Paplašinātā meklēšana

gunskurs (unter gunkurs),

1): mazu gunskuriņu BW. 30164, 2 var.

Avots: EH I, 420

ugunskurs L., U., ugunskuris Manz. Lettus, Glück, ugunskure RKr. XVI, 173, der Feuerherd U., die Herdstätte Manz.: kâ uz ugunskuri . . . uguns dedze Glück II Mos. 27, 5. uguns bija . . . ugunskurī iededzināts Jerem. 36, 22.

Avots: ME IV, 295

čùlât, -āju, čūluôt, auch čūlêt, -ēju, intr.,

1) siepen, wässerig eitern, von Hitz-, Brandblasen bedeckt sein:
mana āda sadzīst un čūlā atkal Hiob 7, 5. vāts čūlā (-uo). ja uz uguni spļaujuot, tad mēle čūlā;

2) schwelen:
malka krāsnî čūlā un čūkst;

3) weinen, flennen:
čūlā vienmē̦r kâ tauka gaļa. es atstāju meitu māti kâ pīrāgu čūlājuot BW. 18289. Mit raudāt verbunden: kaza vilka akmentiņu, čūlādama, raudādama 2223. Refl. -tiês, schwelen: ugunskurs ve̦lgumā čūlājās Poruks. Vgl. sūlāt.

Avots: ME I, 425

dũlãjs [Wolm.]. dũle, dũlẽjs, dũlis [um Bauske] (li. dūlis "Räuchermasse "). die Räuchermasse zum Forttreiben der Bienen, eine aus Lumpen und Stroh gemachte, räuchernde Fackel zum Forttreiben der Bienen Krem., Kand., od. ein am einen Ende gespaltenes und glimmendes Stück Eschen- od. Ebereschenholz, eine Art von Fackel, Lunte Biel. H. 213: dūlējs - uošu kuoks, kas sapluosīts druoztalās, lai labi gruzd; ar tādu dūlēju dravēja bites LP. V, 165. Diese Bezeichnung ist auch auf das moderne Räuchergefäss des Bienenzüchters übertragen, sogar auf die viel Rauch verbreitende Pfeife und Zigarre [Smilt., Trik., Ronneb.]: nu atkal tas iededzinājis savu dūli (Pfeife) A. XI, 761. papiross tam kūpēja kâ dūlis mutē. dūle od. dūlis bezeichnet auch Kienholz oder brennende Pergel. bei deren Licht nachts gekrebst und gefischt wird. In Brandenburg n. Etn. III, 162 dūlis = sve̦kainas malkas ugunskurs gaļas žāvēšanai; vispārim - krietni kūpuošs ugunskurs. In Mar. n. RKr. XV, 113 heisst dùlis ² ein Feuer, welches man an heissen Sommertagen in einer mit Moos od. Zweigen bedeckten Grube anzündet. um durch den entstandenen Rauch das Vieh vor Fliegen zu schützen. [Zu poln. dulič "rauchen ", ai. dhūli-h, "Staub ", dhūlikā "Nebel ", la. fūlīgō "Russ ", gr. ϑυ¯λέομαι "opfere" u. a. (wurzelgleich mit dūmi "Rauch "), s. Persson Beitr. 579 f., Berneker Wrtb. I, 237. Zubatý AfslPh. XVI, 392. Walde Wrtb. ² 324, Bezzenberger BB. XXVII, 161. Reichelt KZ. XXXIX, 71. Trautmann Wrtb. 62.]

Avots: ME I, 526

gaîlêt [Kr., gàilêt C.], - u, auch - ēju, - ẽju, glimmen, glühen: dzirksteles gail RSk. II, 26. gailējuošuo uogļu atspīdums A. XV, 283. acīs uguns gail Egl. kaktā vilka acis gail Skalbe. brīvu darbu viņi strādāja, priekā gaile̦dami Stari II, 407. Refl. - tiês,

1) [gàilēties ² Kl., Warkl., gaĩlêties Dunika, gaîlêties Schujen], glimmen, glühen
[Wessen]: krāsniņā gailējās ugunskurs II, 1206. viss, liekas, kūst un gailējas aiz pārliecīga karstuma J. R. IV, 80. smaids vēl ar˙vien gailējas ap viņas lūpām A. XXI, 797. mākuoņi saulei nuorietuot gailējās. krustmāte tīri vai gailēties gailējās A. XII, 259;

2) schäkern:
"gailēties"saka par jauniem cilvē̦kiem, kad tie ar jaunavām pajuokuo, tās ķircina un tramda Bers. n. A. XII, 869. [Wohl nebst gailis zu li. gailùs (neutr. gaĩlu) "jähzornig (urspr. etwa: glühend, erhitzt, feurig); scharf", aksl. dzělo gr. "σφόδρα, λίαν", ahd. geil "mutwilig, üppig" u. a.]

Avots: ME I, 584

gunkurs, gunskurs">gunskurs, im Hochle. für ugunskurs

1) der Feuerherd, die Feuerungsstelle:
gani, guni nekuriet pieguļnieku gunkurā! BW. 29555; 12880;

2) ausgemauerte Feuerungsstelle in den Ecken wenigstens der Hofesriegen, von wo das Licht zum Dreschen kommt
Oppek. n. Mag. XIII, 27.

Avots: ME I, 682

[kurîķe ² Rutzau, ein Feuerherd, ugunskurs. Wohl ein Lituanismus.]

Avots: ME II, 322

‡ nùočušet Dond. "verlöschen": ugunskurs jau nuočušejis.

Avots: EH II, 37

pavar̂ds: "vieta te̦lpā, kur kurina uguni; ugunskurs kaut kur laukā" AP.: šis pie pavarda sēdējis; tad sākuši nākt vilki nuo meža AP. pavardā ("?") miežus sẽja, līdumiņu duomādami BW. 12724.

Avots: EH XIII, 187

pazibsnît: šur un tur pazibsnīja pieguļnieka ugunskurs Ciema spīg. 9.

Avots: EH XIII, 192

I sãta Upesgrīva "gunskurs%20nuo%20prauliem%20un%20ve%CC%A6ciem%20kuokiem">ugunskurs nuo prauliem un ve̦ciem kuokiem"; wohl aus *sārta (zu sãrts II), vgl. auch *sāts V.

Avots: ME III, 808

‡ ugunkurs (richtig?) Jauns. B. gr. ³ I, 223, = ugunskurs.

Avots: EH II, 711

‡ uguņkurs Iw., = ugunskurs.

Avots: EH II, 712

ugunskuris,

1) wer das Feuer anheizt
Pas. VI, 65;

2) s. ugunskurs.

Avots: ME IV, 295

uzkûpt,

1) auf etw. rauchen
(intr.) dampfen, qualmen (perfektiv): dūmi uzkūpa man virsū Dunika;

2) aufdampfen, aufqualmen:
tūlin uzkūpst... dūmu mutuļi Janš. Līgava I, 113. ugunskurs drusku uzkūpa, bet tūliņ nuodzisa Jürg.

Avots: ME IV, 348

uzkur̃t, ‡

4) (einen Haushalt, Hof) in die Höhe bringen od. in gutem Stand halten:
kuo juoda tie uzkurs! tik nuolaidīs mājas, - vairāk ne˙kã Janš. Dzimtene II, 295. (uzkuris) uzkuŗ mājas dzīvi, lai tā pēc saimnieka nāves nepanīktu III, 137. ‡ Refl. -tiês,

1) für sich anheizen:
gani uzsakūra uguni Dunika;

2) von ungefähr entbrennen:
ugunskurs uzkūries Siuxt.

Avots: EH II, 726