Paplašinātā meklēšana

‡ àizgrabinât,

1) mit Geknarr, Gerassel sich entfernen:
aizgrabināja ar tiem mē̦slu ratiņiem Bauske;

2) raschelnd, rasseln machend fortschaffen, hinter etwas schaffen
(perfektiv) : a. (forttreiben) peles. peles aizgrabina maizi aiz skapja. Refl. -tiês,

1) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rascheln, zu rasseln, zu klappern:
pele skapī aizgrabinājās;

2) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuons aizgrabinājās.

Avots: EH I, 24

‡ apgrabinât,

1) ringsum benagen
Spr.: peles apgrabinājušas maizes klaipu Sessw.;

2) mit Gerassel, Geklapper langsam um etwas herumfahren:
a. kalnam apkārt Trik.;

3) (eine ganze Anzahl von Objekten) rasseln, klappern machen:
a. visas duris, bet netikt iekšā KatrE.;

4) "aprušināt": a. dārzu Nitau.

Avots: EH I, 83

atgrabinât, tr.,

1) abschaben
Spr.;

2) schwatzend etwas Gehörtes anderen erzählen:
kalpuone atgrabina visus niekus saimniecei Sassm.

Avots: ME I, 159

grabinât, ‡

3) (zusammen)scharren, -suchen:
man jāgrabina kuopā nauda, lai samaksātu nuode̦vas Dond.; ‡

4) (rasselnd, klappernd?) fahren;
uzsauca braucējam ... grabini ātrāk uz priekšu! Janš. Dzimtene V, 60.

Avots: EH I, 397

I grabinât,

1) intr., rasseln, klappern:
naktī kāds grabinājis pie luoga (auch: gar luogu) Etn. IV, 86. viņš apraudzīja atslē̦gu, ar ieruočiem grabinādams;

2) tr., rasseln, klappern machen:
bērītis... tukšu sili grabināja BW. 24909. kas tuos skalus grabināja? 12946. Refl. - tiês,

1) rascheln, rasseln, klappern:
sāk kas apakš ķēniņa gultas grabināties LP. IV, 87. naktī grabinās pie luoga LP. V, 209, gar luogu VI, 14;

2) unnützes Zeug schwatzen:
jūs tikai grabinājaties, jums nevar ticēt Dond. Subst. grabinātãjs (auch reflexiv), jem., der rasselt, klappert: grabinātājies tâ sagrabinājies cauru ziemu LP. VI, 14.

Avots: ME I, 635

II grabinât, schrapen, aushöhlen U. Zu grebt.

Avots: ME I, 635

ìegrabinâtiês,

1) plötzlich, für eine kurze Zeit anfangen mit etwas zu knistern:
pie sienas ārpusē vecis iegrabinājās Jaun. mežk. 21;

2) [mangelhaft erlernen]: daudz nu gan es nuo tām lietām nezinu; es tik tâ drusku e̦smu iegrabinājies Grünh. [iegrabinājies amatā Bauske.]

Avots: ME II, 17

izgrabinât, tr.,

1) auscharren, herausnehmen:
viņš izgrabinājis kaļķīti LP. VII, 451. viņš izgrabinājis pēdējās biezpiena drusks Vēr. II, 525. [izgrabināt visu apcirkni Arrasch;

2) = izdrebināt: izgrabināt kaulus Dunika.] Refl. - tiês,

1) vergebens, zur Genüge krabbeln:
aiz aizbultē̦tām durvīm kāds izgrabinājās Druva II, 454;

[2) zur Genüge Unsinn schwatzen:
nu gan izgrabinājās, cik vien patika Dodn.].

Avots: ME I, 738, 739

I izgrabinât, ‡

3) ausschwatzen, erzählen:
i. niekus, blēņas Heniņ.

Avots: EH I, 448

‡ II izgrabinât Warkl., = izgrebît: i. span[n]i.

Avots: EH I, 448

nùograbinât(iês), durchsuchen Spr.; [nùograbinâtiês, eine Zeitlang (hörbar) hin und her tasten: viņš ilgi nuograbinājās gar durvīm Bauske].

Avots: ME II, 785

nùograbinât(iês), durchsuchen Spr.; [nùograbinâtiês, eine Zeitlang (hörbar) hin und her tasten: viņš ilgi nuograbinājās gar durvīm Bauske].

Avots: ME II, 785

pagrabinât: ein wenig rascheln (rasseln): kad lietus pagrabina uz jumta Salis.

Avots: EH II, 133

pagrabinât, fakt., [ein wenig klappern machen]: p. ādu LP. IV; 79. [Refl. -tiês, ein wenig grabināties 1: p. pie durīm, zem grīdas.]

Avots: ME III, 30

pìegrabinât, (piegrabinâtiês], leise ein wenig anklopfen: Ķīlis piegrabināja pie... durvīm Jaun. mežk. 103. cilvē̦ks piegrabina pie rūts Stari III, 222, piegrabinuot pie (kapu) krusta RKr. XVI, 65. kāds piegrabinājas pie durvīm Pas. I, 327.

Avots: ME III, 251

sagrabinât, ‡

3) intensivierende Perfektivform zu grabinât I 2: Pieteris sagrabina ... zirga ādu Pas. XII, 134 (aus Domopol). sagrabina ("?") staļļa durvis Tdz. 52382.

Avots: EH XVI, 409

sagrabinât,

1) intr., eine bestimmte resp. eine längere Zeit rasseln, klappern;

2) zusammensuchen, zusammenscharren:
sagrabināt pēdējuo kapeiku Ahs., Sassm. sagrabināt beidzamuo grasīti LP. I, 123. sagrabinājis naudu (auch Dond.) un nesis atduot V, 399. pusi vien jau tik paši sagrabinājām Siliņš 25. māte sagrabināja skaliņus R. Sk. II, 129. Refl. -tiês, = sagrabinât 1: grabinātājies tâ sagrabinājies cauru ziemu LP. VI, 14.

Avots: ME II, 627

uzgrabinât,

1) (auf etw.) rascheln, rasseln, klappern
(perfektiv): krusa uzgrabināja uz jumta;

2) raschelnd, rasselnd, klappernd aufwecken:
uzgrabināt kādu nuo miega Jürg.,

3) (raschelnd, rasselnd, klappernd) aufsuchen:
tumsā taustuot uzgrabināju duris. uzgrabināju 50 santimu.

Avots: ME IV, 332, 333

grabans "?": čakaniņ, grabaniņ! iesim abi panākšņuos! es ieš[u] ēsti..., tu galdiņu grabināt BW. 15998,5 var.

Avots: ME I, 634

‡ paskribinât, ein wenig skribinât: piegājis pie stikla, sāka grabināt ar pirstiem; kai tik paskribinā ... Pas. VIII, 52.

Avots: EH XIII, 173

I vārde,

1): gen. pl. vāržu Tdz. 58709; celsim (mūzikantus) vārdēs skalus grabināt BW. piel. ² 20892, 1.

Avots: EH II, 762

zvārdis (nom. pl.), zvārdes "?": celsim (sc.: Dāvidu) zvārdīs (Var.: vārdēs, zārdā) skalu grabināt BW. 20892, 1. mucis uz krāsns ar skalu zvārdēm Anekd. IV, 313 (aus Appricken). zvārd- wahrscheinlich aus vārd- und zārd- kontaminiert.

Avots: ME IV, 767