Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'grimst' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'grimst' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (1)

grimst

grimst (li. grim̃sti), prt. grimdu, sinken : kad ies uola par ūdeni, grimdīs spalva dibinā BW. 27670 [aus Ranken]. kusīs zirgi, grimdīs rati RKr. XVI, 148 [aus Ranken]. tu zemē grimdīsi Tr. IV, 369. Zu grimt ; [s. Le. Gr. 582 1 ].

Avots: ME I, 655

Šķirkļa skaidrojumā (23)

čūkslis

I čùkslis [C., čùkslis 2 A. - Schwanb.],

1) [čûkšļi 2 Nigr., Līn.], = čūkslājs 1: purva čūkslis, kas brikšķēt nuobrikšķēja MWM. VIII, 321, Lasd.; čūkšļu purvs MWM. IX, 663;

2) Pl., čūkšļi, der Schutt
Naud.: kārta lapu un čūkšļu Brig. tumšie gari čūkšļuos grimst.

Avots: ME I, 424


džindž

džindž! Interjektion zur Bezeichnung eines klirrenden Lautes: zārks ar naudu džidž! džindž! nuogrimst zemes dziļumā Plūd. Llv. 212.

Avots: ME I, 564


grīļīgs

grĩļîgs, schaukelnd : blakus grīlī gajam un grimstuošajam kuģim U. b. 95, 140.

Avots: ME I, 656


grimšus

grimšus, Adv., sinkend (zur Verstärkung von grimt) : meita... jūŗas vidū grimšus nuogrimst LP. VII, 607.

Avots: ME I, 655


grimt

grimt C., [Schujen, Jürg., N. -Peb., Neuenb.], grim̂t 2 Kand., [Bl., Ruj., Pl., Dond., Selg., Līn.], grim̃t PS., [Salis, Wolm., Serbigal], -stu, -mu, intr., sinken, untergehen, zu Grunde gehen : laiva sāka jau grimt. sniegs grima zem kājām Vēr. II, 171. aiz upes saule grima MWM. VIII, 325. ve̦zumi pa˙visam grima nuost Kaudz. M. vai tādēļ zemē grimt, kad nuoņēma vainadziņu BW. 13709, 12. kuģnieks raugās, rūpēs grimis Vēr. I, 1324. [uz mani vien grimst U., man fällt über mich allein her. - Nebst gremdêt zu li. grimstù (prt. grimzdaũ) "sinke", gramzdinti "versenken", aksl. pogre̦zno,ti "untersinken", pogro,ziti "einsenken", vgl. Le. Gr. 582 1 , Trautmann Wrtb. 97 f., Berneker Wrtb. I, 350, Agrell Zwei Beitr. 72.]

Kļūdu labojums:
grimt C. = grìmt C.

Avots: ME I, 655


iegrimt

ìegrim̃t, ein -, hineinsinken: Jeremija iegrima dūņās Glück Jerem. 38, 6. klētē grīda iegrimuse BW. 7731 var. acis un vaigi iegrimst SDP. VIII, 65. [Von einem * iegrimst das Part. prt. fem. g. iegrimusi Lng.]

Avots: ME II, 18


kore

kuõre, kuõra C., kuõris,

1) der Gipfel des Berges, des Daches
[kùore 2 Erlaa], der Dachfirst C., [Ronneb., Fest.]: kalnu kuore Saul., Vēr. II, 859. jumta kuorai jaunus spaļus uznest Stürzenh. pār stāvajām namu kuorēm Vēr. I, 1027. Rätsel: vēl tē̦vs nav dzimis, jau dē̦ls rijas kuorā RKr. VII, 286, 4. līka kaza kuorī kāpj VII, 289 ; 1369, 3, 4. uz grimstuošuo viļņu kuorēm Vēr. II, 1212 ;

2) eine Absteckstange, eine Stange mit einem Strohzeichen
[vgl. àizkuõrêt] - salmu kušķis kārts galā. kuori lietā sējuot biržuotāji un arī zemes mērnieki, līniju sprauzdami Siuxt ; ein Wahrzeichen, ein Signal im Meer Bandr. ;

3) kuore, die Biegung, Krümmung
[vgl. apkuôram]: zirgs ne̦s kaklu ar kuori Lös. n. Etn. IV, 97.

Avots: ME II, 347, 348


loks

I lùoks (li. lañkas "Bügel", [slav. lǫkъ "Bogen"]),

1) etwas Gebogenes, die Biegung, Krümmung:
vienreiz meža biezumā izte̦k visi ceļa luoki Latv. jau palaidu rinduciņu trešajā luociņā BWp. 10621, 2;

2) das Krummholz:
Sprw. luoks, pārāk liekts, lūst;

3) die Radfelge
Manz., A. XI, 171: grimst riteņi pāri luokiem iekša pa izmaisītuo smilti Sil.;

4) der Reif zum Winden der Kränze:
kur vaiņaga luoku liki? tur pakāru priedītē, lai vij citas mātes meitas RKr. XVI, 224;

5) der Kreis:
saistīts viņas burvju luokā Rainis. viņš vienīgs draugs man šinī šaurā luokā Vēr. II, 806. ap mani luokā stājat MWM. V, 92;

6) die Höhe des Gebäudes (der Riege) von der Erde bis zur Oberlage nennt man
luoks Mag. XIX, 2, 57;

7) das Demin. lùociņš, = līkste 3 Grünh., [ein Bügel für die
dũda I Bielenstein Holzb. 728];

8) der Plur. luoki, die Haspel
[N.-Sessau n. U.], Siuxt, Schmarden;

[9) vẽja luoks, Windfahne
L. - Zu lìekt].

Avots: ME II, 525


neatmaņa

neatmaņa,

1) die Bewusstlosigkeit:
atdzīvuojās nuo ... neatmaņas Veselis Tīr. ļaudis. gulēja nāves neatmaņā Daugava 1928, S. 433. iegrimst pilnīgā neatmaņā Jauns. Mana dzīve 3 103;

2) "neattapība, nespēja atminēties" Heidenfeld: nav jāduomā, ka tas viss ... maleniešiem nāktu nuo neatmaņas, nē ... ! tur viņiem ... bij savs skaidrs ... aprēķins Kaudz. Izjurieši 50;

3) "neattapīgs, aizmirsīgs cilvē̦ks" Heidenfeld.

Avots: EH II, 9


nosvaida

nuosvaida,

1) [Abhang?]:
tiltiņam abās malās izrautas dziļas nuosvaldas, kurās ve̦zums iegrimst līdz rumbām Duomas IV, 450. nāca nuosvaida, un viena puiša ve̦zums apkārt gan! MWM. VIII, 247; [nuõsvaida, eine abschüssige Stelle auf einem schneeverwehten Weg Wolmarshof, Ermes; eine schiefe, glatte Stelle auf der Schlittenbahn Jürg., Neu-Wohlfahrt, (mit "ùo") Serbigal;

2) "ein Liederlicher, der seine Sachen verstreut"
Kursiten;

3) "etwas Unbrauchbares":
tā jau tāda nuosvaida N.-Schwanb.].

Avots: ME II, 863


pamiegs

pamìegs, der Schlummer: grimstu lē̦nām kâ pamiegā Apsk.

Avots: ME III, 72


pārgrimt

pãrgrimt: kad viens kuoks, kuo cē̦rt, pārgrimst uotram pāri, tad abi jālaiž zemē Saikava.

Avots: EH XIII, 200


plēde

plēde "?": kad saule nuogrimst dūmu plēdēs sūrās Duomas II, 1306.

Avots: ME III, 338


riest

III riest,

1): smiekli tam pār lūpām skaņi riest ("?") Virza Kar. Nameitis (1939), S. 34;

3): krūmu r. - auch (mit 2 ) Peb., Ramkau (Wurzel riet-), (mit ìe 2 ) Kaltenbr. (Wurzel riet-), Warkl. labība riest (?) "rẽdē II" (?) Sauken;

4): auch Kegeln n. Latv. Saule, S. 616, Trik.;

6): auch Wessen, (mit ìe 2 ) Auleja, Kaltenbr., Sessw., Sonnaxt (Wurzel riet-), Gr.-Buschh., Saikava (Wurzelform?); "satīt aude̦klu" (mit ìe 2 ) Warkl. (Wurzel ries-): jārieš ("?") me̦ti aude̦klā;

7): auch (Wurzel rìet- 2 ) Saikava; ‡

13) = riẽtêt 5: diena riest (?) Janš. Dzimtene V, 223. Refl. -tiês,

1): cūkām ausis karstā iaikā tâ sasprē̦gā, tīri riêšas 2 nuost Siuxt. asaras riesās Schwitten; "lē̦ni, par kādu laiku nuokrist" (Wurzel rìet- 2 ) Sonnaxt; kad cieta zeme, tad kāpuostiem kājas riêšas 2 ("lūst") nuost Seyershof;

2): kartupeļu lakstiem riešas ("me̦tas, aug") bumbuļi (Wurzel ries-) Auleja; ‡

6) "?": kur riešas (Passiv zu riest 6?) me̦ti, tis - virsijais riestuvis Auleja (Wurzel rìet-). auzas riêšas 2 ("virzās, grupējas kādā vietā") ūdeņam pa virsu un putre̦mi nuogrimst (vāruot) Seyershof. viņam riêtās 2 kājas un sāka smirdēt (slimībai saē̦duot miesu ar˙vienu dziļāk) Frauenb. ja skalus liek iekšā, tad baķis neriêžas 2 ("nespiežas iekšā") ebenda ("ja satinuot stellēs iestieptuos me̦tuos pa starpām liek skalus, tad dzijas nespiežas cita starp citu"). Zur Etymologie (von riest l) ganz anders Scheftelowitz KZ. LVI, 188 (zu aksl. rěšiti "solvere" und ai. ríšyati " wird versehrt").

Avots: EH II, 379


saule

saũle (li. sáulė, apr. saule),

1) die Sonne:
saule le̦c od. uzriet(ē) U., die Sonne geht auf; saule nuoiet, nuoriet (nuorietē U.), grimst (Lāčpl. 6), laižas (U., Mag. XX, 3, 69), brien jūŗā, iet pie dieva od. dievā (Mag. XX, 3, 69, RKr. XIII, 94), iet līksmītē (Mag. XX, 3, 69), die Sonne geht unter. saule atle̦c, ist in der Sonnenwende U. saules atle̦cama diena, die Sommersonnenwende U. saule sviežas uz uotru pusi, ist in der Wintersonnenwende U. saule ik˙dienas kāpj par vistas suoli atpakaj, die Sonne tritt täglich um einen Hühnerschritt zurück U. saule dubļus brien, die Sonne kämpft mit den Wolken Mag. IV, 2, 140, U. aizbridās saulīte (ging in Wolken unter) A. XXI, 783. saulīte iebrida vakaruos asiņu jūŗā Niedrīšu Vidvuds. saule spiež U., ce̦p, dedzina, die Sonne sticht, sengt. saule vakarā, die Sonne wird bald untergehen: viesuojās, kamē̦r buteles bija tukšas un saule jau vakarā BW. III, 1, 61. jau saulīte bruokastā (es ist schon Frühstückszeit; Var.: azaidā, launagā, pusdienā 22592) BW. 6729 var. saule bij jau lielā... gabalā LP. VII, 1169, die Sonne war hoch, es war spät am Morgen. saulīt[e] mazu gabaliņu (Var.: jau saulīte ze̦mu, ze̦mu) BW. 28891, die Sonne geht bald unter. laikākis, saulei "vēl labā drusciņā" e̦suot (wenn die Sonne noch ziemlich hoch am Himmel steht, d. h. früh am Abend) me̦t nuo darba mieru Etn: III, 124. jau saulīte tai laikā, kâ vakar atgājām Biel. 860, es ist ebenso spät, wie gestern, als wir herkamen. vakars bij pienācis un saule uz iešanu (dem Untergang nahe) Kaudz. M. 118. saul(īt)ē, am hellen, lichten Tage: nevienam tas nekait, ka es malu saulītē BW. 8041, 1. ka tu, kuņa, nakti brauci, ka nebrauci saulītē? 14405. ka tuo saulīte varēja saņemt (so lange die Sonne noch nicht untergegangen war) LP. VI, 130. ar sauli izbraucu, ar sauli pārbraucu, mit Sonnenaufgang fuhr ich aus, mit Sonnenuntergang kam ich zurück U. gaidu saules nuoejuot; ja pāriešu ar saulīti (solange noch die Sonne scheint), sūtīs māte guov[j]u slaukt BW. 6905 var. bez saules, die Zeit, da keine Sonne scheint, d. h. früh morgens od. spät abends: bez saules, tas ir vai nu vē̦lu vakarā, vai agru rītā Etn. ruozes seja bez saulītes vakarā BW. 6490 var. bez saules sē̦tas kaņepes putni neē̦d Etn. II, 74. bez saules cēlies A. XI, 467. kad tik varam līdz saulei (bis Sonnenaufgang) mežam cauri tikt LP. IV, 49. - rīta, vakara saule, die Morgen-, Abendsonne. saule ar zuobiem Kav., Sonnenschein bei Frostwetter. Sprw.: krāšņai saulītei arī salnas zuobi. - čigānu saule, der Mond (scherzweise) B. Vēstn. saulīti svētīt, bei Sonnenuntergang die Arbeit aus der Hand legen St. Genitivische Verbindungen: saules apakša Karls., Wid., Dond. n. FBR. IV, 68 (erschl. aus dem loc. s. soũl's - apše̦), die Dämmerung nach Sonnenuntergang; saules aptumsums, aptumšuošanās, die Sonnenfinsternis; saules diena, ein sonniger Tag: kādā jaukā saules dienā izgājuši LP. V, 128; saules gaisma, das Sonnenlicht; saules gruoze, Sonnenblume (helianthus annuus) U.; saules lapa, Wald Malve (malva sylvestris L.) RKr. II, 74, Karls.; saules lietus, Regen bei Sonnenschein Wid.; saules mēnesis, der Sonnenmonat Brasche; saules puse, die Sonnnenseite, die Südseite Karl., Wid.; saules rācenis, gladiolus imbricatus L. Stockm. n. RKr. III, 70; saules riẽtenis, sempervivum Karls.;

2) die Welt
(gew. pasaũle); šī saule, diese Welt, die Erde; viņa saule, das Jenseits: laidus[i] ir man[i] Laimiņa šai baltā saulītē BW. 9212. miruoņi vairs nenāk šai saulē LP. VII, 388. viņš cildina aizgājušā... laimīguo dzīvi viņā saulē 382. mīlē man šī saulīte, viņa saule nemīlēja: šī saulīte man zināma, viņa saule nezināma BW. 27370. stārastam, vagaram šai saulē laba dzīve; jau viņā saulītē elles durvis virināja 31493. nemira... labdaris..., bet tik aizgāja citā saulē Niedrīšu Vidvuds. dievi steidzas citā saulē Aus. I, 3. līdz saulei, bis ans Ende der Welt St. Zu gr. att. ή'λιος, hom. ἠέλιος, dor. ά'λιος (mit langem α' -), la. sōl, cymr. haul, got. sauil, an. sól, aksl. slъnьсе, ai. sũr(y)a-ḥ "Sonne" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 446, Trautmann Wrtb. 251.

Avots: ME III, 772, 773


sazvingt

sazvingt 2 Dond., intr., vor Nässe schwer werden; malka upē sazvingst, grimst dube̦nā Dond. n. FBR. VI, 67. sazvindzis kuoks slikti de̦g ebenda. rudeņuos smaga aršana, tad zeme samilzusi un sazvingusi Dond.

Avots: ME III, 798


smedzēt

smedzêt Nautrēni, feucht, durchnasst und dadurch schwer werden: sluogi smedz un grimst. sieksta s. piesmedzējuse, ka ni panest. Vgl. smadzêt.

Avots: EH II, 535


stenas

ste̦nas Asp. MWM. v. J. 1897, S. 643, das Stöhnen, Gestöhn: kuo jūs tik klusi, egles, grimstat ste̦nās? K. Štrāls.

Avots: ME IV, 1061


stūkāt

stūkât,

1): auch (mit ũ ) Sermus; kneten
Domopol, Lubn.; "mīdīties pa mīkstu vietu, kur grimst kājas" Lubn.;

6) "?": (kuģim) sāka arī mašīnās s. Jauns. Kapri 6. Refl. -tiês: "grūstīties" (mit ù 2 ) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 597


svalstīt

svalˆstît Sermus, Lennew., (mit alˆ 2 ) Schibbenhof, Südkurl.,

1) = zvalstît, valstît, schaukeln, hin und her bewegen Mor.: pārē̦dušuos guovi svalsta Schibbenhof. sv. laivu, ve̦zumu Sermus. kâ es tuo svalstītu A. v. J. 1896, S. 139;

2) prügeln
C. (mit alˆ), Bauske (mit alˆ 2 ), Sessw., U. Refl. -tiês, sich schaukeln (nicht fest aufliegend), schwat. ken, taumeln, (Kl., Sessw., mit àl 2 ) faulenzen U., sich wälzen von einer Seite auf die andere Schibbenhof: nuo prieka svalstās U. b. 42, 61. kuo šis svalstās? RKr. VIlI, 78. kuo tu svalsties pa gultu? Schibbenhof. uz laivas apaaāztās kad atbalstās, tā svalstās, grimst Juris Brasa 110. svalstît 2 vielleicht zu svelt (vgl. svelmêt). Sonst wohl nebst svelstêt und svelties am ehesten zu svalms, svalbs I, svalbuôt und (nach Leskien Abl. 349) li. šuiluoli "schwanhen" (und švelnùs "weich"?). Anders Fick Wrtb. IIl 4 551 f. und Bezzenberger (bei Stokes Wrtb. 324, wozu Walde Vrgl. Wrtb. I, 300 und II, 518 zu vergleichen ist). - Reimwort zu zvalstît.

Avots: ME III, 1142, 1143


turme

turme,

1) der Geschmack
(mit ùr 2 ) Meiran: ēdiens bez turmes;

2) "?": kur liekuos mierā, grimst - un turmes (Halt?)
nav Rainis Gals un sākums 11.

Avots: ME IV, 272


vāsms

vàsms 2 Gr. - Buschh., KatrE., (mit â 2 ) Segew., vāsmis Erlaa, Selb., mit Spreu gemischtes Kom auf dem Estrich der Dreschtenne (nachdem das Stroh fortgeschafft ist); vâsms 2 Vīt. "= vārsms: graudu čupa": šuorīt ir biezs vāsmis, būs kādi 10 pūri graudu Seib. šuogad labi rudzi: graudu vāsms ir augstāks par pe̦lavām Vīt. ceļš tik smilšains, ka kājas grimst kâ vāsmā Gr. - Buschh. Aus vārsms.

Avots: ME IV, 511


vilgme

vilgme* "?": (ruokas) nuogrimst pār paluodzi ievziedu vilgmē Daugava 1939, S. 240.

Avots: EH II, 783