Paplašinātā meklēšana

‡ àizgunît,

1) ein helles Feuer entfachen:
mēs labi ātri aizgunījām un, gaišai liesmai lātījuot, sākām dūlēt Vīt.;

2) sich schnell entfernen
Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 26

‡ apgunît,

1) stark entzündet avftreten (von einer Wunde; "обнаружиться ранѣ с сильным воспаленіем"
) Spr.;

2) blenden
(perfektiv) Fest.: zibsnis man apgunīja acis.

Avots: EH I, 86

I gunît, -ĩju, intr., verbrennen: neaizkaltis siens gunī Bers., Kokn. n. A. XIII, 493. Zu guns.

Avots: ME I, 682

II gunît, -ĩju, scharf aufpassen: jāgunī stipri pakaļ bē̦rnam Mar. n. RKr. XV, 115.

Avots: ME I, 682

sagunît (unter sagunêt), ‡

2) (mehrere Objekte?) anzünden (meist auf Fackeln bei nächtlicher Fischerei bezogen)
PV.

Avots: EH XVI, 411

ugunît: dūlēt jeb u. Austrinš Raksti VII, 273. Dazu das nomen actionis ugunîšana bei R. Kaudzīte Burtnieks 1934, S. 498.

Avots: EH II, 711

ugunît, = uguņuôt 1?: viņam gribējās ugunīt klusās . . . naktīs Austriņš Pušeln. un suseln. 9.

Avots: ME IV, 294

sagunêt od. sagunît, sich erhitzen (vom Heu): mitrs siens var gubā sagunīt Bers.

Avots: ME II, 633

uguns: (unbek. im Oberland) masc. - Dond., Orellen, Ruj., Salisb., Segew., Selg., fem. - Adsel, Bauske, Drosth., Frauenb., Pankelhof, Siuxt, Wolmarshof; Demin. ugunītis Orellen, uganiņš Wainsel, a. s. uguniņ[u] BW. 7476, 3 var.; mīlestības uguntiņš mirguoja Austriņš Rāksti V, 359. palss uguntiņš dzirkst Skalbe Raksti II (1936), 116. visiem gaŗām, lai tur ugunls me̦t Siuxt. Zu devis ... baltu uguni ME. IV, 294 (aus Upīte Medn. laiki) vgl. Augstkalns FBR, XI, 49. Zur Etymologie s. auch Stuart E. Mann Language XVII, 15.

Avots: EH II, 711

zarains, ästig U.; zinkig V.; strahlend U.: zaraina ābelīte RKr. XVI,223. zarains (Var.: zarājs, zaruojs, zaruots) mans vainadziņš BW, 24250 var. ar zarainuo skrāpi Aps. V, 5. zaraina saulīte lēca BW. 24732. zaraini raksti Konv. ² 1390, starainuo, zarainuo ugunīt! Asp. Ziedu klēpis 174.

Avots: ME IV, 690