Paplašinātā meklēšana

‡ aba˙div Pilda n. FBR. XIII, 52, abadiveji Pas. II, 72, abadivēji V 139 (aus Makašēni), abadivēji IV,284 (aus Silajāņi), = abi divi, beide.

Avots: EH I, 1

‡ abave "apavs" Warkl., Zvirgzdine. Das -b- stammt aus r. óбувь "Fussbekleidung".

Avots: EH I, 1

ablava (mit hochle. a aus e, ?),

1) das Fest, der Schmaus:
tēvs negribēja tādas ablavas kâ kāzu taisīt Saikava;

2) der Lärm
Kalz., Lubn.; Streit, Skandal: man ar šuo negribējās ablavas taisīt, par tuo ij atlaižu tuo parādu Saikava. Nebst ablava "Treibjagd" Lettg. n. U. aus r. облáва "Treibjagd"?

Avots: EH I, 1

‡ adiêviņi ² Alschw., = adieņi,

Avots: EH I, 3

adîtava, Strickerei.

Avots: ME I, 11

‡ aijavas "aija - Schreien" Fest.

Avots: EH I, 4

ainava, Gemälde, die Landschaft A. I, 528. Puškina kaujas ainava "Poltava" ir vare̦na MWM. V, 467.

Avots: ME I, 13

‡ aiviekša BW. 33612, die Himbeere.

Avots: EH I, 5

‡ àiviêkstājs ² Warkl., der Himbeetstrauch.

Avots: EH I, 5

‡ aĩviêkste̦nãjs ² AP., àiviêkste̦nājs ² Prl. n. FBR. VI, 76, der Himbeerstrauch.

Avots: EH I, 5

aiviekstene: auch Fehteln, (mit aĩ ) AP., (mit ài ² ) Bers., Fest., Kroppenhof, Lös., Saikava, Sonnaxt, Warkl.

Avots: EH I, 5

aiviekstene [in Preili àiviêkstene ^2], aviêkstene Sissegal, aiviekstenãji A. XIV, 256 od. aiviekstu krūmi AP.; s. avene, avenãji.

Avots: ME I, 14

‡ àizàizvakar, vorvorgestern Dunika, Kal., U. (unter vakar).

Avots: EH I, 6

àizal̂vît Oknist, verzinnen.

Avots: EH I, 6

àizalvuôt, tr., verzinnen; mit Zinn zumachen: acis aizalvuotas BW. 8431.

Avots: ME I, 17

àizblãvâtiês Bauske, ein wenig flackern (perfektiv): uguns aizblāvājās un pazuda.

Avots: EH I, 10

‡ I àizblãvêt Wandsen, matt werden (perfektiv): stikls aizblāvējis.

Avots: EH I, 10

‡ II àizblāvêt, zuschlagen: a. durvis Selb.

Avots: EH I, 10

‡ àizblãvuôt, unklar, matt werden: acis aizblāvuojušas.

Avots: EH I, 10

‡ àizblĩvêt, dicht zusammenpackend schliessen, zumachen: a. duris ar sienu (Heu vor der Tür zusammentreten). Refl. -tiês, sich verstopfen: ūdens vadi aizblīvējušies.

Avots: EH I, 10

‡ àizbũve, was zum Abtrennen vorgebaut (aufgerichtet) ist; ein zwischen zwei Gebäuden eingebauter Anbau AP.: lai kāda aizbūve priekšā, bet zirgs ar guovēm ne˙kad nav kuopā Siuxt.

Avots: EH I, 13

‡ àizbũvêt,

1) vor etwas bauen
(perfektiv), verbauen: a. kam kuo priekšā. a. ceļu;

2) "zur Arbeit abfertigen":
visi jau tīrumā, bet šās nevar vien aizbūvēt uz tīrumu! Saikava. Refl. -tiês, (in einiger Entfernung) einen Neubau ausführen und dahin übersiedeln: a. mežmalē.

Avots: EH I, 13

‡ àizčaũvêt, ein geringes Geräusch verursachend fortscheuchen: a. vistas, zaķus Jürg.

Avots: EH I, 15

àizcitsvètdìenu od. àizcitu svètdìenu, den nachnächsten Sonntag. Ebenso àizcitu gadu, nedē ļu u. a.

Avots: ME I, 21

‡ àizčivinât,

1) zwitschernd, piepend sich entfernen:
bezdelīga aizčivina (fliegt zwitschernd fort) Bauske, Lubn., Sessw., Trik. u. a. zilīte... aizčivina tālāk Janš. Bandavā I, 237;

2) vollzwitschern, -piepen:
cāļi tâ čivināja, ka aizčivināja ausis Bauske, Lems.;

3) fortscheuchen:
a. cāļus Trik.

Avots: EH I, 15, 16

‡ àizdar̂vuôt,

1) bis zu einer gewissen Stelle teeren
(perfektiv): a. laivu līdz pusei Salis;

2) zuteeren, teerend schliessen:
a. šķirbas.

Avots: EH I, 17

àizdauga(va) - àizdàugava ² auch Kaltenbrunn: bija atgājis nuo aizdaugavas.

Avots: EH I, 17

àizdauga(va) L., das jenseitige Ufer der Düna.

Avots: ME I, 22

àizdãvât, tr., wegschenken: muiža bijusi tiem nuo kruoņa aizdāvāta Konv. ² 276.

Kļūdu labojums:
wegschenken = vieles (zu verschiedenen Zeiten) oder an viele wegschenken; zu Lehen geben

Avots: ME I, 22

‡ àizdãvinât, wegschenken; mit gewissen Bedingungen abtreten Warkh.: tē̦vs bē̦rniem aizdāvinājis māju.

Avots: EH I, 18

àizdel̃verêt, àizdenderêt, hintumeln, ausgelassen wohin sich begeben: puika aizdelverēja uz kūti K.; dažs (putns) aizdelverēja pa gaisu labu gabalu Druva I, 833.

Avots: ME I, 22

‡ àizdel̃verêtiês, tollend fort-, hinlaufen (von Kindern gesagt) Siuxt.

Avots: EH I, 18

àizde̦vas. Pl. t., Ausgeliehenes, Ausgeborgtes, ausgeliehenes Kapital, gew. àizde̦vums: še aizde̦vas un te tie augļi Etn. III, 145. aizde̦vu-kase, Leihkasse. In Drostenhof aizdeves ausgeliehene Sachen, wie Grütze, Fleisch, Butter u. a. aizdevẽjs, Gläubiger.

Avots: ME I, 22

àizdevẽjs, wer hingibt, (ver)leiht: tev ar vis neprasīs. tu ne˙kāda aizdevēja BW. 25195, 6.

Avots: EH I, 18

‡ aîzde̦vi, Zinsen, Prozente: kur... naudu aizdevās un aizņēmās..., tur tuo... izdarīja bez kādiem aizde̦viem jeb procentiem Kaudz. Izjurieši 32.

Avots: EH I, 18

‡ àizdevîgs "zum Verleihen geneigt" Spr.

Avots: EH I, 18

‡ àizdravêt, ein wenig schelten, rügen: a. kuo, lai bīstas Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 19

àizdrĩvêt, tr., verstopfen: luogu pakulām K.

Avots: ME I, 23

àizdùrve auch AP., (mit ùr ² ) Kaltenbrunn, Oknist, āzdurve BW. 23375, 2 var., gen. s. aizdurvs Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 21, loc. s. aizdurvī BW. 28542 var., Demin. aizdurvīte 2277: šūpulīšam vieta aizdurvī Kaudz. Izjurieši 27. pa istabas kaktiem vai nama aizdurvīm Janš. Dzimtene ² II, 395; àizdur(v)e, der Raum hinter der Aussentür im Vorhaus Kal., O. - Bartau.

Avots: EH I, 20

àizdùrve, àizdure, (àizduore), der Raum hinter der Tür; besonders gebräuchlich im Lokativ: aizdurvē, Pl. aizdurvīs Neik.: dzimtene bē̦rza galā, miteklis aizdurvē RKr. VII, 111 (Rätsel). - aizdurvis, die Hintertür. Rig. Aw.

Avots: ME I, 23

‡ àizdvašuôt,

1) behauchend trüben:
a. luoga rūti Bers.

2) aizdvašuot garām "vorbeifahren":
vilciens aizdvašuoja gaŗām KatrE.

Avots: EH I, 21

àizdvesties, intr., ersticken: kas tagad slēps, lai kaunā neaizdvešuos? Rainis, Induls un Arija 17: man likās, es aizdvešuos žē̦labās U. b. 8, 23.

Avots: ME I, 24

‡ aîzdziêvât ² Dunika, Kal., aîzdziêvuôt ² Rutzau, = àizstrādât, nùostrādât: kalps bija pie saimnieka aizdzievājis jau par ve̦se̦lu mēnesi.

Avots: EH I, 22

‡ àizdzîvinât Trik., lockend, mit Betrug fort-, hinbekommen: sivē̦nus a. uz apluoku.

Avots: EH I, 22

àizdzîvuôt: Refl. -tiês, ‡

2) aizdzīvājas i dzīvā Kaltenbrunn, hat sehr lange gelebt (gewohnt) und lebt (wohnt).

Avots: EH I, 22

àizdzîvuôt,

1) auflebend verlieren:
dzīvuo, dzīvuo, tu puisīti, aizdzīvuosi līgaviņu BW. 12010;

2) erwerben, ersparen:
jaunas drēbes RKr. XV, 104. Refl. - tiês, von einer Frau gesagt, die schwanger wird, während sie noch ein Kind an der Brust hat (U).

Avots: ME I, 24

‡ àizẽvelêt,

1) hobelnd hinter etwas geraten lassen:
a. skaidas aiz kāda priekšme̦ta;

2) anfangen zu hobeln:
aizēvelējis dēli un atstājis Jürg.;

3) die Füsse schleppend, schlurrend hin-, fortgehen:
aizēvelējis ar klibuo kāju uz kruogu Bers.

Avots: EH I, 23

‡ àizgal̂vuôt,

1) kavieren:
cits par citu aizgalvuo Stenden u. a.;

2) kavierend verlieren:
viņš savu māju aizgalvuojis pruom.

Avots: EH I, 23

àizgavẽnis: àizgavênis ² Kaltenbrunn, (mit ê ² ) Dunika, àizgaviņi ² Mahlup, der Tag vor Aschermittwoch aizgavēnis Lub., Lös., Meselau "laiks kādas nedēļas priekš gavēņa"; aizgavêņi ² Pilda n. FBR. XIII, 57 заговѣнье" ": aizgaviņi staigā kuopā ar lieldienām. pēc aizgaviņiem par septiņām nedēļām ir lieldienas. aizgaviņi ir vienumē̦r uoterdien, tūlīt nākamā piektdienā sākas gavins Mahlup. aizgaveni (sc.: gāju) šļūkāties BW. 32271.

Avots: EH I, 23

àizgavẽnis (li. ùžgavėnios), der Sonntag nach Fastnacht Neik.; auch: die Woche nach Ostern; die Zeit nach der Fastenzeit Aahof; àizgavẽņi, Fastnachtabend (Oppekn. n. U.), aizgavēņu vakars Apsk. I, 192, Fastnachtabend.

Avots: ME I, 26

‡ àizgavêtiês, anfangen zu fasten: tamā dienā jie aizgavējās Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 23

‡ àizgavilêt, mit Jubeln sich entfernen: līguotāji tâ ir aizgavilēja Oknist. Refl. -tiês: auch Spr.

Avots: EH I, 23

àizgavilêtiês, anfangen zu jubeln: viņam aizgavilējās krūtīs kāda balss Niedra.

Avots: ME I, 26

‡ àizgrãvêt, àizgrāvjuôt, àizgŗāvjuôt Dunika, mit einem Graben versperren: a. ceļu.

Avots: EH I, 25

‡ aizgravis Bers., ein hinter einer Schlucht sich befindendes Feld od. eine solche Wiese.

Avots: EH I, 25

àizgr,ãvuôt, -êt PS., tr., mit einem Graben absperren, abschliessen: lauku, ceļu.

Avots: ME I, 28

‡ àizgvelzt,

1) vollschwatzen, -faseln:
a. kam ausis Gr. - Buschh., Warkh.;

2) im Schwatzen, Faseln übertreffen
Saikava. Refl. -tiês "sākt gvelzt, nekārtīgi runāt" Bauske.

Avots: EH I, 26

‡ àizkavât, verstecken Dunika, Kal., O. - Bartau. Refl. -tiês, sich verstecken Dunika.

Avots: EH I, 29

àizkavêt, tr., aufhalten, verzögern, verabsäumen: dažu labu cimdu pāri uogas, rieksti aizkavēja BW. 24316,2. bij steidzamas darīšanas, kas mani aizkavēja Pur. kuo šodien aizkavēsi, tuo vairs ne mūžam nepanāksi. Refl. -tiês, aufgehalten werden, verweilen, verbleiben: tur par ilgi aizkavējāmies. Subst. àizkavê̦tãjs, -ãja, einer (eine), der (die) aufhält; aizkavẽjums, das Aufhalten, Versäumnis.

Kļūdu labojums:
24316,2 = 29376, 2

Avots: ME I, 31

‡ àizkavîgs, langsam, saumselig Spr.

Avots: EH I, 29

‡ àizklaũvêt, klopfend betäuben: a. kam ausis Dunika u. a.

Avots: EH I, 31

àizkŗavât, freqn., tr.,

1) wegräumen:
lietas pruojām;

2) versperren:
ceļu. Refl. -tiês, mit seiner Habseligkeit weg-, - abziehen: viņa aizkŗavājās pie sava jaunākā dē̦la dzīvuot Vēr. II, 205.

Avots: ME I, 34

‡ àizkūvêt, tollend hin-, weglaufen Sessw.: kumeļi aizkūvēja uz apluoku.

Avots: EH I, 34

‡ àizkvêpêt, russig werden: aizkvēpējis luogs Trik. U. a.

Avots: EH I, 34

‡ àizkvêpinât,

1) beräuchern:
a. luogu Trik. u. a.;

2) räuchernd vertreiben
Trik. u. a.: a. bites nuo kādas vietas pruojām;

3) a. upuri, ein Opfer (Rauchopfer) anzünden (biblisch).

Avots: EH I, 34

àizkvêpt, beräuchert werden: visas malas aizkvē̦pušas.

Avots: ME I, 35

‡ àizkvìekt, quiekend betäuben: a. kam ausis. Refl. -tiês, einen quiekenden Laut von sich geben: sivē̦ns aizkviecās.

Avots: EH I, 34

àizlavîtiês, weg-, hinschleichen, sich wohin heimlich begeben: lapsa aizlavījās zuosīm priekšā LP. VI, 365. muižas kungs atstāja visu savu iedzīvi un aizlavījās pasaulē LP. IV, 22. viņš aizlavījās pruojām Vēr. I, 1160.

Avots: ME I, 36

àiznâvêt, tr., tödlich verwunden: aiznāvē̦ti kustuoņi Vēr. II, 892.

Avots: ME I, 42

‡ àizplevinât, hin-, wegflattern machen: vējš aizplevinājis visus lakatiņus nuo valga Lemsal.

Avots: EH I, 42

àizplivinât, intr., hin-, wegflattern: tauriņi aizplivināja uz līci MWM. X, 11.

Avots: ME I, 44

‡ àizplīvuôt, hin-, wegflattern: gaŗām aizplīvuoja karuogi.

Avots: EH I, 43

àizplĩvuruôt, verschleiern, verbergen: tagad nekuo vairs aizplīvuruot A. XXII, 646; cenšas gaismu aizkārt un aizplīvuruot B. Vēstn. Refl. -tiês, sich verschleiern: turciete aizplīvuruojusies B. Vēstn.

Avots: ME I, 44

àizpurviẽtis: auch BW. 376.

Avots: EH I, 44

àizpurviẽtis, -te, ein Mensch, der jenseit des Morastes lebt.

Avots: ME I, 45

àizpùrvs, àizpur (v) e PS., der Ort jenseit des Morastes: ak tu manu skaņu balsi, aizpurvā nuoskanēja. vai tādēļ aizpurvieši nuoņems manu vainadziņu BW. 376, S. 825.

Avots: ME I, 45

‡ àizravêt,

1) a. duobi līdz pusei, ein Beet jätend bis zur Hälfte hingelangen;

2) im Jäten übertreffen:
a. uotru.

Avots: EH I, 45

‡ àizsaistava (gen. s.?) veldene Biel. Holzb. 401, ein dünner Stab, um den (beim Weben) die Fadensträhnen gebunden werden. In *aizsaistāma (part. prs. pass.) zu korrigieren?

Avots: EH I, 47

‡ àizšāve̦kls, ein Riegel: a. aizšauts durvīm priekšā Janš. Mežv. ļ. II, 311.

Avots: EH I, 55

àizskrũvêt, tr., zuschrauben: skrūvi.

Avots: ME I, 50

‡ àizslavêt,

1) verklatschend wegbekommen (entfernen)
Trik.: viņa man kalpuoni aizslavējusi (= aizpē̦lusi);

2) jem. rühmend seinen Ruhm hingelangen machen:
aizslavējusi savu meitu līdz debesīm Salis.

Avots: EH I, 49

àizstãvêt,

1) tr., verteidigen, beschützen:
un tie nuostājās paša tīruma vidū un tuo auzstāvēja I. Chron. 12, 14. aizst. nabagus, nespējniekus, vajātuos. zinātne aizstāv šīs attīstības pareizību Pūrs III, 78;

2) vertreten:
vietniekavārds aizstāv lietas-vārda vietu, das Fürwort vertritt die Stelle des Hauptwortes;

3) aizstāvēt ceļu, im Wege sein, den Weg versperren:
aizstāv (Var.: apstāj) mani sīvas tautas sīkā priežu kalniņā BW. 13330. Refl. -tiês, sich verteidigen: mūsu kaŗa-spē̦ks aizstāvējās varuonīgi."ir labi", Ješka aizstāvējās A. XX, 567.

Avots: ME I, 52, 53

àizstãvê̦tãjs, Verteidiger, Beschützer: viņš gājis apmāktiesm un nespējniekiem par aizstāvē̦tāju Kaudz. M.

Avots: ME I, 53

àizstãvĩba, Vertretung, Verteidigung: deputācija viņam piedāvāj šuo iecirkņu aizstāvību parlamentā B. Vēstn.

Avots: ME I, 53

àizstãvis, vielfach àizstãvs (diese Form auch in der Bed.: Schutz ) A. XI, 101, der Verteidiger, Advokat, Beschützer L.: brālis māsas aizstāvis un tautas rājējiņš BW. 1878. nav nekāda aizstāviņa nuo tā viena bāleliņa BW. 13734, 2.

Kļūdu labojums:
brālis māsas aizstāvis un tautas rājējiņš BW. 1878. = brālis māsai... aizstāvis un tautas rājējiņš BW. I, S. 303.

Avots: ME I, 53

àizstãvniẽks, der Beschützer, Verteidiger: Stenders nuopelnIjās ticības aizstāvnieka vārdu A. XII, 762.

Avots: ME I, 53

‡ àizstĩvêt, mühsam hin-, wegbekommen, -schleppen: šai tai (=šâ tâ) aizstīvēja tuo zirgu līdz mežam Pas. VI, 365. a. smagu maisu uz klēti. Refl. -tiês, mühsam einander hinziehen: cīnuoties viņi aizslīvējās līdz grāvim.

Avots: EH I, 53

‡ aîzsvaîdât ² Kal., wiederholt oder mehrere Objekte hin-, wegwerfen, -schleudern: a. akmeņus uz visām pusēm.

Avots: EH I, 54

‡ àizsvaidelêt, = ‡ aizsvaidât (aber wohl in Bezug auf leichtere Gegenstände): bē̦rns atkal aizsvaidelējis savas mantiņas.

Avots: EH I, 54

I àizsvaidît, ‡

2) (sperrend) vollwerfen:
sieva visu ustabu aizsvaidījusi ar vadmalu Pas. IX, 501. Refl. -tiês, irrend hin-, weggeraten: bēgļi aizsvaidījušies pa malu malām.

Avots: EH I, 54

‡ II àizsvaĩdît Dunika, (mit Butter oder Fett) zuschmieren: a. caurumus (maizes šķēlei) ar sviestu.

Avots: EH I, 54

àizsvaîdît, freqn. von sviêst, wiederholt weg-, verwerfen: diež, kur bē̦rns savas lietiņas aizsvaidījis JK.

Kļūdu labojums:
sviêst = aizsviêst

Avots: ME I, 53

‡ àizsvampât, schwerfällig durch Kot hin-, weggehen Schwanb., Sessw.

Avots: EH I, 54

àizšvelpt, ‡ Refl. -tiês, einen pfeifenden Laut von sich geben Wessen.

Avots: EH I, 56

àizšvelpt, s. àizsvilpt, BW. 15369.

Avots: ME I, 55

àizsvèlpties, s. aizsvilpties.

Avots: ME I, 53

àizsvem̂ptiês ^2, plump, unbeholfen hin-, weggehen: pats nevari aizsvempties? Alm., K.

Avots: ME I, 53

‡ àizsvēpêt, räuchernd vertreiben: a. uodus (pruojām) Golg.

Avots: EH I, 54

‡ àizsvêpinât Schwanb., = ‡ àizsvēpêt.

Avots: EH I, 54

‡ àizsvērtiês, sich hinneigen: ve̦zums aizsvēries uz vienu pusi, tas cilvē̦ks aizsvēries uz kreisuo pusi.

Avots: EH I, 54

‡ àizsvètît,

1) : sākumā viņš stipri dzēra, bet vē̦lāk dievs viņu aizsvētīja ("?") Sessw., anfangs pflegte er viel zu trinken (saufen), aber nachher hat ihn Gottes Segen dem Saufen abwendig gemacht;

2) schimpfend wegtreiben.

Avots: EH I, 54

‡ àizsviêdrêt, beschlagen (sich mit Schweiss bedecken) machen: a. luogus.

Avots: EH I, 54

àizsviêst, ‡

3) bewerfend und dadurch bedeckend töten:
aizsviesim juo ar akmeņiem Pas. VIII, 436; ‡

4) a. cieti Segewold "(jemanden) festsetzen".
Refl. -tiês, hin-, wegeilen: viņš kâ vējš aizsviedās pruojām Deglavs Rīga II, 1, 593.

Avots: EH I, 54

àizsviêst, tr.,

1) hin-, wegwerfen, hinter etwas werfen:
viņš aizsviedis cimdus aiz gultas;

2) zuwerfen, ausfüllen:
caurumu. Refl. -tiês, hingeworfen werden, schnell hinkommen: akmens neaizsviedies vis līdz pašai Daugavai LP. VII, 1313. mēness aizsviedies, der Mond ist schon aufgegangen L.

Avots: ME I, 54

‡ àizšvĩkât ar naglu, mit einem Nagel ein Zeichen (streifend) hin-, davorziehen.

Avots: EH I, 57

‡ àizšvĩkstêt, raschelnd hin-, weggehen Bauske: a. pa grīdu.

Avots: EH I, 57

‡ àizsvilinât,

1) (etwas, was schwirrend brennt) anzünden, zu sengen anfangen:
a. kūlu, paegli, mežu, cūku; leichtfertig (?) anzünden: nu viņi aizsvilinājuši uotru ē̦ku Janš. Līgava 1, 125;

2) heftig erzürnen
Stenden: nu jau viņš aizsvilināts. Refl. -tiês, sich versengen: te stāvuot tu vari a. Jürg.

Avots: EH I, 54

‡ àizsvilnît Jürg., in Zorn entbrennen; ergrimmen.

Avots: EH I, 54

àizsvilpuôt,

1) tr., wegpfeifen:
tuo aizsvilpuo nuo viņu vietas Hiob 27, 23;

2) einen kurzen Pfiff hervorbringen
Zb. XVIII, 300.

Avots: ME I, 54

‡ àizšvil̃puôt, pfeifend hin,- weggehen, -laufen Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 57

‡ àizšviļpuôt Wessen "àizsvilpuôt".

Avots: EH I, 57

‡ àizsvìlpt,

1) einen pfeifenden Laut von sich geben:
aizsvilp! jis atskries Pas. VI, 388 (aus Lettg.);

2) pfeifend wegrufen;
a. suņus.

Avots: EH I, 54

‡ aîzšvil̂pt ² Dunika, Kal.,

1) pfeifend (sausend) hinfliegen:
luode aizšvilpa man gar ausi;

2) pfeifend betäuben:
a. kam ausis.

Avots: EH I, 56

àizsvìlptiês, àizsvèlptiês, anfangen zu pfeifen, einen pfeifenden Laut von sich geben: šauta irbe aizsvilpās BW. 8877.

Avots: ME I, 53

àizsvil̃t, Refl. -tiês: aizlicis (= aizskrējis) kâ aizsvilies Anekd. IV, 249.

Avots: EH I, 54

àizsvil̃t, anfangen zu glimmen, zu brennen, erröten: viņš aizsvila līdz ausu galiem MWM. X, 837. paliku kâ aizsviluse Fallijs, Krēslā 33. Refl. -tiês, anfangen zu brennen, zornig werden: ausis tā kā aizsvilstas A. XX, 164. kaimiņš aizsvilās A. XIV, 1, 54.

Avots: ME I, 54

‡ àizsvīrêt Spr., mit einem Hebel hin-, wegheben.

Avots: EH I, 54

‡ àizšvirkstêtiês, für eine kurze Zeit zu prasseln (knistern) anfangen: paeglis aizde̦gts aizšvirkstējās.

Avots: EH I, 57

àizsvîst, intr.,

1) sich mit (Fenster-) Schweiss bedecken:
caur aizsvīdušu luogu Skalbe;

2) anfangen zu tagen,
mit dem Subj.: gaisma jau aizsvīda LP. VII, 245, od. subjektlos: jau aizsvīda, es fing schon zu tagen an.

Avots: ME I, 54

‡ àizšvitinât, vergeuden Kal.: a. mantu.

Avots: EH I, 57

‡ àizsvurkšt,

1) einen knurrenden Laut von sich geben (?):
suns... aizsvurkše un iekuode bē̦guošam sle̦pkavai kājā Pas. I, 260;

2) schwirrend hin-, wegfliegen
Festen.

Avots: EH I, 54

‡ aîztvan̂kt ² Dond., schlecht (von der Luft gesagt) werden: nevēdinātā istabā gaiss aiztvancis (= sasmacis).

Avots: EH I, 60

àiztver̂sme, Hemmnis, Hindernis: pa ūdeņa ceļam bija kāda ūdeņa aiztversme Konv. ² 863.

Kļūdu labojums:
Hemmnis, Hindernis = ein Sammelbecken
bija kāda ūdeņa aiztversme =...cita kāda dabīga ūdeņa aiztversme

Avots: ME I, 57

àiztver̂t, tr.,

1) erfassen, ergreifen:
nabags aiztvēra kungu aiz svārku stūŗa Sessw. teci, upīt, līku luoku, aiztver manu līgaviņu Ltd. 1918. krūtis aiztveŗ auksta vēka strāva Vēr. II, 138;

2) zur rechten Zeit ankommend antreffen, vorfinden:
viņš cerēja aiztvert ārstu vēl mājās Sessw. nuo šās dienas dzelzceļa braucieniem nebūs neviens vairs aiztveŗams Kaudz. M.;

3) hemmen, verstopfen:
aiztve̦rts vē̦de̦rs, verstopfter Leib; aiztvert ē̦damaju, Proviant abschneiden L., St., A. X, 1, 211. Refl. -tiês,

1) sich bergen, Schutz finden:
aiz kuoka;

2) ein Hindernis finden, aufgehalten werden:
ūdens aiztveŗas aiz aizspruostījuma Konv. ² 863.

Avots: ME I, 57, 58

àiztvìkt, sich erhitzend rot werden: saules dievs, ierauguot Lūnu, aiztvīkst divkāršā purpurā U. b. 42, 11.

Avots: ME I, 58

‡ àizvàbît ² Kaltenbr., hin-, weglocken.

Avots: EH I, 61

‡ àizvadât,

1) wiederholt fahrend hin-, wegführen:
a. malku uz staciju;

2) hin und her führend hin-, wegge-raten machen:
nezin kur nu vista cāļus aizvadājusi. Refl. -tiês, (mit seinen Habseligkeiten) um-, wegziehen (intr.), übersiedeln Celm., Jürg., Sessw., Siuxt: a. uz jaunu dzīves vietu. viņa aizvadājās uz jūrmalu Deglavs Rīga II, 1, 568.

Avots: EH I, 60, 61

àizvadît, tr., weg-, hingeleiten, hinführen: aizv. uz pēdējuo dusas vietu. eņģeļu pulks apžē̦luotuos aizvadīja uz kāzu guodību Kaudz. M.; aizv. ganus, luopus, dem Hirten das Vieh auf die Weide zu treiben helfen. Refl. -tiês, mit Hab und Gut wegziehen: rītdien pat jūs variet aizvadīties nuo šejienes Alm.

Avots: ME I, 58

àizvadžuôt, tr., mit einem Pflock (vadzis) zumachen, verstopfen: aizv. riteņa rumbu ar sē̦rmūkšļa ķīli LP. VII, 575.

Avots: ME I, 58

‡ aîzvaga ² Sassm., = vādze 1: tâ jāaŗ, ka aizvagas nepaliek. In Wessen sei àizvaga ² eine hinter andern Furchen befindliche, in einer andern Richtung gezogene Furche (?).

Avots: EH I, 61

àizvagât C., Dunika u. a., àizvaguôt Golg. u. a.,

1) zupflügen (pflügend verdecken, zuschütten):
a. sastādītuos kartupeļus C., Golg. u. a.;

2) bis zu einer bestimmten Stelle Furchen ziehen:
kad aizvaguosi līdz kārklam, tad beidz! Frauenb.

Avots: EH I, 61

‡ àizvaĩdêt, = àizvaĩdêtiês: tis aizvaidēja Pas. IX, 408.

Avots: EH I, 61

àizvaĩdêtiês, jammernd aufschreien, aufstöhnen: aij, ai, ai! sasistais aizvaidējās Dok. A.

Avots: ME I, 58

‡ àizvaimanâtiês, aufjammern.

Avots: EH I, 61

àizvaĩņuôt, àizvainuôt Stari II, 248, tr., ein wenig beschädigen, verletzen, beleidigen: sirds kā aizvainuota Rain. savādas nuoskaņas gadās dzirdēt nuo aizlauzta, aizvaiņuota kuoka A. XV, 2, 261. es būtu viņu aizvaiņuojuse Kaln. jaunava vaicā aizvainuotās balsī Purap.

Avots: ME I, 58

àizvaĩņuotãjs, der Beleidiger.

Avots: ME I, 58

àizvaĩrâk, zu viel (Fockenhof): tepat vēl aizvairāk Up.

Avots: ME I, 58

‡ àizvairît, (zurückschlagend, abwehrend) vertreiben Golg.: a. ienaidnieku. Refl. -tiês Ewers, vorbeugen, vorsehen; sich vorbehalten.

Avots: EH I, 61

‡ àizvajât, verfolgend hin-, wegtreiben: a. vilkus pruojām ar suņiem.

Avots: EH I, 61

àizvâjêt Trik., mager werden: aizvājējis sivē̦ns. Anna pati reiz sagura un aizvājēja A. Erss Vecā Latgale 93.

Avots: EH I, 61

àizvakar, vorgestern; àizvakarẽjs, vorgestrig: aizvakarējā diena; adv. àizvakardìen, vorgestern; àizvakarrît, am Morgen des vorgestrigen Tages.

Avots: ME I, 58

‡ àizvakara (gen. s.), vorgestrig: staļļa durvis aizvakara vē̦rumiņu BW. 3137 var.

Avots: EH I, 61

‡ àizvakarêtiês, sich (irgendwo) am Abend allzu lange aufhalten Warkh.

Avots: EH I, 61

‡ àizvakarvakarā, am vorgestrigen Abend.

Avots: EH I, 61

‡ I àizvãķêt līdz, (bei einem Toten) wachen bis (perfektiv) Lemsal: a. (pie miruoņa) līdz rītam.

Avots: EH I, 62

‡ II àizvāķêt Stenden, = àizvâkt.

Avots: EH I, 62

àizvâkuôt, tr., den Deckel auflegen, zumachen: bites me̦du aizvākuo, verkitten Etn. III, 145. bites aizvākuo pe̦rus Wid.

Avots: ME I, 59

‡ àizvāks (oder *àizvāka?), ein Deckel (?): aizvāku uzlikt Für. I (unter stilpuot).

Avots: EH I, 61

àizvâkt, ‡

2) = àizvâkuôt Erlaa, Nitau, Saikava, Sessw.: aizvācamu ze̦lta vācelīti Pas. VII, 478; ‡

3) "hin-, weglocken"
Frauenb. Refl. -tiês. ‡

2) sich hinschleppen
(wo?); ‡

3) übersiedeln, úmziehen
(intr.), wegziehen (intr.) Frauenb.

Avots: EH I, 61

àizvâkt, tr., hin-, wegschaffen: rati jāaizvāc uz vāgūzi. Refl. -tiês, sich entfernen: jaunekļi reiz aizvāksies pruojām Jans.

Avots: ME I, 59

‡ àizvaļât C., hin-, wegrollen (tr.): cūkas aizvaļājušas spaini.

Avots: EH I, 61

‡ àizvàļât, hin-, wegwälzen (wiederholt, mehrere Objekte, mit Unterbrechungen, in einer ungeraden Richtung): a. mucas (pruojām). Refl. -tiês, sich (wiederholt, mit Unterbrechungen, in einer ungeraden Richtung) hin-, wegwälzen.

Avots: EH I, 62

‡ I àizval̃cît Nötk. "= aiztriekt, aizdzit" (?).

Avots: EH I, 61

‡ II àizvalcît,

1) wegschleppen
(mit àl ² ) Mahlup, Mar.: a. kuokus nuo tīruma. bē̦rni aizvalcījuši rīkus;

2) zirneklis aizvalcījis luogu ar savu tīklu Mar., Serben, die Spinne hat ihr Spinngewebe vors Fenster gezogen.
a. linus kam priekšā Bers., (gereinigten) Flachs vor etwas ausstrecken (ausbreiten);

3) "verbinden"(z. B. mit einer Schnur)
Mar., Serben.

Avots: EH I, 61

‡ àizval̃dzinât Salis, bestrickend (psychisch fesselnd) hin-, wegbekommen.

Avots: EH I, 61

‡ àizval̃kât,

1) hin-, wegschleppen
Saikava: kaķene bē̦rnus aizvalkājusi;

2) (einen Anzug) zu tragen anfangen
PS., Sessw.: aizvalkāti svārki;

3) a˙svārkus līdz pavasarim Lemsal, einen Rock bis zum Frühjahr tragen.

Avots: EH I, 61

àizvalstît, ‡ Refl. -tiês, sich hin-, wegwälzen: bē̦rns nuo se̦gas tālu aizvalstījies.

Avots: EH I, 61

àizvalstît, hin-, wegwälzen.

Avots: ME I, 58

‡ àizvañdît,

1) (durcheinanderwerfend) hin-, wegstossen (-schieben, -schaffen)
Frauenb., Kal., Rutzau: a. sienu tālāk;

2) a. sienu durīm priekšā, (durcheinanderwerfend, umstörend) Heu vor die Tür hinschieben, -schaffen
Dunika, Stenden;

3) mit verschiedenen Objekten unordentlich vollwerfen
Kal.: visas malas aizvandītas; ne˙kur paiet nevar. Refl. -tiês, sich hin und her bewegend hin-, weggeraten : nezin kur nu viņš aizvandījies Dunika, Kal. u. a.

Avots: EH I, 61

‡ àizvantaruôt, taumelnd (wackelnd) und mit Geräusch hin-, weggehen Grünw.

Avots: EH I, 61

‡ àizvāpêt, = àizvaskuôt, àizvâkuôt: ceļš izskatās kâ aizvāpē̦ts bišu vasks Pet. Av. lI, 112.

Avots: EH I, 62

àizvara (zu aizvērt), eine Schnur zum Zuschnüren, namentlich am Tabaksbeutel: tabaka maka aizvara Bers.; auch von sonstigem Verschluss: aizvaru likt priekšā ceļam (Ruhental), den Weg versperren.

Avots: ME I, 58

àizvaražuôt, tr., nachlässig zunähen BW. 20433; [in Saussen: àizvar̂zât].

Avots: ME I, 58

‡ àizvãrčât, nachlässig (liederlich) einen Reisigzaun (mit Reisig) ausbessern (zuflechten) Frauenb.

Avots: EH I, 62

àizvā̀rduôt, tr., verteidigen: kuo raugi aizvārduot Rain.

Avots: ME I, 59

àizvārds, Zuname.]

Avots: ME I, 59

‡ àizvārdzinât,

1) (schlechtfütternd) mager (schwächlich) werden lassen
Kaltenbr.: sivē̦ni bija smagi aizvārdzināti;

2) a. līdz Trik., in einem elenden (kränklichen) Zustande bleiben lassen bis:
a. slimuo cūku līdz rudenim.

Avots: EH I, 62

‡ àizvārgt Spr., zu siechen (kränkeln) anfangen.

Avots: EH I, 62

àizvārît, ‡

2) abkochen
(tr.), aufkochen (tr.): a. trīs katlus ūdens Infl.; ‡

3) sehr eilig und schnell ("mit Geräusch"
Frauenb.) hin-, wegfahren Kalz., Lubn.: viņš kâ vārīt aizvārīja; ;

4) = aizvārītiês 1 Frauenb. ‡ Refl. -tiês,

1) rollend (brausend) hin-, wegziehen
(intr.) KatrE. u. a.: pē̦rkuona negaiss aizvārījas uz rietumiem;

2) sich (beim Kochen) mit einer Kalkschicht bedecken (anfüllen):
katla caur(ul)es aizvārījušās cieti;

3) sich mit einer Eisschicht bedecken
Frauenb.: šuorīt luogi nuo sala pa˙visam aizvãrījušies.

Avots: EH I, 62

àizvãrît, tr., beschmoren: ēdienu A. XX, 334.

Avots: ME I, 59

àizvārša, Riegel Aps.

Avots: ME I, 59

‡ àizvārst Wessen, Wid., verriegeln.

Avots: EH I, 62

àizvãrstît: aizvārsti durvis! U. (unter vārstît), mache die Tür zu!

Avots: EH I, 62

àizvãrstît, freqn. zu àizvẽrt, zumachen, nachlässig zunähen: zeķes, cimdus Aps.; in Pasteln und Bastschuhe die Schnüre einziehen U; aizvārstāma kurpe, der Schnürschuh Dr.

Avots: ME I, 59

àizvā̀rtê, hinter der Pforte: jau tautiņu kumeliņi dūksti mina aizvārtē BW. 1943, 1.

Avots: ME I, 59

‡ àizvā,rtît,

1) hin-, wegwälzen:
bē̦rni aizvārtījuši drēbes pruojām Meiran;

2) zirgs aizvārtījts duobi, das Pferd hat sich wälzend das Beet eingedrückt.
Refl. -tiês, sich hin-, wegwälzen : a. līdz kādai vietai.

Avots: EH I, 62

àizvarzât, ‡ Refl. -diês. sich umhertreibend hin-, weggeraten Bauske; kur nu bē̦rni atkal aizvarzājušies?

Avots: EH I, 61

àizvaržât Festen, = àizvar̂zât.

Avots: EH I, 61

‡ àizvaržît KatrE., = àizvar̂zât.

Avots: EH I, 61

àizvārzt àuklas pastalai Bers., Lubn., Sessw. "in eine pastala die Schnüre einziehen".

Avots: EH I, 62

àizvaskuôt, mit Wachs beziehen, bedecken: bites šūnas aizvaskuojušas.

Avots: ME I, 58

‡ àizvaukšêtiês Ligat, Salisb., = àizvaukšķêt.

Avots: EH I, 61

àizvaukšķêt, intr., einen bellenden, knackenden Laut von sich geben, anfangen zu bellen, zu knacken, zu rauschen: tā aizskrēja, ka zari vien aizvaukšķēja RA.

Avots: ME I, 59

àizvazât, ‡ Refl. -tiês, sich umhertreibend (vagabundierend) hin-, weggeraten: čigāni aizvazājušies uz citu vietu.

Avots: EH I, 61

àizvazât, tr., fortschleppen: suns pluosīdamies aizvazājis pastalu žuogmalā.

Avots: ME I, 59

‡ àizvažât,

1) = àizvaražuôt Ahs., Schibbenhof: a. cauru maisu ar pakulu dziju;

2) mit Ketten (eine Öffnung, ein Loch) absperren (gleichsam zuflicken)
Fest.;

3) "in einer
kul̃ba 4 hin-, wegfahren (tr.), -führen" Wessen.

Avots: EH I, 61

‡ àizvãžât Frauenb., = àizvãrstît: a. drēbēm caurumu, žuogan: caurumu (ar žagariem aiztaisīt).

Avots: EH I, 62

àizvažuôt, ‡

2) hin-, wegfahren
(tr.), -führen: es tevi aizvažuoju savā tē̦vu zemītē BW. 16886.

Avots: EH I, 61

àizvažuôt, intr., hin-, wegfahren: braucan barucu, aizvažuoju uz tuo meitu māmuliņu Ltd. 1818.

Avots: ME I, 59

àizvâzt: a. nazi Sessw. u. a. ‡ Refl. -tiês, sich von selbst zumachen (von einem Deckel) Rutzau: šķirsta vāks aizvāzies cieti.

Avots: EH I, 62

àizvâzt, tr., den Deckel auflegen, zumachen: trauku aizvāž Pūrs III, 65; šķirsts (der Sarg) tiek aizvāzts Müller. spundi Stari I, 355. Bers., Laud.

Avots: ME I, 59

‡ àizvēdere M. Ārons "was hinter dem Magen (am Rücken) ist".

Avots: EH I, 62

‡ àizvedinât Spr. u. a., durch Überredung oder durch Lockungen hin-, wegführen (mitzukommen bewegen): a. kuo uz kruogu.

Avots: EH I, 62

àizvẽdinât, wedelnd verscheuchen, z. B. mušas.

Avots: ME I, 59

àizveģuôt: bites aizveģuojušas, die Bienen haben verkittet (im Herbste) Döbner n. U.

Avots: ME I, 59

àizvẽja,

1): àizvèja ² Linden. Sonnaxt. àizvèjs ² Mahlup, Olmist, Wessen, àizvèjš ² Kaltenbr., Demin. aizvējīte BW. 29564, 3.

Avots: EH I, 62

àizvẽja, àizvẽjš, Demin. àizvẽjiņa, àizvẽjiņš,

1) ein Ort, der vor dem Winde geschütz ist (auch vor den Sonnenstrahlen):
slaikas liepas un uozuoli duod patīkamu aizvēju A. IX, 1, 66. mežuos laba dzīvuošana: kad vējiņš, tad aizvēja RKr. IX, 107; kad vējiņš, aizvējiņš BW. 2788. aiz krūmiņa aizvējiņa 26741. maza, maza aizvējiņa nuo tā viena žagariņa 13734;

2) übertr. der Schutz:
viņai liekas šī vīra sānuos diezgan aizvēja Aps. te man bija Andŗa-tē̦va aizvējš Aps. turies manā aizvējā A. XX, 402.

Avots: ME I, 59

àizvẽjîgs, vor dem Winde Schutz bietend: aizvējīgs laukums Kaudz., ein vor dem Winde geschützter Platz.

Avots: ME I, 59

‡ àizvēkšt,

1) (laut, hässlich) weinend betäuben
Dunika: a. kam ausis;

2) a. kaklu, (laut, hässlich) weinend heiser werden
Rutzau;

3) a. sarkanas acis, (laut, hässlich) weinend die Augen rot werden lassen
Dunika. Refl. -tiês,

1) hässlich aufschreien
Golg. u. a.: Miķelītis aizvēkšēs Azand. 99;

2) bis zum Heiserwerden laut, hässlich weinen
Dunika: bē̦rns radās pa˙visam aizvēkšies.

Avots: EH I, 62

‡ àizvelêt Warkl., mit dem Waschbleuel schlagend ein-, zurückfalten: a. velējuot palagam malu.

Avots: EH I, 62

‡ àizvēlinât sich verspäten machen, aufhalten Warkl.: a. uotru ar savu runu.

Avots: EH I, 62

àizvel̂t: ar akmini aizvēla tuo alu Pas. VIII, 52, man wälzte einen Stein vor die Höhle und versperrte sie dadurch.

Avots: EH I, 62

àizvel̂t, tr., hinter etw. wälzen, hin-, weg-, vorwälzen: velšus viņš tevi aizvels ar tādu velšanu kā luodi uz zemi Jes. 22, 18. durvīm bijis aizve̦lts briesmīgi liels akmens priekšā LP. IV, 166. Refl. -tiês,

1) sich fortwälzen, hin-, wegrollen
LP. VII, 125;

2) sich wälzend schliessen:
ve̦lē̦nām aizvēlās mute un dzirde MWM. IX, 601.

Avots: ME I, 59

‡ àizvem̃t,

1) vomierend besudeln
Dun., Kal. u. a.: a. duris;

2) hinter etwas vomieren:
bē̦rns aizvēmis sev aiz kakla.

Avots: EH I, 62

àizvẽnis,

1) : auch Siuxt.

Avots: EH I, 63

àizvẽnis,

1) schattiger Ort, geschützt vor dem Winde:
jāsadze̦n luopi aizvēnī C., Sessw.;

2) der Schutz, die Obhut:
kamē̦r tē̦vs bija dzīvs, tikmē̦r bē̦rniem bija aizvēnis Aps., JK., Sessw.

Avots: ME I, 59

àizvẽņuôts, vor der Sonne oder vor dem Winde geschützt.

Avots: ME I, 59

àizveņu gadu Zvirgzdine, = àizviņu gadu.

Avots: EH I, 62

àizver̂dêt Druw. n. RKr. XVII, 86, sich massenweise und in grossem Gedränge hin-, wegbewegen: kaŗavīri jāšiem aizverdēja uz kaŗalauku.

Avots: EH I, 62

àizvēre, eine Landfläche hinter einem vẽris Druva I, 392. varavīksna dzeŗ uz lietu laikam mārkā, aizvērēs Stari II, 180.

Avots: ME I, 59

àizver̂kšķis acis, nachdem er die Augen zugemacht (aber nicht ganz) K., JK., C., AP., Sessw.

Avots: ME I, 59

àizvḕrpt, tr.,

1) ver-, zuspinnen:
atšķetināt aizvē̦rptuos pavedienus Vēr. II, 359;

2) spinnend vergelten, vergütigen:
rūmi.

Avots: ME I, 59

‡ aîzvêrst ² Dunika, Kal., Rutzau, hinter (aiz) oder vor (priekšā) etwas hin-, umstürzen: a. ve̦zumu durīm priekšā. a. ve̦zumu aiz žuoga.

Avots: EH I, 63

àizvẽrt, ‡ Subst. àizvẽ̦rums, einmaliges, vollendetes Zumachen (Schliessen): staļļa durvis vakarēju aizvē̦rumu BW. 3137 var.

Avots: EH I, 63

àizvẽrt, tr.,

1) zumachen, schliessen:
miegs aizvēris acis LP. VI, 225. viņa aizveŗ aiz sevis durvis Vēr. I, 1091. aizver vārtus Ltd. 1098. aizvērt adatu, die Nadel, nachdem sie durch die Oberläche des Knäuels so gesteckt ist, dass ihre beiden Enden hervorragen, in der 8 mit dem Faden umschlingen Hug. Mag. III, 1, 86;

2) [schnell weglaufen. Rujen].
Refl. -tiês, sich zumachen, schliessen: acis, durvis, vārti. tavs kaps uz mūžu aizvērsies Pav. pirtiņā ieiedama, durtiņām aizvēruos BW. 1095, 1.

Avots: ME I, 59, 60

àizvest, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (ace.) hin-, wegführen:
zaglis neļāvās aizvesties uz tiesu Dunika, Kal.;

2) = ‡ àizvadâtiês Kal.: kas . . . uz citām zemes daļām aizve̦dušies Pet. Av. I, 48.

Avots: EH I, 62

àizvest, tr., hin-, wegführen, entführen: ķēniņš pasauc sulaini, lai aizve̦d viņa dē̦lu nuomaitāt Lp. IV, 41. ceļš, kas aizve̦d turp, nav ziediem nuokaisīts Aus.; tautās aizvest, in die Fremde führen, heiraten; tautās ve̦damā diena BW. 1174, S. 877, der Tag der Heimführung. Subst. aizvedẽjs, der Weg-, Entführer; àizve̦dums, das Weggeführte, die schon erfolgte Wegführung, àizvešana, das Wegführen.

Avots: ME I, 59

àizvèstît, ‡

2) befördern
U. (unter vèstît): es viņu tur aizvēstīju.

Avots: EH I, 63

àizvèstît, hinberufen: bij ieradies ziņnesis un aizvēstījis saimnieku uz pagasta sapulci Duomas I, 1302.

Avots: ME I, 60

àizvè̦sture, die vorgeschichtliche Zeit: viņš sastādījis ziņas par slavu, leišu un ģermāņu tautu satiksmi aizvē̦sturē Etn. III, 101.

Avots: ME I, 60

‡ àizvẽtît, windigend entfernen : a. sīkuos graudus līdz ar pe̦lūm.

Avots: EH I, 63

‡ àizvẽzêtiês, zum Schlagen (nicht vollständig) ausholen: viņš aizvēzējās gan, bet nesita vis.

Avots: EH I, 63

‡ àizvêžuôt, krebsend hin-, weggehen: a. līdz lielajam akmenim.

Avots: EH I, 63

‡ àizvêzt nazi KatrE., = ‡ àizvâzt nazi.

Avots: EH I, 63

‡ àizvicinâtiês, (sich hin und her drehend?) sich hin-, wegbegeben Frauenb.: kur viņš nu atkal aizvicinājies?

Avots: EH I, 63

‡ àizvicuôt, schnell hin-, weggehen Siuxt: a. gar pļavu.

Avots: EH I, 63

àizviekstene N. - Schwaneb., f. aiviekstene, avene, Himbeere.

Avots: ME I, 61

àiz˙viên, àiz˙viênu, àiz˙viênu vien, àiz˙viênam, auch àiz˙viênim, immerdar, stets: tas atkārtuojas bez mitēšanās aizvienu tāļāk A. XII, 356. puisis aizvienam kāruojis lielāku algu LP. VII, 802.

Avots: ME I, 61

aizviênẽjs, stetig: aizvienēja darbība, eine Tätigkeit, die immer von dem Subject ausgeht, inhärierend. Sirmais.

Avots: ME I, 61

‡ aîz˙viênĩm ² Siuxt, = àiz˙viên.

Avots: EH I, 64

‡ àizvìestiês,

1) sich fortpflanzend in einer bestimmten Richtung weiterwuchern (von Pflanzen)
KatrE.: mans bē̦rnu pulks . . . tur aizviesies Juris Brasa 172. krūms aizviesies līdz sē̦tai; sich aus der Fremde her durch Fortpflanzung vermehren und einbürgern Nautrēni: mūsu tīrumā pamātes (eine Art Pflanzen) aizviesušās nuo Garuozu ve̦cā dārza;

2) "zu keimen anfangen"(?)
Wessen;

3) sich davonmachen
Wolmarshof; weggehen Bers., Golg., Sessw.

Avots: EH I, 64

aizvieta, -te,

1) der Winkel, die Ecke, eig. der Ort hinter dem Orte:
apgaismuoja ar sveci katru aizvietu klētī B. Vēstn.;

2) der Raum zwischen dem Bette und der Wand
Kursiten.

Avots: ME I, 61

aizviete: der Raum zwischen dem Zimmerofen und der Wand Frauenb.

Avots: EH I, 64

‡ àizviẽtêt, erhitzen (um biegsam zu machen) Erlaa: a. kuoku.

Avots: EH I, 64

‡ aîzviêzêt ² Frauenb., sich mit einer Eisschicht bedecken: ūdens dīķī šuorīt aizviezējis.

Avots: EH I, 64

àizvīksnîtiês, sich davonmachen: bet pats aizvīksnījās, ka zari vien nuošalcās Stari I, 203.

Avots: ME I, 60

‡ àizvīkstît Siuxt,

1) zuwickeln:
aizvîksti ² labi sainīti, ka neizbirst!

2) wickelnd hinter etwas stecken:
a. kam apse̦gu aiz muguras.

Avots: EH I, 64

‡ I àizviļât, = ‡ àizvaļât: a. mucu (pruojām).

Avots: EH I, 63

‡ II àizviļât, hin-, weglocken: a. bē̦rnu uz mežu.

Avots: EH I, 63

‡ aîzvil̂binât ² Dond., Sassm., hin-, weglocken: a. uotru līdz uz kruogu.

Avots: EH I, 63

àizvil̃cinât, tr.,

1) verzögern, vertrödeln:
laiku;

2) hinziehen, hinführen (lassen):
a. siena tupesi līdz šķūnim Fr. Ad. aizvilcini man [i], Laimiņa, labu ļaužu maliņā! BW. V, Nr. 351.

Avots: ME I, 60

‡ àizvildît, 1) "заступиться" (ein treten für?) Spr.;

2) "hin-, weglocken"
Bers., Wessen. Refl. -tiês Spr., sich verlassen auf, rechnen auf.

Avots: EH I, 63

‡ àizvilinât, hin-, weglocken.

Avots: EH I, 63

àizviļinât, tr., hin-, weglocken: mēģina daždažādiem apsuolījumiem viņu aizviļināt JK. V, 142.

Avots: ME I, 60

àizvìlkt,

1) : taisījās braukt ciemā, bet neaizbrauca: suns aizvilka baļķi ceļā Wessen; a. kuo līdz Siuxt, jem. mitnehmen, -führen:
lielie aizvilkuši arī mazuos līdz pieguļā;

3) : a. caurumu Siuxt, ein Loch eilig und flüchtig zunähen; zufrieren machen
Siuxt: ja tāds laiks, tad drīz vien aizvilks upi ciet; ‡

6) a. plīvuri aiz acīm, die Augen verschleiern
Schnehpeln. Refl. -tiês, ‡

3) a. aiz oder priekšā, sich (etwas) hinter oder vor etwas ziehen
(perfektiv): aizvilkusēs plīvuri aiz sejas (= sejai priekšā) Janš. Bandavā I, 229. aizvilkusēs drāneli aiz acīm 172 (ähnlich Dzimtene IV, 8). a. plīvuri acīm priekšā; ‡

4) sich schliessen, sich womit überziehen
Siuxt: pušums, dīķis aizvilcies.

Avots: EH I, 63

àizvìlkt,

1) tr., hin-, wegziehen:
Sprw. pats piekŗāvis, pats aizvilksi. meita aizvilka zē̦nam salmu gar lūpām; aizv. luogiem aizkaru priekšā;

2) ziehen bis zu einer Stelle:
viņš līdz šai vietai aizve̦lk ar nagu Vēr. II, 520; aizv. laiku, verzögern, vertrödeln U. tu tik laiku vien aizvelc Ruhental, Hasenp. u. a.;

3) durch Ziehen etwas schliessen, zumachen, zuziehen:
maisam galu. beidzuot putenis aizvilka (verwehte) ejamuo taku, ceļu LP. VI, 510;

4) viņš aizve̦lk valuodu,

a) er stammelt
JK., Lauwa, Ruhental, Neugut, U. u. a.;

b) er lenkt das Gespräch auf einem Gegenstand
Mad., Sissegal;

5) aizvilkdama (Bed.?) es dziedāju, aizvilkdama gavilēju BW. V, Nr. 351. Refl. -tiês,

1) wegziehen, sich verziehen:
tūliņ negaiss aizvilcies uz citu pusi LP. V, 138. arvien tāļāk aizve̦lkas cerība A. XX, 223. Gewöhnl. mit dem Nebenbegriff der langsamen, mühsamen Fortbewegung - sich wegschleppen: Aža aizvilkās uz pagrabu Aps.; vielfach mit einem verächtlichen Nebensinn: dievs zin, kur viņš atkal aizvilcies;

2) sich zuziehen, atemlos werden:
lence aizvilkusies. bē̦rns brē̦c aizvilkdamies, od. bē̦rns tikmē̦r raudāja, kamē̦r aizvilkās, das Kind weinte, bis es mit dem Atem zu kurz kam Etn. III, 145. nevaldāmiem smiekliem aizvilkdamies kliedz Duomas III, 634.

Kļūdu labojums:
auf einem Gegenstand = auf einen Gegenstand

Avots: ME I, 60

àizvilnît, ‡

2) sich hin-, wegschlängeln:
(čūska) aizvilnījusi pruojām Pas. V, 468; ‡

3) flink und behende hin-, weglaufen
(mit ìl ² ) Oknist: meitine aizvilnīja da lauka galam; ‡

4) hin-, wegstolzieren
(mit il̂ ) PS.

Avots: EH I, 63

àizvil̂nît, intr., hin-, wegströmen: viņa mati aizvilnīja, sein Haar flatterte dahin Skalbe.

Avots: ME I, 60

àizviļˆņuôt,

1) : redzēju ... paceļamies ve̦se̦lu mākuoni strazdu, kas ... viegli un ātri aizviļņuoja (sich wellenartig fortbewegten)
pāri ielejai Janš. Bandavā 1, 226.

Avots: EH I, 63

àizviļˆņuôt,

1) intr., wegströmen;

2) tr., hinbringen, verbreiten:
lielgabali var tāļu aizviļņuot savās skaņās bē̦du vēsti Vēr. II, 343. Refl. -tiês, hin-, wegströmen, sich verbreiten: līguošana aizviļņuojas tāļi Laps.

Avots: ME I, 60

‡ àizvilstelêt, wiederholt oder mehrere hin-, weglocken Lemsal: a. bē̦rnus.

Avots: EH I, 63

àizvil̂stît, tr., hin-, weglocken Dr.

Avots: ME I, 60

‡ àizvilt, hin-, weglocken Spr. u. a.: a. kam kalpuoni pruojām, a. kuo uz mežu. a. ar maizes gabalu suni līdz uz ganiem. jaunas sievas (acc.) . . aizviļuot vai ar varu aizve̦duot Viļņā Janš. Dzimtene V, 365. mīļākuo bij... aizvīlis maršals Ezeriņš Leijerk. II, 116.

Avots: EH I, 63

àizviņā ce̦turtdienā BielU., am vorvorigen Donnerstag.

Avots: EH I, 63

‡ àizviņdìe, vorgestern Orellen n. FBR. XI, 43, Lenzenhof u. a.. (mit -dien ) Nitau u. a. In Allendorf unterscheide man aiz˙viņdien "vorgestern" von aizviņdien (mit betontem aiz- ) "vor einigen Tagen".

Avots: EH I, 63

‡ aîzviņ̂ģuôt ² Dunika, Rutzau, sich hin-, wegschlängeln: (čūska) var a. pa zâli pruojām.

Avots: EH I, 63

àizviņu nedēļu, àizviņ (u) nedēļ, àizviņ (u) svètdìen u. s. w., vorvorige Woche, vorvorigen Sonntag: aizviņunedēļ saimniece iedeva sieku rudzu LP. VI, 50.

Avots: ME I, 60

‡ àizvirinât duris, eine Tür langsam und allmählich zumachen. Refl. -tiês: duris aizvirinājās, die Tür schloss sich - langsam und allmählich - von selbst zu.

Avots: EH I, 63

‡ àizvir̃knêtiês, aneinandergereiht hin-, wegziehen (intr.), -fliegen: dzērves aizvirknējas uz dienvidiem.

Avots: EH I, 63

‡ àizvirmuôt, sich vibrierend hin-, wegbewegen, vibrierend hin-, wegströmen: (zvanu) skaņas tālu aizvirmuoja gaisā Dikenss Zvani (v. J. 1928), S. 135.

Avots: EH I, 63

àizvir̃pinât, tr., herumdrehend wegwehen: ziemelis aizvirpina nuodzeltējušas lapas tāļu pruom Laps.

Avots: ME I, 60

‡ àizvirst,

1) hinter etwas hinfallen
Rutzau: nazis aizvirta aiz skapja;

2) = àizmestiês 3 : uogas jau aizvirtušas Dunika.

Avots: EH I, 63

àizvir̂t, intr., rieselnd weg-, hinfliessen: aizve̦rd akas vē̦sais ūdens Vēr. II, 53.

Avots: ME I, 60

aizviru, indecl.: aizviru acīm, mit geschlossenen Augen Zeib.

Avots: ME I, 60

àizvir̃zêt, zuzufrieren anfangen: ūdens ir jau aizvirzējis Wandsen].

Avots: ME I, 60

àizvirzît, ‡ Refl. -tiês Salisb. (mit ir̂ ² ) u. a., hin-, wegrücken (intr.): a. līdz durīm. a. pruojām.

Avots: EH I, 64

àizvir̃zît, tr., hin-, wegrücken Vēr. II, 1058: gadījums mani aizvirza pie bērnības atmiņām Apsk., C.

Avots: ME I, 60

àizvirztiês, wegrücken: viņš aizvirzās tāļāk C.

Avots: ME I, 60

I àizvirztiês, sich hinbewegen: aizvirzās līdz . . . ūdens malai Pas. VII, 36.

Avots: EH I, 64

‡ II aîzvir̂ztiês ² Dond., sich mit einem dünnen, grünen Häutchen beziehen (von stehenden Gewässern): dīķis aizvirzies ar zaļu plogu.

Avots: EH I, 64

‡ àizvīst, zu welken anfangen Wandsen: puķes aizvītušas.

Avots: EH I, 64

‡ àizvîstît, zuwickeln: a. bẽ̦rnam acis. Refl. -tiês, sich zu-, einwickeln Kal. u. a.: meita sēd aizvīstījusies.

Avots: EH I, 64

àizvît,

1) bis zu einer bestimmten Stelle flechten:
sāka (pātagu) vīt... un aizvija līdz pirmajam mazgam Jauns. B. gr. I, 128;

2) zuflechten:
caurumu vijā. Refl. -tiês, sich wegwinden, sich wegbewegen: pa ceļu aizvijās gaŗa rinda braucēju Pur.

Avots: ME I, 60, 61

‡ àizvitêt, tünchend verschmieren: a. šķirbas.

Avots: EH I, 64

àizvizêt, intr.,

1) anfangen zu schimmern, erglänzend, schimmernd sich entfernen:
jūŗas līmenis... pamirdzēja, nuozalguoja, aizvizēja MWM. VI, 15;

2) zufrieren:
luogs aizvizējis Etn. aizvizējuse Daugaviņa BW. 15458, 5.

Avots: ME I, 60

‡ àizvizinât, spazieren fahrend hin-, wegführen: a. bē̦rnus uz ciemu. Refl. -tiês, spazieren hin-, wegfahren (intr.): a. uz ciemu.

Avots: EH I, 64

‡ àizviznît, sich mit Eis überziehen: (rudenī) aizviznīja ūdentiņi.

Avots: EH I, 64

àizvižņuôt = àizvizēt: gaiss aizvižņuo tik mīksti un viegli Latv.

Avots: ME I, 60

àizvur̂vêt, sich womit überziehen (bedecken) Wessen: ziemu istabas luogu stikli nuo sala aizvurv.

Avots: EH I, 64

àizžāvâtiês, ein wenig gähnen (perfektiv) Golg.

Avots: EH I, 65

‡ àizzavêt uz viņu sauli, durch Hexerei ins Jenseits befördern.

Avots: EH I, 64

‡ àizzẽvelêt, ein Zündholz anzünden Kal.

Avots: EH I, 64

‡ àizzvadzinât, schellend (klappernd) betäuben: a. kam ausis.

Avots: EH I, 65

àizzvaidît: auch Fest.: a. (verschmieren, zuschmieren) visas šķirbas.

Avots: EH I, 65

àizzvaidît, mehrfach verkleben, Bers., Laud.

Avots: ME I, 61

àizžvakstêtiês, anfangen zu klirren: ķēdītes aizžvakstējušās LP. VI, 936.

Avots: ME I, 62

‡ àizzvanît,

1) läutend betäuben:
a. kam ausis;

2) läutend hingeleiten:
a. kuo uz viņu sauli.

Avots: EH I, 65

‡ àizzvejuôt, fischend hingelangen: a. līdz kādai vietai.

Avots: EH I, 65

‡ àizzvelt, hinter oder (sperrend) vor etwas (etwas Schweres) hinwälzen: a. kluci aiz kā oder kam priekšā Wandsen.

Avots: EH I, 65

‡ àizzvìegt,

1) wiehernd (oder ausgelassen lachend) betäuben:
a. kam ausis;

2) aufwiehern
(nach r. заржáть): aizzviegšu Pas. VI, 471 (aus Lettg.). Refl. -tiês, aufwiehern Arrasch u. a.

Avots: EH I, 65

àizzviest, tr., verkleben, verleimen: sienas šķirbas aizzviež ar māliem Tirs., Sessw. spainis te̦k; še aizzvied ar maizi Kaul., Bers., Lub.

Avots: ME I, 61

àizžvĩkstêt, intr., mit Geräusch sich entfernen, wegfliegen: tur pīle aizžvīkstēja pār kuokiem MWM. VIII, 327, K.

Avots: ME I, 62

‡ akmeņzivs, der Steinpeizger, Steingründel (cobitis taenia L.) Sassm.: akmeņzivs nēršuot trinas gar akmeņiem un uolām.

Avots: EH I, 66

I ãlava,

1): auch AP., Grob.: paliks guovis ālavās BW. 32459, 3 var. Hierher auch li. olavas "ledig, unverheiratet"
s. E. Fraenkel Zeitschr. f. slav. Phil. XI, 36 ff.

Avots: EH I, 193

‡ II àlava ² Oknist, eine Art Zimmerblume, die auch medizinlsch verwertet wird. Wohl aus d. Aloe.

Avots: EH I, 193

ãlava, ãlave, ãlavĩca PS., [ālavīdza Kurmin 40], ālavniece BW. 32459, 3 var., ālavnīca, ãlavnĩce, ãlevnĩca, ãlaviẽte, Demin. ãlaviņa, ãdavīte,

1) eine güste, nicht trächtige, nicht milchende Kuh,
in Alt-Ottenhof u. a. eine Kuh, die ohne zu kalben das zweite Jahr Milch gibt, auch nicht trächtiges Schaf, Schwein: guovs palika šuovasar ālava. bija tāda branga, liela ālava aita. piecas cūkas ālavītes BW. 29195. vilkacis nuolasījis rudens pusē visus tre̦knākuos jē̦rus un ālavu (gen. appositionalis) aitas Etn. II, 76. trīs gadi pazinu ālavīcas (ālavnīces Tr.) gulējumu RKr. VII, 77; zu ālavīca wird nicht selten der Gattungsbegriff guovs hinzugefügt: ālavīca guovs RKr. VII, 77;

2) ālava, ein Schimpfwort, auf ein Weib bezogen
A. XIII, 2, 132. [Dies Wort lässt man gewöhnlich aus r. яловица "gelte Kuh", яловый "gelt, unfruchtbar" entlehnt sein. Aber aus dem Russ. ist dies Wort ohne j- nicht bekannt, und im Lettischen konnte hier j- auch nicht schwinden. Desgleichen wären im Falle der Entlehnung die Formen ālava, ālave, ālaviete in ihrem suffixalen Teil auffällig. Slav. jal- in r. яловица u. a. könnte auch auf altes āl- zurückgehen, und in diesem Fall kann ālava mit r. яловица usw. verwandt sein.]

Avots: ME I, 237, 238

ãlave (unter ãlava),

1): auch Frauenb., Siuxt, (mit à ² ) Linden: nuopirku ālaves guovi Linden.

Avots: EH I, 193

ãlavīca (unter ãlava),

1): auch AP., (mit à ² ) Golg., Kaltenbr., Mahlup, Oknist. àlavica ² Saikava, àlavīce ² Sonnaxt: paliks teles ālavicas BW. 32459. ganu guovis ālavīcas 28965, 1. guovi ālavici 20949 var, cūkas ālavices 29195, 2.

Avots: EH I, 193

ālavīdza (unter ālava),

1): auch (mit à ² ) Kaltenbr.

Avots: EH I, 193

ālavnīca (unter ãlava),

1): auch (mit ã) AP., Ramkau, (mit à ² ) Warkl., àlaunīce ² - auch Sonnaxt: cūka bija ālaunīca BW. 29195,5. paliks guovis ālavnicas 32459, 3 var.

Avots: EH I, 193

‡ alusviris (?) BW. 19513 var. (Var.: alus vīri, a. vīrs), = aldaris (?). Falls das i vor r wirklich kurz ist, wohl zu virt "kochen".

Avots: EH I, 68

alva: auch N.-Rosen, Wolmar, (mit al̂ ² ) Salis, alvs auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, Linden, N.-Laitzen: alvas tiltu liedināt BW. 10764, 2 var. kâ nuo tīra alva lietu 372. līcin līka alvu tilti 18043, 5. . . . vaiņadziņu, krūkļu pītu, alvu lietu! 24349.

Avots: EH I, 68, 69

al̂va, al̂vs (> tahm. âls), das Zinn (li. alvas "Zinn", apr. alwis "Blei", [slav. olovo "Zinn"; gegen die von Brückner Lit. - slav. Stud. I, 67 und 167 behauptete Entlehnung des balt. Worts aus dem Slavischen spricht der Stosston der lettischen Form, vgl. auch Uhlenbeck PBrB. XXII, 537, Lidèn Stud. 60 und 94, Persson Beitr. 302 f.]).

Avots: ME I, 69

al̂vacis, Demin. -ĩtis, der Schwachäugige: alvacīti, svinkājīti, tu jau mani nepanāksi BW. 29110.

Avots: ME I, 69

‡ al̃ve AP., eine Art Zimmerblume (Aloe?).

Avots: EH I, 69

alveris: aus mnd. alver "albern, dumm", s. Zēvers IMM. 1928 II, 312.

Avots: EH I, 69

alveris, ein Ausgelassener, Alberner (Treisin).

Avots: ME I, 69

alvêtiês, albern, Dummheiten machen (Treisin), [Bersohn].

Avots: ME I, 69

‡ alvirtuve*, die Brauerei Pēterb. Avīzes II, 51.

Avots: EH I, 69

al̂vît Oknist, = al̂vuôt: alvīts spannis.

Avots: EH I, 69

al̂vuôt, verzinnen: ar alvu alvuo vaŗa un dzelzs traukus Konv. ² 97.

Avots: ME I, 69

I ànkrava ² (mit àn gesprochen!) Warkh. "eine alte Sache, alter Kram".

Avots: EH I, 70

II ankrava "?": ankravas krāvējam BW. 28267, 2.

Avots: EH I, 70

ankravains, tiefgruftig, ausgefahren (ceļš) AP.

Avots: ME I, 71

ankravas (mit ñ AP.): Grüfte (Vertiefungen) auf Wegen, Äckern und namentlich in sumpfigen Wiesen N -Peb.

Avots: EH I, 70

ankravas, ausgefahrene Stellen auf dem Wege AP.; vgl. aber auch BW. 28267, 2.

Avots: ME I, 71

antvars, = atvars n. U.

Avots: ME I, 71

‡ apakšstàvs*, die untere Etage, das untere Stockwerk.

Avots: EH I, 71

‡ apakšsvā̀rki: ein nom. s. apakšsvârks ² in Kal.; ein Demin. apakšsvārķeļi Janš. Līgava II, 396.

Avots: EH I, 71

apakšsvā̀rki, der Unterrock.

Avots: ME I, 74

‡ apakšuvējs Dunika, = apakšẽjs; zur Bildung vgl. viduvējs, virsuvējs.

Avots: EH I, 71

‡ apakšvaduonis Janš. Bandavā II, 197, ein Unterführer.

Avots: EH I, 71

‡ apaksvâki ² Grenzhof n. FBR. XII, 15, = apakšsvā̀rki.

Avots: EH I, 70

‡ apakšveja (nom. s. fem. g.) PlKur. (s. dazu FBR. XII, 177), = apakšẽja.

Avots: EH I, 71

‡ apakšvẽjā stãvêt Salis, so stehen, dass der Wind von einer andern Person her zu dem Stehenden weht.

Avots: EH I, 71

‡ apakšveļa*, die Leibwäsche.

Avots: EH I, 71

apakšvilenis, der untere Weberbaum, um den sich das Gewebe umwickelt Lautb. Auch baķa buomis genannt.

Avots: ME I, 74

‡ apakšvìrsniẽks*, ein Unteroffizier.

Avots: EH I, 71

apaļvaîdzis, fem. -vaîdze, der (die) Rundbackige.

Avots: ME I, 75

‡ apalvît Oknist, verzinnen. Refl. -tiês Oknist, sich mit einer Eiskruste bedecken: akas spannis apalvījies.

Avots: EH I, 71

apal̂vuôt, ringsum verzinnen.

Avots: ME I, 74

‡ aparvuôt (mit hochle. a aus e, ?) Spr. "verspotten".

Avots: EH I, 72

apavas (unter apavi): mātes duotas apaviņas BW. 16006.

Avots: EH I, 72

‡ apave Warkl., = apavs.

Avots: EH I, 72

apavi (li. ãpavas): 7254 zu korrigieren in 7254, 1.

Avots: EH I, 72

apavi, apāvi Grünh., apavas, selten d. Sing. apavs, Demin. apaviņš BW. 7254 [oder apavis in Lisohn] (li. ãpavuos; zu àut), die Fussbekleidung: apavus nuoplēst LP. III, 84, die Fussbekleidung abtragen, vertragen; mit Voranstellung des Gen. Pl. kāju: ziedus ieliekuot kāju apavā LP. VII, 1278.

Avots: ME I, 76

apavis: auch in AP., Erlaa, Saikava: ar... dāvinātuo apavi kājās Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV. 19.

Avots: EH I, 72

‡ apbalvât, bestechen Lng.; beschenken (mit al̃ ) Dunika.

Avots: EH I, 73

apbalvuôt, tr., beschenken, auch wohl bestechen; apbalvuots, begabt, geschmückt: gara dāvanām, slavas darbiem Pump.; dieva apbalvuots dziesminieks. apbalvuojums, die Beschenkung, das Geschenk: apbalvuo jums ar ordeni, Ordenverleihung.

Avots: ME I, 76

apbũvêt, bebauen: savu zemes gabalu vasaras mājām.

Avots: ME I, 78

apdar̂vuôt, tr., beteeren: laivu, jumtu.

Avots: ME I, 81

‡ apdāvanât (li. apdovanóti ), beschenken Latv. Av. 1839, No 51: par kuo tika apdāvanāta Rutzau n. RKr. XVI, 217.

Avots: EH I, 77

apdãvât, apdãvinât, tr., beschenken: brūte bē̦rnu apdāvina ar zeķītēm BW. III, 1, 227.

Kļūdu labojums:
1, S. 227 = 1, S. 22

Avots: ME I, 81

apdãvinât (unter apdãvât), ‡ Refl. -tiês, einander beschenken: tauta jaungadā . . . apdāvinājās uolām Brīvā Zeme 1931, No 294.

Avots: EH I, 77

‡ apdãvinâtĩba*, die Begabung Latvis No 2467; Brīvā Zeme 1931, No 199 u. a.

Avots: EH I, 77

apdãvinâts, begabt, fähig: apdāvināts dziesminieks, cilvē̦ks; apdāvināts ar miesas spē̦ku, smalkām jūtām.

Avots: ME I, 81

‡ apde̦r̂vuôt ² Dunika, Rutzau, = apdar̂vuôt.

Avots: EH I, 77

apdrāvêt Bers., tr., berufen, vermahnen: māte apdrāvēja Ieviņu, lai liekuot tē̦vam mieru Līb. viņa gribēja kraukli karināt par savu saulsargu, bet vaduonis apdrāvēja A. XII, 577.

Avots: ME I, 81

‡ apdreivêt Kaudz. Vecpiebalga 60, N.-Peb., (mit èi ² ) Nautrēni, = apdrãzt 1, ‡ apdreijât.

Avots: EH I, 78

‡ apdruvâtiês Lös., apdruvêtiês Bers., die Ernte einheimsen.

Avots: EH I, 78

‡ apdvašuôt, behauchen Dond.: apdvašuotu sienu zirgs neē̦d.

Avots: EH I, 79

apdvèst, ‡

2) beseelen, inspirieren:
a. kuo ar jaunu garu.

Avots: EH I, 79

apdvèst, auch apdvest, tr., umhauchen: augums - jaunības spirgtuma apdve̦sts Vēr. I, 1031. stādiņš, kuo viņi apdveš savām nuopūtām Aps. V, 16.

Avots: ME I, 83

apdviẽļuôt, tr., mit Handtüchern behängen: pūrvežus apdvieļuoja RKr. XVI, 154.

Avots: ME I, 83

‡ apdžavarêt, = apàut (?): kamē̦r kājiņas apdžavarēšu BW. 29141, 1 var.

Avots: EH I, 80

‡ apdziêvât ² ,

1) bearbeiten
Dunika, Kal.: a. laukus;

2) besudeln
Dunika, Kal.: bē̦rns apdzievājis suolu;

3) verletzen, beschädigen
Dunika, Kal.: gans apdzievājis (mizu apdrāzdams) visus jaunuos kuociņus. Refl. -tiês,

1) gewisse Arbeiten beenden
Dunika, Kal.: e̦smu nu apdzievājies (auch: apsadzievis, von einem Infinitiv *apdzieties, s. Le. Gr. § 610); varu atpūsties; sich besudeln Dunika, Kal.;

3) = apzagties; etwas Schlechtes begehen Dunika, Kal.

Avots: EH I, 80

‡ apdziêvuôt ² Rutzau, = ‡ apdziêvât ² 1, 2 und 3. Refl. -tiês Rutzau, = ‡ apdziêvâtiês ² 1 und 2.

Avots: EH I, 80

apdzîvât ² Siuxt u. a., = apdzîvuôt 1.

Avots: EH I, 80

‡ apdzīvinât Celm., bevölkern.

Avots: EH I, 80

apdzîvuôt, ‡

3) sich einleben:
kamē̦r tur apdzīvuoji BW. 17459; ‡

4) erleben:
dievs zina, kuo mēs apdzīvuosim un ieraugsim Für. I.

Avots: EH I, 80

apdzîvuôt, tr.,

1) bewohnen:
sauszemi, salas, visu namu; apdzīvuotãjs, der Bewohner: e̦ze̦ramalas apdzîvuotāji LP. VII, 1295;

2) eine Arbeit beenden:
visi rudzi apdzīvuoti, die Roggenernte ist beendet.

Avots: ME I, 84

apẽvelêt, behobeln: dēli.

Avots: ME I, 85

apgal̂ve,

1) eine Kopfbedeckung
U., [in Trikaten dafür apgalvis];

2) = apgal̂vene, die Halfter.

Avots: ME I, 86

apgal̂vene,

1) auch Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616;

2) auch Seyershof.

Avots: EH I, 81

apgal̂vene, apgal̂venis PS.,

1) das die vorn nach oben gekrümmten Schlittensohlen
(gal̂vas) zusammenhaltende Gebinde A. XI, 171. apgalvenis ir ragavu galvu balziens Selb., savienuotājs (Selburg); in Laud. apgalvnieks;

2) übertragen auf den ganzen vorderen Teil des Schlittens, die vordere Krümmung der Schlittensohlen;
apgalvenis ir ragavu priekšējā puse PS. [In Dondangen dafür apgâļi, nach gâla "galva"];

3) mehrfach um den Kopf gewundenes Tuch;

4) eine Halfter ohne Leitseil
A. X, 2, 255.

Avots: ME I, 86

apgal̂venis (unter apgal̂vene),

1) auch Mar.,

2) auch KatrE., Salis.

Avots: EH I, 81

‡ apgalvienis Warkl., apgalviens Stom., = apgal̂vene 2.

Avots: EH I, 81

‡ apgal̂vines Warkl. n. FBR. XI, 120, = apgal̂vene 2.

Avots: EH I, 81

‡ apgal̂vinis,

1) =apgalvene 1 Stom.;

2) = apgal̂vene 2 Mahlup.

Avots: EH I, 81

apgal̂vji (li. apgalvỹs), das Kopfstück der Zäummung RKr. III, 127.

Avots: ME I, 86

apgal̂vuôt, behaupten, beteuern, versichern: saimniece svē̦ti apgalvuojuse, ka nedz meitenes, nedz jaunavas neredzējuse LP. I, 177. apgalvuojums, die Behauptung. [apgalvuoties L., sich verbürgen].

Avots: ME I, 86

apgrãvêt, -uôt, tr., einen Graben um etw. ziehen: lauku.

Avots: ME I, 88

‡ apgvèlst ² Golg., = ‡ apgvelzt.

Avots: EH I, 86

‡ apgvel̂zt Erlaa, Saikava, (mit èl) Nitau, (mit èl ² ) Laud., (ein ganzes Gebiet und zwar nachteilig für jem.) informieren (pejorativ): apgvelzis vai visu pagastu (par kādu clivē̦ku runājuot tukšu) Bauske, Fest., (er) hat beinahe im ganzen Gebiet jem. verklatscht.

Avots: EH I, 86

‡ apiņvīte, die Hopfenranke: apkārt maiksni apiņvītes vijas Janš. Dzimtene IV, 130.

Avots: EH I, 86

apjavs, apjava Konv ^1. (zu apjaut), das für Pferde zum Wasser hinzugeschüttete und vermengte Mehl; eingerührter Teig, = iejavs (Stürzh.).

Avots: ME I, 91

apkavât [li. apkavóti], behüten, bergen: ja lauks nuo vienas vietas, tad sēju var labāki apkavāt Balss. savas labās ruokas apsējumu viņš rūpīgi apkavāja A. VIII, 1, 356.

Avots: ME I, 93

apkavêt, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (ein wenig) verspäten
Wid.: apkavējies ar sēšanu Bauske. apkavējies ciemiņš Bers. mājas darbi ļuoti apkavējās Launitz S. 13;

2) sich eine Weile aufhalten:
ceļā īsu laiciņu pakavējuos Warkl. vēl labu brīdi apkavējās smēdē Pas. III, 393.

Avots: EH I, 90

apkavêt, tr., aufhalten: nevienam cilvē̦kam nav varas garu apkavēt Pred. 8, 8, in der neuesten Ausgabe verbessert in aizturēt, ein Mensch hat nicht Macht, dem Geist zu wehren.

Avots: ME I, 93

‡ apkravât Spr., = ‡ apkŗavât: visa mežmala apkravāta ar malku Saikava. Refl. -tiês,

1) = ‡ apkŗavâtiês Spr.: ubags apkravājies tâ ar nastām, ka nevar ne paiet KatrE.;

2) unversehens beschüttet werden
(?): rati apkravājušies ar sienu Wandsen;

3) sich einrichten, einkramen
(perfektiv): ienācēji jau apkravājušies jaunajā dzīvuoklī Jürg.

Avots: EH I, 93

‡ apkŗavât, wiederholt resp. fortgesetzt beladen, bepacken: bē̦rns apkŗavājis galdu un kraģus visādiem klumbākiem Dunika, Kal., Rutzau. Refl. -tiês, sich mit vielen Objekten umringen (umgében): bē̦rns tâ apkŗavājies ar savām spēles lietām, ka tam vairs nav vietas, kur sēdēt Dunika.

Avots: EH I, 94

apkrevêt [zu kreve], sich mit grober, unebener Rinde bedecken: kuoks apkrevēja U. b. 95, 51 Jauns. [Auch in Grünhof, Siuxt, Gr. - Essern, Salisburg u. a.; dafür apkrevelêt in Lemsal oder apkreveļuôt in Nauditen].

Avots: ME I, 95

‡ apkūvêt, spielend um etw. herumlaufen: kuce̦ņi apkūvājuši mājai apkārt Saikava.

Avots: EH I, 95

‡ apkvel̃dinât Dunika, (mit el̂ ² ) Bauske, bebrühen: a. teļa kājas, luopa iekšas.

Avots: EH I, 96

‡ apkvel̃lêt Dond. Kal., = ‡ apkvel̃dinât: a. luopa iekšas Kal. svaiga gaļa jāapkvellē (muss ein wenig gekocht werden) Dond.

Avots: EH I, 96

apkvêpinât, auch apkvêpêt, tr., beräuchern: luopus apkvēpēja ar mē̦sliem, kuŗus uz kvē̦luošām uoglēm sadedzināja. K. Müll.

Avots: ME I, 98

apkvêpt, auch apkvêpêt, ringsum räucherig werden, sich mit Russ überziehen: dūmiem apkvē̦pušas sienas; apkvē̦pusi bilde Kaudz. M. 21.

Avots: ME I, 98

apkver̂pt, ‡

2) (mit Flechten oder Moos) bewachsen
(?): jauns kuociņš sūnām apkverpis Dobl.

Avots: EH I, 96

apkver̂pt, intr., verkümmern; apkver̂pis, verkrüppelt, winzig: tur auga daži apkve̦rpuši kuoki. apkverpis sivē̦ns, ein unentwickeltes Ferkel. Grünh.

Avots: ME I, 98

‡ apķvertiês (gesprochen mit ostle. č aus ķ ) Pas. VIII, 161 (aus Barkava), = apķer̂tiês 1.

Avots: EH I, 96

‡ aplieve*, der Splint: it kâ tie (= stumbri) reiz butu bijuši aptīti re̦snu tauvu tīkliem un tauvas ieaugušas kuoka aplievē Melderis Meža vakari 88.

Avots: EH I, 99

‡ apnâvît Trik., = apgalêt: kas duos šuos lieluos tīrumus a.?

Avots: EH I, 103

‡ apnievât, geringschätzig (verächtlich) behandeln: a. dāvanu, ēdienu.

Avots: EH I, 104

‡ appļāvas, = appļãvĩbas: siena un labības appļāvas Janš. Dzimtene 11, 317.

Avots: EH I, 106

appļãvenes Konv. ² 149, gew. appļãvĩbas, die Beendigung des Mähens: rudenī dzēra, svētīja, svinēja appļāvības. mēs dzeŗam cūku bēres, rudzu, miežu appļāvības BW. 28824, 2.

Avots: ME I, 112

appļãvĩbas (unter appļãvenes): auch AP.

Avots: EH I, 106

‡ appļàvines ² Zvirgzdine, = appļāvenes.

Avots: EH I, 106

applêvêt, sich mit dünnem Häutchen, mit Flockasche (plêve) bedecken: virums applēvējis Kursiten. applēvējušas uogles A. XV, 4.

Avots: ME I, 111

‡ applīvinât, (tanzend) herumflattern: a. zãlei apkārt A. Brigader.

Avots: EH I, 106

applīvuruôt, tr., verschleiern: patiesību Vēr. II, 1442.

Avots: ME I, 111

‡ apprāvîtiês, in eine bessere Lage kommen (poln. poprawić się) Zbiór XVIII, 361.

Avots: EH I, 106

appùrvis [in Kalzenau appurve], die Gegend um einen morast (purvs), eine feuchte, niedrige Gegend, die mit Strauch bewachsen ist und zum Weiden dient Salwen n. Mag. IV, 2, 107; oder = apurs: es redzēju par appurvi klibu vilku atte̦kam BW. 10389; appurītis pie ieejas durvīm Alm.

Avots: ME I, 112

aprāvas: rāceņu aprāvas Janš. Dzimtene II, 317.

Avots: EH I, 108

aprâvas vējš, der Wind, der das Gesicht braun und fleckig macht: vējš, kas aprauj ģīmi Naud., Grünh., JKaln.

Avots: ME I, 115

aprāvas (in Nieder - Bartau), die Beendigung der Kartoffelernte: apraut.

Avots: ME I, 115

apràvējis ūdens, stehendes, stinkendes, eisenhaltiges, mit einem farbigen Häutchen (rāva) bedecktes Wasser Mitau, Grünh., JKaln.

Avots: ME I, 115

apravêt [li. apravė̕ti], tr., ringsum bejäten: es, pupiņas ravē̦dama, apravēju maguonīti BW. 14140. Refl. -tiês, mit dem Jäten fertig sein, das Jäten beendigen: vai jūs jau e̦sat apravējušies?

Avots: ME I, 114

aprâvĩbas, Pl. t., die Beendigung des Flachsraufens Bers.

Avots: ME I, 115

‡ apšervêt Lennew., sich mit einer Schmutzschicht bedecken: ruokas apšervējušas netīrumiem.

Avots: EH I, 119

apsiẽvuôtiês, auch apsiẽvâtiês L., Mag. XIII, 2, 65, Lind., sich ein Weib nehmen, heiraten (vom Manne): laiks jau sen bij apsievuoties.

Avots: ME I, 120

‡ apskave*, die Einfassung, der Rahmen (?): izškīdusi viņas ģīmetnes a. J. Sārts Daugava 1933, S. 977.

Avots: EH I, 113

‡ apskâviêns, die Umarmung: atsvabinājies nuo tē̦va... apskāviena Janš. Līgava II, 79.

Avots: EH I, 113

‡ apskrũvêt, schraubend ringsum befestigen.

Avots: EH I, 113

‡ apsle̦pkavuôt, ermorden (viele apsle̦pkavuotu latviešu intelligenci Deglavs Rīga II, 1, 7.

Avots: EH I, 114

apspal̃vuôtiês, sich befiedern M.: neapspalvuojies... putniņš Plūd. LR. III, 292. apspal̃vuôts, befiedert: apspalvuota aste Konv. ² 2841. miesas apspalvuojums, Befiederung Konv. II, 475.

Avots: ME I, 124

apspļãvas, Fliegenmilbe.

Avots: ME I, 125

apstãvêt, umstehen: miruoni, līķi apstāvêt, Leichenrede halten, beerdigen A. XVI, 295; līķa apstāvēšanas runa, die Grabrede; apstãvê̦tãjs, der Grabredner: tad atnāk apstāvē̦tājs, izdara apbēŗuošanu Stari I, 317. apstāvējusi gaļa, Fleisch, das stinkend geworden ist (Hug.). Refl. -tiês, durch langes Stehen ungelenke Beine bekommen Hug.

Avots: ME I, 126