikava, Schwanb., Sessw., Trik., Warkh., Warkl., Welonen, Wessen, Wolmarshof, (mit uô ² ) Iw., Karls., Salisb. (unbek. in Bauske, Dond., Dunika, Salis, Schnehpeln, Stenden, Wandsen), die Kinnbacke Manz. Lettus; Plur. zuodi, die Kinnlade U.: saimnieks nuoglāstīja zuodu Blaum. Skal. ug. 157. lūpas un zuods iekustējās A. v. J. 1896, S. 749. es tupu... līdz zuodam ūdenī A. XX, 722. ka neieēd vēl zuodu iekšā! Freiziņ;

2) die scharfe Kante, Ecke eines Steines
(auch in Jürg.), eines Klotzes, die man mit dem Hebebaum fassen kann St., U.; die Ecke an der Schneide einer Axt L., St., A. XI, 171, Golg., Kl. S. dazu und zu gr. γνάϑος "Kinnbacke; Schneide" Walde Vrgl. Wrtb. I, 587 und Fick Wrtb. I ^4, 429.

Avots: ME IV, 758, 759