Paplašinātā meklēšana

grieta,

1) eine Blume:
nuoplūcu vienu mazu grietiņu galviņu Saul.;

2) grietiņa, Margaretchen od. der Marienkäfer Salisb. Aus nd. Grete.

Kļūdu labojums:
grieta = grietiņa
2) grietiņa = 2)

Avots: ME I, 659

lagrieta: auch Kaltenbr.

Avots: EH I, 710

lagriẽta, [lagriets Malup], der Kranz, um dem die Radfelgen, Schlittensohlen, Krummhölzer gekrümmt werden Golg., Peb., Tirs., Lub., Etn. IV, 129. [Aus lakg-? Vgl. lakans dass.]

Avots: ME II, 399

‡ margrieta,

1) coccinella BW. 34084, 1;

2) margrietiņas, bellis perennis Karls.

Avots: EH I, 783

àizgãds, Vorrat Etn. III, 145: izēdīsi pēdējuo aizgādu A. IX, 355. kad Grieta mirstuot, lai e̦suot savs aizgāds un nee̦suot jāiet pa pasauli sievas meklēt JU. viņam ir aizgāds ve̦cuma dienām Sessw.

Avots: ME I, 26

atlaîst (li. atláisti und atléisti), tr.,

1) etwas Festgezogenes nachlassen, es lockrer, loser machen:
virvi, atsējas, gruožus, apkakli, buŗas. [Hierzu atlaidiens: aude̦klam ir gaŗš atlaidiens, tas ir, kuo ar vērsīti nuo šķē̦rbuomja palaiž uz reizes, lai var tālāk aust Stelpenhof.] kam kājiņas neatlaida (Var.: neatsēja)? BW. 1361, warum hat sie die Füsse nicht losgewickelt? prāts palika tūliņ kā atlaists, es wurde sogleich leichter ums Herz Kaudz. M.; atlaist kaulus, sich hinlegen, ausruhen, die Knochen strecken: saimnieks iekrīt gultā kaulus atlaist LP. II, 63; VI, 1007; atlaist nuo ce̦nas, vom Preise ablassen: ne pirksta platuma neatlaist, nichts ablassen;

2) los-, freilassen, befreien, lösen:
laivinieks atlaiž ruoku nuo aiŗa Aps. III, 42. Mit dem Zusatz vaļā, brīvu: matu gali jāatlaiž vaļā BW. III, 1, S. 82; ja neatlaidīsi mani brīvu, tad es tevi sadedzināšu LP. III, 47; atlaist darbiniekus nuo darba,skuolē̦nus nuo skuolas; atlaist zagli nuo cietuma; piesietu zagli atlaist, einen durch Zauberei festgehaltenen Dieb befreien. atlaižami vārdi, die Zauberworte, mit denen ein behexter Dieb vom Zauber befreit oder der Drache (pūķis) weggeschickt wird Etn. I, 101;

3) beurlauben, entlassen:
zaltis atlaidis līgavu uz trim nedēļām LP. III, 36. viņš atlaists uz gadu izskatīties pasauli LP. VII, 104; atlaist kaŗavirus nuo kaŗa mājās; kalpu atlaist; atlaist nuo vietas, nuo amata, des Amtes entsetzen;

4) fahren lassen, aufgeben:
Sprw. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, gew. neatme̦t Brasche, jung gewohnt, alt getan;

5) etwas Begonnenes nicht fortsetzend vernachlässigen:
uguni atlaist, das Feuer niederbrennen lassen Asp. atlaižu zemi (lauku) atmatā BW. 10290, 10, ich lasse den Acker brach liegen;

6) erlassen, vergeben:
dies atlaida meitām grē̦ku BW. 12950;

7) fort-, weglassen:
vārdiem galuotnes; beidzamuos teikumus apcerējumā;

8) her-, weglassen, her-, wegschicken, hertreiben:
brūte atlaiž ziņu LP. IV, 127. kur es aru, kur ecēju, tu atlaidi (sc. luopus) ganīdama BW. 21988. 14;

9) intr., hergefahren kommen:
brūtgans atlaiž LP. II, 8;

10) ungew. mit ergänzendem Inf.: atlaidi man ķēniņa meitu līdz nākt, entlasse die Königstochter, auf dass sie mit mie käme, erlaube der Königstochter mir mitzukommen.


Refl. -tiês,

1) nachlassen, der Intensität nach geringer werden:
dusmas, skumjas JK. V, 138, spē̦ki Kundz., sala; lietus un krusa pamazām atlaidās Aps. laiks atlaidies, das Wetter ist gelinder geworden, es ist Tauwetter eingetreten Aps II, 51; zeme atlaidās, die Erde taute auf Vēr. I, 828; [sasalis kuoks siltumā atlaižas Wolmar]; pa atlaidušuos (aufgetauft) sniegu braukt Etn. II, 62; alus atlaidies, das Bier ist verschalt N. - Bartau;

2) sich zurücklehnen, sich hinlegen, hinstrecken, sich erholen, sich verschnaufen:
saimnieks atlaidies pret uozuolu LP. III, 61. viņš atlaidies krēslā Vēr. II, 143, ebenso: gultā. lai zirgi atlaižas, lass die Pferde sich verblasen Manz.;

3) ablassen, abstehen, sich loslassen:
viņa nuo savām dusmām vēl nav atlaidusies Etn. III, 16. saimnieks atlaidies un nesitis vairs LP. IV, 173. tie bučuojas, un kad atlaižas, nāk Grieta Elwerfeld. sirds strādā, savilkdamās un atlaizdamās, das Herz arbeitet, sich zusammenziehend und ausdehnend Konv. ² 201;

4) nachgeben, sich nachgiebig zeigen:
pret tiem ve̦ciem tu arī citās lietās neatlaidies Vēr. I, 538;

5) herfliegen:
strazdi jau atlaidušies. pār lauku atlaižas dziesmas Vēr. II, 134. atlaîšana, Vergebung, das Erlassen der Sünde: atlaišanu meklēt G. L. septītā gada galā tev būs turēt atlaišanu V Mos. 15, 1, über sieben Jahre sollst du ein Erlassjahr halten; asiņu atlaišana, Entziehung des Blutes durch Aderlass Kaudz. M. 176.

Avots: ME I, 170, 171

izluõpuõt, gehörig foppen, anführen, vexieren: puisis ik˙katru vakaru viņu izluopuojis. Grieta atnākusi par kādu nedēļu atpakaļ, visādi izluopuota un stīva sadauzīta JU.

Avots: ME I, 767

krācinât, krācenêt, kracinât, dial. kradzinât BW. 33673, intr., freqn., demin. zu kràkt, krächzen: kuo tie kraukļi krācināja? Neu - Laizen, BW. 23508 (Var.: kracināja Schwanb. 31560, Libien 12796). "Margrietai var ticēt", vecis krācenēja MWM. IX, 446. kuo tie kraukļi kradzināja, kuo žagatas zvadzināja? Serb., wo kradzināt aus kracināt hervorgegangen zu sein scheint durch den Einfluss von zvadzināja. Vgl. krecināt.

Avots: ME II, 265

[mãrguôtiês "sich aufdrängen"(?): Grieta mārguojas virsū Ansim Wirginalen.]

Avots: ME II, 583

‡ medne Lng., die Auerhenne: meža māte bē̦rnus krista: sīlis Tuoms, m. Grieta BW. 2675, 5.

Avots: EH I, 795

mir̃kšķinât [Neu - Salis, Ruj., Iw., mir̂kšķinât Kl., Nerft, mir̂kšinât Wohlf., Serbigal, PS., Preili, mir̂kšinât ² Salis, Līn., AP.], tr. und intr., mit den Augen blinzeln, winken, zu verstehen geben: [kas ar savām acīm mirkšķina, tas duomā pārvērtītas lietas Glück Spr. Sal. 17, 30.] (putni) ļuoti ātri mirkšķināja mazās, me̦lnās acis Vēr. II, 7. viņa mirkšina Grietai ar acīm A. XX, 508. debess augstu, augstu ar zvaigznēm mirkšķināja MWM. VIII, 324.

Avots: ME II, 633, 634

nùošņàkt,

1) intr., dahinbrausen:
skuoluotāja suoļi nuošņāc Vēr. II, 520;

2) tr., schnarchend, zischend sprechen:
Grieta atpakaļ uz cisām, kaut kuo nuošņākdama A. XX, 120. Refl. -tiês, abschnarchen: abas aprima un tikai reizu reizēm nuošņācās A. XXI, 757. gan jau vēl savu tiesu nuošņāksimies Grünh.

Avots: ME II, 870

I uõča Dunika, Stenden, ùoča, uoča Lennew., N.-Bartau, uôčiņa ² Strasden, uoče Biel. n. U., Janš. Bandavā II, 83, = uotaļa, Name einer Kuh, die am Dienstag gefallen ist: tēva pieča, mātes uoča BW. 28920, Zum Suffix vgl. guoča, pieča, meiča, Grieča (= Grieta), wo das -ča vielleicht aus nd. Formen wie Otsche "Ottilie" (bei Frischbier II, 114) entnommen ist.

Avots: ME IV, 412

palìkšis, palìku, Adv., etwas krumm, gebückt: Grieta palīkšis gar dārzu uz viņējiem A. XX, 122. es redzēju aizvakar nuo ciemiņa atne̦suot (ruotu) palīku, palīku (Var.: paguļu, pagumzu) gar zediņiem BW. 20577, 2.

Avots: ME III, 61

pìeglaũdîgs, = piemīlīgs, sich anschmiegend, vertrauensvoll: Grieta bij pieglaudīgu dabu Pasaules lāpītājs 14. tas palika laipnāks un pieglaudīgāks Vēr. II, 322. sargs apmīlināja pieglaudīguo kaķi LP. VI, 860, pieglaudīgā balsī Baltp. r. I, 65. dažs bē̦rns saviem ve̦cākiem ļuoti pieglaudīgs Dond.

Avots: ME III, 250

sabust (prs. -bùdu), sich aufregen: dzirduot tādu runu viņš vare̦ni sabuda Nigr., Gr.-Buschhof. teikt tas gan ne˙kā nebij teicis, tuomē̦r ir Grieta sabuda (merkte, fühlte?), ka īsti riktīgi nav Alm. nu gan sabud (für sabūd od. sabuda?) visi un zvana vienā zvanīšanā id.; aufwachen: vai jūs jau sabuduši? Rutzau; (nachdem man eine Zeitlang bei der Arbeit nachlässig gewesen ist) sich aufraffen zum energischen Arbeiten Dunika.

Avots: ME III, 599, 600

sàimniekgals, derjenige Teil eines Gesindes, welchen der Wirt mit seiner Familie bewohnt: Grieta ienesa saimniekgalā bruokasti Vēr. II, 204.

Avots: ME II, 635

salīdzêt, helfen (perf.): darba laikā atnāks tē̦vs vai Grieta mums salīdzēt Janš. Bandavā I, 25.

Avots: ME II, 672

*smējene od. *smējenis, das Lachen: Grieta sāk smiet gaŗuo smējeni Neiken 5 und 6.

Avots: ME III, 960

spãrdulis Nigr. (li. spar̃dulis "ein Stoss"), wer um sich zu schlagen, zu zapppln liebt: Grieta... pievilka mazuo spārduli Pas. Lāpītājs 14.

Avots: ME III, 986

teterĩga PS., (mit î) C., die Birkheune Sessw.: irbe Grieta, sluoka Maija, teterīga Madaliņa BW. 2675.

Avots: ME IV, 169

tukšs,

1) leer, ledig
U.: Sprw. tukšs kā laidars vasarā Br. sak. v. 596. tukšs kā izšauta plinte. tik tukšs, ka ne acīs duŗams nevar redzēt JK. II, 612. tukša muca skan, pilna neskan Br. sak. v. 764. tukša muca tāļi skan. viena ruoka tukša, uotra ne˙ka Br. sak. v. 1028. tu pārnaci tukšam ruokām LP. IV, 153. tukšas kabatiņas kâ sunīša izlaizītas Celm. liela galva, bet tukša kā dīķis nuo gudrības Lapsa-Kūm. 262. kad Grieta atnāca, Jura sirds bij gluži tukša Vēr. II; 190. tukšs gads, ein Misswachsjahr U. tukšs pavasaris (weil die vorjährige Ernte aufgebraucht ist) Aps. III, 28. tukši laiki, kümmerliche Zeiten U.: krājumi aizsargā . . . nuo bada, kad nāk tukšāki laiki A. XX, 228. tukša ruoka, Mittellosigkeit, Armut U. tukša sirds; tukša dūša, das Nüchternsein, Nichtsgegessenhaben U.: tukšā dūšā būt LP. IV, 6. tukšā dūšā nedrīkst peldēt SDP. VIII, 64. ja pavasarī pirmuo reizi dabū dze̦guzi dzirdēt tukšā sirdī, tad tam tai gadā jāmirst Etn. II, 171;

2) arm
U.: radi nu gan . ., nav tukšie Aps. Bag. radi 19. bagātai brūtei bija 11-15 vedēju, tukšākām 7-11 BW. III, 1, S. 52;

3) leer, leichtfertig:
tukši, puisīt, tavi vārdi .. ., kur nu ira tavi vārdi, kuo mēs pē̦rn runājām? BW. 10082, 12. tev, puisīti, tukša daba . . .; kuŗu meitu ieraudzīji: šī ir mana, tā ir mana 12398 var. tukša valuoda, ein leeres Gerücht U. tukšu runāt (pļāpāt 294) Kaudz. M. 332, leeres Zeug sprechen. kam nu tukšas pasakas teici! Plūd. Rakstn. I, 128. tas nuo tukša teikts B. Vēstn. lai piedraudēšana nebūtu tikai tukši vārdi Vēr. I, 1252;

4) vergeblich, unnütz; unverrichteter Sache:
tukša, puisi, tava duoma . . .: kuŗas meitas tu gribēji, viņa tevis negribēja BW. 12399, 3. tukšas, puisi, tavas duomas, ka es tava līgaviņa! 15237 var. kaimiņiene pasle̦pus iegājuse kūtī un tukša neizgājuse, juo uotrā rītā piens tāds, ka ne˙kur likt LP. VI, 8. par (pa) tukšu, umsonst, vergeblich U.: izbraukties pa tukšu LP. lI, 75. par tukšu ... aukstu, unnütz, ohne Grund: nebija jau pirmā reize, ka viņu tīri par tukšu aukstu tre̦nkāja A. XXI, 526;

5) Varia:
sarus jāsāk pērt ar tukšu galu (t. i. gŗūstuotā jeb nuoņe̦mtā mē nesī) JK. VI, 39. tukšais mācītājs, Pastor emeritus Blieden n. Mag. XIII, 5. tukšas stundas od. tukšais laiks, die Zeit um Mittag od. Mitternacht: spuoki vis˙vairāk mē̦dzuot rādīties cilvē̦kam nuo pulksten 11 līdz 1, juo tuo laiku sauc par tukšuo laiku LP. VII, 95. tukšajās stundās dzirdē̦ts mazu bē̦rnu raudam 443. baidekļi parādījušies arī pa pusdienas laiku, tukšajās stundās Etn. IV, 86. tukšais vējš, Nord(west) wind U. tukšie, das Ausbleiben der monatlichen Reinigung U.: tie tukšie izšķīst, die menses stellen sich wieder ein U. - aukla . .. dreijājuot duod abpusīgugriešanuos: "pilnuo" un "tukšuo" A. XXI, 440. - Lok. s. tukšā, adverbial gebraucht,

a) auch tukšajā, leer, ohne etwas, nichts habend: Jē̦kus nebij gluži tukšā Alm. Kaislību varā 56. tukšā palikt, nicht erhalten
U., leer ausgehen: kas kāruotuo tietu nedabū, tas paliek tukšā LP. II, 30. tukšā aiziet LP. V, 373, keinen Erfolg haben U. tukšā braukt, ohne Fuder oder Gepäck fahren U. zirgs nāca tukšā un savā vaļā Kaudz. M. 328. pūķis skrien pa gaisu pilnā zils, tukšā sarkans LP. VII, 716 (ähnlich: VI, 60). es tukšā nepārnākšu: pārnesīšu baltus cimdus BW. 13943. ne tukšā atnācām, ne tukšā pāriesam: ar māsiņu atnācām, ar māsiņu pāriesam 26250. Zemturi savu dē̦lu tukšā vis neizlaidīs LA. viņš ne˙vienu nabagu vairs tuk-šajā nelaidīs pruom Pas. V, 213 (aus Planhof);

b) ka tevi tukšā! Blaum., (oder: ka tu tukšā palicis!) Golg., Schwanb., eine Redensart, mit der man seinen Ärger ausdrückt.
- Subst. tukšums,

1) die Leere:
plikums mugurā un tukšums vē̦de̦rā MWM. VIII, 338. sabiedrības se̦klumu un tukšumu Vēr. I, 1229. dzīves tukšums Baltpurviņš I, 117;

2) Plur. tukšumi, die Weichen in der Seite bei Menschen und Vieh
U., Wessen: (zirgam) tukšumi plēšāt plēšā Janš. Bandavā I, 18;

3) tukšumi, der Norden
LP. VII, 95, Andrupiene, Bolwen, Domopol; Nordwest U.: ziemeļus sauc arī par tukšumiem, tādēļ ka tur ne˙kad nav saules Soma. tukšumi, kur saulīte nespīd N.-Schwanb. kad pē̦rkuons vakaruos izceļas un uz tukšumiem nuoiet Etn. II, 126. tukšuma vējš Etn. I, 51; 11, 126, Nord(wes)wind U. Nebst. tuksna, tuksnis, (hochle.) tušks, tûšks dass. zu li. tùščias, aksl. tъštь, ai. tucch(y)a-ḥ "leer", av. taošaye ⁱ ti "macht los" u. a., s. Le. Gr. 166, Walde Vrgl. Wrtb. I, 714, Trautmann Wrtb. 333, Thomsen Beroringer 233. Le. tukša- < *tuks(t)ja- < *tusktja- (kontaminiert aus *tuskja- . *tustja-, woher li. tuščia-; der li. nom. pl. tuštì kann setn š für s aus tuščia bezogen haben); hochte, tuška- entweder direkt aus *tuskja- resp. *tustja-, oder aber aus *tukšķa- < *tukstja- < *tusktja-.

Avots: ME IV, 256, 257, 258

tveres,* die Zange: Grieta saknieba tuo (gruzduošu drumslu) tverēs un iemeta plīts dibinā Alm.

Avots: ME IV, 290

uzgrìezt, uzgriẽzt,

1) (hin)aufdrehen, -kehren, -wenden
(perfektiv); umkehren Spr.: uzgriezt zirgu uz ceļa. mati viņiem uzgriezti uz augšu Vēr. I, 1159;

2) zukehren
(perfektiv); seitwärts kehren (perfektiv) Spr.: viņa uzgrieza Trīnai muguru (kehrte den Rücken zu) MWM. IX, 496. (fig.) viņa... uzgrieza valuodu uz Luzīti Deglavs Vecais pilskungs 9. Angrieta raudzīja vainu uzgriezt Zundulim Jaun. mežk. 148;

3) aufdrehen, aufziehen, aufschrauben
Spr., Wid.: uzgriezt pulksteni. kâ uzgriezti leļļi (wie Marionetten) MWM. XI, 113;

4) aufschrauben, aufschlagen:
uzgriezt ce̦nu precei Rundel;

5) "aufspielen"
LKVv., Spr., Wid. Refl. -tiês, sich (hin)aufdrehen, -kehren, -wenden (perfektiv): zirgs uzgriezās uz ceļa.

Avots: ME IV, 334

uzpilinât, aufträufeln LKVv.: Angrieta uzpilināja sluoksnēm drusku miltu ūdeņa Jaun. mežk. 148. Refl. -tiês: man zâļu par daudz uzpilinājās uz cukura, ich träufelte versehentlich zu viel Medizin auf den Zucker.

Avots: ME IV, 365

vezis, ein Korb Dond., Selg., Stenden, Wandsen; ein Korb mit einem Deckel Für. I; ein zugedeckter Korb Depkin n. U.; ein Hühnerkorb L., Depkin n. U.; ein aus Pergeln geflochtener Korb Markgrafen; ein Deckelkorb für feineren Frauenschmuck Kabillen n. Bielenstein Holzb. 366; ein rundes, aus Haselrinde geflochtenes Körbchen mit geradem Boden, ohne Deckel und Griff, zum Mehltragen gebraucht Frauenb.; ein ovales Behältnis aus Birkenrinde (vezītis) Iw.; = ciba Windau; Demin. vezītis Senten, vezīte, ein Körbchen (n. u. scheint in Livl. nicht bekannt): baltmaize bij ... salikta vezī Jaun. mežk. 182. Grieta atliek šujamuo vezītē Upītis St. 61. vežuos ievāza siļķes, darbiniekus sūtuot uz muižu lieciniekuos Windau. Etwa (als "Tracht" oder "zum Tragen Dienendes") zur Wurzel von ve̦z(u)ms? Vgl. zur Bed, av. vazya- "Last, Tracht", ai. vāha-ḥ "lragend", gr. pamphyl.; Ƒεχέτω "er soll bringen", lat. vehere "falrren, tragen, bringen", ae. wegan "bringen".

Avots: ME IV, 546, 547