Paplašinātā meklēšana

‡ àizguldinât,

1) schlafen legen
(perfektiv): a. bē̦rnu;

2) hinter etwas betten:
a. bē̦rnu aiz skapja;

3) verschlafen lassen:
māte meitu aizguldinājusi (hat nicht zeitig geweckt).

Avots: EH I, 26

apgùldinât: betten, hinlegen, sich hinlegen machen, lassen: apgul˜dināt guovis Kat., Rutzau.

Avots: EH I, 85

apgùldinât oder apgùldît [li. apguldýti], zu Bette legen: bē̦rnus. tē̦va māti apguldīju BW. 30196, 1.

Kļūdu labojums:
tē̦va māti = tē, vu, māti
30196, 1 = 30961, ¹

Avots: ME I, 89

atgùldinât: atguldina (Jē̦kubu) mīksta gulta Pas. VII, 290 (ähnlich 340).

Avots: EH I, 143

atgùldinât, atguldît Spr. [li. atguldýti], tr., zurücklehnen, betten: viņš atguldināja viņu sēdeklī Rain.

Avots: ME I, 160

gùldinât: mit ul˜ Kal., Rutzau, Salis.

Avots: EH I, 416

gùldinât [li. guldinti], gùldît, -u, -ĩju (li. guldýti), tr.,

1) schlafen legen, niederlegen, betten:
es jūs ar˙vienu e̦smu guldinājis, guldīšu arī tagad LP. VI, 179. māte savu laisku meitu padzirnē guldināja BW. 7949. pirmuo nakti tautietis mani uz ruociņas guldināja BW. 23048, 3. tapsi guldīts savā kapā II Kön. 22, 20;

1) schlafen, rasten lassen:
svešas mātes raibuliņas kalniņā guldināju BW. 28973, 1. ganīs tautu miglacīte, silmalā guldīdama 29006;

3) (guldît) term. techn. für das Betten des Brautpaares:
ap pusnakti nuovadīja jaunuo pāri uz guļu, guldīja BW. III, 1, 8. vedējmāte taujāja pēc brūtes un gribēja viņu vest guldīt Vēr. I, 53.

4) anlegen:
naudu bankā. Refl. -tiês, sich legen, lagern: dziļas plaisas guldinās viņu starpā Pūrs III, 90. [kur tu gadījies pusdienā Glück Das hohe Lied 1, 7]. guldîts, Part. pass., niedergelegt, gebettet: guldīts brandvīns, siers = guldāms br., s., der Branntwein, der Käse, der den Gästen für das Betten der Braut ausgeteilt wird BW. 25088, III, 1, 44: šī izdala pa gabalam guldīta siera BW. III, 1, 98. [guldīti brunči, gefaltete Weiberröcke Biel. n. U.]

Kļūdu labojums:
2) schlafen, rasten lassen = liegen machen
nuovadīja = pavadīja

Avots: ME I, 676

ìeguldinât,

1) hineinlegen, hineinbetten:
ieguldina zārkā LP. VII, 145;

2) einwiegen, einschläfern
Karls.

Avots: ME II, 20

izguldinât,

2): ganuos i. guovis AP., ‡

3) ausbrüten:
saimniece liek vistai pīļu uolas i. Dond.

Avots: EH I, 450

izguldinât, izguldît (li. išguldýti),

1) schlafen legen, schön betten:
devis ar mīļu prātu ēst un izguldinājis LP. VI, 352;

2) izguldīt luopus, die Herde eine Zeitlang auf der Weide liegen lassen
Spr.

Avots: ME I, 741

nùogùldinât: n. guovis Dunika.

Avots: EH II, 47

nùogùldinât, nùogùldît [li. nuguldýti], tr., niederlegen, betten: bē̦rnus; kopā nuoguldīt, ins Grab bringen: kas nuoguldīja manu tē̦vu un māti kopā? Līb.; alu nuoguldīt, Bier ablagern lassen; naudu nuoguldināt, Geld anlegen. Sprw.: tas jau savas bites nuoguldījis, er hat sein Schäfchen ins Trockene gebracht.

Avots: ME II, 788

paguldinât: gribējuši tās vēl kādu brīdi p. Janš. Mežv. ļ. II, 261.

Avots: EH II, 135

[paguldinât,] pagùldît [li. paguldýti], tr., niederlegen, eine Zeitlang schlafen od. liegen lassen: zem zaļām ve̦lē̦nām. viņai nav māmiņas, kas tuo rītiem ilgāki paguldītu DL. [od. paguldinātu. luopus nuorā paguldināt.]

Avots: ME III, 32

pìeguldinât,

1) zu jem. schlafen legen:
p. kuo uotram līdzās;

2) lange schlafen lassen:
kuo nu ganu katru rītu pieguldināsi? C.

Avots: ME III, 252

sagùldinât, sagùldît, tr., (zusammen) hinlegen, zu Bett resp, schlafen legen (gew. auf mehrere Objekte bezogen) Spr.: burvis ar divpadsmit meitām saguldina šuos vienā rindā LP. IV; 98. guovis izlaidusi . . . uz auzājas un saguldinājusi Janš. Janka bij saguldījis savu ganāmuo pulku A. XX, 12. saguldīju (Var.: apguldīju) bāleliņu, pamācīju, kâ gulēt BW. 24907 var.

Avots: ME II, 632

uzguldinât, uzguldît (li. užguldýti "hinauflegen"), auf etw. legen, betten (perfektiv): uzguldīt slimnieku uz galda.

Avots: ME IV, 335

nuõra,

1) ein abgearbeitetes, als Weide dienendes Stück
Land: lai nesaka sveša māte, (guovis) sausā nuorā guldinātas BW. 28988, 2. viņš nuogājis nuoriņā, kur vis˙apkārt biezs mežs bijis LP. V, 189;

2) ein Feldrain
B. Vēstn. Aus nuôara.

Avots: ME II, 836

viļaka,

1) viļāka U., C., Nötk., Ronneb., Smilt., viļaks U., Karls., viļâklis Nötk., viļaklis Nerft, viļakls Lubn., viļāknis Golg., Grawendahl, Meselau, Nötk., Peb., Plm., Ramkau, Sessw., Stomersee, viļākns, viļakns, Plur. viļakņi Meiran, viļākņi Bers., Erlaa, viļakņi Peb. n. U., der Platz im Getreide, wo ein Pferd (od. ein anderes Tier) sich gewälzt hat;
viļaka Ronneb., viļāknis Gr.-Buschh. "labības sakritums veldē": ja zirgs viļājies, tad paliek viļāknis Grawendahl. zirgi uz tīruma izviļājuši vairāk viļākņus Plm. n. RKr. XVII, 86. zirga viļaklis Lubn. tāds kâ zirga viļāknis, von besonders gutem od. schlechtem Getreide gesagt Sessw. iešu miežus iz viļāšu deviņiem viļākņiem VL. aus Meselau. mazs gabaliņš linu - kâ labs zirga viļāknis Ramkau. cūku vilākņi Kaudz. Izjurieši 241. plē̦sums viss vienuos viļaknuos B. Vēstn. miežus izviļāšu deviņiem vilākniem VL. aus Lös. bij re̦dzams kaņepēs liels viļaknis (eine verwühlte Stelle, wo ein Mensch geschlafen hat) Kaudz. M. 146. rudzu stiebri bijuši ... save̦lti viļakā Janš. Mežv. ļ. I, 233. zâle žuogmales ežā nuovārtīta viļakā Līgava I, 409. liniem viļaka ("?") virsū; luopiņi, lūk, saguldināti uz badu Plūd. Rakstn. I, 109. viņa sakasuse... krietnu viļaku ("?") MWM. VIII, 332;

2) viļāknis, ein Mensch, der sich im Gras od. im Bett gewälzt hat und eine unordentliche, verwühlte Stelle zurücklässt
Grawendahl; vilākņi, Ferkel, die sich im Schmutz wälzen Ramdam;

3) viļakņi, Klötze, womit man den Flachs in der Weiche be schwert
Meiran;

4) viļâkņi "siena grīztes" Golg., Sessw. Zu viļât I.

Avots: ME IV, 597