kas (li.
kas, [apr.
kas], für alle Geschlechter und Zahlen (Gen.
kà, Dat.
kam, Akk. - Instr.
kùo, Lok.
kanī, kamî, kamâ),1) als Interrogativpronomen
(wer? was?): kas tie tādi, kas dziedāja? kas saldāks par me̦du? kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? kā ir vairāk istabā? (Rätsel).
kam tu savu mantu nuovēlēsi? kuo tu tur redzēji? wen od. was sahst du dort? kuo nu iesākt, kuo nu neiesākt! LP. II, 44.
kuo niekus? Unsinn! ja jau viņš tagad tik daudz ļekst, kuo tad nu vēl, ja viņš labāku putru baudītu LP. II, 11. So auch in abhängigen Fragen:
redzēsim, kas tur izjuks. prasījis ganam, kā gani šie e̦suot LP. V, 87. Zuweilen kommt in einem Satze mehr als einmal das Fragepronomen vor:
kas kam bija lielas bē̦das, ka man mazs augumiņš? In Verbindung mit dem partitiven Genitiv -
wie viel: kas tuo puišeļu kâ raibu suņu BW. 12245.
ak kungs, kas Rīgā kungu! LP. VI, 357.
kas bē̦das? kas vainas? was für ein Kummer? was für ein Fehler? ne˙kur likt, kas ze̦lta III, 72.
kuo viņš neaizve̦d sviesta uz pilsē̦tu Wilibald.
pavaicāt, kuo māsiņa vainas dara BW. 13730, 9.
kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vaiņadziņš? 24419. Im Inflänt. steht unter polnischem Einfluss oft so eine Zeitbestimmung im Gen. bei
kas: kas nakts, jede Nacht. kas dienas gluda galva, kas svētdienas baznīcā BW. 3359. Eigentümlich ist der Gebrauch des Interrogativpronomens [hier wohl eher: Relativpronomens]
kas zur Verstärkung des Begriffs:
sudrabs, kas sudrabs, reines Silber LP. V, 277.
kungs, kas kungs, vollständig wie ein Herr; viens, kas viens, vollständig gleich. Anniņa liekas gultā un ir slima, kas slima, und ist zweifelsohne krank.
ne˙kuo teikt, glīts, kas glīts RKr. VIII, 77;
2) als Relativpronomen, -
a) wer, was - im Hauptsatz steht
tas: kas gul, tas negrē̦kuo. kas tiesa, tas tiesa. kuo gribēji, tuo dabūji;b) welcher, - e, - es, der, das: es nuocirtu tuo kuociņu, kas aug ceļa maliņā. duod, māmiņa, tuo telīti, kas (Var.:
kuŗa) vairāk piena duod BW. 16821, 2.
lapiņas, kas lapiņas, kas pie kuokiem neaug un kuo cilvē̦ks labprāt ē̦d (Rätsel: Kohl) RKr. VII, 475.
kaut nuo dieva izlūgtuos divu lietu, kā vajag (vgl. BW. 11089).
tur nav ne˙kā kuo pārduomāt. lai iet tava līgaviņa kam tu pirki sudrabiņu Ltd. 2403.
iznesa alu, kuo dzert LP. VII, 356.
lai viņiem ceļā uz viņu pasauli būtu, kuo paēst LP. VII, 387.
pielauzuši egļu zarus, kuo mājiniekus pērt 409.
ne vilkam, kuo ņemt, ne ganam, kuo kliegt RKr. VI, 992.
mums nav, kuo ēst duot LP. VI, 251.
duod man vienu (vainadziņu), man kuo iet tautiņās BW. 6100 var.
trešuo pāru pataupīju, kuo braukt mežā žagaruos BW. 12907, 1.
izrunāja kaimiņam zirgu, kuo sudmalās braukt LP. V, 318. Verallgemeinernd:
a) mit dem Indik.:
lai darīju, kuo darīju, piemiņām vien darīju BW. 17656, 3.
kas drebēja, tas drebēja (Var.:
lai drebēja, kas drebēja), liepu lapa nedrebēja BW. 6513.
velē baltu, kuo velē, velē baltu brāļa kre̦klu! BW. 7541.
dari, dieviņ, kuo nedari, dari visiem līdzībiņu! 9172.
kas durch
vien, vien tikai verstärkt:
āzis iedeva Ansim tādu zuobinu, ar kuŗu varuot apkaŗuot, kuo vien tikai gribuot LP. VI, 420;
b) mit dem Part.:
dievs labi dara, kuo darīdams. duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu. lai būtu, kas būdams LP. II, 50. Das Relativpronomen steht an der Spitze des Satzes. Ungewöhnlich ist die Wortstellung:
tu ganīsies kaimiņa auzās, aiz dārza kas tīrumā zied A. XIV, 2, 60;
3) als Indefinitum -
jemand, etwas: ja kas netic, lai nāk raudzīt. kas kam par tuo dē̦das bija?" māja tukša, kas sacīja Wilibald.
diezin, vai tur kas iznāks. vai tad nu tur kas, es jau nu tik+pat iejautājuos A. XI, 102.
saimniecei visa kā bija diezgan JK. V, 149.
visu kuo izdarīt LP. III, 18.
tad vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! LP. III, 57.
nelaist ne par kuo, um keinen Preis, in keinem Fall LP. II, 18. Zur Hervorhebung des Indefinitums werden gebraucht
jeb, kaut, ne, ne˙būt, nez (= nezin): dē̦ls pamanījis, ka tē̦vam kaut kas prātā LP. VI, 222.
viņi bija labi pārtikuši: bij liels dārzs, kas nekas LP. V, 374.
vai kaut kur netup kāds gailis, kas ne˙būt VI, 60. Verallgemeinernd -
wer auch immer, was auch immer: lai smējās kas ve̦cam, es ve̦cam nesasmēju (= nesmējuos) BW. 27276, 2. So besonders in elliptischen Sätzen:
lai kas, lai vai kas, kad vai kas, dem sei, wie ihm wolle, was man auch tue, was auch immer geschehen mag: bijis jāmaldās, lai kas LP. IV, 207.
tad lai kas, vārdu nepārkāpšuot LP. V, 73.
lai tur vai kas, viņam vajadzēja ar viņu satikties MWM. VIII, 650.
kuo saimnieks pavē̦l, tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 104. Vgl. noch
kam und
kuo. [Zu ai. kaḥ, got. ƕas, slav. къto "wer", gr. hom. τέο "wessen", lat. quod "welches" u. a.]Avots: ME II,
166,
167,
168